nav bijusi viegla dāvana

"Baltijas valstis"

pārstaigā ASV ekrānus

"Atmiņas par atjaunotas Latvijas nākotni" — šie vārdi rakstījās domās un sirdī, nule ASV Informācijas centrā noskatoties telekompānijas "World Television" dokumentālo lenti par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atjaunošanu un mūsu valstu turpmāko attīstību. Filmas autori savam darbam devuši nepretenciozu nosaukumu "Baltijas valstis", un šī 56 minūtes ilgā lente iekļauta plašā pasaules valstīm veltītā dokumentālo filmu sērijā.

"Mēs esam viena pasaule — kaut dzīvojam septiņos kontinentos un runājam seštūkstoš valodās" — šie filmas ievadkadros lasāmie vārdi uzskatāmi raksturo "World Television" projekta grandiozitāti — aptvert visas pasaules valstis, par katru pastāstot pašu būtiskāko. Vērojot trim Baltijas valstīm kopīgi veltīto lenti, rodas cieņa un gandarījums par filmas veidotāju prasmi un atbildības izjūtu — iedziļināties Latvijas, Lietuvas un Igaunijas jaunākās vēstures būtībā, rādot patiesu un dziļi emocionālu Baltijas valstu koptēlu.

Filma sākas ar brīdi mūsu Atmodas laika Dziesmu svētkos, grandiozajam kopkorim dziedot "Dievs, svētī Latviju". Svecītes dziedātāju rokas izgaismo skaistas, apgarotas latvju sieviešu sejas, un citkārt bezkaislīgā amerikāņu komentētāja balss iedrebas saviļņojumā: "Viņi Baltijas valstīs to sauca par Dziesmoto revolūciju." Starmešu gaismā pland sarkanbaltsarkanais karogs, un mūsu tautas lūgšanai šajos kadros nav vajadzīgs tulkojums: ik skatītājam, arī cittautietim tālu no Latvijas, ir skaidra mūsu himnas būtība: Dievs, svētī mūsu zemi! Ļauj mums pašiem būt saimniekiem savā zemē! Ļauj pašiem mums lemt savu likteni! (Augsti profesionāls un stilistiski viengabalains ir operatora Braiana Monga darbs ar kameru — visā filmas garumā.)

No ekrāna palo dziesma, bet aizkadra teksts atgādina, ka mūsu tauta vēl nesen gājusi caur asins jūru.

"Kas tad notika aizvadītajos 50 gados?" retoriski vaicā amerikāņu komentētājs, atgādinot skumjo patiesību, ka Baltijas valstu okupācija 1940.gadā nepiesaistīja īpašu pasaules lielvalstu uzmanību — ritēja taču Otrais pasaules karš.

"Savukārt Baltijas valstu okupācijas beigas iezīmēja arī padomju impērijas sabrukumu," turpina diktors, bet filma rāda kontrastainu notikumu virkni: zēnu koris zem Pētera baznīcas velvēm dzied "Ave Maria", bet puisēnu gaišās sejas mijas ar okupantu armijas izvešanas ainām. Krievu karavīri, nostiprinot uz dzelzceļa platformām bruņumašīnas, savērpj troses, un "Ave Maria" skanējums raisa asociācijas ar dramatiski nospriegoto mūsu tautas vēsturi — pusgadsimtu pazemojumā un sāpēs par lēnu savas tautas iznīcināšanu.

Pols Malkijs, scenārists un producents, un citi filmas autori centušies būt maksimāli objektīvi: pie vārda tiek arī krievu armijas ģenerālis. Viņš saka, ka esot skumji aizbraukt no Latvijas, jo viņam šeit bijis daudz draugu. Tomēr kopskaņā šie kadri tiek parādīti kā Otrā pasaules kara beigu akords Baltijā. Realitāte, kas lentes autoriem ļauj organiski pievērsties sarežģītajām padomju okupācijas sekām Baltijas valstīs: vispirms jau lielajam cittautiešu, t.s. krievvalodīgo, skaitam.

Tiek pieminēta vēl viena ārzemju un arī pašmāju komentētāju bieži piemirstā realitāte — daudzās jauktās ģimenes, kas būtiski padziļina smago demogrāfisko un tagad arī ārpolitisko problēmu. Skarbā tiešumā cittautiešu problēmu raksturo Igaunijas krievu valodas skolotāja Natālija Žurakovska: "Šeit ir izveidojušās divas kopienas, kas tā īsti nespēj savstarpēji komunikēt."

Pati Natālija Žurakovska savu interviju filmas autoriem sniedz angļu valodā. Tāpat kā citi respondenti visā filmas garumā, — vienīgi kāds vecāks lietuvietis runā savā valodā. Šis konsekventi ievērotais princips bez tiešā mērķa — atvieglot amerikāņu auditorijai filmas uztveršanu — sniedz arī liecību par baltiešu piederību Rietumu pasaulei.

Valodu jautājumam filmā atvēlēta plaša vieta. Tiek rādīti igauņu valodas kursi Tallinā, un pasniedzēja uzsver katra indivīda attieksmes principiālo nozīmi. "Tā ir psiholoģiska problēma," saka Natālija Žurakovska, "ja cilvēku par varēm spiež mācīties igauņu valodu, tad viņā rodas pretestība. Svarīgi, lai katrs pats saprastu valsts valodas nepieciešamību." Amerikāņu komentētājs šajā kontekstā saka, ka piecdesmit gadus Baltijas valstīs krievu valoda bijusi valsts valoda. Apgalvojums, kas it kā nesaskan ar patiesību — padomju impērijā, kā atceramies, krievu valodai bija liekulīgi deklarēts "starpnāciju sazināšanās valodas" statuss. Kaut gan praktiski gandrīz visās dzīves jomās uzspiestā krievu valodas dominante bija viens no galvenajiem Baltijas valstu rusificēšanas instrumentiem.

Amerikāņu dokumentālisti ielūkojušies arī visbaisākajā okupācijas gadu īstenībā. Videokadros fiksēta bijušā lietuviešu nacionālā partizāna Staša Katauska "ekskursija" kādreizējā Viļņas VDK mītnē, kur viņš savā laikā spīdzināts. Tiek rādītas arī čekistu noslepkavoto patriotu fotogrāfijas — Lietuvā, kur partizānu karš pret padomju okupantiem bija vissīvākais, nogalināto mežabrāļu līķus mēdza izlikt publiskai apskatei tirgus laukumos — tautas iebaidīšanai un arī cenšoties šādā zemiskā veidā atklāt partizānu atbalstītājus. Filmas skatītājiem tiek pavēstīta arī šķietami bezkaislīga statistika: Lietuvā vien padomju okupanti nogalināja 18 tūkstošus nacionālo partizānu.

Dinamiski gaišu akcentu filmā ienes ASV vēstnieka Latvijā Lerija Nepera komentārs: "Baltieši tagad savās zemēs grib izveidot sabiedrību, kurā katrs tās loceklis var piedalīties sociālajā un ekonomiskajā dzīvē."

Filmas autori nokāpuši arī "Underground" diskotēkā, kur rietumnieciskos ritmos izklaidējas Rīgas latviešu un krievu jaunieši, neiedziļinoties nacionālo problēmu kolīzijās. Taču amerikāņu dokumentālisti paši tūdaļ arī apstrīd šos virspusējos kadrus ar ieskatu Baltijas tautu dziļajās kultūras saknēs. Videolentē iemūžinātas Vasaras saulgriežu svinības Igaunijā, un komentētājs aiz kadra stāsta, ka trīs Baltijas tautas šajās zemēs dzīvojušas jau tūkstošiem gadu. Šo domu turpina Igaunijas prezidents Lennarts Meri, uzsverot, ka igauņiem, gadu simteņiem plecu pie pleca ar latviešiem un lietuviešiem dzīvojot, ir izveidojies "dziļš un organisks dialogs".

Amerikāņu komentētājs arī izsaka savas grupas atziņu, kas gūta, trīs Baltijas valstīs tiekoties ar lauku cilvēkiem: "Šie cilvēki ir vārdos skopi, taču savā domāšanas veidā daudzi no viņiem ir īsti filozofi, kas vienkāršos vārdos pasaka neierasti dziļas domas."

Viļņas Universitātes profesors Rolands Pavilonis stāsta par lietuviešu valodas un katoļu ticības dziļajām saknēm Lietuvā, ko nespēja izdeldēt nekādas iekarotāju represijas. Kad vēl cara laikos Lietuvā bija aizliegta dzimtās valodas mācīšana, lietuvieši to apguva slepus, pagrīdē. Bet slaveno Krustu kalnu nespēja iznīcināt pat trīs okupantu buldozeru uzbrukumi.

Filmā nav apieti arī sarežģītie holokausta fakti fašistiskās Vācijas okupētajās Baltijas valstīs. Taču pēc tik bieži ārvalstīs un arī ne vienā vien Latvijā tapušā preses izdevumā lasītajiem vēstures sagrozījumiem, apzinātiem vai nezināšanas diktētiem mūsu tautas apmelojumiem, amerikāņu dokumentālistu formulējums izskan patiešām objektīvi: "Nacisti un viņu vietējie atbalstītāji Otrā pasaules kara laikā Baltijas valstīs nonāvēja simtiem tūkstošu ebreju." Tūdaļ pēc tam tiek minēti šausminošie fakti par padomju represijām — amerikāņu filmas autori tās traktē kā padomju okupācijas režīma atriebšanos Baltijas tautām, Otrā pasaules kara beigās atkal atgriežoties šajas zemēs.

Filma tapusi gadiem ilgi — darbs pie tās sākts jau deviņdesmito gadu sākumā, bet filmā izmantoti arī vēl senāki kadri. Mūsu nesenās, taču tomēr jau vēstures ainas. Leģendārais Baltijas ceļš 1989. gada 23. augustā. Okupantu tanki pie Viļņas televīzijas torņa. Lietuviešu diktore — unikālajos kadros, kad studijas gaiteņos uzstādītās kameras jau rāda padomju desantnieku tuvošanos. Pazib arī Jura Podnieka filmētā epizode — okupantu izrēķināšanās ar Viļņas Televīzijas centra aizstāvjiem.

Filmas autori centušies izprast arī Baltijas valstu šodienas situāciju un tajās notiekošos procesus. Tiek rādīta goda sardzes maiņa Rīgā pie Brīvības pieminekļa, bet amerikāņu komentētājs atgādina arī mums pašiem tagad labi zināmo patiesību: " Viena lieta ir atjaunot valstisko brīvību. Bet pavisam cita lieta — kļūt patiešām brīvām valstīm."

Sabrūkot Padomju Savienībai, sabruka arī okupācijas gados Baltijas valstīs izveidotā ekonomikas sistēma. Tagad veidojas jauna, tirgus, ekonomika, ko filmas autori ilustrē ar kolorītām pirkšanas un pārdošanas epizodēm Rīgas centrāltirgū.

Ivars Ķirsons no "Unibankas" pauž viedokli, ka "mēs pašlaik esam vidū starp veco sistēmu un Rietumu sistēmu", un piebilst, ka pāris gados nav iespējams izmainīt vecajā padomju sistēmā audzināto cilvēku domāšanu.

Filmas veidotāju attieksme pret Baltijas valstīm ir draudzīga un pozitīvi ieinteresēta. Tiek uzsvērts, ka ASV aiz Zviedrijas, Somijas un Krievijas ir ceturtā lielākā investētāja Baltijā. Pazīstamais Zviedrijas biznesmenis Peters Egerts prognozē, ka Baltijas valstis jau tuvākajos gados var kļūt par jaunu "ekonomikas tīģeri" Baltijas jūras krastos.

"Baltijas valstu ekonomika ir izdzīvojusi," uzsver amerikāņu dokumentālisti. "Visās trijās Baltijas valstīs sāk pieaugt nacionālais kopprodukts."

Filmā pieminēta arī Rietumu plašsaziņas līdzekļu nereti apietā vai tīši neieraudzītā patiesība, ka Baltijas tautas joprojām baidās no jaunas agresijas. "Jā, mēs baidāmies," saka Igaunijas skolotāja, atceroties, ka cittautieši viņai aizbraucot teikuši: "Mēs vēl agriezīsimies!"

Pazīstamais amerikāņu politologs Zbigņevs Bžezinskis uzsver NATO paplašināšanas nepieciešamību, jo "krievi joprojām grib dominēt Baltijā". Bet Igaunijas prezidents Lennarts Meri norāda, ka "mazas valstis nedrīkst atļauties kļūdīties".

Seko "Baltbata" manevru ainas, un filmas autori uzsver, ka latviešu, lietuviešu un igauņu karavīri kopīgajās mācībās sazinās angļu valodā.

Simboliski ir filmas beigu kadri — epizode lietuviešu basketbola skolā: mazs puisītis, daudz garāka pretinieka segts, izdara veiklu apvešanas kustību un ieraida bumbu grozā. "Šie ir XXI gadsimta pilsoņi, kuri varēs konkurēt ikvienā pasaules vietā," saka filmas veidotāji, un filmas kopskaņa atstāj dziļu pārliecību, ka tā arī notiks.

Filma "Baltijas valstis" jau rādīta vairāk nekā 100 ASV lielāko pilsētu vietējās TV programmās, izraisot amerikāņos lielu interesi. Un, kā pastāstīja USIS Rīgas biroja vadītājs Gregorijs Elftmans, filmas uzvaras gājiens pa amerikāņu tālrāžu ekrāniem joprojām turpinās. Laikam gan būs grūti par augstu novērtēt šī darba nozīmi, aizpildot ASV un citur Rietumu pasaulē joprojām lielo informācijas vakuumu un koriģējot masveidīgo dezinformāciju par trim Baltijas valstīm. Atliek tikai vēlēties, lai arī mūsu pašu TV kanāli atrastu laiku šai interesantajai, godprātīgajai un augsti profesionālajai filmai. Kaut mums pašiem, protams, filmā minētie fakti ir zināmi. Amerikāņu dokumentālistiem izdevies trīs Baltijas valstu un to tautu dzīvi parādīt dziļi patiesi. Tādējādi šī filma var mums kalpot arī kā savdabīgs optimisma lādiņš. Kā gaišs spogulis, kurā saskatīt savas labākās īpašības — gan heroiskajā Atmodas laika vēsturē, gan kopumā tomēr cerīgajā šodienas attīstībā.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors