PROBLĒMAS

Amats Latvijā netop lamāts. Jo tas ir dzīves pamats

Dr. ing. Vilnis Kazāks, Latvijas Amatniecības kameras prezidents, un

Dr. Karla Koze, Frankfurtes pie Oderas (VFR) Amatniecības kameras konsultante, projekta vadītāja, — "Latvijas Vēstnesim"

Frankfurtes pie Oderas Amatniecības kameras konsultante Karla Koze un Latvijas Amatniecības kameras prezidents Vilnis Kazāks — sarunas reizē

Aizvadītajā nedēļā, no 26. līdz 28. jūnijam, izstāžu centrā "Ķīpsala" gan apjomīgajā hallē, gan zem vasarīgi zilā debess jumola risinājās pirmā Latvijas amatnieku darbu izstāde "Amatniecība ’98". Plašajā saietā savu prasmi un veikumu rādīja adītājas, izšuvējas, skārdnieki, jumiķi, maiznieki, rotkaļi, namdari, frizieri, akmeņkaļi, drēbnieki, galda klājēji, siera sējēji, kalēji, galdnieki, mežizstrādātāji un vēl citu amatu pratēji no visiem Latvijas novadiem. Ar saviem darbiem izstādi kuplināja lietuviešu individuālais uzņēmums "Pintine" un Amatniecības kamera no Frankfurtes pie Oderas.

Labs amatnieks latviešos arvien ticis godāts un cienīts, to apstiprina tautas paruna, ka amatam ir zelta pamats un amats netop lamāts. Lai arī rūpniecības attīstība ievērojami sašaurināja amatniecības devumu preču ražošanā, tomēr pirmskara Latvijā trīsdesmito gadu vidū 42 procenti no ražošanā iesaistītajiem iedzīvotājiem bija amatnieki. 1935. gadā tika pieņemts likums par Latvijas Amatniecības kameru — vienotu amatniecības interešu pārstāvēšanas un amatniecības veicināšanas iestādi. Amatniecības kamerā bija reģistrēti gandrīz 50 000 amatniecības uzņēmumu ar 200 000 strādājošajiem, kas darbojās 70 amatos.

Padomju okupācijas gados tika pieļauta tikai atsevišķu tautas daiļamatu pastāvēšana mākslinieciskās pašdarbības ietvaros, bet amatniecība kā uzņēmējdarbības veids un radošo garu attīstoša nozare tika likvidēta.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā nācās sākt visu no gala. Gan uz senajiem pamatiem. 1988. gadā līdz ar Atmodas vēsmām tika dibināta Latvijas Amatnieku brālība. 1993. gadā pieņemtais likums "Par amatniecību" sekmēja amatnieku profesionālās organizācijas — Latvijas Amatniecības kameras — atjaunošanu. 1994. gada 22. novembrī pieņemtie Ministru kabineta noteikumi nr. 213 apstiprina 96 amatus, kuros personu profesionālā darbība, pieņemot pasūtījumus vai izpildot darbus, ir uzskatāma par amatniecību. Patlaban Latvijas Amatniecības kameras ietvaros darbojas 61 amatnieku organizācija, kas apvieno vairāk nekā 5000 amatnieku.

Par to visu turpat izstādes hallē Ķīpsalā "Latvijas Vēstnesim" stāstīja Latvijas Amatniecības kameras prezidents Vilnis Kazāks, bet starptautisku vērtējumu redzētajam deva viešņa no Vācijas — Frankfurtes pie Oderas Amatniecības kameras konsultante, projekta vadītāja Karla Koze ( Karla Kose ). Viņas klātbūtne Latvijas amatniecības izstādē bija gluži likumsakarīga, jo Latvijas Amatniecības kamera ir parakstījusi ilgtermiņa sadarbības līgumu ar Frankfurtes pie Oderas Amatniecības kameru, turklāt Karla Koze ir šī projekta vadītāja.

Lai arī svētku reizē, kas neapšaubāmi visiem dalībniekiem bija izstāde "Amatniecība ’98", it kā neklātos runāt par darbu, tomēr no tā nekur projām netikt, jo tas ir arī amata pamats. Protams, vajadzīgas dotības, spējas, bet bez piepūles, bez darba nekas netop.

Vilnis Kazāks:

— Palūkojieties uz tiem pulētajiem akmeņiem, uz izcepto maizi, uz pašūto tērpu vai izveidoto frizūru — lieliski, ļoti skaisti izskatās. Tie ir uzteicami, darbīgi un gudri cilvēki, kas to dara. Bet šie gudrie cilvēki no rīta līdz vakaram ne tikai strādā, bet arī domā.

Amatniecības attīstību var sekmēt vairāku tautsaimniecisku un juridisku jautājumu sakārtošana. Viens no tiem — amatniecību nevar ierindot citu mazo un vidējo uzņēmumu klāstā, jo tai kā ražošanas veidam ir savas īpatnības. Kaut vai maiznieki. Kālab mazam uzņēmējam, kurš cep labu rupjmaizi savam pagastam vai mazpilsētai, prasīt pildīt visu to pašu standartu, kas jāievēro lielražošanā? Meistars ir devis zvērestu, viņš savu produkciju nogādā tikai zināmās vietās un ir tieši atkarīgs no pieprasījuma — nepirks, ja prece nederēs. Bet viņa darbam izvirza tādas pašas prasības kā rūpnieciskajai produkcijai. Tāda šobrīd ir Latvijas valsts pārvaldes kultūra. Ir ierēdņi, kas nesaprot norises un nemāk valsti pārvaldīt — nemāk valsti vadīt, bet grib valdīt pār valsti.

Var jau šo jautājumu pagriezt arī otrādi: mums meistars ir devis zvērestu, un mēs viņam ticam. Bet kam ir zvērējis ierēdnis, ka viņš ir ne tikai profesionālis, bet arī parakstījies, ka viņš ir neuzpērkams? Viņam tāda dokumenta nav. Vienkārši valsts ir viņam iedevusi tiesības izšķirt un izlemt noteiktus jautājumus par kādu nozari. Savukārt tie, kas šajās norisēs, pašā procesā ir iekšā, tie, izrādās, nozari nepārstāv un pie līdzlemšanas netiek klāt.

Bet mēs taču sen jau domājam līdzi. Un redzam visas spraugas likumdošanā, kas rada dažādas nekārtības. Domāju, ka šie cilvēku tūkstoši daudz precīzāk saskata, kas būtu jādara. Bet viņi ar savu ikdienas gudrību un pieredzi pie procesa vadības netiek klāt — tur priekšā sēž ierēdnis, kam vienīgajam ir dotas tiesības lemt.

Jau 1993. gadā ir pieņemts "Likums par amatniecību". Latvijā ir pienācis laiks runāt skaidru un gaišu valodu: pret tiem, kas ir reģistrējušies kā amatnieki un brīvprātīgi iestājušies Amatniecības kamerā, jāizvirza amatnieciska, nevis rūpnieciska rakstura prasības. Jo ne velti ir gan Rūpniecības kamera, gan Amatniecības kamera. Un iedzīvotājam pašam ir izvēles tiesības. Teiksim, valsts iedzīvotāju interešu aizsardzībai ir izdomājusi 10 inspekcijas. Tas ir labi, vajag domāt. Bet pret amatniecību šīs inspekcijas ir nulle. Kāpēc? Vispirms katrai inspekcijai ir jāpierāda, ka tā ir nepieciešama. Amata meistars savu nepieciešamību pierāda ar to, ka izgatavo priekšmetu, savā apkaimē to pārdod un klientu pazīst vaigā. Te nekādas blefošanas nevar būt. Un kāpēc tad vajadzīga inspekcija? Jo no šīs inspekcijas neviens nepazīst ne šo meistaru, ne viņa klientu. Varētu būt runa par tiem amatiem, kas strādā plašākos mērogos, — juvelieri, vēl kādi. Bet es neredzu nekādu vajadzību pēc šādas inspekcijas ne šuvējiem, ne maizniekiem, ne pavāriem, kas normāli orientējas uz savu klientūru, nevis uz kaut kādu masu tirgu. Šis amatnieks ir beidzis mūsu pašu arodskolu, dabūjis profesionāļa diplomu. Ja visi tie produkti, ko viņš liek lietā, ir jau sertificēti, ja viņam ir amatnieka licence, tad kur slēpjas problēma? Jā, ir kāda daļa brāķa gan rūpniecībā, gan amatniecībā. Bet to nenoķers neviena inspekcija. Amatnieks gan varbūt — jo viņš zina, kas ir autors, uz produkcijas virsū ir meistara uzvārds. Savukārt rūpnieciskajiem ražojumiem var būt zināma tikai firma, pat iepakotājs bieži vien netiek uzrādīts.

— Kādu jūs redzat šī jautājuma risinājumu?

— Ja jau valsts ir uzticējusi Amatniecības kamerai, ka tā var atestēt meistarus, tad varētu uzticēt arī to, ka šī amatniecības biedrību apvienība atestē darbnīcas un atestē produkciju. Jo noteikti paši amatnieki kolēģi novērtēs pamatīgāk un arī prasīgāk.

Vēl kāda problēma. Diezgan bieži uz Latviju brauc vieslektori. Un lielākoties stāsta par ļoti interesantām un vajadzīgām lietām, kas te varētu noderēt pēc gadiem divdesmit, bet patlaban mums nav vajadzīgas. Bet tam visam tiek tērēti līdzekļi, kas varbūt citur noderētu daudz vairāk.

Arī es nupat kādas desmit dienas biju pamācīties Dānijā. Par trīs pušu līgumu. 1891. gadā Dānijā tika parakstīts pirmais līgums starp darba devēju, arodbiedrību un valsti. Bet pirmais lielākais streiks šajā valstī bija šogad, maijā. Līdz tam vienmēr šīs trīs puses bija vienojušās. Latvijā pagaidām vispār nav šo trīs pušu — reāli tās nedarbojas. Dānijā nevienu likumu neizvirza apspriešanai, ja pirms tam to nav apsvērušas un izstrīdējušas arodbiedrības un darba devēji. Pie mums tāds stāvoklis vēl rīta miglā tīts. Un pats sliktākais — mēs neejam uz to, neveicinām trīs pušu sarunas. Jā, Amatniecības kamera uzstājas kā darba devējs, jo meistari dod darbu zeļļiem un mācekļiem. Arodbiedrība? Kaut kas sāk rosīties, bet pagaidām vēl ļoti vāji. Varbūt arī tāpēc, ka līdz šim nav iedibināta kārtība — apspriesties ar arodbiedrībām. Toties jebkurā ministrijā varam tikties ar ierēdņiem. Bet viņi, ar atsevišķiem izņēmumiem, nav noskaņoti ar mums daudz diskutēt pirms likuma pieņemšanas. Ja iecere nenāk no pašas ministrijas vai resora, mūs neuzklausa un idejas neņem pretī. Ekonomikas ministrijā iesniedzām 57 priekšlikumus par mazo un vidējo uzņēmumu attīstību, no tiem tikai divi vai trīs tika ievadīti šo uzņēmumu attīstības plānā. Kāpēc? Tālab, ka ierēdņi ir izdomājuši citus priekšlikumus.

Un tajā pašā laikā vācu valdība Latvijas Amatniecības kameras attīstībai ir atvēlējusi gandrīz pusotra miljonu marku. Valsts ārpus Latvijas uzticas mums, viņi piedalās arī šajā izstādē — notiek normāla sadarbība, kā tas paredzēts arī mūsu savstarpējā līgumā.

Karla Koze:

— Pirmajam mēģinājumam šī izstāde ir laba, tā to vērtē arī vairāki man pazīstami amatnieki, ar kuriem esmu runājusi. Jāuzteic milzīgais darbs, ko izstādes veidošanā ieguldījusi Latvijas Amatniecības kamera. Nākamgad savā izstādē un gadatirgū Frankfurtē pie Oderas gribam ielūgt latviešu kolēģus, visupirms celtniekus, kas būvē tik interesantas ēkas, jo izstādes pamattēma būs celtniecība.

— Vai tur būs tikai celtnieki vien? Vai izstādē piedalīsies arī amatnieki?

— Pie mums celtnieki tiek uzskatīti par amatniekiem. Ja vien tie nav milzīgu būvfirmu strādnieki, kas ceļ augstceltnes un strādā ar rūpnieciskiem paņēmieniem. Bet celtniecības meistaram jābūt Amatniecības kameras loceklim, to nosaka Vācijas likumi. Atšķirības amatu traktējumā nav tikai Latvijā vien, tās pastāv visā pasaulē. Dažādās zemēs amatniecību uztver dažādi. Vācijā visu mazo un vidējo firmu strādājošie ir amatnieki — mūrnieki, namdari, santehniķi. Līdzīgi tas ir arī Austrijā, Dānijā, Zviedrijā un vairākās citās Rietumeiropas valstīs. Mazliet citāda kārtība pastāv Anglijā, vēl lielākas atšķirības ir Amerikā. Tur nav tādu likumu un amatu.

Pie mums, Frankfurtē, līdzīga veida izstādes notiek četras piecas reizes gadā, kad vienkopus pulcējas radniecīgu amatu pārstāvji. Bet ik gadu noteikti ir celtniecības darbu izstāde. Mazāk Vācijā izplatītas daiļamatu izstādes, kur darinājumiem jau ir mākslinieciska vērtība.

— Ko jūs šeit, Rīgā, izstādē Ķīpsalā, ieraudzījāt jaunu un neparastu, ar ko varbūt ne visai bieži gadās sastapties Vācijā?

— Daudz ko. Jo šajā izstādē vienkopus redzams tieši Latvijai, Latvijas amatniecībai raksturīgais. Pie mums nav nekā līdzīga tam, ko darina un rāda jūsu keramiķi. Arī amatnieku austus linu galdautus un dvieļus Vācijā neatrast. Pinēju amats vēl ir saglabājies, bet viņi nestrādā tik izvērsti kā Latvijā, jo ir liela konkurence, tirgū ieplūst izstrādājumi no Polijas, kas ir lētāki. Tāpēc mūsu meistari galvenokārt strādā pēc pasūtījumiem.

Protams, Latvijai raksturīgi darbi dzintarā. Vācijā dzintara izstrādājumi ir pavisam cita tipa. Arī tādus krēslus, kādus taisa jūsu mēbeļgaldnieki, pie mums gandrīz nekur neredzēsi. Tātad savdabīgā te ir ļoti daudz.

— Vai pēc šādiem ražojumiem Vācijā būtu pieprasījums?

— Grūti atbildēt. Droši vien, būtu. Bet tas viss ir roku darbs, kas Vācijā maksā dārgi un par ko parasti naudu nemēdz izdot.

Vairākkārt esmu bijusi Latvijā kopā ar uzņēmējiem, apmeklējām arodskolas, arī Amatniecības skolu Imantā. Un uzņēmēji brīnījās, cik pasakainas lietas var izgatavot tikai ar rokām vien. Viņi bija par tām sajūsmā, bet arī atzina — Vācijā tās būtu grūti pārdot, jo tirgus ekonomikai ir savas prasības.

— Droši vien, Vācijā neatrast arī galdnieka virpu, kas uzmeistarota uz kājminamās šujmašīnas "Singer" pamatnes. Turklāt tas latviešu amatniekam nav vis izstādes eksponāts, bet darba galds.

— Tas nu pavisam noteikti — kaut ko tādu Vācijā nevar ieraudzīt. Pie mums daudzi brīnās, ar kādiem tehniskajiem līdzekļiem tiek radītas tādas mantas. To es gribēju uzsvērt arī toreiz, kad bijām Amatniecības skolā un mūsu galdnieki redzēja, ko iespējams izdarīt ar minimālām tehniskajām iespējām. Jo darinātās lietas bija pārsteidzošas. Ja prasme un iemaņas tiktu apvienotas ar atbilstoši mūsdienīgu tehniku, panākumi būtu vēl labāki.

— Vai jūs varētu mazliet plašāk pastāstīt par sadarbības līgumu, kas noslēgts ar Latvijas Amatniecības kameru?

— Mēs sadarbību attīstām divos virzienos. Viens — lai sadarbotos mūsu un jūsu mazie un vidējie uzņēmumi: kooperētos, attīstītu savstarpējo tirdzniecību, veidotu kopuzņēmumus. Šogad tika radīti pirmie vāciešu un latviešu amatnieku kopuzņēmumi. Un mēs vēlamies ar vācu atbalstu un jaunākās tehnikas iespējām attīstīt šos kopuzņēmumus un atrast to ražojumiem tirgu. Turklāt tiem patiesi jābūt kopuzņēmumiem, mēs negribam, lai te latvieši lēti ražotu vācu preces — tā nav mūsu programma. Sadarbībai jākalpo abu pušu interesēm.

Otrs virziens — mēs gribam palīdzēt samērā jaunajai Latvijas Amatniecības kamerai, kas darbojas tikai piecus gadus, lai gan zinām, ka tās priekštece ir vienojusi amatniekus jau pirms Otrā pasaules kara. Savukārt mūsu kameras sākumi meklējami pagājušā gadsimta beigās. No federālās valdības, kas mums dod naudu, saņēmām sadarbības programmu. Piešķirtie finansu līdzekļi Latvijas pusei dod iespējas pilnveidot apmācības sistēmu un radīt divas laboratorijas — siltumtehnikas iekārtu amatniekiem un sanitāro ierīču tehniķiem. Nupat, vakardien, no Vācijas pienāca transports, kas atveda iekārtas galdniecības darbiem, arī materiālus frizieriem, datorus — tas viss ir mūsu papildu materiālais atbalsts Latvijai. Turklāt mēs rīkojam kopīgus kvalifikācijas kursus gan šeit, gan pie mums, Vācijā. Tie vienmēr ir noritējuši ļoti sekmīgi, arī šajā virzienā sadarbība paplašinās — būs kursi galdniekiem, automehāniķiem, amatniecības uzņēmumu tirgzinības speciālistiem.

Kopumā sadarbības programma ir paredzēta četriem gadiem, pagaidām strādājam tikai otro gadu, tātad priekšā vēl daudz darba.

— Vai jūs varētu precizēt jūsu amata pienākumus? Ar ko nodarbojas Amatniecības kameras konsultants?

— Vācijā visi uzņēmumi ir vai nu Amatniecības kameras, vai Rūpniecības un tirdzniecības kameras biedri. Viņu interesēs ir radīts padomnieku, konsultantu dienests. Uzņēmumi, kas apvienojušies kamerā, saņem bezmaksas konsultācijas, piemēram, par uzņēmuma saimniecisko vadību, savukārt tiem, kas vēlas uzsākt uzņēmējdarbību, sniedzam nepieciešamo atbalstu. Tas ir viens padomnieku darba lauks. Vēl viens cilvēks allaž ir gatavs konsultēt vides aizsardzības jautājumos. Bet es esmu padomniece un konsultante ārējo ekonomisko sakaru jautājumos. Sadarbojos vispirms ar Latvijas Amatniecības kameru, vēl arī ar Polijas Amatniecības kameru. Protams, mums ir kontakti arī ar citām valstīm, ja kādam uzņēmumam nepieciešams sadarbības partneris. Trešo daļu no Amatniecības kameras budžeta sedz valsts, vēl vienu trešdaļu savācam ar biedra naudām, bet iztrūkstošā daļa jānopelna pašai kamerai, rīkojot kvalifikācijas paaugstināšanas maksas kursus.

— Vai jūs bieži esat Latvijā?

— Trīspadsmito reizi. Ciemošanās gan līdz šim nav bijušas garas — ne vairāk kā četras piecas dienas, arvien no trešdienas līdz svētdienai. Tāpēc arī pagaidām nespēju runāt latviski, lai gan saprotu diezgan daudz. Nākamreiz būšu kopā ar kolēģi, kas šeit vadīs kursus amatniecības rajonu organizācijām. Vienlaikus tajās dienās svinīgi tiks atklāta arī mūsu iekārtotā siltumtehnikas laboratorija Bukultu Amatniecības centrā, Jaunciema gatvē 8. Atklāšanā piedalīsies Vācijas vēstnieks Latvijā, pasākums notiks 9. oktobrī.

Vilnis Kazāks:

— Karla kautrīgi noklusēja, ka viņa ir Vācijas un Latvijas amatnieku sadarbības projekta vadītāja.

Karla Koze:

— Pareizi, esmu padomniece un konsultante, bet papildus vadu arī šo projektu, ko daru ar patiesu prieku, jo tas ir interesants darbs.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"