Mēs, latvieši, — zem Latvijas

un savas mītnes zemes karoga

Dziesmā un dejā

ar Latvijas un Kanādas

sarkanbaltsarkanām krāsām

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Mēs stāvam savas tēvzemes sirdī — Rīgā. Toronto trīnīši, latviešu dejotāji. Vidū Kārlis, vienā malā Māris, otrā Vilnis Blūmi

Selgai Gulēnai velti jautāt, kura diena — 1. jūlijs vai 18. novembris sirdij tuvāka. Jo viņa pati ir nākusi pasaulē Latvijas valsts svētku dienā 18. novembrī

Dziesmu svētku virsdiriģente,

Kanādas latviešu kora diriģente

Vizma Maksiņa (Toronto),

deju kopas "Daugaviņa" vadītāja

Selga Gulēna (Toronto),

— "Latvijas Vēstnesim"

Vakar, 1. jūlijā, valsts svētki bija vienai no pasaules lielākajām valstīm — Kanādai. 131. gadskārtu kopš valsts dzimšanas atzīmēja arī Kanādas latvieši, kas sabraukuši Rīgā, lai piedalītos savas tēvzemes vai vecāku dzimtenes dziesmu, deju un mūzikas svētkos. Doma laukumā, pašā Latvijas galvaspilsētas centrā, zem abu valstu sarkanbaltsarkanajām krāsām dziedāja Kanādas latviešu koris Vizmas Maksiņas vadībā, bet dejoja deju kopas "Diždancis" un "Daugaviņa", kuras vada Zigurds Miezītis un Selga Gulēna. Lai gan dancotāji sūrojās, ka uz pagaidu skatuves, kurai grīda bija pārklāta ar audeklu, brīžiem jūtoties kā uz ledus gabala, tomēr solis bija gana brašs, bet dziedātāju balsis — pietiekami lokanas un skanīgas, lai klausītāji un skatītāji neskopotos ar aplausiem.

Turpat Doma laukumā uz "Latvijas Vēstneša" jautājumiem atbildēja deju kopas "Daugaviņa" vadītāja, Kanādas Nacionālā baleta administratore Selga Gulēna un XXII Vispārējo latviešu dziesmu un XII Deju svētku virsdiriģente, Kanādas latviešu kora diriģente, mūzikas pedagoģe Vizma Maksiņa.

— Kā jūs jūtaties, uzstājoties Kanādas valsts svētkos Latvijā?

Selga Gulēna:

— Tas ir ļoti interesanti, jo esam atbraukuši, lai piedalītos dziesmusvētkos. Pati tajos piedalos pirmo reizi kā vadītāja, "Daugaviņa" gan te jau ir dejojusi 1990. un 1993. gadā. Mēs visi esam kanādieši, Kanādai šodien ir lieli svētki. Un ir ļoti jauki šos svētkus atzīmēt Rīgā.

— Vai jūs esat kādreiz šajā dienā dejojusi latviešu dejas arī Kanādā?

— Jā, gandrīz katru gadu. Mēs dzīvojam Toronto, kur mīt ļoti daudz dažādas izcelsmes un tautības cilvēku. Un tieši Kanādas dienā satiekas sveši cilvēki, kopā koncertē un jūtas ļoti labi.

— Kā jūs pati nonācāt līdz dejošanai?

— Jau kopš trīs gadu vecuma dejoju tautas dejas, mani vecāki man to lika darīt. Četrpadsmit gadu vecumā man tas apnika, bet pēc gadiem četriem es tomēr atgriezos pie dejošanas. "Daugaviņu" gan vadu vēl tikai pusgadu.

— Vai jūs mazliet varētu raksturot savu deju kopu?

— Visiem mums vecāki vai vecvecāki ir dzimuši Latvijā, bet paši gan esam dzimuši jau Kanādā. Grupas vidējais vecums ir ap trīsdesmit — daži ir vecāki, bet citi vēl padsmitgados. Uz dziesmusvētkiem esam atbraukuši deviņi pāri. Visas šodien redzētās dejas ir mūsu pašu horeogrāfija, tātad jaunrade. Latvijā jau paspējām dejot Liepājā Jāņu vakarā, bija auksti, bet citādi ļoti jauki. Taču visa galvenā dejošana svētkos mums vēl ir priekšā.

— Kā jūtas Kanādas latvieši Kanādas valsts svētkos, dziedot un sniedzot koncertu Latvijā?

Vizma Maksiņa:

— Mums šodien kā koristiem šī ir pirmā diena dziesmusvētkos. Un varbūt ļoti piemēroti, ka mēs 1. jūlijā sabraucam visi Kanādas latvieši un pulcējamies Doma laukumā, lai ieskandinātu mūsu līdzdalību dziesmusvētkos. Tā kā 1. jūlijs Kanādā ir lieli svētki, tad tie ir jāatzīmē arī šeit. Kanāda pret mums ir bijusi laba, devusi patvērumu, arī iespēju dziedāt un dejot. Šodien te ir pārstāvētas trimdas trīs paaudzes. Un ir ļoti zīmīgi, ka šeit, Rīgā, mēs varam sadoties rokās, vienalga, kur esam dzīvojuši un kā turp nokļuvuši.

— Cik nācies dzirdēt, tad Kanādas latviešu kori veido dziedātāji no dažādām pilsētām, daļa pat tikai šorīt ir iepazinušies, jo pirmo reizi satikās te, Rīgā...

— Bija burvīgs moments. Aizbraucu uz Gaiļezera kopmītnēm, kur sēdēja mans koris, ar dažiem dziedātājiem es biju sarunājusies tikai pa telefonu, ar citiem kādreiz bijām mēģinājuši dziedāt nometnē Katskiļu kalnos. Un tiešām viņi pirmo reizi sabrauca kopā un koristi iepazinās cits ar citu. Jo viena kundze, piemēram, dzīvo Ontario provinces ziemeļos, kādus tūkstoš kilometrus prom no Toronto, cits dzīvo Monreālā — septiņsimt kilometrus prom, vēl kāds Otavā — arī kādi piecsimt kilometri uz citu pusi... Tā mēs pamazām mācījāmies repertuāru katrs savā pilsētiņā, sanācām uz rajona mēģinājumiem, bet šodien beidzot esam visi kopā — drusciņ pāri par trīsdesmit dziedātāju.

— Vai jūs kādreiz 1. jūlijā esat stājusies publikas priekšā ar latviešu kori arī Kanādā?

— Esmu gan. Man jau šovasar arī zvanīja valdība un meklēja dziedātājus un dejotājus, lai tie piedalītos Kanādas svētkos. Bet man, diemžēl, bija jāatsaka un jāpaziņo, ka mēs svinēsim Kanādas dienu Rīgā. Šī ir otrā reize, kad to darām Latvijā. Pirmā bija 1990. gada dziesmusvēkos, kad šīs svinības nejauši sakrita. Arī tad pirmo dienu dziedājām baznīcā, tad Dainu kalnā un Alaukstā, kur visi Kanādas dienas dalībnieki uzstājās pie Alauksta ezera. Toreiz Kanādas dienu mēs atzīmējām tā klusiņām, laukos. Bet tagad esam pašā Latvijas centrā.

— Jau trešo reizi jūs esat virsdiriģente dziesmusvētkos Latvijā. Kāda dziesma jums šoreiz tikusi?

— Šoreiz man piešķīra sieviešu kora dziesmu "Mēnestiņš naktī brauca" ar orķestri un arī dejotājiem. Ļoti liktenīgi, ka tieši šī manā bērnībā bija pirmā sieviešu kora dziesma, ko iemācījos mazā ansamblītī "Dainuvīte". Latviešu īpašumā Sidrabenē, Toronto tuvumā, mēs, meitenes, bieži staigājām vakaros, skatījāmies mēnesgaismā un dziedājām šo dziesmu — tā skanēja ļoti labi un tālu. Man lielu prieku rada arī tas, ka šo dziesmu ir aranžējis Pēteris Aldiņš no Amerikas, ar viņu mēs esam muzicējuši, orķestra partitūras aranžējumu ir veidojis Imants Mežaraups un deju horeogrāfiju Vilnis Birmbaums no Sietlas. Tātad šajā reizē ir pārstāvēti latvieši no Bostonas, Filadelfijas, Sietlas un Toronto. Un arī mēs kā mūziķi neesam tagad satikušies vairākus gadus. Un bija ļoti mīļi un sirsnīgi, kad vakar sastapu uz ielas Vilni, bet šorīt Mežaparkā — Imantu. Varējām pārrunāt vecos un arī jaunos laikus.

— Sidrabenē šo dziesmu jūs dziedājāt šaurā lokā. Vai zināt cik liels būs sieviešu kopkoris, kas sekos jūsu žestam Mežaparkā?

— Neesmu skaitījusi, bet tie būs tūkstoši. Un lieliski, ka tagad šī dziesma spīd un mirdz, un mirgo visā skaistumā, it īpaši vēl labāk tā skan kopā ar dejotājām un orķestri. Trijdekšņi ir kā simbols, kā gaisma, kas palīdz mums, mēness, kas palīdz mums redzēt tumsībā, palīdz pārvarēt karus un visus apstākļus. Un māsas, sievas nāks palīgā arī vīriem.

— Ko jūs darīsit pēc koncerta šodien Doma laukumā?

— Tad Kanādas vēstniecība mūs uzņem ar mazām vakariņām, bet pēc tam dosimies uz Doma baznīcu klausīties kamerkori "Ave Sol", kas atskaņos Kanādas komponistu dziesmas. Un tad vēl būs vīna glāze visiem Kanādas ļaudīm, kas sabraukuši Latvijā. Bet vakara kulminācija, dabīgi, būs dziesmusvētku atklāšana šovakar tepat, Doma laukumā.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors