Papildus 1.lpp.

informācijai

Ceļavārdi

Liels dziļuma asums piemīt Dziesmusvētku vizuālajam veidolam, ko daudzu gadu ritumā veidojis fotomākslinieks Juris Krieviņš. Dziesma te tverta pašā dzimšanas brīdī, kad tā savu dzīvi sāk diriģentu acīs un pirkstu galos, jūtu un gribas saplūsmē. Šis Dziesmusvētku virsdiriģentu un goda diriģentu portretu albums ar fotoattēlu neapstrīdamo tiešumu un lielo garīgo piesātinājumu mums un pasaulei dokumentāli vēstī par tautas spēku dziesmā un dziesmas nemirstību tautā — tās galotnēs, kā saka dzejnieks.

Lai Imanta Ziedoņa dzejiskais novēlējums mūzikas skolotāju un diriģentu dzīvesstāstu apzinātājiem ir ceļavārdi Jura Krieviņa lolojumam, ko izdod "Latvijas Vēstnesis". Sniedzot mākslinieciski spilgtu informāciju par vienu no būtiskākajiem tautas gara dzīves apcirkņiem, šis izdevums sasaucas ar valsts oficiālā laikraksta sūtību dokumentēt laiku, kurā dzīvojam.

"Latvijas Vēstnesis"

Manos un tavos

Dziesmusvētkos

Dziesma — tautas glābēja. No kara posta un iebrucējiem. No pārdarījumiem un ciešanām. Arī ļaužu ielīksmotāja. Saulainākas nākotnes apsolītāja. Kopudziesma gan tautas priekos, gan bēdās no laika gala ir latvju saliedētāja. Pleca sajūtas devēja. Senseno folkloras tradīciju glabātāja. Latviešu komponistu klasiskās un laikmetiskās mūzikas attīstītāja.

Latviešu skaņu mākslas vēsturē viens no augstākajiem radošā pārdzīvojuma sabangojumiem saistīts ar kopkoru muzicēšanu — vēl tikai latviešu, igauņu, lietuviešu vidē rūpīgi kopto Dziesmu svētku tradīciju. Tas ir Baltijas valstu mūzikālais fenomens, kam līdzinieku citur plašajā pasaulē velti meklēt.

Toties mēs dziedam! 1998. gada vasarā visas Latvijas apvienotajā kopkorī pulcējamies jau divdesmitotro reizi. Un svinēdami XX gadsimta pēdējos Dziesmu svētkus, varam ar gandarījumu konstatēt, ka 125 gadu ritumā mūsu apvienoto koru balsis nu jau divdesmitkāršojušās.

Pilnīgu priekšstatu par Dziesmu svētku neparasti plašās zarošanās un žuburošanās ainu esam varējuši iegūt tikai tagad — atjaunotās Latvijas brīvvalstī.

Apsveicama arī pieredzējušā fotomeistara Jura Krieviņa iniciatīva. Ilgajos profesionālās darbības gados viņš fiksējis Dziesmu un Deju svētku ainas, veidojis daudzu latviešu mūziķu fotoportretus. Šajā albumā atlasīta tikai nelielā daļa. Meistara laboratorijā glabājas fotokadru simttūkstoši. No tiem iespējams savākt vielu vēl desmitiem šādu izdevumu. Un tomēr — būsim pateicīgi arī par šo "pilienu jūrā". Tas dažkārt atklāj arī neredzētus rakursus septiņdesmito, astoņdesmito un deviņdesmito gadu Dziesmu svētku (XV—XXI) norisēs. Rāda vēl arvien dzīvajo rindās darbīgos mūziķus viņu agrāko gadu interesantajos veidolos. Atgādina mīļo un neaizmirstamo aizgājēju seju vaibstus.

Paldies Jurim Krieviņam par viņa mūžam dedzīgo līdzdalību latvju kultūras norisēs! Lai šis albums rosina arī citus Latvijas fotogrāfus pārskatīt savu darbnīcu krājumus un celt dienas gaismā Dziesmu svētku vēstures liecības, kas svarīgas tiklab tagadnei, kā jo vairāk mūsu tautas nākotnei.

Oļģerts Grāvītis

Fotomeistara autogrāfs Jura Krieviņa redzējuma cienītājiem

Arī apceres autors Oļģerts Grāvītis ir sajūsmināts Foto: Andris Krieviņš

Saulainajā 26.jūnija priekšpusdienā Vērmanes dārzā pretim Rīgas Latviešu biedrības namam tika atklāts piemineklis gleznotājam un grafiķim Kārlim Padegam (1911—1940). Par pieminekli to pat nevedas nosaukt — tas ir pats Kārlis Padegs — elegants un švītīgs, ar puķi pogas caurumā. Tādu to bronzā lējis tēlnieks Andris Vārpa, iedvesmai izmantojot kādu mākslinieka fotoattēlu. Bet līdzekļus skulptūras izveidei un uzstādīšanai (arhitekts Arno Heinrihsons) devusi mākslinieka talanta cienītāja Rita Čeveņaka–Virkavas kundze, kas Otrā pasaules kara beigu cēlienā, tikko ģimnāziju beigusi, kopā ar vecākiem devusies bēgļu gaitās un tagad dzīvo Vācijā. Viņa piedalījās arī pieminekļa atklāšanā un priecājās, ka tas notiek Dziesmu svētku gaisotnē.

Vaicāta, kuri Kārļa Padega darbi viņai īpaši tuvi, viešņa kā pirmos minēja viņa daudzos pašportretus:

— Visvairāk mākslinieka būtībai, pēc manām domām, atbilst "Pašportrets ar Cecīliju". Tā ir brīnišķīga glezna. Manā īpašumā ir vairāki Padega grafikas darbi, arī viens pašportrets. Tie man ļoti patīk. Bet tā īsti šo neparasto mākslinieku man atklāja Jāņa Kalnača sarakstītā monogrāfija, kam dots virsraksts "... arī sapņu zīmētājs".

Filologs un mākslas zinātieks Jānis Kalnačs ir arī pieminekļa ieceres autors. Strādājot Valmierā par kultūras pieminekļu aizsardzības inspektoru un bērnu mākslas skolas skolotāju, viņš kā piemērotāko pieminekļa veidotāju nolūkojis jauno tēlnieku Andri Vārpu, kas Valmierā darinājis pieminekli arī Jāzepam Vītolam.

Rīga ar Kārli Padegu kļuvusi atkal mazliet skaistāka un bagātāka. Skaistāki varam kļūt arī mēs, ar kādu baltu puķi pasveicinādami mākslinieku, kas tieši ap šo vietu 1934.gadā kopā ar citiem Rīgas jaunajiem gleznotājiem esot izstādījuši savus darbus. Tuberkulozes pieveikts, Kārlis Padegs arī mūžībā aizgāja jauns, savā 29. dzīves gadā. Vienam no saviem 1934.gadā tapušajiem pašportretiem viņš devis nosaukumu "Kāda aizmirsta cilvēka seja". Nu arī elegantais kungs Vērmaņdārza dižliepu pavēnī darīs mums šo seju pazīstamu un neļaus aizmirst.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Pieminekli atklāj Rita Červeņaka–Virkavas kundze, mākslinieka talanta cienītāja