par Dievu un Latviju

Atsaucoties uz "Latvijas Vēstneša" 21.maija publikāciju "Pasaule bērnā, bērns pasaulē", kurā stāstīts arī par Latvijas Kristīgo skolotāju asociācijas rīkoto bērnu radošo darbu konkursu "Dievs, svētī Latviju!", redakcija saņēmusi asociācijas prezidentes Laimas Geikinas vēstuli, kurā raksturoti konkursa rezultāti.

Skolēnu radošo darbu konkursa "Dievs, svētī Latviju!" mērķis bija rosināt skolēnus izteikties par kristietības un valstiskuma idejām un uzzināt, kā skolēni izprot šīs divas nozīmīgās vērtības. Literāro darbu konkursam tika iesūtīti 82 darbi. Tos var iedalīt divās lielās grupās: darbi, kas acīmredzami atspoguļo skolotāja personības ietekmi uz autoru, un darbi, kas atklāj paša bērna oriģinālo skatījumu un vērtējumu.

Vairākkārtīgi pārlasot darbus, arvien nākas secināt, ka ar bērna muti runā patiesība. Visas lietas tiek sauktas īstajā vārdā — gan patīkamais, gan nepatīkamais atklāts tieši.

"Māte dzīvoja bez darba, šo to palīdzēdama kaimiņiem. Bieži dzēra mājās un kaimiņos.(..) Kad es biju nesakopta, man palīdzēja Dievs.(..) Helēna mani atkopa no kašķa, utīm u.c. Es nebiju pieradināta pie tualetes, sūkāju knupīti, jo mums dažreiz pat nebija ko ēst.(..) Tagad mēs ar brālīti esam kārtīgi un paēduši. Krustmāte mani sagatavoja skolai, nu jau es mācos 3.klasē.(..) Cik labi, ka dzīvojam tādā valstī, kuru svētī Dievs."

Šis nelielais fragments iezīmē lielākā vairumā darbu atspoguļoto attieksmi — lai gan dzīve Latvijā nav viegla, pārtikusi un sakārtota, tomēr mēs mīlam savu valsti un esam pateicīgi Dievam par viņa rūpēm. Bērnu darbos neparādās ļaunums, aizvainotība, cinisms par to, ka realitāte neatbilst jābūtības vīzijai. Skolēnu darbi rosina pārdomāt mūsu, pieaugušo, attieksmi pret savu valsti, bērniem, darbiem un ticību. Skolēni nav pasīvi faktu konstatētāji, bet gan savā ticībā aktīvi nākotnes veidotāji. Gandrīz katrā darbā ir vārdi: "Es lūdzu..." Mums, pieaugušajiem, varētu likties, ka bērni lūdz par tūlītēju labumu sev, piemēram, iespējām tikt pie divriteņa, skrituļslidām, aizbraukt ceļojumā utt. Nē, bērni lūdz par to, lai cilvēki būtu labi, godīgi, mīlētu viens otru un būtu mīlami, mierīgi un veseli. Lai Latvija kļūtu skaista un daba būtu sakopta. Jāsaka, ka pozitīvās vērtības un raksturojošie lielumi darbos izteikti jābūtības formā un vēlamajā izteiksmē.

"Lai ļaunums atlec no sirdīm

Kā ūdens pile no karstas krāsns.

Lai labestība pielīp mums

Kā plastilīns pie galda."

Savukārt šībrīža situācijas aprakstā vairāk dominē apgalvojumi, ka cilvēki ir ļauni, slinki, zog, dzer, smēķē, posta dabu. Bērni runā par bailēm, kas piepilda viņu dzīvi. Un tomēr ir darbi, kas apliecina, ka autoriem tuvākā vai tālākā apkārtnē ir cilvēki, kas atbilst viņu cilvēcības ideālam. Bērni raksta par ticīgiem cilvēkiem, un viņu darbos neparādās tas stereotipizētais priekšstats par Dievu, kas dominē pieaugušo apziņā. Bērnu acīs Dievs nav tāds stingrs, nelokāms un bezkaislīgs soģis, kas par sliktajiem darbiem soda ļaudis atbilstoši mūsu, pieaugušo, priekšstatiem par taisnu tiesu. Tikai trīs skolēni rakstījuši, ka "Dievs soda". Lielākajā daļā darbu Dievs atklājas kā labs palīgs, kas mīl pasauli un ikvienu, žēlo, glābj, svētī, sargā, ir visvarens, neredzams gars, ir klātesošs visur un zina visu. Dievs ir tas, kurš sameklē aizbildņus, iecietīgi izturas pret mūsu nepilnībām, pacietīgi gaida uz mūsu atgriešanos.

"Viņš guļ uz mākoņa malas un skatās uz zemi. Kad grib, pārvēršas par putnu un kādam palīdz. Un tādējādi arī var paskatīties, kas ko dara. (..) Kad kāds sajauc kādus lūgšanu vārdus, viņš mazliet sarauc pieri, bet nemaz nedusmojas."

Gandrīz visi literāro darbu autori ir vienisprātis, ka pats brīnumainākais Dieva darbs ir pasaules radīšana. Dieva radītā pasaule ir skaista, tā bieži tiek identificēta ar dabas māti, zemes māti. Pasaule ir brīnumaina, neparasta, saudzējama, klusa, svēta, bezgalīga, ziedoša. Kaut gan daži bērni raksta, ka pasaule ir pelēki drūma, piegružota, netīra un baiga, tomēr dominē atziņa: mums patīk šai pasaulē dzīvot, tas ir priecīgs un brīnišķīgs piedzīvojums.

"Sirds kā vaļā palaists putns klejo zaļajā zemē, reizēm iemaldās zilgajās debesīs. Un kājas skrej līdzi šai sirdij. Visapkārt ir liela, visaptveroša dzīvība. To visu gribas apskaut, samīļot. Tāpat sirds pilna pielīst un nav vairs kur līt. Jau kājas pagurušas skriet, un es atsēžos pļavas malā."

Pasaules nelielo daļiņu, Latviju, bērni sauc par brīnumu zemi, dzimteni, tēvu zemi, mājām, patversmi no ļaunā. Cik bieži masu medijos mēs dzirdam tik brīnišķīgus mūsu valsts apzīmējumus? Vai nebūtu vērts aizgūt? Izrādās, ka Latvija ir maza, brīva, Dieva svētīta, mīļa, vienota, laba. Tēvzeme ir visskaistākā, visdārgākā. Tā ir neaizsargāta, māca dzīvot. Dzimtenē dzīvot ir klusi, silti, jauki. Tā plaukst, uzvar ļaunos, pasargā. Tajā atrodamas zaļas pļavas, zelta saule, plaši, zaļi lauki un meži, dzidrs ūdens. Skolēni lepojas ar savu piederību Latvijai un tās dažādajiem novadiem. Kāds autors lūdz par savu dzimto Latgali:

"Palīdzi, Kungs, manai dzimtajai Latgalei. Tā bieži tiek uzskatīta par pašu nabadzīgāko Latvijas novadu. Protams, materiāli bagātāki noteikti ir gan kurzemnieki, gan vidzemnieki. Tomēr man nav kauns, ka esmu latgalietis. Es lepojos ar to. (..) Taisni pie mums Latgalē ir visvairāk dievnamu. (..) Es lūdzos par tevi, mana Aglona, mana Latgale, mana Latvija! Es lūdzos..."

Žūrijas komisijai iepazīšanās ar konkursam iesniegtajiem darbiem šķita kā brīnišķīga patriotisma, dzimtenes mīlestības un ticības stunda. Lai plašāk sabiedrība varētu iepazīties ar labākajiem konkursa darbiem, tos paredzēts apkopot un izdot.

Latvijas Kristīgo skolotāju asociācijas prezidente,

konkursa organizatore Laima Geikina