kopskaņā ar Dziesmu svētkiem

Par pirmo Latvijas

amatnieku darbu izstādi–

gadatirgu "Amatniecība ’98"

Firmas "Dziedrs" vadītājs Kārlis Apinis

Jumiķu biedrības meistari

Balvu Amatniecības vidusskolas audzēknes demonstrē vēsturiskos tērpus

Jelgavas Amatniecības centra audēja Iveta Geidāna

Rīgas Amatniecības vidusskolas direktora vietniece Teiksma Sūna

Jelgavas Amatniecības centra meistars Ilmārs Dūms

Rīgas Amatniecības vidusskolas audzēkņu darbi

Mārupietis meistars klūdziņu pinējs Andris Lejnieks

Jūniju var dēvēt arī par Latvijas amatnieku mēnesi. Brīvdabas muzejā jūnija sākumā notika ikgadējais tautas daiļamata meistaru gadatirgus, bet RTU Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā mēneša nogalē pulcējās Latvijas amatnieki no visiem novadiem, lai piedalītos pirmajā Latvijas amatnieku izstādē–gadatirgū "Amatniecība ’98". Izstāžu firma "BT 1" sadarbībā ar Latvijas Amatniecības kameru bija šā pasākuma iniciatori un organizatori.

Kā izstādes atklāšanā uzsvēra projekta vadītāja Edīte Bērziņa, būt vienā skanējumā ar Dziesmu svētkiem ir liels gods.

Ko tad demonstrēja amatnieki no visiem Latvijas novadiem? Līdzās seno amatu pārstāvjiem — klūdziņu pinējiem, audējām, podniekiem, ādas un koka apstrādes meistariem, namdariem, jumiķiem, skārdniekiem, maizniekiem bija arī atslēdznieki, automašīnu krāsotāji un vēl daudzu citu amatu brālību biedri.

Maiznieku brālība ir viena no darbīgākajām, tajā apvienojušās gan lielās, gan mazās maizes ceptuves. Arī maiznieku stends bija viens no bagātīgākajiem — kā tik te nebija! Sākot ar rudzu maizes klaipiņiem un beidzot ar kliņģeriem. Lielu popularitāti iemantojusi Normunda Skauģa zemnieku saimniecībā "Lāči" ceptā rudzu maize. Arī todien izstādes apmeklētāji varēja iejusties degustētāju lomā, jo N. Skauģis piedāvāja piecu šķirņu maizi.

Runājot par tradīcijām, jāteic, ka, piemēram, Smiltenē iecienīta ir Gaidas Ozolas ceptā rudzu maize. Lai pateiktos visiem saviem klientiem par uzticību, meistare 5. janvārī dāvāja maizīti par velti. Jā, dāsna ir maiznieku sirds!

Ar lielu nepacietību tika gaidīta niedru jumta jumšana. Latvijas Jumiķu biedrības priekšsēdētājs Armands Liede iepazīstināja ar saviem meistariem — Guntaru Skuju un Juri Skrebeli. Jumiķu pulkā ir tikai 18 meistari un 40 biedri. Pats Armands divus gadus stažējies Vācijā, Oldenburgā. Arī patlaban viņš gatavojas doties uz Vāciju, lai pavadītu divus mācekļus. Atziņa ir viena — niedru jumta jumšana nav no tiem vienkāršākajiem darbiem. Niedrēm jābūt tikai līdz 7 mm tievām un galvenais — taisnām. Vienam kvadrātmetram niedru jumta nepieciešami septiņi kūlīši, un viena kvadrātmetra jumta ieklāšana izmaksā aptuveni 15 latu. Niedres piegādā zemnieki turpat no visiem Latvijas novadiem. Desmit zemnieku saimniecības jau iepraktizējušās tiktāl, ka kļuvušas par pastāvīgām niedru piegādātājām. Jāpiebilst, ka pēdējos gados pieaudzis pieprasījums pēc niedru jumtiem, un meistariem par darba trūkumu nenākas sūroties.

Toties individuālo dzīvojamo māju celtniecība ir smilteniešu ziņā. Savulaik Smiltenes māju būves kombināts bija iemantojis popularitāti, jo pieprasījums pēc dārza mājiņām bija liels. Uzņēmums likvidēts, bet namdari turpina strādāt. Meistars Aldis Dreimanis bilda, ka pirmos gadus bijis grūtāk sameklēt pasūtītājus, bet patlaban pasūtījumi pieņemti jau gadu uz priekšu. Mājas būvējamas Lielvārdē, Siguldā, Rīgas rajonā un citur. Jūtams, ka veiksmīgi darbojas kreditēšanas sistēma. A. Dreimanis īpaši uzsvēra:

— Mēs esam Amatniecības kameras biedri un zinām, ka kamera uzņemas atbildību par mums. Tā ir mūsu darba galvenā garantija.

Par īsti elitāru mākslu uzskatāma guļbaļķu māju būvniecība. Šajā jomā vislielāko pieredzi uzkrājis Kārlis Apinis. Meistars 30 gadus restaurējis un būvējis guļbaļķu mājas Brīvdabas muzejā. Paši braukuši uz lauku sētam, jaukuši un numurējuši katru detaļu, lai pēc tam atkal māju vai klēti no jauna meistarotu muzejā. Īpaši svarīgi bijis ielāgot, kādas ir baļķu savienojuma vietas. Tikai pēc ilgāka laika radusies doma pamēģināt pašiem būvēt jaunas guļbaļķu ēkas. Viens no pirmajiem darbiem bijis Latvijas Kultūras fonda projekta īstenošana — Cepļa saiešanas nama būve, kas pabeigta divos gados. Vidzemē saiešanas jeb lūgšanu nami parasti tika būvēti pēc viena projekta. Šī tradīcija tika ievērota, atjaunojot saiešanas namu Vecpiebalgā. Diemžēl savas funkcijas tam nav iznācis pildīt, jo Atmodas laiks pavēra iespējas atjaunot baznīcu. K. Apinis pastāstīja:

— Ļoti žēl, ka šī ēka Alauksta krastā stāv neizmantota. Vajadzēja tikai iemūrēt krāsni un ielikt grīdas. Kultūras fonds zaudējis jebkādu interesi par šo celtni. Par ikvienu māju ir jārūpējas, citādi tā aiziet postā. Ar Cepļa saiešanas namu sākās šolaiku guļbūvju celtniecība Latvijā. Vēlāk jau spējām gadā uzcelt divas mājas, bet tagad būvējam 6 līdz 8 celtnes gadā.

Pagājuši seši gadi, kopš izveidota guļbūves firma "Dziedrs", kurā strādā 15 cilvēku. Klientiem tiek piedāvāta iespēja izvēlēties individuālu projektu, jo firma sadarbojas ar arhitektiem. Arī visus pārējos darbus, sākot no materiālu sagādes un beidzot ar iekštelpu apdari, piedāvā "Dziedrs". Tas nav lēts prieks — piemēram, līdz 15 kvadrātmetriem lielas guļbaļķu pirts celtniecība maksā 5000 latu.

Ļoti dārgs ir materiāls, kubikmetrs baļķu maksā vidēji no 30 līdz 32 latiem. Guļbūves celtniecībai drīkst izmantot tikai ziemā jaunā mēnesī cirstus kokus, tiem jābūt noteikta diametra un slaidiem, kaitēkļu nebojātiem. Pēc nociršanas priedes tiek nomizotas, lai neieviešas kaitēkļi. Pirms celtniecības tās mizo atkārtoti. Parasti vasarā tiek uzsliets mājas stāvs, un ziemā tiek veikta iekšējā apdare. "Dziedra" būvētās mājas ir arī Vācijā un Somijā. Tagad arī Latvijā ir pietiekami daudz bagātu cilvēku, kas var atļauties būvēt guļbaļķu mājas. Tāpēc pasūtījumu netrūkst.

K. Apinis ir namdaru sekcijas vadītājs, un viņa galvenās rūpes saistītas ar jauno amatnieku apmācību. Seši namdari ir amata meistari, 15 — zeļļi, bet pārējie — mācekļi un biedri. Firma "Dziedrs" kā vienīgā Austrumeiropas pārstāve ir arī Ziemeļamerikas un Kanādas Guļbūves asociācijas biedre. Šajā asociācijā darbojas vairāk nekā 400 firmu. Lielākais ieguvums ir iespēja pilnveidot amata prasmi. Uz Ameriku regulāri dodas jaunieši no Latvijas. K. Apinis ir gandarīts:

— Mūsu amatnieki ir lielā godā un cieņā. Kaut arī jauniešiem ir tikai 19 un 20 gadu, tomēr viņi ir labi apmācīti. Amerikā mācāmies, kā palielināt darba tempu, ievērot disciplīnu. Tur neviens ar cirvjiem nestrādā. Tā ir atkal mūsu priekšrocība, jo mēs parasti sākam ar cirvi. Man ir prieks par katru jaunieti, lai arī mēdz būt, ka viņi neatgriežas pie mums atpakaļ. No mūsu uzņēmuma ir izauguši partneri — Bukultu amatniecības centrā strādājošie namdari. Tagad varam sadarboties. Un galvenais ir tas, ka meistarība aug.

Apliecinājums tam ir Vijciema, Puzes un Laucienas baznīcās veiktie remontdarbi, kas prasījuši īpaši augstu amata prasmi. Sevišķi Laucienā, restaurējot 47 metrus augsto baznīcas torni.

Nav nekā vērts meistars, ja tam nav neviena mācekļa. Amata prasmes pārmantošana ir cieņā, un par to varēja pārliecināties arī izstādē. Divas stundas ilga jauno šuvēju tērpu demonstrējumi. Un ne tikai Rīgas meitenes spēja pierādīt, ka labi apguvušas šuvējas amatu. Patiesu pārsteigumu sagādāja Balvu Amatniecības vidusskolas audzēknes, kas bija darinājušas veselu kolekciju vēsturisko tērpu. Jaunietes apmācījušas meistares Anita Šmite un Anita Matule, bet frizūras bija veidojusi meistare Maija Dreimane.

Izstāžu zālē zēni bija apstājuši Jelgavas meistaru Ilmāru Dūmu. Koka virpošana esot no tiem amatiem, kuru var apgūt jebkurš, ja vien ir pietiekami laba materiāla izjūta un gribasspēks. Pats meistars gan pie virpas pirmoreiz stājies tālajā Noriļskā izsūtījumā. Toreiz uz lēģeri no skolas tika aizsūtīti 16 jaunieši. Pēc atgriešanās no izsūtījuma I.Dūms strādājis par darbmācības skolotāju Elejā, vēlāk — Sprīdīšos. Patlaban gan meistars ir pensijā, tad nu pamazām vien darinot pakaramos, soliņus un daudzas citas skaistas lietas.

Apmeklētāju uzmanību piesaistīja arī Rīgas Amatniecības vidusskolas stends. Audzēkņu darinātie ādas izstrādājumi — vestes, somiņas, tāpat arī batikotās šalles un lakati ātri vien tika izpirkti. Kā atzina skolas direktora vietniece Teiksma Sūna, iegūtie līdzekļi būs labs papildinājums budžetā. Rīgas Amatniecības vidusskolā mācās gandrīz piecsimt audzēkņu, kuri apgūst kokapstrādi, aušanu, rotu kalšanu, mēbeļu darināšanu un restaurēšanu, ādas apstrādi, telpu dekorēšanu utt. Skolā izveidojušās labas tradīcijas, viena no tām saistīta ar krēslu darināšanas svētkiem. Zeļļu darbus — dažāda stila krēslus — varēja pienācīgi novērtēt arī izstādes apmeklētāji. Viens no tiem gan bija īpašs — metāla. Apbrīnas vērti bija arī citi izstādītie darbi. Tā ir liecība, ka aug laba maiņa.

Izstādē piedalījās arī Frankfurtes/Oderas Amatniecības kamera. To pārstāvēja ārējo sakaru grupas vadītāja Karla Koze (Karla Kose). Viņa pastāstīja, ka kamerā apvienojušās 8200 firmu un tās darbība saistīta ar amatapmācības organizēšanu, zeļļu pārbaudījumiem, meistara kvalifikācijas piešķiršanu un citiem jautājumiem, kas skar izglītību.

Kopš 1994. gada tā sadarbojas ar Latvijas Amatniecības kameru. Vienu no projektiem Vācijas "Transform" programmas ietvaros finansē Vācijas Federatīvās Republikas valdība. Piemēram, 1997. gadā projekta izmaksas sasniegušas aptuveni 200 tūkstošus vācu markas. Latvijas amatniekiem bijusi iespēja mācīties Vācijā, iegādāta nepieciešamā tehnika. Kā vislielāko sasniegumu K.Koze minēja divu darbnīcu ierīkošanu Bukultu Amatniecības centrā. Izveidojušies arī divi Latvijas - Vācijas kopuzņēmumi. Arī tagad Latvijas amatnieki tika aicināti atstāt savas adreses, lai varētu rast sadarbības partnerus Vācijā.

Nākotnes ieceres saistītas ar svētku rīkošanu Bukultu Amatniecības centrā un Amatnieku gadatirgus organizēšanu Frankfurtē 1999. gadā, uz kuru aicināti arī Latvijas amatnieki.

Latvijas Amatniecības kameras prezidents Vilnis Kazāks ir idejas cilvēks. Viņš uzskata, ka amatniecībai ir jāattīstās kā nozīmīgai tautsaimniecības nozarei. Tā var likt pamatus vidusslāņa radīšanai valstī. Amatniecībai mūsu valstī ir senas un bagātas tradīcijas. Jau brīvvalsts laikā Amatniecības kamerā bija reģistrēti 50 tūkstoši amatniecības uzņēmumu ar 200 tūkstošiem cilvēku.

1988. gadā savu darbību Latvijas Kultūras fonda paspārnē sāka Amatnieku brālība. Sākumā vajadzēja pārliecināt amatniekus, lai viņi nebaidītos. Pārāk smagi bija bijuši piecdesmit padomju varas gadi, kad centās noniecināt jebkuru individuālu darbu. 1993. gada 2. februārī pieņemtais likums "Par amatniecību" sekmēja profesionālās organizācijas atjaunošanu. Patlaban Latvijas amatniecības sistēmā ir 61 amatnieku biedrība, profesionālās un teritoriālās amatnieku organizācijās darbojas apmēram 6000 amatnieku. Ir 1250 titulētu amata meistaru un 1500 zeļļu. V. Kazāks teica:

— Iegūstot meistara vai zeļļa diplomu, amatnieks dod zvērestu būt godīgam pret valsti un klientu. Un tā ir garantija arī viņa darbam, tā augstajai kvalitātei. Vairumā Eiropas valstu profesionālos reģistrus uztic Amatniecības kamerām. Tā tas ir Vācijā, Austrijā, Šveicē, Dānijā un citur. Arī mēs veidojam šādu reģistru sistēmu, piemēram, meistaru un zeļļu reģistru, meistaru mācekļu kopdarba reģistru, goda biedru reģistru u.c.

Ļoti nozīmīgu palīdzību sniedz Vācijas Federatīvās Republikas valdība, kas paredzējusi šogad investēt pusotra miljona marku Latvijas Amatniecības kameras darbības nostiprināšanai. Šie līdzekļi tiks izlietoti Bukultu Amatniecības centra nostiprināšanai. Šeit izveidotas siltumtehnikas un sanitārtehnikas darbnīcas, kurās zināšanas varēs apgūt topošie amata meistari.

Piedalāmies starptautiskajās amatniecības izstādēs, regulāri — izstādēs Ķelnē. Laba sadarbība mums izveidojusies ar vairākām amatnieku brālībām Vācijā, ASV, Šveicē, Zviedrijā, Dānijā, nodibināti kopuzņēmumi.

Mēs vēlētos saprotošāku attieksmi no valsts institūciju puses. Daudz labākas varētu būt arī attiecības ar pašvaldībām. Mēdz būt gadījumi, kad amatnieku profesionālās organizācijas netiek atzītas. Liela nozīme ir amatnieku biedrību vadītāju mākai organizēt darbu. Šajā ziņā labi strādā Liepājā, Smiltenē.

Amatniekiem ir ļoti grūti saņemt kredītus. Būtu labi, ja vidējiem un mazajiem uzņēmumiem tiktu pielīdzināti arī amatnieki.

Ingrīda Rumbēna, "LV"

informācijas virsredaktore

Foto: Māris Kundziņš