Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe

prof. Aina Blinkena:

Latviešu valoda un izglītība

Runa Otrajā pasaules latviešu biedrību konferencē Rīgā 1998.gada 27.jūnijā

Latviešu valoda aizvien ir bijusi Rīgas Latviešu biedrības uzmanības lokā. Šās biedrības Zinību komisijā risināti valodas kopšanas un attīstības jautājumi, gādāts par valodas pētīšanu un valodas zināšanu izplatīšanu tautā.

Otrās pasaules latviešu biedrību konferences šās sekcijas programmā ir saistīta valoda un izglītība, un kā valoda, tā izglītība patlaban ir ļoti nozīmīgas un daudzējādā ziņā izšķirīgas mūsu tautas nākotnei. Jau gandrīz 10 gadus latviešu valoda ir atguvusi valsts valodas tiesības juridiski, bet tā nebūt vēl nav ieguvusi pienācīgu cieņu un vērtējumu ne tikai no cittautiešiem, bet arī no pašiem latviešiem, tāpat tā nav ieguvusi pienācīgu aizstāvību no valsts un tās vadītāju puses. Varbūt te kaut daļēji vainojama tieši izglītības sistēma, kas padomju laika skolā nebija ieinteresēta kopt latviskās vērtības un acīmredzot par maz vērības nacionālo vērtību apzināšanai pievērš arī tagad. Bet atcerēsimies Ata Kronvalda pirms vairāk nekā simt gadiem izteikto atziņu, ka tikai tas, kas savu tēvu zemi pazīst, var to patiesi mīlēt. Un viņš arī atgādināja trīs lietas, kas skolai ir vissvarīgākās — tautas vēsture, ģeogrāfija un it īpaši valoda.

Bet latviešu valodas lieta un loma skolās neaprobežojas tikai ar to, ka dod skolēnam iespēju iemācīties savas valodas gramatiku un paplašināt savus izteiksmes līdzekļus. Valodai turklāt, un pat galvenokārt, jābūt cilvēka vispārīgās kultūras — gan prāta, gan dvēseles kultūras— veidotājai un rādītājai. Skolā valodas mācības stundās jāgūst apstiprinājums jau ģimenē gūtajai atziņai par piesaisti pie savas tautas, par savas tautas vēsturisko un nākotnes kopību. Aktuāli šodien skan Ata Kronvalda 1873.gadā Otrajā skolotāju konferencē teiktie vārdi: "Latviešu skolām vajag tādām būt, ka latviešu tauta caur viņām patiesi kļūst pie apgaismošanas pēc tagadējo laiku vajadzībām. Bez tam latviešu skolām viena grūta darba daļa pienāk klāt: verdzības laiku ļaunos augļus, kuri vēl dzīvē dažādi redzami, līdzēt iznīcināt un tai vietā derīgu sēklu sēt priekš tautas patiesas atspirgšanas, uzcelšanas miesīgā un garīgā ziņā."

Ja ikvienā latvietī radīsies valodas un tautas vērtības apziņa, tad būs vieglāk stāvēt pretī citu valodu spiedienam, cittautiešu mūsu valodas noliegumam. Cīņa pret latviešu valodas tagadējo juridisko statusu no latviešu valodas nepratēju puses arvien pastiprinās. Tā, šodien (1998.g. 27.jūn.) "Neatkarīgā Rīta Avīzē" publicētie Baltijas datu nama aptaujas rezultāti liecina, ka krievu valodu par otru valsts valodu vēlas redzēt 79% nepilsoņu un pat 14% pilsoņu, par grūtībām valsts valodas apgūšanā minot gan vecumu, vāju atmiņu, finansiālas grūtības, psiholoģisko barjeru un pat to, ka neesot iespēju praktiski lietot latviešu valodu (23%). Te der atcerēties, ka līdzīga situācija bijusi arī 1926.gadā, kad J.Endzelīns, vērtēdams latviešu valodas stāvokli Latvijas valstī, rakstīja: "No minoritātu aprindām dažkārt dzird pārmetumus, ka latvieši esot lieli šovinisti. Patiesībā nu gan šie pārmetumi ir nedibināti, jo drīzāk latviešiem var pārmest nacionālisma trūkumu. Ja, piemēram, kāds žīds še Latvijā kādu latvieti uzrunā krieviski — un to jau te žīdi pa laikam mēdz darīt, tad, cik esmu novērojis, tikai retais latvietis atteicas krieviski sarunāties, bet lielākā daļa jūtas glaimota, ka žīds tos noturējis par spējīgiem sarunāties svešvalodā, un, kā nu prazdami, lauzās šai žīdu iemīļotā valodā."

Tomēr toreiz milzīga nozīme bija valstī izveidotajai valodas politikai, kas pietiekamus līdzekļus piešķīra latviešu valodas pētīšanai un mācīšanai, ar valdības lēmumiem nostiprināja literārās valodas normas un kontrolēja to ievērošanu iespieddarbos, prasīja valsts valodas konsekventu lietošanu iestādēs un uzņēmumos. Tagad valsts valoda no valsts saņem daudz mazāku atbalstu. Jau vairāk nekā divus gadus Saeimā nevar pieņemt jauno Valsts valodas likumu un katrā lasījumā pieņem nepārdomātus (?) grozījumus — dažus, šķiet, arī vārdu nepareizas izpratnes dēļ. Tā, piemēram, tika mainīta likumā paredzētā norma par valsts valodas lietošanas nepieciešamību arī privātajos uzņēmumos, attiecinot šo prasību tikai uz tiem privātuzņēmumiem, kuros ir valsts kapitāla daļa. Šai gadījumā ir pārprastas vārdu privāts un personisks atšķirības. Vārds privāts te attiecas uz īpašuma formu. Latvijas ceļā uz Eiropu viens no galvenajiem nosacījumiem ir pāreja uz privātīpašumu. Ja atzīstam, ka valsts valoda nav vajadzīga privātajā uzņēmējdarbībā, tas nozīmē, ka mēs zaudējam latviešu valodu uzņēmējdarbībā vispār. Tad tāpat notiktu rusifikācija vai angliskošana, jo zinām, ka Latvijas ekonomika pārsvarā ir nelatviešu rokās. Pavisam cita nozīme ir vārdam personisks ; tas saistīts ar kādu personu individuāli, bet ne valstiski un sakarā ar dienesta pienākumiem. Ja prasīta valsts valodas lietošana privātfirmā, tas nozīmē, ka firmas darbiniekam attieksmē pret klientu latvieti un Latvijas valsts iestādēm jālieto latviešu valoda, bet tas neierobežo citu valodu lietošanu nelatviešu darbinieku personiskajās sarunās.

Tikko minētais rāda, ka patlaban uzmanības degpunktā izvirzās mūsu valodas sociolingvistiskās problēmas — valodas statuss, valodas lietotāju (un nelietotāju) attieksme, valodas pastāvēšana vispār. Ja latviešu valoda atkal nonāks otrās vai trešās valodas lomā, nebūs nozīmes nekādai tās kopšanai vai spodrināšanai. Es nevaru atbalstīt R.Grīsles jau nezin kuro reizi izteikto priekšlikumu veikt pareizrakstības reformu, atjaunojot tajā ® un ch, jo šo rakstību esot izveidojis J.Endzelīns 1922.gadā. Mēs zinām, ka Endzelīns nav bijis dogmatiķis un ne vienu reizi vien pats ir mainījis savus uzskatus, ja dzīvās valodas vērojumi rādījuši ko citu. Kā liecina mūsu rakstības vēsture, latviešu ortogrāfija vairāk nekā 450 gados ir daudzkārt mainījusies, un to pašu varam teikt arī par citu valodu ortogrāfijām, piemēram, vācu pareizrakstības vārdnīcās ir grozījumi vai ik gadu, un ar to tā nekļūst sliktāka. Arī J.Endzelīns, kā liecina viņa paša raksti un rediģētās vārdnīcas, nav baidījies labot savus ieteikumus, ja redzējis to neatbilstību valodas attīstības gaitai. Kā atceras valodniece Ieva Celmiņa, Endzelīnam patika, ja lieto mīkstināto ®, bet viņš to neprasīja no citiem. Un 1953.gadā Latviešu literārās valodas vārdnīcas instrukcijas projektā viņš iesaka atturēties no r mīkstinājuma apzīmēšanas (skat.Endzelīna rokraksta fotoattēlu "LV" 1997.g. 10.okt.), jo viņam ir skaidrs, ka šo skaņu nelieto vairums literārās valodas runātāju un tas zūd arī izloksnēs. Arī šajā konferencē esam dzirdējuši daudzu Latvijas un trimdas latviešu runas, bet mīkstināto ® lietoja tikai R.Grīsle un P.Pētersons. Vai tiešām, mums vajadzīga valodas reforma, kas atrauj rakstību no dzīvās runas? Lietot šo skaņu runā nevienam nav liegts, bet valsts valodai ir nepieciešama vienota rakstība, turklāt tāda, kas atbilst valodas lietotāju absolūta vairākuma praksei.

Var piebilst, ka mīkstinātā r apzīmēšanā nav gluži vienprātības arī emigrācijā. Lielākais latviešu laikraksts "Laiks" to jau sen atmetis.

Vērā ņemams arguments pret rakstības reformu ir arī ekonomiska rakstura apsvērumi — rakstības reforma prasītu tūlītēju mācībgrāmatu nomainīšanu, skolu programmu mainīšanu un arī pašreizējo skolotāju sagatavošanu vismaz attiecīgos kursos. Un diezin vai mūsu valodas prestižu cittautiešu acīs cels prasība atkal apgūt jaunus pareizrakstības nosacījumus.

Pašreizējā situācijā ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt valodas stabilitāti, saglabāt līdzšinējās literārās valodas normas un nepiesārņot valodu ar nevajadzīgiem aizguvumiem no citām valodām, nepieļaut valodas vulgarizēšanu. Turēsim savu valodu cieņā un godā un izmantosim Trešās Atmodas dotās iespējas. Atcerēsimies Jāņa Stradiņa teikto: "Ceturtās Atmodas nebūs!"