MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

"Tālā gaisma" —

Dziesmusvētku gaismā

Arī kamermūzika, KREMERata BALTICA

— 1. jūlijā Sv. Jāņa baznīcā

"Tālās gaismas" autors Pēteris Vasks un atskaņotājs Gidons Krēmers

Ar koncertiem Sv.Jāņa baznīcā Dziesmu svētku garīgo lauku krietni plašāku vērtis pasaules slavu iemantojušais rīdzinieks Gidons Krēmers un viņa lolojums — kamerorķestris Kremerata Baltica. Pirmo reizi Latvijā izskanēja arī Pētera Vaska vijoļkoncerts "Tālā gaisma", kas pērnvasar piedzīvoja pirmatskaņojumu slavenajā Zalcburgas festivālā.

"Šī koncerta programmas vienojošā stīga — nacionālais šarms. Un garīgums. Austrietis Mocarts, gruzīns Kančeli, čehs Šulhofs un latvietis Vasks — viņi visi radījuši mūziku, kas savā dziļākajā būtībā ir dziļi garīga. Garīga tajā pakāpē, kad saplūst un vienojas ar reliģiju.

Gribu vienu: lai viss, ko daru, būtu dziļš, lai cilvēki mūzikas iespaidā kļūtu cilvēcīgāki, domājoši, lai mūzika visur sētu labo.

Pēteris Vasks dzimis šeit, Latvijā, bet viņa mūzika pieder visai pasaulei.

Mūzika, kas šajā vakarā vēršas pie klausītāja, nav izvēlēta ar mērķi izklaidēt, bet gan dot iespēju sajust, ka mūzika ir kas vairāk par sarunvalodu, jo atklāj dvēseli. Es ceru, ka cilvēki, kas noklausīsies šo koncertu, būs izjutuši un uzzinājuši ko tādu, kas palīdzēs dzīvot tālāk. Vijoļkoncertu "Tālā gaisma" esam jau paspējuši spēlēt vairākās zemēs, un to darīsim arī turpmāk, respektējot šā skaņdarba oriģinālnosaukumu un citās valodās netulkojot. Jo šī mūzikas saistīta ar dzimto zemi, kas mums abiem ar Pēteri Vasku ir viena. Tā ir — Latvija.

Gidons Krēmers,

1998.gada 24.jūnijā, Mellužos

Pēteris Vasks savukārt raksta:

— Ar vijoli man visu laiku bijušas diezgan sarežģītas attiecības — vienlaicīgi gan gribēju, gan arī baidījos tai rakstīt. Bet, tā kā visos laikos profesionālie komponisti rakstījuši pēc pasūtījuma, tā notika arī šoreiz — kad Gidons Krēmers, domājot par Zalcburgas festivālu, ierosināja man uzrakstīt koncertu vijolei, piekritu.

Kālab "Tālā gaisma"? — Katram savam opusam, kā jau manam "bērnam", man vienmēr gribas dot vārdu — lai nav tikai tā auksti: poēma, sonāte, simfonija, un varbūt, ka tas arī palīdz klausītājiem kā papildu informāciju skaņās iešifrētajam.

Vijoļkoncerts ir viena no manām asociācijām par Gidona Krēmera grāmatu "Bērnības lauskas", tā ir radniecīga pasaules izjūta, līdzības, — tas taču ir viens laiks. Lasot jutu, ka Krēmers garīgi atgriežas savā bērnības zemē, no kuras, kā izrādījies, ir neiespējami aiziet. Otra mūs abus vienojošā stīga ir kopīgais ideālisms. Bet "Tālo gaismu" katrs var uztvert brīvi — mūzikas spēks taču slēpjas tieši tur.

Vai gaisma ir gaiša tur, tālumā? — Sevi vairāk sajūtu kā ziemeļnieku, un tad jau arī gaisma ir tāda kā rēnāka... Iespējams, ka vēlreiz tas ir tāds skumjais optimisms: tur ir nostaļģija, tur ir smeldze. Un tomēr nekad negribētu, ka mūzika būtu tikai emociju atspulgs, jo ir taču tai vēl arī virsuzdevums, atkal jāteic — ideālisms, — kā atgādinājums ikvienā manā darbā: ka cilvēkam ir arī dvēsele.

Kā Gidons Krēmers spēlē "Tālo gaismu"? — Gidons ir tas gadījums, kas tik bieži nenotiek. Radošs cilvēks savās interpretācijās ir daudzveidīgs, un Krēmers šai ziņā ir neatkārtojams. Kad viņa spēlē, es jūtu un saklausu pilnīgi jaunas nianses, kad manas radītās skaņas pavērušas ko tādu, kas man pat prātā nav ienācis, — tā ir brīnišķīga sajūta...

Mūzika gan nav tik absolūta, lai noteiktu, kas pasaulē pirmais, bet uzskatu, ka Gidons Krēmers ir izcilākais vijolnieks, ko radījis 20.gadsimts.

Un vēl viens fragments no koncerta programmiņas:

— Ar visu savu būtību jātiecas uz virsotnēm — citādi iešu bojā, — savā dienasgrāmatā rakstīja Gidons Krēmers, kad viņam bija septiņpadsmit. Šīs domas, ideālistiskas un loģiskas šim vecumam, dīvainā kārtā nešķiet kā briestošās personības tikai vārdiski izteikts, nerealizēts lielums: dzīvei bijusi privilēģija materializēt viedos zemtekstus, kuri ar šībrīža mēru vērtējami kā reāls lielums, un, gluži tāpat kā izteikums, ka es apskaužu lielus māksliniekus. Ja šī skaudība palīdzēs sasniegt mērķi, tā būs piedodama, ļāvusi mainīties lieluma kategorijai, Gidonam Krēmeram iegūstot pasaules pirmās vijoles statusu un apskaužamā cilvēka lomā nonākot viņam pašam.

Jau vairāk kā 25 gadus ilgst Gidona Krēmera apbrīnojami veiksmīgā vijolnieka karjera, kura nebūt neaprobežojas ar paganīniskā virtuoza slavu vien — būtībā Krēmers vislielākajā mērā personificē mākslinieku indivīdu, kurš, izvairoties no aprobētiem un pierastiem interpretācijas labirintu noslēpumiem, radījis jaunus ceļus. Dzimis, audzis un skološanos aizsācis Latvijā, absolvējot Dārziņskolu un vijoļspēli apgūstot pie Voldemāra Stūrestepa, bet pēcāk izglītojies pie slavenā vijolnieka Dāvida Oistraha Maskavas konservatorijā. Krēmera dzīvesvieta šobrīd ir Parīze, bet Latvija, Rīga — tās ir manas saknes , saka Gidons Krēmers. Tieši tik vienkārši.

Savā radošajā dzīvē sastrādājies ar neskaitāmiem vecās un jaunās pasaules orķestriem, muzicējot kopā ar diriģentiem L.Bernšteinu, K.Ešenbahu, R.Muti, H.fon Karajanu un citiem lielgariem, savukārt kamermūzikā par viņa koncertmeistariem bijis lemts kļūt pianistiem Martai Argerihai, Valērijam Afanasjevam, Vadimam Saharovam... Neskaitāmi starptautiskie konursi, neskaitāmas balvas un uzvaras, ieskaņots ap 100 kompaktdisku, sadarbojoties ar ierakstu kompānijām Philips, Sony, EMI, ECM un citām. Un tomēr — šķiet, ka Krēmers, ērti juzdamies jebkurā žanrā, prioritārās funkcijas tomēr arvien jūtamāk piešķir kamermūzikai, jo tā nevar būt nejaušība, ka 1981.gadā Lokenhauzā, Gidona Krēmera iedibināta, aizsākusies tieši kamermūzikas festivāla tradīcija, kurā par neatņemamu sastāvdaļu kļuvis viņa izveidotais kamerorķestris: līdz 1996.gadam — KREMERata MJUSICA, bet kopš pērngada sākuma, iegūdams citas nianses un koncepciju — KREMERata BALTICA, šobrīd par pastāvīgu koncertvienību pārtapušais orķestris, kurš par savu dzimšanas dienu var uzskatīt 1996.gada nogali, kad, Gidonam Krēmeram un viņa draugam, lietuviešu kolēģim diriģentam Sauļum Sondeckim kopā sanākot, pēc īpašas noklausīšanās tika izveidots talantīgāko un daudzsološāko triju Baltijas valstu jauniešu kamerorķestris, kurš būtībā strādā bez diriģenta — it kā mazliet dīvaini, tomēr arī paši mūziķi uzskata, ka ar to tikai iegūst īpašo auru: ja būtu kāds starpnieks, iespējams, tas tikai traucētu tai saslēgšanās un vienotības sajūtai ar Krēmeru, kas orķestrī valda šobrīd.

KREMERatā pašreiz muzicē 26 jaunieši (nomācošais vairākums — no Latvijas...), kuru vidējais vecums — 22 gadi. Orķestris savās turnejās kopā ar Krēmeru paspējis apgūt jau teju puspasaules, ar sajūsmu uzņemts Lokenhauzas festivālā pagājušajā un startēs arī šajā vasarā, muzicējis Zalcburgas, kā arī Gštādes festivālā, kura mākslinieciskā vadītāja funkcijas nu uzņēmies pats Gidons Krēmers, tādējādi turpinot sera Jehudi Menuhina stafeti. Tātad — pasaules turnejas, no kurām nākamā jeb šobrīdējā ir nule kā sākusies: tieši pirms nedēļas orķestris devās uz Viļņu, pēc tam — uz Minsku un Pēterburgu, savukārt pēc koncertiem Latvijā ceļš vedīs uz Lokenhauzas festivālu, Vāciju, ASV, Skandināvijas valstīm, Gštādi, lai mājās atgrieztos augusta beigās. Un arī tad tikai uz dažām dienām, savukārt izdaudzinātā Japānas turneja Krēmeru un KREMERatu sagaida jaunā gada pirmajos mēnešos.

"LV" informācija

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Ar mākslu — zālēs un pagalmos

Svētku orbītā ienāk

tēlotāja un lietišķā māksla

Daudziem vēl atmiņā 1. Vispārējā latviešu mākslas izstāde 1990.gada Dziesmu svētku laikā. Tā bija pirmā reize, kad pēc 50 okupācijas gadiem savus darbus izstādīja latviešu mākslinieki no visas pasaules. Jau pirms XXII Dziesmu svētku fanfarām Saules un mūžīgā rituma zīmē tika atklāta 2. Vispārējā latviešu mākslas izstāde, kuras ekspozīcijas izkārtotas piecās izstāžu zālē, Konventa sētas pagalmā un Rīgas pils laukumā.

Stāsta izstādes idejas autore un rīkotāja Ilze Konstante :

— Lai arī Dziesmu svētki ir tautas mākslas svētki, profesionālās mākslas klātbūtne tiem piešķirs daudzveidību un bagātinās saturisko un idejisko slodzi. Tās klātbūtne neļaus pārlieku hipertrofēt tautisko noskaņu, kas, neapšaubāmi, valdīs arī ārpus koncertiem. Profesionālās mākslas uzdevums ir nedaudz skaudrāk paraudzīties uz septiņiem brīvības un neatkarības gadiem, kas aizskrējuši vēja spārniem, ļaujot mums izbaudīt gan brīvības skurbumu pirmajos gados, gan depresiju un neticību tālākajos. Kas raksturos šos septiņus gadus? Varbūt izstādes mākslinieku piedāvātais plakāta risinājums — uzspridzinātais Skrundas lokators kā zīme, kā simbols okupācijas režīma beigām? Vai varbūt viesnīcas (izstāžu zāles) "Latvija" brukšana zem naudas varas smaguma?

Pirmās tikšanās burvīgā gaisotne nav atkārtojama. Toreiz, 1990.gadā, lai neapēnotu kopējo prieku un neaizvainotu nevienu, izstāde tika veidota pēc pilnīgi atvērtas pieteikšanās principiem.

Šobrīd situācija ir cita. Kāda varētu izskatīties latviešu mākslas kopaina šā gadsimta pēdējos gados? Ko nozīmē latviešu (Latvijas) mākslinieks pasaules mākslas kontekstā? Kas vieno un kas atšķir šodienas māksliniekus no cittautu māksliniekiem, un vai vispār turpmāk būs iespējams sarīkot vispārēju latviešu mākslas izstādi, ņemot vērā mūsdienu situāciju kā mākslā, tā sabiedriski politiskajā dzīvē? Tie ir jautājumi, uz kuriem atbildi var sniegt tikai plaši un daudzveidīgi pārstāvēta izstāde.

Tāpat kā Dziesmu svētkos kopējā dziesmā vienojas kori, novadi, tā 2. Vispārējai latviešu mākslas izstādei jākļūst par dažādu uzskatu un paaudžu mākslinieku vienotāju. Piedalīsies tie, kuru darbi pēc žūrijas vērtējuma (pirmo reizi Latvijas mākslas vēsturē žurijā ir tikai mākslas vēsturnieki, kas paši nepiedalās izstādē, tātad nav ieinteresētās personas) tiks atzīti par mākslinieciski nozīmīgākajiem, interesentākajiem, savdabīgākajiem.

Izstādes uzdevums ir izkristalizēt deviņdesmito gadu mākslas kopainu‚ līdzās klasiskajiem mākslas veidiem un žanriem būs tie, kas Latvijas mākslā ienāca tikai astoņdesmito gadu vidū — instalācijas, objekti, dažādi veidojumi, ar kuru palīdzību mākslinieks savu spēju, prāta un talanta robežās centies pavēstīt pasaulei savu vērojumu un attieksmi.

Izstādes adreses ir Valsts mākslas muzejs, Ārzemju mākslas muzejs, Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs, lielākās Latvijas Mākslas muzeju apvienības izstāžu zāles — Mākslas muzejs "Arsenāls" un, šķiet, pēdējo reizi, izstāžu zāle "Latvija". Izstādei subjektīvu skatījumu mēģinājuši piešķirt kuratore Inga Šteimane un mākslinieks Miķelis Fišers. Mākslinieki no Eiropas, Amerikas, Austrālijas pulcējušies vienkopus pēdējā šā gadsimta profesionālās mākslas kopskatē. Kāda būs nākamā tikšanās jau XXI gadsimtā, vai piederībai pie Latvijas un tautībai vispār būs kāda nozīme, vai visu pasauli būs pārņēmusi kosmopolītisma visaptverošā roka? Tādus un tamlīdzīgus jautājumus uzdosim, kad svētki būs garām, bet tagad — 2. Vispārējā latviešu mākslas izstāde!

Izstādes logo autors ir gleznotājs, dizainers, grafiķis un fotomākslinieks Ilmārs Rumpēters. Viņš dzimis 1929.gadā jurista Augusta Rumpētera ģimenē. 1944.gadā emigrējis uz Vāciju, vēlāk pārcēlies uz ASV, beidzis Ņūarkas mākslas skolu, strādā ļoti plašā diapazonā: ilustrējis grāmatas un preses izdevumus, izstrādājis firmu simbolus, kopš 1965.gada ir žurnāla "Jaunā Gaita" mākslinieciskais redaktors. Trimdas latviešu sabiedrībā pazīstams arī kā estrādes dziedātājs un ģitārists, daudzu dziesmu teksta un mūzikas autors. Būdams aizrautīgs fotogrāfs, viņš piedalījās arī starptautiskajā fotomākslas izstādē, kas 1982.gadā notika Rīgā. Arī Ilmārs Rumpēters ir šo Dziesmu svētku viesis. Viņu sastapām fotomākslinieka Jura Krieviņa izstādes atklāšanā. Arī šoreiz viņš bija dziesmu aizsācējs un aizrautīgākais dziedātājs.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Harijs Burmeistars

Auseklis Baušķenieks. "Klavierītes"

Biruta Baumane. "Parizē 1991" — starp Ārzemju mākslas muzeja skulptūrām

Grafiķis Guntars Sietiņš sarunā ar Miķeļa Fišera piedāvāto eksponātu

Viesurs Grants. "Maskas" (fragments)

"Stalta tēva meita biju,

Stalti nesu vainadziņu"

Svētdien, 5. jūlijā,

Kongresu namā

Tautastērpu skates noslēgums

Dziesmu un deju svētku tradīciju līdz ar dziedātājiem un dejotājiem allaž uzturējuši un spodrinājuši arī rotkaļi un vēl jo vairāk — audējas un rokdarbnieces. Tautastērpi, kuros svētku dienās atzied visi Latvijas novadi, ir tāda pati mūsu tautas kultūras bagātība, tāds pats fenomens kā dziesma un deja. Šajos svētkos atdzimst pirmskara laikos iedibinātā labāko tautastērpu godalgošanas tradīcija. Konkurss ilga divus gadus. Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra speciālistes Vija Ābele un Linda Ošleja, etnogrāfes Aina Alsupe un Ilga Madre, vēl citi vērtēšanas komisijas locekļi apbraukāja visus Latvijas novadus, vērtēja koru un deju kolektīvu ietērpu, konsultēja tērpu darinātājus un valkātājus.

Kurzemniece Ilga Madre, kas apprecējusies ar zemgalieti un savu darba mūžu saistījusi ar Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeju un pašas izloloto Tautas lietišķās mākslas studiju "Atspole", pirmo tautastērpu darinājusi kā Talsu ģimnāzijas audzēkne. Tagad viņas pūrā ir divi Kurzemes, divi Zemgales un viens Latgales tērps: — Kad uzvelku savu Talsu novada tērpu, jūtos kā kurzemniece, bet, kad mugurā brunči ar rozīšu rakstu, tad esmu zemgaliete. Tērps pats ir ar savu garu. Mūs jau skolā mācīja, ka tautastērpu var vilkt mugurā tikai ar nomazgātu muti un labi nospodrinātiem apaviem. Tas jānēsā ar baltām domām un tīru sirdi. To labi izpratuši arī šī konkursa dalībnieki. Īpaši palicis atmiņā mūsu komisijas brauciens uz Dobeli. Kā visas sievas un meitas bija saposušās, cik gaišs viss bija!

Konkursa noslēguma uzvedums tiek veidots kā tautas mākslas svētki. To mērķis ir iepazīstināt Dziesmu svētku dalībniekus un viesus ar tradicionālā tautastērpa mūsdienu izpratni, tā komplektēšanas iespējām un atbilstību attiecīgajam kultūrvēsturiskajam slānim (19. gs. vidus, beigas un 20. gs. sākums), tautastērpa saskaņu ar valkātāju, piemērotību gadalaikam, kā arī darbam, svētkiem vai godiem.

Svētku galvenā pamatideja ir Saules simbols kā mūžīgā kustība, atkārtošanās, atgriešanās un cikliskums. Kā dzīves plūduma zelta stīga cauri uzvedumam vijas Daugavas tecējuma tēma, simbolizējot kopību, vienotību un drošību.

Svētkus ievadīs teatralizēts uzvedums ar visu Latvijas kultūrvēsturisko novadu tautastērpu parādi kopā ar izsenis svētītiem četriem saulgriežu svētkiem — Apjumībām, Ziemassvētkiem, Lieldienām un Jāņiem.

Apjumības svin vasaras beigās. Tas ir ražas novākšanas laiks, tauta nāk mājās no pēdējiem pļaujas darbiem Augšzemes un Zemgales novada darba tērpos. Zemgales sētā saimniece saņem Jumi — pļāvēju atnesto vārpu vainagu, saimniece ar saimnieku cienā saimes ļaudis, dod meitām seberi, ar ko ķircināt puišus.

Ziemassvētkos uz skatuves būs svētku drānās tērptas kurzemnieces. Meitas palīdzēs saimniecei saposties svētkiem. Klāt ir arī budēļi, kas izdancina visus mājiniekus.

Lieldienas allaž sākas ar braucienu uz baznīcu agrā rītā. Uz skatuves — agrs pavasaris Latgalē. Ļaudis sabrauc no visiem Latgales pagastiem. Baznīcēni atved svētītu ēdienu, ko mājās gaida saimes ļaudis.

Jāņos varēsim viesoties Vidzemes sētā. Meitas pin vainagus. Pirms līgošanas saimes ļaudis šķīstās pirtī un apvelk labākās drānas. Līgotājus sagaida Jāņu māte ar sieru. Jāņu sētā līgotāji sanāk no Vidzemes malu malām un līgo līdz rītam, sveicot sauli uzlēcam.

Tautasdziesma vislabāk skan tur, kur dzimusi: uz lauku pakalniem, pie Jāņu ugunskuriem. No visām Latvijas malām dziedātāji ceļas un nāk uz Rīgu — augstāko pakalnu, no kura var sviest dziesmas pār visu zemi.

Sarīkojuma otrā daļā notiks latviešu tautastērpu skates laureātu apbalvošana. Tas būs divu gadu darba noslēguma posms. Balvas tiek pasniegtas individuālo tērpu grupā, par deju kolektīva kopskatu un par kora kopskatu.

 

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

 

No Piebalgas birzīm un pakalniem

Ciemos pie svētku

konkursu laureātiem

XXII Vispārējo latviešu dziesmu un XII Deju svētku pirmajā dienā — 28. jūnijā — Nacionālajā operā notika deju kolektīvu finālskate. Trīspadsmit jauniešu un deviņi vidējās paaudzes deju kolektīvi visu dienu mērojās spēkiem, bet vakarā konkursa laureāti iedejoja šī gadsimta un gadu tūkstoša pēdējos Deju svētkus un saņēma apbalvojumus.

Tūlīt pēc slavenajiem Rīgas kolektīviem — tādiem kā "Rotaļa", "Dancis", "Liesma" un Jelgavas "Lielupes" — uzvarētāju godā tiek "Piebaldzēni". Tie ir Jaunpiebalgas pagasta jaunieši un arī vidējās paaudzes dejotāji. Abi kolektīvi un to vadītāja Lāsma Damroze — godpilnajā trešajā vietā. Pat lauku kultūrvides lielākā pazinēja Anna Jansone saka: "Jaunpiebalgas "Piebaldzēni" man ir šo svētku lielākais atklājums!"

Par tādu atklājumu parūpējušies arī tautastērpu darinātāji un valkātāji. Tautastērpu skatē, kas šajos svētkos notiek pirmoreiz pēc ilga pārtraukuma, piebaldzēni izceļas gan ar saviem koši un etnogrāfiski pareizi ietērptajiem dziedātājiem (Jaunpiebalgas pagasta koris) un dejotājiem, gan individuālajiem tērpu darinātājiem un valkātājiem. Kristīnei Labarēvičai piešķirta 1. vieta par labāk saglabāto iepriekšējo paaudžu darināto tērpu, bet Indra Zaure ir piektajā vietā sacensībā par pareizāk nokomplektēto tautastērpu un tā piemērotību valkātājam.

Neparasts ir arī Vēveru brīvdabas muzejs, kas rūpīgi sargā un arī popularizē Piebalgas novada garīgās un materiālās vērtības. Pirms pašiem Dziesmu svētkiem tur ciemojās Aina Adermane un Harijs Burmeistars.

"LV"

Ar pūci svētliepas dobumā

Vecpiebalgā no melnās asfalta lentes nogriežamies pa kreisi. Starp pakalniem un mežu puduriem septiņus kilometrus vijoties, baltais Piebalgas lielceļš aizved uz senu māju kopu. Tur mūs sagaida Brīvdabas muzeja "Vēveri" saimniece Rasma Jansone. Pēc stundas sēžam pie saulē sasilušas sienas un klausāmies viņas stāstījumā:

— Pirmo reizi dokumentos "Vēveri" minēti 1703.gadā. Šī māju grupa ir tautas celtniecības piemineklis, kas raksturo 17. un 18.gadsimta latviešu zemnieka sētu un Vidzemes vidi vispār.

Nu jau septiņpadsmito gadu te ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle, un tik ilgi arī es šeit strādāju. Jau sākumā sapratu, ka ar vēsturnieces zināšanām vien es galā netikšu. Tādēļ kursos apguvu dārzkopību, augļkopību un daiļdārzniecību. Ēkas bija nolaistas, prasīja daudz darba un līdzekļu. Lielu atbalstu savlaik saņēmām no kolhoza "Alauksts" priekšsēdētāja Jurciņa.

Vēveru kompleksu veido astoņas saimniecības, piecas ir muzeja gādībā, citās dzīvo to īpašnieki. Pamazām atjaunojām dzīvojamās ēkas, klētiņas, riju. Nesen svinējām spāru svētkus stallim — vāgūzim, līdz rudenim meistari uzsitīs jumtu. Tur izvietosim dažādas zirglietas un ratus, arī līnijdrošku, ko dāvājis Kārļa Skalbes dēls.

Muzeja pamatā ir vairāku ievērojamu dzimtu kolekcijas. Kā pirmais jāmin Valsts bibliotēkas retumu fonda glabātājs Aleksejs Apinis. Viņš ieprecējās Vecpiebalgā, un pēc sievas nāves muzejam atvēlēja daudz darbarīku un sadzīves priekšmetu. Tāpat arī latīnista, grieķu teiku tulkotāja Augusta Ģiezēna dzimta un vēl — pagājušā gadsimta sākumā te dzīvoja pirmais izglītotais un algotais lauku ārsts Andžs Jurjāns. Paldies arī viņa radiem. Un, protams, daudz senu lietu šurp atgādājuši vietējie iedzīvotāji ne tik sen.

Karstajā vasaras dienā saimniece izrāda savu valstību. Kad veras senās klētiņas durvis, mūs apņem patīkams vēsums un tālo gadu elpa. Pirmo ieraugām lielu ozolkoka vannu. Tādu turīgie piebaldzēni noskatījuši muižā un likuši meistaram darināt. Te atrodams viss, kas kalpojis saimniecībā: sviesta kuļamās ķērnes, seni gaismekļi, piestas, pašu konstruēta ābolu griežamā mašīna, vīzes un zābaki, mūzikas instrumenti. Goda vietā stelles, vērpjamie ratiņi, toveri jēra gaļas sālīšanai.

— Savulaik tālu bija pazīstami Piebalgas vērpjamo ratiņu meistari, audēji, lielie dziedātāji un alus darītāji. Turēja arī daudz aitu. Nekur citur jūs neatradīsit tādus jēru kaujamos galdus. Piebaldzēni mēdza sacensties — kuram augstāki rati un cepures, platāki svārki, kurš labāks runātājs. Sacentās arī jēru kaušanā. Visvairāk — 40 jēru dienā — varējis piebeigt aktiera Harija Avena tēvs.

Tālāk taciņa ved uz "Virolvēveru" 300 gadus veco dzīvojamo ēku ar niedru jumtu un koka notekcaurulēm. Tā celta ar galu pret ziemeļiem (aukstais gals) un ar skursteni virtuves — siltajā galā. Vasaru te vēss, ziemu — silts. Istabā klaudz stelles — muzeja darbiniece Līga Felsberga auž grīdas celiņu. Ir tāda noskaņa, ka tepat līdzās jābūt mājas senajiem iemītniekiem, kurus vairākas paaudzes auklējis šis šūpulis. Sienas skapītī glabāta Bībele un brandavīns. Tepat arī 1851. gadā darināta pūra lāde un vecs laikrādis, kas vēl arvien skaita minūtes mūžībā.

Uzzinām, ka šo sētu un māju noskatījis režisors Varis Brasla un "Vēveros" tapusi daļa mākslas filmas "Mērnieku laiki".

Ar kopējo ansambli sabalsojas vējdzirnavas, ko laika zobs atstājis bez spārniem. Te reizēm garām gājis Kārlis Skalbe, no savām mājām — netālajiem "Saulrietiem" dodoties ciemos pie radu ļaudīm. Tālab arī Rasmas kundze tās dēvē par Kaķīša dzirnavām.

Ikvienā sētā saglabājušies vareni koki— laikmeta liecinieki. "Kalnvēveros" apstājamies pie kuplas dižliepas.

— Šo svētliepu sauc arī par gudrības koku. Lielajā dobumā mājo pūce. Ja senais zemnieks nebijis pārliecināts, kad pavasarī sākt sēju, viņš atsēdies pie liepas, pārdomājis. Kad cēlies augšā, zinājis, kas jādara. Arī šodien šī vieta atbrīvo no stresa, cilvēks te jūtas līdzsvarotāks.

Viesus gaidām ik dienas no maija līdz oktobrim. Pēc pēdējā zvana pavasaros te ierodas skolēnu grupas, dažkārt arī pārnakšņo (ir tāda iespēja). Tautieši no dažādām pasaules malām brauc meklēt savas dzimtas saknes. Ārzemniekiem šis klusais nostūris ir arī zināma eksotika.

Aina Adermane

Foto: Harijs Burmeistars

Vēsturniece Rasma Jansone "Lielvēveru" mājās

Vecā Ģiezēntēva zābaki, arī viņa lietussargs — viens no pirmajiem Piebalgā

"Vēveros" vēl arvien klaudz stelles. Līga Felsberga patlaban auž grīdas celiņu