Klāt Lieldienu laiks. Atdzimšanas laiks. Šis dzīvību nesošais, uzvarošais spēks

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps † Jānis Vanags:

Kristus miers visiem! Sirsnīgi sveicinu Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājus, darbiniekus, draudžu locekļus un visus ticīgos šajos vislielākajos svētkos — Lieldienās. Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!

Lieldienu piedzīvojums sākas ar to, ka sievietes, kas bija uzticīgi staigājušas ar Kungu Jēzu viņa zemes svētceļojuma laikā, dodas svaidīt viņa miesas dusēšanai kapā. Viņas iet un atrod, viņas iet un neatrod. Viņas atrod akmeni, noveltu no kapa, bet Jēzu kapā viņas neatrod. Kaps ir tukšs. Un viņas nesaprot ne to, ko atradušas, nedz to, ko nav atradušas. Neatrodot mirušo Jēzu, bet tikai noveltu akmeni, viņas domā, ka nav atradušas neko. Patiesībā viņas ir atradušas visu. Noveltais akmens un tukšais kaps ir dramatiska liecība notikušai cīņai. Kristus ir cīnījies ar nāvi. Tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi, no kuras tikai viens no pretiniekiem varēja iznākt dzīvs. Un Jēzus nebija kapā, Viņš bija augšāmcēlies. Viņš bija uzvarējis un ir — dzīvs! Nāve ir uzvarēta, nāvei ir atņemts tās dzelonis un spēks.

Šie vārdi skan gluži kā poēma. Tomēr to nozīme ir ļoti reāla un praktiska. Nāve ir gandrīz vienīgais, kas attiecas uz pilnīgi visiem cilvēkiem. Sadursme ar nāvi ir krīze, kurai katrs nenovēršami tuvojamies. Kādu dienu un stundu apjautīsim — brīdis ir klāt. No visa, kas mūžā sakrāts un piedzīvots, tad nozīmīgs būs tikai tas, ko atrada vai neatrada sievas, kuras Lieldienu rītā devās uz Jēzus kapu. Kristus augšāmcelšanās nozīmē uzvaru pār nāvi, tā nozīmē augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību — nevis vispār, bet konkrēti tam cilvēkam, kas tic uz Kristu un ir ar Viņu savienots kristības sakramentā.

Stāvot tukšā kapa priekšā, sievietes to nesaprata. Eņģeļiem vajadzēja to viņām izskaidrot. Līdzīgā situācijā daudzi atrodas šodien. Viņi gan ir dzirdējuši, ka Kristus ir augšāmcēlies. Daži pat ir bijuši Svētajā zemē, apskatījuši tukšo kapu un ar savu roku pieskārušies noveltajam akmenim, taču nav sapratuši, ko tas nozīmē personīgi viņiem. Ir vajadzīgs kāds, kas to izskaidrotu. Lieldienu rītā sievietēm parādījās eņģeļi. Taču tie neteica neko citu, kā tikai atgādināja to, kas ar viņām agrāk bija noticis un ko Jēzus pats viņām bija sacījis. Jēzus sacītais ir paša Dieva vārdi, kurus arī mēs varam atrast Bībelē. Tie var mums izskaidrot visu, ko savā mūžā esam piedzīvojuši. Kad dievišķās atklāsmes vārds mums apgaismo un izskaidro mūsu dzīves faktus, var atnākt ticība, kas izvada cauri nāvei uz mūžīgu dzīvību.

Vēlot visiem svētītas Lieldienas, īpaši gribas novēlēt atlikušajās 2000. jubilejas gada dienās atrast laiku par jaunu — vai dažiem pirmo reizi — izlasīt Jauno Derību. Iedomāsimies sevi sievu vietā, kuras stāv pie tukšā kapa un nesaprot, ko atradušas. Ļausim, lai Dieva vārds izskaidro, ko tas nozīmē konkrēti un ļoti personīgi mūsu dzīvē. Un vēl — katrs no jums var būt tāds eņģelis, kas Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu izskaidro kādam citam cilvēkam. Nav jābrauc uz tālu kontinentu mūžamežiem meklēt pagānu ciltis. Cilvēku, kam eņģelis vajadzīgs, jūs atradīsit tepat līdzās. Jūs viņu varat satikt jau rīt. Tādēļ nāc, Svētais Gars, un apgaismo savu ticīgo sirdis!

Lieldienās. Mūsu Kunga žēlastības 2000. gada 23. aprīlī

Romas katoļu Baznīcas arhibīskaps metropolīts † Jānis Pujats:

Ir klāt 2000. gada Lieldienas — Kristus Augšāmcelšanās jubileja. Savu dievišķo Jubilāru debesīs sveic visa lielā dievabērnu saime, kas nākusi no austrumiem un rietumiem un debesvalstībā vietu ieņēmusi "kopā ar Abrahamu, Izāku un Jēkabu" (Mt.8,11) un kopā ar visiem divdesmit gadsimtu Baznīcas svētajiem.

Līdzās viņiem arī mēs, ticīgie, pateicamies Kristum, Dieva Dēlam, par to, ka viņš apmeklēja Ādama bērnus uz mūsu zilās planētas, par to, ka viņš uzņēmās cilvēka dzīves gaitas, izstaigājot tās no šūpuļa Betlēmē līdz krustam Golgātā; par to, ka "mūsu grēkus viņš aiznesa savā miesā pie krusta" (1.Pēt.2,24); par to, ka viņš ir gatavs mums piedot vēl "septiņdesmit reižu pa septiņām" (Mt.18,22); un par to, ka Kristus visu dara, lai mēs nonāktu debesu Tēva mājās un piedzīvotu to, ko "neviena acs nav redzējusi, ne auss dzirdējusi, ko Kungs sagatavojis tiem, kas viņu mīl" (1.Kor.2,9).

Mēs sveicam jūs, visus ticīgos, Kristus Kunga jubilejas gada Lieldienās un pateicamies, ka jūs savu problēmu risināšanā ar lielu pašaizliedzību turaties pie kristīgiem principiem, par ko netieši liecina arī Baznīcas augstais reitings sabiedrībā. Lai Dieva žēlastība jūs pavada!

Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Andrejs Šterns:

Sirsnīgi sveicu visus laikraksta "Latvijas Vēstnesis" lasītājus 2000. gada Lieldienās! Ātri aiztecējuši Kristus 2000. dzimšanas jubilejas gada ziemas mēneši. Klāt ir Lieldienu laiks. Svētkos apsveicot lietojam pūpola zarus, kartiņās tiek attēlotas olas un tikko izšķīlušies putnēni. Ar to mums tiek atgādināts Dieva kā Radītāja ieliktais spēks un skaistums dabas procesos. Klusais, dzīvību nesošais, uzvarošais spēks. Par to mēs priecājamies un pateicamies Dievam. Lieldienu laiks atgādina ne tikai pavasara iestāšanos, bet atklāj gaismas un tumsas cīņu.

Kristus, Dieva sūtīts, ar savu dzīvi un mācību pasaulei dāvāja skaidrāko priekšstatu par Dievu un tādu cilvēku savstarpējo attiecību modeli, kuru ievērojot cilvēka personība un sabiedrība tiek svētīta ar visu gaišo un cēlo. Tas savukārt atspoguļojas ģimenē, darba attiecībās, mākslā un dažādos sabiedrisko attiecību morāli ētiskajos kritērijos.

Iepretim šai dievišķai gaismai mēs konstatējam otru garīgās dimensijas pārstāvētu fronti. Tā sevi pieteic ar varmācību, liekulību, mantkārību, amoralitāti, netaisnību un nodevību. Tā nežēloja pūles, lai pašu Kristu nodotu, apvainotu, netaisni notiesātu kaunpilnā, nepaklausīgiem vergiem un noziedzniekiem paredzētā nāvē pie krusta. To viņi arī panāca.

Tomēr liekulības un netaisnības baiļu zīmogi, nodrošināti ar militāro apsardzi, nespēja aizkavēt Kristus augšāmcelšanos no mirušiem. Kopš pirmajiem Kristus augšāmcelšanās svētkiem šī vēsts, pārdzīvojums un prieks pāršalc pasauli arvien tālāk. Viņš ir dzīvs! Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies!

Kā katrā laikmetā un paaudzē, arī Latvijas sabiedrībā un cilvēkā sastopas šīs divas pasaules. Gaisma un tumsa. Patiesība un meli. Uzticība un nodevība. Morālā skaidrība un baudkāre. Mīlestība ar piedošanu un naids ar atriebības alkām. Tas atspoguļojas ik dienas televīzijas ekrānos un preses slejās. To saklausām arī mūsu vēsturisko procesu interpretācijās un izmeklēšanas komisiju ziņojumos. To ar bažām saklausām Valsts prezidentes vērtējumos par notikumiem Latvijā.

Kas uzvarēs mūsos katrā un sabiedrības norisēs? Kad Kristus stāvēja Pilāta priekšā, tautai tika dota iespēja izvēlēties Jēzus vai slepkavas Barabas atbrīvošanu. Tauta izvēlējās Barabu. Kāda traģēdija! Secīgs bija arī tautas liktenis. Kristu nevarēja pārspēt toreiz, un arī tagad tas nav iespējams. Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvais Kungs. Viņš ir ar savu draudzi visos laikos. Savukārt mūsu personīgo un kopīgo likteni veido mūsu attieksme pret Viņu. Kādu kritēriju rosināti balsosim Saeimā, Ministru kabinetā, sava darba stratēģiju apspriežot un savus morālos kritērijus pieņemot?

Mūsu sabiedrībai ir tikai viens atveseļošanās ceļš. Atgriezties pie Kristus dotajiem ticības un morāli ētiskajiem principiem. Tādēļ lai Lieldienu rīta ceļš ved mūs uz dievnamiem. Saņemsim Kristus augšāmcelšanās vēsti tieši sev. Ja izdarīsim pareizo izvēli, tad Viņa gaisma un patiesība svinēs augšāmcelšanos katrā no mums.

Patiesi gaišus un priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus vēlu ikvienam no jums!

Klāt Lieldienu laiks. Atdzimšanas laiks

LIELDIENAS jeb LIELĀ DIENA saistīta ar pavasara iestāšanos, tātad ap 20. un 21. martu.

Lielā diena ir brīdis gadā, kad dienas un nakts garums ir vienāds. Saule sāk savu ceļu augšup. Bet lai Saulei šis ceļš (kura galamērķis ir mūsu iedegtais ugunskurs Jāņu vakarā) būtu vieglāk ejams, cilvēkam ir jāpalīdz. Kā? Kas gan mūs paceļ uz augšu? Protams, tās ir ŠŪPOLES.

Tomēr, lai līdz šūpoļu priekiem tiktu, nepieciešams pamatīgi gatavoties pirms tam. Gan pīrāgus cepot, gan olas krāsojot.

Arī Lieldienu rīts ir jāsagaida ar nomazgātu muti, lai Saulīte no mūsu miegainām sejām nenobītos un nesāktu domāt, ka vēl ir nakts vai, sarg’ Dievs, ziema. Ja Lieldienu rītā nomazgājas tādā strautiņā, kas tek pret rītiem, tad visu gadu paliek jautrs un mundrs kā strautiņš.

Lieldienās var pērties ar pūpoliem. (Tas ir daudz patīkamāk nekā ar žagariem…) Tādā veidā mēs varam otram novēlēt labu veselību un možumu. Varam teikt: "Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars! Lieldien, Lieldien, slimība laukā, veselība iekšā!" Vari izdomāt arī pats savu vēlējumu, bet atceries, ka tas jāsaka reizē ar pēršanu.

Ar Lieldienu svētkiem saistās OLU vārīšana, meklēšana, krāsošana un, protams, arī ēšana. Kāpēc gan tieši olas ir kļuvušas par Lieldienu svētku neatņemamu daļu? Tādēļ ka ola ir pasaules dzīvības simbols. No olas izšķiļas jauna dzīvība. Olas vidus ir dzeltens — gluži kā saule, kura ar savu siltumu dod spēku visam dzīvajam.

Lieldienās parasta ir olu ripināšana. Galvenais uzdevums — lai ola aizripotu tālāk.

Neaizmirsīsim arī olas dāvināt. Kādreiz meitas īpaši gaidīja Lieldienas, lai savam iecerētajam puisim dāvātu pašas krāsotu olu. Un par šūpošanu noteikti jāpateicas ar dāvinātu olu.

No Andras Danbergas grāmatas "Pavasara laikdienas"

Ai, zaķīti, garausīti, / Kā es tevi sen gaidīju: / Ar raibām oliņām, / Ar raibiem ziediņiem.