Mēs, latvieši, — zem Latvijas

un savas mītnes zemes karoga

Dziesmā un dejā

ar Latvijas un Kanādas

sarkanbaltsarkanām krāsām

Vizma Maksiņa: — Mums 18.novembris tomēr ir tuvāks. Mēs kā latvieši pat kādreiz daudz vairāk gatavojamies Latvijas valsts svētkiem nekā 1.jūlijam. Lai gan jauna paaudze arvien vairāk svin arī 1.jūliju. Un tā ir pareizi, tā ir jābūt

Turpinājums no 1.lpp.

— Kā jūtas Kanādas latvieši Kanādas valsts svētkos, dziedot un sniedzot koncertu Latvijā?

Vizma Maksiņa:

— Mums šodien kā koristiem šī ir pirmā diena dziesmusvētkos. Un varbūt ļoti piemēroti, ka mēs 1. jūlijā sabraucam visi Kanādas latvieši un pulcējamies Doma laukumā, lai ieskandinātu mūsu līdzdalību dziesmusvētkos. Tā kā 1. jūlijs Kanādā ir lieli svētki, tad tie ir jāatzīmē arī šeit. Kanāda pret mums ir bijusi laba, devusi patvērumu, arī iespēju dziedāt un dejot. Šodien te ir pārstāvētas trimdas trīs paaudzes. Un ir ļoti zīmīgi, ka šeit, Rīgā, mēs varam sadoties rokās, vienalga, kur esam dzīvojuši un kā turp nokļuvuši.

— Cik nācies dzirdēt, tad Kanādas latviešu kori veido dziedātāji no dažādām pilsētām, daļa pat tikai šorīt ir iepazinušies, jo pirmo reizi satikās te, Rīgā...

— Bija burvīgs moments. Aizbraucu uz Gaiļezera kopmītnēm, kur sēdēja mans koris, ar dažiem dziedātājiem es biju sarunājusies tikai pa telefonu, ar citiem kādreiz bijām mēģinājuši dziedāt nometnē Katskiļu kalnos. Un tiešām viņi pirmo reizi sabrauca kopā un koristi iepazinās cits ar citu. Jo viena kundze, piemēram, dzīvo Ontario provinces ziemeļos, kādus tūkstoš kilometrus prom no Toronto, cits dzīvo Monreālā — septiņsimt kilometrus prom, vēl kāds Otavā — arī kādi piecsimt kilometri uz citu pusi... Tā mēs pamazām mācījāmies repertuāru katrs savā pilsētiņā, sanācām uz rajona mēģinājumiem, bet šodien beidzot esam visi kopā — drusciņ pāri par trīsdesmit dziedātāju.

— Vai jūs kādreiz 1. jūlijā esat stājusies publikas priekšā ar latviešu kori arī Kanādā?

— Esmu gan. Man jau šovasar arī zvanīja valdība un meklēja dziedātājus un dejotājus, lai tie piedalītos Kanādas svētkos. Bet man, diemžēl, bija jāatsaka un jāpaziņo, ka mēs svinēsim Kanādas dienu Rīgā. Šī ir otrā reize, kad to darām Latvijā. Pirmā bija 1990. gada dziesmusvēkos, kad šīs svinības nejauši sakrita. Arī tad pirmo dienu dziedājām baznīcā, tad Dainu kalnā un Alaukstā, kur visi Kanādas dienas dalībnieki uzstājās pie Alauksta ezera. Toreiz Kanādas dienu mēs atzīmējām tā klusiņām, laukos. Bet tagad esam pašā Latvijas centrā.

— Jau trešo reizi jūs esat virsdiriģente dziesmusvētkos Latvijā. Kāda dziesma jums šoreiz tikusi?

— Šoreiz man piešķīra sieviešu kora dziesmu "Mēnestiņš naktī brauca" ar orķestri un arī dejotājiem. Ļoti liktenīgi, ka tieši šī manā bērnībā bija pirmā sieviešu kora dziesma, ko iemācījos mazā ansamblītī "Dainuvīte". Latviešu īpašumā Sidrabenē, Toronto tuvumā, mēs, meitenes, bieži staigājām vakaros, skatījāmies mēnesgaismā un dziedājām šo dziesmu — tā skanēja ļoti labi un tālu. Man lielu prieku rada arī tas, ka šo dziesmu ir aranžējis Pēteris Aldiņš no Amerikas, ar viņu mēs esam muzicējuši, orķestra partitūras aranžējumu ir veidojis Imants Mežaraups un deju horeogrāfiju Vilnis Birmbaums no Sietlas. Tātad šajā reizē ir pārstāvēti latvieši no Bostonas, Filadelfijas, Sietlas un Toronto. Un arī mēs kā mūziķi neesam tagad satikušies vairākus gadus. Un bija ļoti mīļi un sirsnīgi, kad vakar sastapu uz ielas Vilni, bet šorīt Mežaparkā — Imantu. Varējām pārrunāt vecos un arī jaunos laikus.

— Sidrabenē šo dziesmu jūs dziedājāt šaurā lokā. Vai zināt cik liels būs sieviešu kopkoris, kas sekos jūsu žestam Mežaparkā?

— Neesmu skaitījusi, bet tie būs tūkstoši. Un lieliski, ka tagad šī dziesma spīd un mirdz, un mirgo visā skaistumā, it īpaši vēl labāk tā skan kopā ar dejotājām un orķestri. Trijdekšņi ir kā simbols, kā gaisma, kas palīdz mums, mēness, kas palīdz mums redzēt tumsībā, palīdz pārvarēt karus un visus apstākļus. Un māsas, sievas nāks palīgā arī vīriem.

— Ko jūs darīsit pēc koncerta šodien Doma laukumā?

— Tad Kanādas vēstniecība mūs uzņem ar mazām vakariņām, bet pēc tam dosimies uz Doma baznīcu klausīties kamerkori "Ave Sol", kas atskaņos Kanādas komponistu dziesmas. Un tad vēl būs vīna glāze visiem Kanādas ļaudīm, kas sabraukuši Latvijā. Bet vakara kulminācija, dabīgi, būs dziesmusvētku atklāšana šovakar tepat, Doma laukumā.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Deju solī Rīgas centrā uz pagaidu skatuves kā uz ledus

Selgas Gulēnas vadītā deju kopa "Daugaviņa"

Dejo "Diždancis" no Toronto

Arī "Diždanča" ilggadējam vadītājam Zigurdam Miezītim

(centrā) raits solis

Zem sarkanbalsarkanā Latvijas karoga un Kanādas kļavu lapas uzaugušie

Dzied Kanādas latviešu koris Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Dziesmusvētku ielogā — Rakstnieku cēliens

Nosaukums ņemts no trimdas latviešu leksikas. Tur šādi Rakstnieku cēlieni allaž pavada Dziesmusvētkus un latviešu kultūras dienas. 30.jūnijā tas notika Rīgas Latviešu biedrības namā, pulcējot pilnu Līgo zāli un turpinoties vēl krietni pēc "oficiālās daļas", kad priekšā sauktie rakstnieki un dzejnieki atbildēja uz sarīkojuma vadītājas Māras Zālītes jautājumu, kā viņiem klājas un ko viņi pašlaik raksta vai ir uzrakstījuši.

Rakstnieces Ainas Zemdegas (dz. 1924.gadā Lubes dzirnavās) bērnības atmiņu grāmata "Toreiz Lubes dzirnavās" iznāca 1979.gadā. Pagātnes un tagadnes, svešuma un dzimtenes kontrasti 70. un 80. gados, kad rakstniece sāka emocionāli tuvoties toreiz vēl okupētās Latvijas realitātēm, tēloti romānā "Līdz vārtiem — un tālāk?". Tagad viņa atguvusi savas Lubes dzirnavas, kādas nu tās pēc ilgajiem prombūtnes gadiem var būt, un pašlaik dzīvo "pa pusei Latvijā, pa pusei Kanādā".

Dzejnieks Ivars Lindbergs (dz. 1932.gadā Rīgā), kura trimdas ģeogrāfijā ir Vācija, Austrālija, Sauda Arābija un vēl kādas pārdesmit zemes, pazīstams kā viens no Sanfrancisko Mazā teātra dibinātājiem, aktieriem un režisoriem. Arī šajā tikšanās reizē viņš sūdzas, ka esot pārāk sapinies ar to teātri, tomēr domājot par kāda krājuma veidošanu.

Rakstniece Margita Gūtmane (dz. 1943.gadā Jelgavā), kuras trimdas gaitas vedušas uz Vāciju un Zviedriju, nu jau atkal kļuvusi par rīdzinieci un daudziem jo daudziem lasītājiem kļuvusi pazīstama gan sar saulaino "Minkānu" bērniem, gan bezgala sāpīgajām un skaistajām "Vēstulēm mātei". Arī šoreiz viņa lasa smeldzīgas rindas par dzīvi svešumā, kad cilvēku pārņem ne ilgas, bet sāpes pēc mājām. Un solās uzrakstīt kaut ko citā toņkārtā, jo pašlaik viņa pirmoreiz dzīvē varot ļauties vienkāršiem ikdienas priekiem, izbaudīt draugus un savus kaķus.

Dramaturģe un režisore Baņuta Rubesa (dz. 1956.g. Toronto), ko pazīstam ar lugu "Tango Lugāno", kur Aspazija un Rainis darbojas mūsdienu vidē, arī šajā saietā uzstājas reizē kā rakstniece, aktrise un režisore, celdama priekšā savu operas libretu par lidošanu.

Jaunāko dzeju lasa Knuts Skujenieks un Anda Līce, Zigmunds Skujiņš atšķir lappusīti no sava jaunā romāna manuskripta. Plašāk rakstnieks baidoties stāstīt, lai publika nenokavē Dziesmusvētkus.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Ivars Lindbergs

Māra Zālīte

Anda Līce, Andris Migla un Valdis Rūmnieks

Ēriks Hānbergs, Jānis Mauliņš, Andris Vējāns un Alberts Spoģis