Sarunas redakcijā

Elmārs Ernsts Rozītis, Latvijas ev. lut. Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps, — "Latvijas Vēstnesim"

Vispārējo latviešu dziesmu svētku daudzo viesu vidū ir arī Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis. Reizē tas ir darba brauciens, jo šā gada 15.maijā Latvijas Republikas Tieslietu ministrija oficiāli reģistrēja šīs Baznīcas pārstāvniecību Latvijā, un viņš ir ievēlēts par tās vadītāju, bet par vadītāja vietnieci — Vera Volgemute, Rīgas 1.kristīgās skolas direktore, izglītības un zinātnes ministra un Tieslietu ministrijas padomniece reliģijas un ētikas jautājumos. Viņi abi vakar, 2.jūlijā, viesojās "Latvijas Vēstneša" redakcijā un pastāstīja par jaunās pārstāvniecības izveidi un darbību.

Elmārs Ernsts Rozītis šogad ir arī jubilārs, un sakarā ar viņa 50.dzimšanas dienu kristīgajos izdevumos bijis ne mazums publikāciju. Tā, prāvests Dr.Fricis Traugots Kristbergs arhibīskapu Rozīti raksturojis kā ļoti sirsnīgu kolēģi, enerģisku un darbīgu Baznīcas dzīves organizētāju un vadītāju, kam visa dzīve ir kā nemitīgs skrējiens:

"Bet, kā apustulis Pāvils raksturoja savas skriešanas gaitas, tā arī archibīskapa skriešanas nav bijušas veltīgas, nedz veltīgas viņa pūles. Tās ir devušas lielu svētību mūsu baznīcai un draudzēm. It sevišķi pienākas pieminēt archibīskapa pirmajos divos amata gados uzņemtos ceļojumus apciemot gandrīz visas mūsu draudzes ārpus Latvijas. Tādi ceļojumi ir stiprinājuši mūsu baznīcas un sabiedrības vienotības saites, tie visvairāk nozīmīgi mūsu mazākām un no centriem attālinātām draudzēm. Ikkatrā draudzē archibīskaps ir centies pavadīt, cik vien daudz laika iespējams, iepazīties un parunāt ar draudzes locekļiem, kaut gan ceļu plāns ir sasteigts un laiks ierobežots. Pats esmu vērojis archibīskapu šādos apciemojumos, kad viņš ir iesaistījies sirsnīgā sarunā visā mierā un uzmanībā ar kādu draudzes locekli, kaut gan laiks skrien nežēlīgi uz priekšu un nākamais termiņš un nākamais ceļojums steigtin uzsteidzas.

Visos amata pienākumos, visos skrējienos un visās steigšanās archibīskaps Rozītis ir devies ar pacietību viņa noliktā "sacīkstē" un devis stipru un personīgu liecību par Kristus baznīcas nozīmi mūsu tautas un mūsu tautiešu dzīvē un arī par archibīskapa paša dziļo garīgumu un personīgās ticības spēku.

Bet katrai skriešanai ir vajadzīga arī atpūta. Un Elmāra Ernsta Rozīša amata māsas un brāļi, draugi un kolēģi ikkatrs ir arī izbaudījuši daudz skaistu brīžu, kad viņš uz kādu laiku var amata prasības atlikt, tad visi varam priecāties viņa humorā un sirsnībā."

Arhibīskapa humoru un sirsnību iepazinām arī mēs, kaut ilgāka saruna spraigajā un piepildītajā Dziesmu svētku laikā nebija iespējama.

— Kā es nonācu "ārpus Latvijas"? Vislabākajā veidā — mātes miesās. Piedzimu 1948.gadā Eslingenē. Ap to laiku Vācijā tās lietas sāka iet uz augšu, un daudzi vācieši to saista ar manu ierašanos.

Tāda ir arhibīskapa Rozīša uzņemtā toņkārta. Un tā saruna arī turpinās — gan par Baznīcas lietām, gan dzīvi kā tādu.

— Elmārs ir mana tēva un Ernsts — vectēva vārds. Jaunībā vairāk "spiedu" uz Ernstu, jo vairāk par visu baidījos zaudēt savu identitāti. Gribēju būt es pats. Kopš tēvs 1981.gadā aizgāja mūžībā, jūtu ar viņu aizvien lielāku tuvību. Piemēram, tēvam patika romantiski izteikties. Es apzināti kopu tādu stipri eksaktu izteiksmi. Kad nu tēva vairs nav, man kļuvušas tuvas Kārļa Kundziņa brīnišķīgās dziesmas, daudz kas tāds, no kā biju vairījies.

Tēvs bija no Priekules, tur starp Aloju un Limbažiem. Viņš stāstīja, kā bērnībā spēlējies ar suņiem un kā vēlāk ar pārtikas groziņu braucis uz Rīgu, kad studējis augstskolā. No viņa iemācījos sēņot. Pazīstu visas sēnes. Un māku gatavot. Līdz piecu gadu vecumam runāju tikai latviski, vēlāk bija jāapgūst arī vācu valoda, lai varētu tālāk mācīties.

Teoloģijas pamatus apguvu Tībingenes universitātē. Hamburgā vairāk iepazinos ar plašo pasauli. Trešā universitāte man bija Vīnē. Tur galvenais bija mūzika. Sevišķi opera. Bībelē un opermākslā taču pamats ir viens un tas pats — mīlestība un nāve.

Mūsu dzīve būtībā ir mūsu attiecības — attiecības ar Dievu un cilvēkiem ap mums. Šajā ziņā mūsu identitāte var būt pat krāšņāka un bagātāka nekā daudzām citām tautām un Baznīcām. Identitāte nenozīmē atskaldīt it kā visu lieko nost — tad tu paliec kā kails koks. Identitātes krāšņo lapotni veido visas mūsu attiecības. Mēs to piedzīvojam mūsu kopībā ārpus Latvijas, mēs to piedzīvojam sadarbībā starp mūsu Baznīcu Latvijā un ārpus Latvijas. Šajos gados mūsu attiecības ir veidojušās un arī sijājušās.

Arhibīskaps domā, ka latviešu labie un ne tik labie tikumi un arī netikumi Latvijā un ārpus Latvijas ir ļoti līdzīgi. No vienas puses — viesmīlība, izpalīdzība, no otras — nepārvaramā tieksme nodarboties ar otru latvieti. Birokrātija? — ar to nākas sastapties gan te, gan tur: "Visvairāk tas saistīts ar palīdzības darbu. Kad pēc tā velkas vesela nepatikšanu virkne līdzi, jāsāk domāt, vai to maz vērts darīt. Birokrātija ir Latvijā, un es dusmojos. Bet tad es piedzīvoju, ka Vācijā ir vēl lielāka birokrātija. Un es nezinu, vai kreņķēties vai varbūt priecāties: redz, Vācijā valda vēl lielāka birokrātija!"

Pirmo reizi Latvijā Elmārs Ernsts Rozītis ieradies drīz pēc janvāra barikādēm:

— Pirmais gājiens bija uz Mārtiņa baznīcu, kur kalpojuši gan mans tēvs, gan vectēvs. Pēc tam aizgāju pie Brīvības pieminekļa. Tas man bija liels pārdzīvojums. Tēvs vienmēr bija teicis: "Tu piedzīvosi brīvu Latviju!" Bet man sāka rasties tāda dīvaina sajūta: četrdesmit gadus esmu dzirdējis Latviju diendienā pieminam, bet redzējis to neesmu. Vai maz tāda zeme ir?

Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā ārpus Latvijas darbojas 134 draudzes Eiropā, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Šo draudžu aprūpe uzticēta simts mācītājiem un diakoniem. Dažas draudzes pastāv jau simt gadu, bet lielākā daļa izveidojušās pēc Otrā pasaules kara. Šo draudžu darbībai bijusi liela loma latviešu tautas identitātes saglabāšanā dažādās pasaules malās. Atjaunojoties Latvijas valstiskajai neatkarībai, radās nepieciešamība šo darbību saskaņot ar Latvijas likumdošanu.

Arhibīskaps Rozītis ir pārliecināts, ka līdz ar pārstāvniecības izveidi darbs veiksies labāk:

— Mūsu darbībai Latvijā līdz ar to nodrošināts juridisks pamats. Piemēram, palīdzības darbs tiks pilnīgi saskaņots ar Latvijas likumdošanu. Mēs būsim juridiski sarunu partneri. Un varēsim plašāk organizēt sadarbību. Sinodē tika pieņemti kopīgie darbības noteikumi. Es nedomāju, ka juridiskie instrumenti būtu pretstatā ar garīgajām izpausmēm. Bībele, īpaši Vecā Derība, daudzās daļās ir juridiska grāmata — par sabiedrības iekārtu, par to, kas veicina sadzīvi un kas kavē sadzīvi. Kā Dieva mīlestības labās gribas izpausmes juridiskā iekārtojumā. Arī mēs gribam juridisko uzvalku arvien tālāk pilnveidot.

Ja mums ir veselīga pašapziņa, mēs esam iecietīgāki arī pret citiem. Jo lielāka ir cilvēka ticība, jo brīvāks viņš ir. Jo stingrāk viņš stāv uz vienas kājas, jo platāku soli viņš var spert uz priekšu.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"