Ministru prezidents Guntars Krasts,

1.jūlijā, pl. 22.00, Rīgas Doma laukumā,

atklājot XXII Dziesmu svētkus un XII Deju svētkus

— Mīļie dziedātāji, dejotāji, skatītāji, klausītāji un svētku organizatori! Cienījamie viesi! Sveicu jūs lielākajos mūsu tautas kultūras svētkos!

Dziesmas pavadījušas mūsu tautu visā tās vēstures gaitā. Dejas un apdziedāšanās dziesmas daudzām paaudzēm ļāvušas paust garīgo spēku, izturību, sacensties veiklībā, atjautībā un prasmē.

Līdzīgi bijis arī citām tautām.

Dziesmas palīdzējušas mūsu tautai izdzīvot cauri karu, mēra un bada laikmetiem. Tās devušas spēku saglabāt tautas kultūru arī okupācijas periodā. Tā laika dziesmu un deju svētki bija iecerēti, lai ārvalstīs un arī dažos pašu zemes iedzīvotājos radītu priekšstatu, ka okupētā un kolonizētā, asimilācijai paredzētā latviešu tauta gavilē un dej pat starp tanku un raķešu bāzēm.

Atcerēsimies — mūsu garīgais spēks tika rupji ierobežots, tika ierobežoti mūsu talanti, mūsu valoda skanēja arvien klusāk, mūsu rakstītais un dziedātais vārds tika pakļauts rūpīgai cenzūrai — lai tajā nebūtu dumpīga gara, lai tajā nebūtu mīlestības pret savu zemi, tautu un vēsturi. Mums bija jādzied arī svešas dziesmas. Bet svarīgi, ka mēs apzinājāmies, kuras ir svešas un kuras ir mūsu dziesmas.

Dziesmu svētki iespējami tikai ar daudzu tūkstošu koristu pašaizliedzīgu līdzdalību, ar desmitu un simtu tūkstošu klausītāju atbalstu un interesi. Tā laika varas iestādēm nācās ar to rēķināties. Dziesmu dienu un dziesmu svētku dziedātāju un klausītāju vienprātīgā nostāja sešdesmito gadu vidū, nepārprotami prasot iekļaut repertuārā "Jāņvakaru", jo citādi to sāktu dziedāt spontāni, praktiski sagrāva Jāņu svinēšanas aizliegumu. Tas bija robs okupantu ieviestajā garīgās apspiestības sistēmā.

Tā laika dzejnieki un komponisti, dziesmu svētku dziedātāji, klausītāji, diriģenti un virsdiriģenti cirta daudzus līdzīgus robus. Tas bija svarīgs ieguldījums Trešās atmodas sagatavošanā un valsts neatkarības atjaunošanā. Paldies viņiem par to!

Pagājušie bija mūsu Atmodas dziesmu un deju svētki. Ar ko ir zīmīgi šie svētki?

Pēc apmulsuma, ko izraisīja sociālās un ekonomiskās pārmaiņas, mūsu kultūras dzīve atkal sāk atkopties, krīzes punktam esam tikuši pāri.

Kultūra līdzsvaro mūsu ikdienu, tā ir otrā elpa, saskaņas, pašapziņas un lepnas stājas avots.

Lai mūsu nacionālās vērtības ir saskaņā un mijiedarbībā ar mūsdienīgākajiem strāvojumiem pasaulē, saglabājot mūsu kultūras mantojumu.

Esam sapulcējušies Dziesmu un deju svētkiem. Bez liekas kautrības atgādināsim sev, ka tie ir savdabīga parādība pasaules kultūras lokos. Savdabīga ar savu gara spēku, tik daudzo balsu, dvēseļu un prātu kopskaņu, ar savu vareno enerģiju, ar savu muzikālo kvalitāti.

Bet es gribu uzsvērt, ka dziesmu un deju svētki nav tikai kultūras izpausme, tie ir arī sociālpolitisks fenomens. Tie ir kā lielā tautas sapulce, kurā mēs sajūtam savu spēku, sajūtam, ka spējam būt vienoti, stiprinām savu tautas lepnumu un pašapziņu, izdziedam savas nedienas un atgūstam dzīvesprieku.

Kaut arī mums neiet tik viegli, kā daudzi bija cerējuši, Latvijas tāpat kā Lietuvas un Igaunijas tautas sekmīgāk nekā citas sagruvušā tautu cietuma gūsteknes atjauno savām vajadzībām atbilstošu saimniecisko un kultūras dzīvi, veiksmīgi iekļaujas pasaules ekonomiskajā un kultūras apritē. Taču grūtību vēl ir daudz, jo vairāk tādēļ, ka joprojām pastāv ārēji spēki, kuri ar sadomātiem ieganstiem cenšas traucēt mūsu darbu. Tomēr esmu pārliecināts, ka mūsu tauta atradīs labākos risinājumus visām problēmām, kādas dabīgi rodas mūsu neatkarības atjaunošanas gaitā un arī tām, kas tiek mākslīgi provocētas.

Tautas lielākā daļa pamazām atgūst lepnumu un pašapziņu. Arvien vairāk ir to, kas jūtas un darbojas kā savas zemes saimnieki.

Es saku lielu paldies visiem šo tradicionālo un ikreiz neatkārtojamo svētku organizatoriem.

Lai mēs kārtīgi izdziedamies, lai mūsu dziesma noskan vareni un apliecinoši — galu galā mēs esam sapulcējušies šī gadsimta pēdējiem Dziesmu svētkiem.

Mūsu dziesmai, tāpat kā mūsu valodai, ir pilnvērtīgi jāieskan nākamajā gadu tūkstotī.

Varam sagaidīt, ka nākamais gadsimts būs pasaules tautu kultūru daudzpusīgas saskarsmes laiks. Šie procesi skars arī mūs. Mēs nedrīkstam sastingt savā vakardienā, bet nedrīkstam arī zaudēt savas tradīcijas, savu identitāti. Vissvarīgākais uzdevums būs savas kultūras un savas valodas saglabāšana un izkopšana. Dziesmu svētki nekad nezaudēs savu nozīmīgumu kā viens no būtiskākajiem mūsu tautas identitātes apliecinājumiem.

Kamēr mēs dziedam, mēs esam vienoti un līdz ar to — neuzvarami.

Šajās dienās lai valsti vada mūsu Dziesmu un Deju svētki — mūsu lielā tautas sapulce.