cēloņiem un sekām

Dr.oec. Bruno Mežgailis, Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums. Sākums "LV" 18.06.1998., nr. 180/181., "LV" 20.06.1998., nr. 184/185.

Iedzīvotāju kustība —

kā pa viļņiem

Latvijā līdzšinējā tās demogrāfiskajā vēsturē garākais jaundzimušo paredzamais mūža ilgums tika fiksēts 1988.gadā, kad visiem valsts iedzīvotājiem tas bija 71,0 gads, vīriešiem — 66,3 gadi un sievietēm — 75,1 gads. Pēc 1988.gada mūža ilgums regulāri samazinājās, un 1994.gadā visiem iedzīvotājiem tas bija 66,38 gadi, vīriešiem — 60,72, sievietēm — 72,87 gadi.

Kā nākotnē veidosies mirstības līmenis un no tā atkarīgais mūža ilguma garums, to rādīs turpmākās norises.

Bez izmaiņām Latvijā nav palicis tāds samērā jutīgs rādītājs pret sabiedrībā notiekošajiem procesiem kā laulībā stāšanās. Pēckara periodā noslēgto laulību skaits Latvijā samērā stabili audzis. Tas turpinājās līdz 1987.gadam, kad laulības noslēdza 25,5 tūkstoši pāru. Pēc šī gada līdz pat pēdējam laikam laulībā stājas arvien mazāk cilvēku. 1994.gadā laulību noslēdza 11,6 tūkstoši pāru jeb 45% no tā skaita, kādu sasniedza maksimāli lielākajā gadā.

Noslēgto laulību skaits saistīts ar diviem citiem dabiskās kustības rādītājiem, proti, dzimušo skaitu un šķirto laulību skaitu. Lai gan starp šiem trim lielumiem nav tiešas (un ciešas) korelatīvās sakarības, tomēr, jo mazāk cilvēku laulībā stāsies, jo zemāks būs dzimušo skaits (70% no visiem dzimušajiem piedzimst oficiāli reģistrētajās laulībās), jo vairāk (teorētiski) pāru varēs izšķirt. Tāpēc zināmā mērā laulāto skaits tieši vai netieši (mirušos caur dzimušajiem) saistīts ar pārējiem (trim) dabiskās kustības rādītājiem un nosaka to iespējamās izmaiņas.

Tāpēc arī Latvijā laulību jomā notiekošais negatīvi var ietekmēt turpmāko dzimušo skaitu. Psiholoģiski mazais laulībā stājušos skaits var ietekmēt laulību (ģimenes) prestižu nākotnē kā tādu. Statistika arī liecina, ka mirstības biežums laulībā nesastāvošajiem ir augstāks nekā laulībā sastāvošajiem. Tātad zemais laulībā stājušos skaits (kaut kad vēlāk) var palielināt mirušo skaitu.

Pēdējos gados laulībā stājas arvien mazāk cilvēku. Vai tas nozīmē, ka arī šķiras mazāk? To teikt nevar. Laulību šķiršanās savu maksimumu sasniedza deviņdesmito gadu pirmajā pusē, īpaši 1992.gadā, kad izšķīrās 14,6 tūkstoši pāru. To noteica tas, ka ar 1993.gadu bija paredzēts pāriet uz šķiršanās kārtību pēc 1937.gada civilkodeksa, kas sarežģī (šķir tikai tiesas) un padārdzina šķiršanās procedūru.

Laikā pēc Otrā pasaules kara Latvija ar saviem dabiskās kustības rezultātiem no citām valstīm pasaulē un Eiropā atšķīrās negatīvi — zems dzimstības līmenis, augsts mirstības biežums, liels šķīrušos skaits. Ar deviņdesmitajiem gadiem var runāt par dabiskās kustības krīzes situāciju. Visi (bez izņēmuma) dabiskās kustības rādītāji ar deviņdesmitajiem gadiem (sākot jau ar 1988.gadu) pasliktinās arvien straujāk un pagaidām grūti prognozēt, kad un kādā veidā varēs sagaidīt šo procesu atveseļošanos.

Iedzīvotāju dabiskās kustības rādītājus vieglāk uztvert un salīdzināt ar citām valstīm, ja tos parāda koeficientu veidā. Latvijas dabiskās kustības koeficienti sniegti 4.6. tabulā.

Dabiskās kustības koeficienti Latvijā pēc kara ir ar izteiktu (pat konsekventu) ievirzi.

Dzimstības koeficients, sākot ar 1950.gadu, pazeminās, 1995.gadā samazinoties divkārtīgi (salīdzinājumā ar 1950.gadu). Pēdējos (1996 — 1997) gados dzimstības koeficients Latvijā ir mazāks par 10 promilēm. Tas ir zems. Taču, salīdzinot ar daļu Eiropas valstu, tas ir "pieņemamā" līmenī. Līdzīgs šajos gados tas bijis arī virknē citu Eiropas valstu: Itālijā, Austrijā, Slovēnijā, Grieķijā, Norvēģijā, Vācijā, Bulgārijā, Igaunijā, Krievijā un dažās citās zemēs. Arī minētajās valstīs dzimstības līmenis ir zem normālas paaudžu atjaunošanas vajadzībām. Arī tām, tāpat kā mums, jāatrod ceļi, kā panākt dzimstības līmeņa paaugstināšanos vēl šajās paaudzēs.

Mirstības koeficients Latvijā konsekventi paaugstinās, sākot ar 1960.gadu, kad tas bija par 5,9 promiļu punktiem zemāks nekā 1995.gadā. Īpaši strauji mirstības koeficients palielinājies 90.gados.

Nav Eiropā citu valstu, kurās mirstības koeficients pārsniegtu 16 promiles. Lielākajā daļā no tām šis koeficients nepārsniedz vai svārstās ap 10 promilēm.

Zemais dzimstības un augstais mirstības koeficients Latvijā novedis pie tā, ka 1995.gadā mūsu valsts ir ar vislielāko (relatīvi) dabisko samazinājumu Eiropā: — 6,9 promiles. Arī vairākās citās valstīs mirstības koeficients pārsniedz dzimstības koeficientu un veidojas dabiskais samazinājums. Tādas pēdējos gados, piemēram, ir Krievija, Ukraina, Igaunija, Lietuva, Ungārija, Bulgārija, Vācija, Baltkrievija. Taču tās visas, izņemot Igauniju, ir par mums lielākas valstis, kurām iedzīvotāju skaita samazināšanās nav tik bīstama, kā tas ir mūsu valstī.

Lielajam dabiskajam samazinājumam Latvijā var meklēt (un arī atrast) izskaidrojumu. Tas ir vecais (novecojušais) vecumsastāvs, lielais citu etnosu īpatsvars ar vēl negatīvākiem dzimstības un mirstības raksturotājiem nekā pamattautai — latviešiem, citi izskaidrojumi. Taču tas nevar būt attaisnojums tam, ka demogrāfisko procesu norisēm Latvijā vispār nav pievērsta uzmanība. Šie procesi (kā arī daudz kas cits) palikuši pašplūsmā. Un tas novedis pie liela iedzīvotāju skaita samazinājuma un radījis negatīvu ievirzi nākamajām paaudzēm.

Nedrīkst šo jautājumu risināšanu uzvelt nākamajām paaudzēm (tām jau pietiks savu grūtību). Jārisina problēmas, kuras var (un ko vajag) atrisināt tagad, kamēr tās nav neatgriezeniski sarežģījušās.