XXII VISPĀRĒJIE LATVIEŠU DZIESMU UN XII DEJU SVĒTKI

28. jūnijs — 5. jūlijs

Mūsu mūžīgā garīgā Tēvzeme — Dziesma

Goda virsdiriģents Leonīds Vīgners

"Gaismaspili" diriģē goda virsdiriģents Haralds Mednis

Svētku noslēguma koncertā Mežaparkā skatītāju un klausītāju vidū arī Ministru prezidents Guntars Krasts;

klātesošos uzrunā Valsts prezidents Guntis Ulmanis

Goda virsdiriģents Roberts Zuika

Latviešu dziesmas un dejas patriarhi: Uldis Žagata, Ingrīda Saulīte; Gido un Imants Kokari; Haralds Mednis

Virsdirieģents Imants Kokars

Virsdiriģents Gido Kokars

Virsdiriģents Jānis Dūmiņš

Virsdiriģents Romāns Vanags

Virsdiriģente Ausma Derkevica

Dziesmas un tautas gājiens nākamajā gadu tūkstotī

Gājiena dalībniekus sveic (no labās): Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Aina Ulmanes kundze, Ministru prezidents Guntars Krasts, kultūras ministre Ramona Umblija

Plēties Rīga, plēties Rīga,

Saņem savu viesu barus!

Lieli ceļi, mazi ceļi,

Visi kopā satecēja.

 

Izklausās pēc tautasdziesmas. Bet tā svētku sajūtā rakstījis Rainis.

Jā, kopā ar ārzemju latviešiem un vairāku kolektīvu viesiem svētkos piedalās 28 526 dziedātāji, dejotāji, tautas muzikanti un daiļamata pratēji. Un gājiens ir varens. Varens savā mirdzošo acu gaismā, tautastērpu krāsainībā, margrietiņu un ozollapu smaržīgumā.

Un vai Dziesmu svētku gājiens ir tikai tie pārdesmit tūkstoši, kas tautastērpos posušies? Vai tajā neredzam latviešu dziesmas sākumu no pat Jāņa Cimzes, Jurjānu Andreja un Emiļa Melngaiļa, no Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa un Pētera Barisona. Nesen Aizsaules dārzos viņiem piepulcējās Helmers Pavasars, kura dziesma "Mazs bij’ tēva novadiņis" jau pirms Atmodas cēla kājās dziedātājus un klausītājus. Vai šajā gājienā neatbalsojas tie piecdesmit gadi, kad Andrejs Eglītis, kopā ar Lūciju Garūtu iemetuši dziļi klausītāju dvēselēs kantāti "Dievs, Tava zeme deg!", trimdā rakstīja par "Kādu mazu tautu, kas raudot dzied".

Dziesmas un mūzikas gājiens pa Rīgas ielām laiku laikos ir valdzinājis ar savu kopnoskaņu, arvien neatkārtojamo savdabību, ko ikviens izjūt un uztver citādāk. Šajā ziedu un vainagu, labestības un smaidu, ļaužu pašapziņas un kopības izjūtas apliecinājumā katrs tā dalībnieks un skatītājs smeļ spēku un ticību paša, savas dzimtas un tautas, un Latvijas mūžībai. Teiksim vienkāršāk — turpinājumam, nezūdamībai.

Gājienā ik uz soļa var ieraudzīt sabiedrībā pazīstamus cilvēkus -—kultūras, zinātnes darbiniekus, politiķus, pie Pulvertorņa notiekošajā kā brīnumā noraugās bijušais ASV vēstnieks Latvijā Ints Siliņš, Brīvības pieminekļa apkaimē ar fotoaparātu kaklā norises sev pašam tulko Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Tenu Karma. Pie Anglikāņu baznīcas virsdiriģents Edgars Račevskis stāsta, ka jau reizi nosoļojis viena sava kora priekšgalā no Doma laukuma līdz Dailes teātrim, bet iešot vēl, jo: "Man taču ir trīs kori..."

Uz svētkiem ieradušies latvieši no savām mītnes zemēm dažādās valstīs. Arī no Krievijas. Sarunājamies ar Sanktpēterburgas Latviešu biedrības vadītāju Imantu Sokolovu:

"Attieksme pret Latviju un latviešiem Sanktpēterburgā ir pavisam citāda nekā Maskavā. Darījuma aprindu cilvēki teic, ka nav gaidāmas nekādas būtiskas pārmaiņas — tirgojamies un tirgosimies tāpat kā agrāk, bet vienkāršajai tautai šīs politiķu spēlītes ir pārlieku tālas, lai tām pievērstu jelkādu uzmanību. Pie mums stāsta, ka piketētājiem pie Latvijas vēstniecības Maskavā priekšniecība esot apsolījusi divas brīvdienas, kā saka, ikviens pelna iztiku, kā prot. Bet Sanktpēterburga pret Latviju ir ļoti lojāla jau no 1990. gada, mēs paši toreiz gājām mītiņot ar Latvijas karogu. No mūsu kora uz dziesmu svētkiem esam atbraukuši kādi cilvēki 15. Grūti mums sanākt kopā, jo brīvā laika ir maz. Maskavas latviešus ļoti pamatīgi atbalsta Latvijas vēstniecība, mums no Latvijas ģenerālkonsulāta šādas palīdzības nav, trūkst pat korim profesionāla diriģenta, nav arī telpu mēģinājumiem. Dziedam galvenokārt tautasdziesmas, mums iedeva notis, sarežģītākas dziesmas nav mūsu spēkos. Tomēr izmisīgi turamies, lai koris varētu pastāvēt."

Turpat netālu vēl viens Krievijas latviešu koris — maskavieši. Kopumā viņu esot 35 dziedātāji, bet uz Latviju bijusi iespēja atbraukt 25. Kora vecākais Valērijs Galūzo dalās iespaidos par koncertiem Liepājā, bet pēc dziesmusvētkiem vēl paredzamas uzstāšanās Rēzeknē un Daugavpilī gan baznīcās, gan citur, jo korim ir pietiekami plašs arī garīgās mūzikas repertuārs. Kora diriģente Tamāra Semičeva atzīst, ka ikdienā bieži vien koristi savā starpā sazinās krieviski, jo ir dziedātāji, kuru dzimtas jau trešajā vai ceturtajā paaudzē dzīvo Krievijā un senču valodu sāk apgūt gluži no jauna. Un dažam tas izdodas pat sekmīgāk nekā tiem, kas dzimuši un auguši Latvijā. Diriģente līdztekus ievada skaņu pasaulē arī Maskavas mūzikas koledžas studentus, tur koris esot spēcīgāks, bet interesantāk tomēr esot strādāt ar tautiešiem.

Valmieras 1. vidusskolas dziedātāju un dejotāju priekšgalā soļo skolas direktors un Ata Kronvalda fonda prēmijas šīgada laureāts Jānis Zemļickis. Viņš uz Rīgu atvedis jaukto kori -— 60 dziedātāju — un deju kopu "Pērkonītis" — arī aptuveni līdzīgā skaitā. Turpat aiz direktora cauri ziedošajai un dziedošajai Rīgai iet 12. klases skolniece Ilze Ceriņa. Viņai tie esot pirmie dziesmusvētki dalībnieces statusā, agrāk korī dziedājusi māte — Inese Ceriņa. Mantojums tiek saņemts un nodots nākamajai paaudzei.

Par to jādomā arī, sastopoties Rīgas Latviešu biedrībā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli, profesori, habilitēto filoloģijas doktori Ainu Blinkenu -— viņa tērpusies akadēmiski latviski — vidzemnieces tautastērpā. Vainags, saktas un ņieburs esot senču mantojums, brunčus gan nācies piemeklēt jau pašai.

Tieši gājiena laikā Latviešu biedrībā apsveikumus pieņem vēsturnieks Oļģerts Tālivaldis Auns — viņš nācis pasaulē pirms 75 gadiem 5. jūlijā. Un suminātāji neaizmirst pieminēt, ka visa Latvija dzied un dejo, godinot arī gaviļnieku un ilggadīgu latviešu un lietuviešu vienības saišu stiprinātāju.

Cik var vērot, rožu, neļķu un citu karalisku ziedu tirgotāji visu priekšpusdienu garlaikojas bezdarbībā, toties uz izķeršanu ir puķuzirnīšu un pīpeņu pušķi — lauku puķe atkal nākusi cieņā.

Kanādas latviešu deju kopas "Diždancis" vadītājs ļoti atzinīgi vērtē deju svētku lieluzvedumu "Cik stūrīšu, tik rakstiņu":

"Pats svētkos Latvijā dejoju trešo reizi, bet uzvedumus biju redzējis arī agrāk. Šīgada iestudējums bija ļoti interesants — daudz jaunu formāciju. Lai gan, protams, pamata gājieni paliek tie paši."

Savas atceres par dziesmusvētkiem ir Latvijas ev. lut. Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskapam Elmāram Ernstam Rozītim:

"Es arī reiz biju pie svētku rīkotājiem. Mums toreiz bija tūkstotis dalībnieku. Un nemaz nebija viegli. Es apbrīnoju visus tos, kas sarīkojuši šos svētkus — ar tik kuplu dalībnieku un klausītāju skaitu. Ar tik bagātīgām un dažādām norisēm. Tomēr veselīgs pašlepnums mums nekaitētu. Mēs varam būt pateicīgi savām mītnes zemēm, ka visur tiekam labi uzņemti. Bet mēs neesam ņēmēji vien! Mēs nākam ar savu kultūru. Ne tikai ar garīgo vien. Kur vēl pasaulē prot tādu maizi cept! Visur, kur latvieši dzīvo, viņi nāk ar savu pienesumu."

Gājiens uz Dziesmu. Uz Svētkiem. Cik trāpīgi jau pirms deviņiem gadiem — 1989. gada 4. jūlijā Rietumkrasta XI dziesmusvētkos Kalifornijā to apjautusi dzejniece Māra Zālīte:

"Bagāta un skaista ir mūsu kopīgā dzimtene -—Dziesma. Mūsu garīgā, mūžīgā Tēvzeme — Dziesma. Paskatieties viens uz otru, kad jūs dziedāsit šodien, apliecinādami sev un pasaulei — mēs ESAM. Jūsu sejās būs gaisma. Tā būs trejāda gaisma: tā, kas bija, tā, kas ir, tā, kas būs mūžībā. Jūsu acīs būs mirdzums: tas būs trejāds mirdzums -— tas, kas ceļas no lepnuma, tas, kas ceļas no spīts, un tas, kas ceļas no mīlestības. Un visas mūsu sirdis būs pilnas trejādu jūtu: un tās būs prieks, sāpes un cerība."

24 stundas pirms Lielās balvas saņemšanas

Svētku virsdiriģents, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas jauniešu kora "Kamēr..." diriģents Māris Sirmais, — "Latvijas Vēstnesim"

Lielo balvu no žūrijas komisijas locekļa Sigvarda Kļavas rokām saņem Māris Sirmais

Tobrīd, kad risinājās saruna ar svētku virsdiriģentu, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas jauniešu kora "Kamēr..." diriģentu Māri Sirmo, vēl nebija zināms, ka viņa vadītais koris tiks atzīts par labāko Latvijā un starptautiskā žūrija tam piešķirs Lielo balvu. Lai gan septiņu skanīgāko koru muzikālā sacensība bija jau notikusi, žūrija uz punktu skaitīšanu un lēmuma pieņemšanu pulcējās tikai stundu pirms svētku noslēguma koncerta. Lai novērstu informācijas noplūdi... Tomēr ne jau lauri un panākumi noteic kāda kora vai dziesmas skanējumu, jo dziesma arvien dzimst no jauna, turklāt Mārim Sirmajam ir savs viedoklis, kā vajadzētu izsvērt korus, kas izvirzīti Lielās balvas saņemšanai:

— Man šķiet, ka būtiskāk būtu izvērtēt kora darbu piecu gadu laikā, skatot to attīstībā, procesā. Jo nav noliedzams fakts, ka koris spēj sevi uzspodrināt vajadzīgajā brīdī. Ja dažkārt no koriem izņemtu tos palīgspēkus, kas tur ir iekļauti tikai nepieciešamajā reizē, tad diezin vai šie kori būtu tik labi. Bet žūrijas ārzemju locekļi jau to nezina. Un tālab žūrija ir sadalījusies divās daļās — viens viedoklis ir ārzemniekiem, bet atšķirīgs — vietējiem vērtētājiem. Var jau būt, ka šo uzskatu sadursmē rezultāts būs objektīvāks.

Tomēr es palieku pie uzskata, ka Lielo balvu būtu pelnījis kolektīvs, kas sevi ir parādījis piecu gadu procesā — no vieniem dziesmusvētkiem līdz otriem.

— Bet varētu būt arī kā ar tautastērpiem — viena balva par ilggadēju, rūpīgu darbu, bet cita — par prasmi skaisti uzdzirksteļot vajadzīgajā vietā un brīdī.

— Bez šaubām. Bet es tomēr sasniegto neuzskatu kā vienas nedēļas svētkus, tas ir rezultāts, kas veidojies piecu gadu procesā. Līdzīgs stāvoklis ir arī ar vīru koriem. Pēc skates radās iespaids, ka mums ir fantastiski labi vīru kori, klausoties tos, kas startēja finālā. Tajā pašā laikā, kad iznākam dziesmusvētku estrādē un sākam diriģēt vīru korus, tad jūtam, cik tie ir smagnēji un nevarīgi, salīdzinot ar sieviešu koriem, kuru līmenis šajos svētkos varbūt nebija tik augsts, cik esam pieraduši. Tātad es to visu redzu mazliet citādi nekā tie, kas paši nav šajā procesā iekšā.

— Sakiet, kad ir lielāks gandarījums — gūstot atzinību ārzemēs vai pašu mājās?

— Šīm divām lietām ir ļoti liela atšķirība. Ārzemēs es vairāk pārstāvu Latviju, bet šeit es pārstāvu savu kolektīvu, tas ir kora gods. Ārzemēs mūs vērtē kā Latvijas kori. Protams, paliek atmiņā kora nosaukums, tā diriģents, kaut kas īpašs — tautastērps vai kas cits. Un tā ir Latvija. Šeit tas ir mans koris un tā gods man pašam rūp.

Šajos svētkos var just, ka latvieši ir noilgojušies sanākt kopā un kādu brīdi iztikt bez savstarpējiem strīdiem un kašķa. To jau es jutu arī, braukājot apkārt pa Latviju un klausoties, ar kādu pacilātību cilvēki gatavojās un nāca uz šiem dziesmusvētkiem, uz atlases skatēm. Es neciešu šos strīdus. Man šķiet, kopš 1993. gada visu laiku bijis tikai milzums ambīciju un ķīviņa meklēšanas.

— Kā ir izaudzis "Kamēr..." kora pastāvēšanas laikā? Gan no kamerkora par jaukto kori, gan no skolēnu kora par jauniešu kori? Cik vēl ir to dziedātāju korī, kas bija ar jums kopā pašā sākumā?

— Koris ir ļoti izmainījies, jo korim šogad beidzas astotā sezona — mēs esam dibināti 1990. gadā. Ir mainījusies cilvēku attieksme. Sākumā koris "Kamēr..." vairāk bija jaunu cilvēku savienība, kur viņi nāca, jo patika pati gaisotne, patika iekšējā sadzīve. Pakāpeniski es pats aizvien vairāk nonācu pie slēdziena, ka mani vairāk interesē mākslinieciskā attīstība. Es uzskatu, ka nevar pastāvēt kolektīvs — lai arī cik viņi būtu lieliski cilvēki — ja nav nemitīgas mākslinieciskās attīstības. Astoņu gadu laikā esmu pārliecinājies par šī atzinuma pareizību, jo nemitīgi esmu audzinājis kori uz augstākām mākslinieciskām kvalitātēm. Tāpēc arī sastāvs, salīdzinot ar to, kāds tas bija sākumā, ir diezgan krietni mainījies. Bet tajā pašā laikā galvenais nosacījums ir viens: ja tu gribi dziedāt, — dziedi! Mēs esam izauguši, bet ir bijis liels atlases konkurss, to ir noteikusi pati dzīve. Pērn divās uzņemšanas dienās pie mums atnāca vairāk nekā 200 jauniešu — mēs gluži fiziski nevarējām uzņemt visus. Sākās zināma atlase. Tas vienmēr ir bijis sāpīgi — korim nekad nav paticis uzņemšanas brīdis. Tomēr tas viss tiek pārvarēts mēneša vai divu laikā — viņi sarod cits ar citu, iepazīst tuvāk, veidojas sapratne, brīnišķīga atmosfēra. Šobrīd galvenais ir vēlēšanās dziedāt, vēlēšanās muzicēt, turklāt pēc iespējas profesionāli.

— Kas ir jūsu vismīļākās dziesmas svētku repertuārā?

— Man patīk ļoti daudzas dziesmas. Ļoti patīk Pētera Barisona mūzika, arī viņa "Mūzai", "Dziesmai šodien liela diena", par ko bija strīdi, vai to iekļaut dziesmusvētkos. Pats dīvainākais bija tas, ka tieši jaunā diriģentu un māksliniecisko vadītāju paaudze aizstāvēja šo dziesmu — tā ir vajadzīga. Es to neizjūtu saistībā ar kaut kādu politiku, es to izjūtu kā dziesmusvētku himnu. Man liekas, bez tās nemaz nevar dziesmusvētki sākties. Ļoti priecājos, ka svētkos ir iekļauts tāds skaņdarbs kā Pētera Vaska "Madrigāls". Jo tie ir pavisam jauni izteiksmes paņēmieni, jauni svētku klausītāju lielākajai daļai. Ne jau pasaules mūzikai, jo oratorija kā forma pastāv jau daudzus gadus. Daudzi diriģenti gan teica, ka tur nekas nesanāks. Es šajā gadījumā domāju tā: ja arī nesanāktu, priecājos, ka tas audzinās ne tikai dziedātājus, bet arī diriģentus. Patiesībā jau viņi ir tie bailīgākie, kas baidās no lielākām grūtībām.

— Dziesmu karos šogad valdīja īpaša gaisotne.

— Es negāju uz tiem kā uz kaut kādu karu vai konkursu. Vēl pirms diviem gadiem mūsu koris bija maz piedalījies starptautiskajos konkursos. Pērn mēs bijām trijos konkursos, šogad esam piedalījušies vienā — tas deva ļoti daudz. Es korim teicu: "Nāksim, lai parādītu, ko mēs esam izdarījuši. Nevis lai kādam atrādītos, bet sniegtu to, ko mēs spējam." Šajā gadījumā mēs centāmies aizmirst, ka piedalāmies konkursā.

 

Deju svētku solis laikā — no akmens laikmeta līdz tehnoritmiem

XXII Vispārējo dziesmu svētku un XII Deju svētku simboliskais gaismas aplis glabā sevī vairākas nozīmes: viena no tām — mūžīga kustība bez izteikta gala un sākuma. Šī gadsimta un gadu tūkstoša pēdējie Dziesmu un Deju svētki iezīmīgi ar to, ka, sperot soli nākamajā lielajā laika lokā, atvadoties no iepriekšējā, daudz tiek uzsākts no jauna un pirmo reizi, gals tiek iezīmēts ar jaunu sākumu...

Deju koncertuzvedums "Solis laikā", ko 2. un 4. jūlijā Sporta manēžā 90 Latvijas labāko deju kolektīvu sniegumā varēja vērot visi interesenti, ir pirmreizīgs notikums latviešu dejas vēsturē un vienlaikus padarītā apkopojums. Kā atzīmē paši koncerta autori un veidotāji, — veltījums deju svētku piecdesmitgadei, tam lielajam darbam, kas daudzu gadu garumā paveikts deju pašdarbībā, jaunradē, latviešu profesionālajā dejā.

Nemaz tik tālā pagātnē nav laiks, kad priekšstats par latviešu tautas deju saistījās ar skatuviski spožu priekšnesumu, kad Latvijā bija savs profesionāls tautas deju ansamblis — "Daile", nav tālu laiks, kad atdzima autentiskā deja, kuru kopj daudzās Latvijas folkloras kopas, vēl nav aizmirsts strīds starp latviešu skatuves dejas un etnogrāfisko dejas tradīciju piekritējiem. Šķiet, "Solis laikā" ir pielicis punktu gan neauglīgajiem strīdiem, gan pierādījis, ka nekas latviešu dejas vēsturē un attīstībā nav bijis lieks un nevajadzīgs. "Solis laikā" — piecas vīzijas par cilvēka, tautas un dejas gaitu laikā — no pirmatnējās pasaules neskartības līdz divdesmitā gadsimta civilizētībai — no rituāla ap ugunskuru 1īdz ritma triumfam diskotēkā, pa vidu pielūdzot un pielabinot dejā dievus, izdejojot savu prieku un sāpi, satiekot citas tautas un iemācoties viņu dejas soļus, atraidot to, ko ar varu gribēts uztiept, un vienmēr un visur paliekot latviešiem.

Lai parādītu šo dejas ceļu, pieci autori, kuri šobrīd atrodas starp ražīgākajiem un talantīgākajiem latviešu deju radītājiem, to iestudētājiem un dejotāju audzinātājiem, veidojuši piecas tematiskas daļas — katru ar savu nosaukumu un koncepciju.

Jāņa Ērgļa veidotu, Jura Kulakova skaņās ietērptu, skatītāji varēja vērot Dejas pirmsākumu "Kad uguns bija Dievs". Viena diena pirmcilvēka dzīvē. Rīts ar atmodu, rituālu dabas pielūgsmi, veiksmīgas medības, kurām seko neapvaldīts uzvaras prieks, izpausmē — orģija, kustību haoss, kurā tikai pamazām iezīmējas ritms, spēle. Dejai vēl nav vārda, ir tikai nojausma par to, tikai tāla atskārta...

"Es nemiršu šai zemē" — senais cilvēks ir nosaucis vārdā to telpu, kurā viņš mīt, viņš sakārtojis zemi un debesis, viņš zina savus dievus un zina, ka ir latvietis. Deja ir viens no pasaules sakārtošanas veidiem, tā vairs nav "īstās dzīves" sastāvdaļa kā pirmatnējā pasaulē, bet skaists, apzināts rituāls... Šīs uzveduma daļas autore — Arta Sakārne, tautas melodijas deju soļiem piemērojusi Sniedze Grīnberga.

XX gadsimts, latvieši ir jauna nācija, kas grib un prot sevi salīdzināt ar citiem. Skatītājiem atpazīstamās un pašiem dejotājiem tik tuvās latviešu dejas juku jukām ar citu tautu deju rakstiem un ritmiem. Ačkups un krakovjaks, valsis un polka, kas esmu es un kur sākas citi... Dejo visi, lieli un mazi, priekos un bēdās, apzinoties sevi un zinot citus — uzveduma daļas autore Rita Spalva, Jurjānu Andreja un tautas mūziku apdarinājis Jānis Grigalis, viss kopā saucas — "Veltījums Jurjānu Andrejam".

Tautas deja — bauru deja, tautas dziesmas — bauru dziesmas — tā pirms daudziem gadsimtiem domāja vācu mācītāji un radīja tautai ziņģu lustes un ziņģu dančus. Lai bauri skaisti priecājas! Taču latvieši izrādījās gudra tauta — paņēma svešo, bet savu arī neaizmirsa! Aijas Baumanes veidotā deju kompozīcija "Pie Dzintara jūras tie tikušies bij`", kuras pamatā bija populāras ziņģes Raimonda Paula apdarē un sakārtojumā, to nepārprotami apliecināja — tas bija nevaldāms dejotprieks un līksmība, kad aizmirstas visas rūpes un raizes, tie bija sadzīves un ikdienas saldie mirkļi — balle, krogs, mīlestība — retro un sentimenta mērcē. Varbūt bīstami, jo šai tradīcijai it kā seklākas saknes, bet dabā jau arī neaug tikai ozoli vien, bez puķēm tā būtu krietni vien bālāka...

Agra Daņiļēviča veidotā noslēguma daļa, kurai mūziku komponējis Mārtiņš Brauns, izvirzīja daudzus jautājumus un atstāja tos bez atbildes — vai melnā tērptā, ritmā triumfējošā deja ir noplicināta vai koncentrēta, vai diskotēkā trakojošajai naktij sekos iztukšotības vai cerību rīts, vai tas ir dejas attīstības gals vai atgriešanās no jauna sākumā, lai celtos vēl augstāk?...

Lai iegūtu tiesības izstaigāt Dejas ceļus cauri laikiem, dejotājiem no visas Latvijas papildus novadu programmām vajadzēja apgūt koncertuzveduma dejas, izturēt lielu konkursu papildu skatēs, jo gribētāju uzstāties Sporta manēžā patiešām bija ļoti daudz. Tas ir spilgts apliecinājums dejas skatuviskajam aspektam, jo, lai deja būtu baudāma arī skatītājam, nepieciešams ieguldīt lielu darbu tās sagatavošanā, kustību izkopšanā, savas varēšanas stiprināšanā. Tajā pašā laikā perfektas kustības bez mīlestības un dejas gara izjušanas nekad nespētu radīt to gaisotni, kas divus vakarus valdīja uz Sporta manēžas skatuves.

Vai ir nepieciešams šo pirmreizīgo deju koncertuzvedumu salīdzināt ar jau it kā tradicionālo koncertu Daugavas stadionā, kas šajos svētkos saucās "Cik stūrīšu, tik rakstiņu"? Kādam tas vienmēr būs pirmais, un kādam vienmēr pēdējais, kādam pierastais Deju svētku lieluzvedums, kurā sadanco visa Latvija. Un tomēr tas ir līdzvērtīgs rituālam, kurā visiem tiek dota iespēja izjust, ko nozīmē kustēties vienā ritmā, vienā taktī, vienā elpā. Lai tas ir un paliek liels, mūžīgs un nesalīdzināms. Tāpat kā katri Deju svētki lai nāk ar savu novitāti, ar savu soli laikā, jo tāda ir arī pati latviešu Deja — paliekoša, un tikai tāpēc, ka mūžam mainīga.

Dziesmusvētki atver acis pusaizmigušajiem

Šo svētku skaistākā zīme ir jaunatne. Dzied, dejo, savus tautastērpus darina skolēni un studenti. Starp pašiem labākajiem koriem, kas sacentās dziesmu karos, četri ir ģimnāziju kolektīvi. Jo pats stiprākais Dziesmu svētku pamats ir pēctecība, paaudžu saikne. Jauni nostājas līdzās tēviem un vectēviem. Gan dziesmā, gan dejā.

Un kas par to, ka nosvinēta jau 75. dzimšanas diena!

Tālu pasaulē skan dejotājas Vijas Vētras vārds. Indija, Austrālija, Grieķija viņu pazīst visur, kur godā Deju. Jau 30 gadus viņas pastāvīgā dzīvesvieta ir Amerika, bet sirdī, valodā un pārliecībā viņa joprojām dzīvo Zemgalē, kur vadītas bērnības vasaras.

Trīsdesmito gadu Deju svētku virsvadītāja godā ir jelgavnieks Vilis Ozols. Nu viņam — 75, bet ir arī divi dēli, pieci mazbērni, tautās aizlaistas vismaz 60 viņa dejas, izaudzināts "Diždancis", kas nesen nosvinēja 25. gadskārtu, un pirmssvētku sarīkojumā "Deju svētku virsvadītāju portreti" viņš uzstājās kopā ar orķestri kā titulēts ziņģu meistars. Viņa pārliecība nu reiz ir tāda: "Dzīve jāpieņem, kāda tā ir. Otrreiz iespēja dzīvot cilvēkam netiek dota. Jāapliecina sevi šai pašā — sev atvēlētajā laikā!"

Vija Vētra savukārt Rīgā un Latvijā ieradusies gan kā dejotāja, gan kā latviešu laikraksta Amerikas Savienotajās Valstīs "Laiks" korespondente. Ar savu skatījumu uz dejas un svētku norisēm Latvijā:

— Ir aizkustinoši, ka tauta var tik skaisti dejot un dziedāt. Tāda tauta nepazudīs. Mēs esam kā teiksmu putns Fēniks, kas atdzimst no pelniem un atkal no jauna lido. Tas bija brīnišķīgi. Es apbrīnoju arī jūsu režisorus, kas visu ir skaisti sakārtojuši. Un kā tas viss notecēja tik skaistā ritumā — es tiešām viņus apbrīnoju un apsveicu. Arī vecākās paaudzes dejotāji bija brīnišķīgi. Tas ir ļoti svarīgi, ka mēs svētkos iesaistām visas paaudzes. Tas nozīmē, ka mēs esam ļoti enerģiska un vitāla tauta. Domāju, ka mūsu tauta smeļ ārkārtīgi lielu spēku no mūsu mazās zemītes. Arvien uzsveru — lepojos, ka esmu dzimusi Latvijā. Un to es paužu visai pasaulei, jo esmu izbraukusi piecus kontinentus. Man ir bijusi iespēja uzstāties arī preses konferencē Indijā, kad mani pieņēma Džavaharlals Neru, vēlāk Indira Gandija, arī Radživs Gandijs. Nu jau 33 gadus dzīvoju ASV, bet saknes tur neesmu ielaidusi, gribētu labprāt atgriezties Latvijā. Amerikā daudzi nezina, kur ir Latvija, jauc to ar Laplandi. Tad nu es staigāju apkārt ar karti un rādu, kur atrodas mana dzimtene.

— Vai jums ir izdevies redzēt ne tikai deju uzvedumus Latvijā, bet iepazīt arī kaut ko vairāk no citām svētku norisēm?

— No mūzikas pagaidām ir izdevies dzirdēt tikai vokāli simfoniskās mūzikas koncerta mēģinājumu, bet vēl jau priekšā ir pats noslēguma koncerts, par ko es jau iepriekš ļoti priecājos.

Mums arī Amerikā ir dziesmusvētki, tomēr Latvijā tas notiek daudz vērienīgāk. Apjoms ir tik liels, ka mēs tur kaut ko tādu nevaram, mums nemaz nav tik daudz dziedātāju un dejotāju, tas viss notiek mazākā mērā, bet arī labā kvalitātē. Mani šodien ļoti iespaidoja deju uzvedums "Cik stūrīšu, tik rakstiņu". Man pat saskrēja asaras acīs — tā bija tāda brīnišķīga tautas spēka izteiksme, sevis apliecināšana. Šie svētki ir ārkārtīgi svarīgi mums kā tautai, jo pa starpu cilvēki kļūst gurdeni, aizmirst, kas viņi ir, skrien pakaļ visādām ārzemju imitācijām, kas nebūt nav tas labākais. Apbrīnojami, ka mūsu tautā pēc visa tā, ko tā ir pārdzīvojusi, ir saglabājusies dvēseles tīrība, skaidrums.

Domāju, ka lielākā mūsu tautas daļa pat neapzinās, cik lielu spēku dod dzimtā zeme.

Dziesmusvētki ir visas tautas svētki. Un tie mums atkal atver acis, ja esam bijuši pusaizmiguši. Un ļauj saprast, kas mēs īsti esam, liek sev ticēt. Ja pa starpu kādam ir misējies, un ļoti bieži es redzu, ka tas ir noticis, ka viņi sev vairs netic un uzskata — viss ārā ir labāks nekā sev pašam, tad kopāsanākšana liek ieraudzīt īstās vērtības.

Es visas savas bērnības vasaras esmu pavadījusi uz laukiem Apguldes apkaimē, lai gan esmu dzimusi Rīgā. Varbūt arī tāpēc manī ir tas lauku spēks vēl arvien.

— Sakiet, vai arī Amerikā jūs esat pielikusi savus spēkus dziesmusvētku sagatavošanā?

— Nē, mani tur vienkārši neaicina. Pēc četriem gadiem bēgļu nometnēs Vācijā es vispirms aizbraucu uz Austrāliju — vēl aizvien man ir Austrālijas pase. Uz Ameriku mani uzaicināja deju koncertturnejā no krasta līdz krastam. Aizbraucu turp uz sešiem mēnešiem, bet esmu palikusi 33 gadus. Tātad visilgāk manā mūžā. Katru vasaru kopš 1990. gada braucu arī uz Latviju, braucu arī uz Grieķiju, uz Indiju. Lai gan ASV esmu nodzīvojusi tik ilgi, tomēr tā zeme man joprojām ir sveša, bet amerikāņu mentalitāte — pat nepieņemama, jo viņi visi ir ļoti lieli materiālisti, kur pietrūkst vietas dziļākai interesei par kaut ko garīgu.

Tas pabalsts, ko saņemu Amerikā un pati saucu par nabagu naudu, man tiek piešķirts tikai tad, ja ilgāk par trim nedēļām neesmu projām no ASV, citādi es to zaudēju. Bet šoreiz es vienkārši noriskēju, domāju: es esmu savā dzimtenē, man te ir ko darīt, man ir izrādes, tad ir dziesmusvētki, tad mani aicina uz mūzikas nometni, vēl 19. jūlijā es nodejošu dievkalpojumā Anglikāņu baznīcā. Un tikai tad aizlidošu atpakaļ. Jau teicu, ka labprāt pārnāktu uz Latviju, bet problēma ir tā, ka tad zaudēju pat to mazumiņu, ko tagad Amerikā saņemu.

— Kā jums izdevies saglabāt tik bagātu un krāsainu latviešu valodu?

— Jā, kaut kā neesmu valodu aizmirsusi, lai gan man ir ļoti maz iespēju runāt latviski savā mītnes zemē, jo savus latviešu draugus es vairāk vai mazāk satieku tikai savā dzimšanas dienā reizi gadā, kad viņiem visiem jādejo ar sveci — tas ir tāds rituāls manā dzimšanas dienā.

Virsdiriģents Pauls Kvelde

Virsdiriģents Edgars Račevskis

Virsdiriģente Lilija Zobena

Virsdiriģente Terēze Broka

Virsdiriģents Māris Sirmais

Virsdirigents Sigvards Kļava

Virsdiriģents Jānis Erenštreits

No senču pūra lādes

Svētdienas, 5. jūlija, pēcpusdienā, spožo Vispārējo dziesmu un deju dienu pēdējos mirkļus vēl krāsainākus darīja sen aizmirsta, kopš pirmās Latvijas Republikas laika nekopta, tomēr neapšaubāmi skaista un atjaunojama tradīcija — latviešu tautastērpu skate. Turklāt nevis statiskas izstādes formā, bet gan kā četrdaļīgs teatralizēts uzvedums, kura nolūks, kā uzsvēra organizatori, bija — iepazīstināt svētku dalībniekus un viesus ar latviešu tautastērpa mūsdienu izpratni, komplektēšanas iespējām un tautastērpu tradīcijās dažādu laiku atstātajām pēdām. Šī uzveduma centrālo asi, tāpat kā visos svētkos kopumā, veidoja saules mūžīgā un nebeidzamā ritējuma tēma un ar to saistītais dabas un cilvēka mūža cikliskums, kas četrreiz gadā tradicionāli iezīmējas saulgriežu svinībās.

Gandrīz pussimts aizvien par bagātu sauktās Zemgales tērpos ģērbtu skates laureātu uz skatuves iejutās Jumja dzīšanas rituālā rudens saulgriežos, mazliet vairāk uzkrītoši košo kurzemnieku Ziemassvētkos daudzināja sauli cerībā uz tās atgriešanos pēc melnā veļu laika, visarhaiskāko tērpu īpašnieki — latgalieši — iejutās tradicionālo un katolisko Lieldienu sajaukuma noskaņās, bet uz jaunām idejām viskārākie — vidzemnieki — ,skaitā ap pusotru simtu, uz skatuves paguva gan pirtī iet, gan uz šo darbošanos caur dēļu šķirbām nolūkoties, gan beigu beigās arī palīgot un skatītājus ar Piebalgas alu un sieru cienāt. Katram uznācienam nepieciešamo noskaņojumu skatītajiem radīja tautas mūzika un Brīvdabas muzejā tapušas videofilmas fons. Pasākuma otrā daļa bija vairs ne tik daudz skatītājiem, cik pašiem dalībniekiem interesanta — pēc iesūtītajiem aprakstiem un fotogrāfijām, diemžēl mazāk pēc pašu redzētā, žūrija piešķīra balvas labāko tērpu autoriem un visveiksmīgāk tērptajiem deju kolektīviem un koriem.

Jāatzīst tomēr, ka tautastērpu skate Kongresu namā nebūt nebija vienas dienas pasākums. Jau divus gadus, stingrajām žūrijām atrādot iemācītās dziesmas un dejas, daudzi pašdarbnieki pavisam tuvu skatuves malai manīja arī kādu citu uzmanīgu vērotāju — tautas lietišķās mākslas pārzinātāju, kurš, atsaucoties uz konkursa žūrijā saņemto kolektīva pieteikumu, vērtēja nevis pašdarbnieku varējumu, bet gan skatuves tērpu.

Savus pieteikumus Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra organizētajai skatei bija iesnieguši 36 Latvijas kori un 21 deju kolektīvs, žūrija novērtēja arī 127 individuāli pieteiktos latviešu tautastērpus. Konkursa rezultāti kļuva zināmi jau īsi pirms svētkiem ("LV" nr.196/197, 03.07.1998.) un daudziem sagādāja milzu gandarījumu. To, visu Alūksnes Tautas nama deju kopas "Jukums" dalībnieku vārdā, atzina arī Zinaīda Kalniņa — pēc smalkā un ilgā tautastērpu gatavošanas darba, kura "uz priekšu tikšanai" savu roku esot pielicis katrs dejotājs, žūrijas piešķirtā pirmā vieta deju kolektīva kopskata kategorijā bijis labs papildinājums svētku prieka kārtīgai izgaršošanai.

Darbs tiešām bijis pamatīgs. Kaut arī šis tas meklēts, atrasts un par gana labu atzīts "Jukuma" vadītāja Agra Veismaņa ilgus gadus rūpētajā deju kolektīva pūralādē, ticis gādāts arī daudz kas jauns. Atbilstoši Alūksnes tautas lietišķās mākslas studijas "Kalme" zinātāju ieteikumiem un ar pilsētas domes atbalstu austi jauni un pārtaisīti vecie brunči, pilnīgi jauni tapuši vīru mēteļi un izšūtie sievu un vīru krekli. Katrs dejotājs par savu naudu pircis sudraba saktas un vai nu pats adījis vai citam lūdzis adīt īpašas garās zeķes, pašu gādātas ir arī sievu izšūtās cepures, dažu dejotāju vecmāmiņu pūralādēs vēl atradušies īpaši skaistie zīda lakati.

Līdzīgi jukumiešiem pūlējušies droši vien bija daudzi skates dalībnieki, tomēr kaut kas šī kolektīva izskatā bija īpašs... Katram no 12 deju kolektīva pāriem Dziesmu un deju svētkos bija savs, no citiem atšķirīgs Austrumvidzemes tautastērps. Acīmredzot tieši šī Agra Veismaņa ideja un tās realizācijai nepieciešamās pūles bija pārliecinājušas konkursa žūriju "Jukumam" balvā dot sudraba saktu, skates medaļu un naudas prēmiju.

Atzinību "Jukums" sajutis arī citādi — tautas tērpu skates noslēguma uzvedumā no 141 parādītā Vidzemes tērpa veseli sešpadsmit bijuši alūksniešu. Arī lielajos koncertos Daugavas stadionā tieši sava krāšņuma dēļ "Jukums" dejojis skatītājiem redzamākajā vietā. Bet vislielāko prieku dejotājiem sagādājusi uzmanība svētku gājiena laikā, kur citu "vienkrāsaino" kolektīvu vidū "Jukuma" raibums nav vis atgādinājis sajukumu, bet gan kļuvis par iemeslu uzslavai: "Kur "Jukums", tur smukums!"

Ar Dziesmusvētku fonda balvu

Ko spēj viens pagasts? Dziesmu svētku laikā tika uzdots arī šāds jautājums. Domājot par izmantotajām un neizmantotajām iespējām, par jaunrades kopu varēšanu kādā vairāk vai mazāk situētā apvidū.

Rīgas rajona Ķekavas pagasts (priekšsēdētājs Gunārs Vilde) svētku izskaņā tika cildināts par maksimālu programmas izpildi. Jo dalībnieku kopskaita ziņā te piešķirama viena no pirmajām (īsti — arī pati pirmā) vietām. Protams, palīdz vietējo iedzīvotāju blīvums — vairāk nekā 11 tūkstoši, aptuveni kā citviet Alūksnei, Bauskai, Dobelei, Gulbenei, Krāslavai, Ludzai, Līvāniem, pat Olainei, Siguldai, Saldum, Talsiem un citām par mazpilsētām sauktām vietām.

Bet ko lai dara: svētku nolikums formāli nešķir lielos no mazajiem. Šajā ziņā pagasts paliek pagasts, turklāt šajā grupā ķekavieši spēja uzrādīt citiem neaizsniedzamu rezultātu. Palūk: jauktais koris "Mozaīka" (45 dalībnieki), sieviešu koris "Daugaviete" (45), vīru koris "Ķekava" (36), jauniešu deju grupa "Katlakalns" (24), jauniešu deju kopa "Zīle" (26), pūtēju orķestris (12), lietišķās mākslas studija (12), pietrūka vienīgi varbūt savas folkloras kopas, jo bija arī "Sidrabaine" — vecļaužu dejotāju saime (30).

Kopumā — visaugstākais cildinājums pagastu grupā. Kaut arī te strādā un darbīgās kopas vada tādi plaši pazīstami meistari un Dziesmu svētku virsvadītāji kā Jānis Grigalis un Arvīds Platpers, citi Rīgā un visā Latvijā pazīstami lietpratēji.

Lai būtu kā būdams, lauru vainags šajos svētkos nopelnīts. Pagastu saimei vērtējuma ziņā tagad ir savs pirmais un vienīgais līderis. Līdz nākamajai reizei. Jo Ķekava objektīvi var cerēt uz pilsētas statusu. Bet tad jau redzēs. Turklāt jābūt veiksmei, kas šajos svētkos bija visai kaprīza dāma. Pat attieksmē pret prominencēm.

Tāpat kā visur citur

— Jā, mēs vienā ziņā esam tālumnieki, jo no Rīgas mūs šķir gana daudz kilometru, ceļam vien ir vajadzīgas vairākas stundas. Bet nupat, dzīvodami Pļavniekos, 93. vidusskolā, mēs šo atšķirtību nejutām. Atbraucām pāri par trīs simti, sešpadsmit kolektīvu, un varbūt mūsu vidū nav izcilnieku, kas spētu cīkstēties par godalgotām vietām (pārlieka kautrība, jo Aijas Andersones vadītajai "Atvasarai" piešķirta atzinības zīme par līdzdalību deju kopu tautastērpu skatē — M.G. ), tomēr ne tikai šādos svētkos mēs gribam būt kopā ar citiem novadiem, — stāsta Ludzas rajona padomes priekšsēdētājs Juris Bozovišs, kurš ir arī Malnavas pagasta padomes vadītājs.

— Pašvaldību līdzekļi arī Latgalē ir visai ierobežoti, tomēr šādam vienreizējam notikumam radām iespēju katram kolektīvam atvēlēt ap tūkstoš latu, jo ir reizes, kad svarīgāka par naudu rādās kopības apziņa. Mums varbūt tā pat ir būtiskāka nekā citviet, jo esam robežrajons — no Kārsavas līdz Zilupei.

Kaut gan izglītības ziņā esmu lauksaimniecības mehanizācijas inženieris, būtībā visu laiku esmu nostrādājis saskarē ar šejieniešiem Malnavas lauksaimniecības tehnikumā. Redzu, ka tie jaunieši, kuri dzied, dejo vai spēlē, ir labākie arī mācībās, un tas ir brīnums un prieks visai apkārtnei. Turpmāk mums būs vēl svarīgāki uzdevumi, jo no Viļāniem uz Malnavu pārvietosies lauksaimniecības mācību centrs, kas Latgalē tāds būs vienīgais, un varam cerēt, ka mums būs vēl vairāk zinātkāru jauniešu, tātad arī nākamo Dziesmu un Deju svētku dalībnieku.

— Man liekas svarīgi, ka pat tādā rajonā, kāds ir mūsējais, varam rast pietiekami daudz centīgu un gudru galvu, kas spēj iedvesmot pārējos, — saka Pēteris Andrejs Baiža, rajona kultūras centra direktors, valsts galvenais kultūras inspektors. — Diemžēl mums ir tikai divi kārtīgi kori — rajona skolotāju koris un Mērdzenes sieviešu koris, tomēr uz šiem svētkiem varēja atbraukt arī Kārsavas, Ludzas, Malnavas, Mērdzenes, Salnavas, Blontu, Isnaudas un Mežvidu dejotāji, Borovas etnogrāfiskais ansamblis, divi pūtēju orķestri no Malnavas un Ludzas.

Kaut gan esmu dzimis Liepas pagastā, netālu no Cēsīm, te jau esmu nostrādājis 32 gadus un labi zinu, ka šajā novadā ir vēl tādi seni kultūras centri kā Cibla, Zvirgzdene, nemaz jau nerunājot par Nautrēniem, parasti sauktiem par Rogovku, ko dažkārt dēvē par Latgales Piebalgu.

Ar šiem svētkiem mūsu vasaras rosība nebeigsies: septembra sākumā būs Dzejas dienas ar Pētera Jurciņa un citu Latgales autoru līdzdalību. Pēc tam steigšus jāpošas Latgales kultūras konferencei. Tā pēdējā laikā iegājis, ka ik gadu šāds sarīkojums notiek citā vietā, un tagad ir pienākusi kārta Ludzas rajonam. Ja tā padomā, līdz oktobrim vairs atlikuši tikai krietni trīs mēneši, un arī atvaļinājuma laikā būs jālauza galva, lai mēs nepaliktu kaunā. Jo darāmā netrūks nevienam — arī koriem, deju kopām un orķestriem. Gribam rosināt tāpat savus etnogrāfiskos ansambļus.

Ar ko mēs atšķiramies? Droši vien, ka ne ar ko īpašu. Viss notiek tāpat kā visur citur Latvijā: spīd saule, reizēm līst, gadās pa krusas graudam.

Dziesmusvētki ir beigušies. Uz sadziedāšanos, sadancošanos, saredzēšanos 2001. gada svētkos!

Kultūras ministre Ramona Umblija Dziesmusvētku noslēgumā:

Cienījamie, mīļie, šo Augsto svētku dalībnieki!

Dziedātāji, dejotāji un pūtēji!

Šiem Dziesmu svētkiem mēs esam izvēlējušies Saules zīmi. Tā vedina uz domām par mūžību un nemitīgu ausmas un rieta ritmu.

Pirmie Dziesmu svētki pirms 125 gadiem tik gaiši apspīdēja tālāko ceļu, ka pāri gadsimtu slieksnim tie atveda uz senlolotu mērķi — Latvijas valsti.

Un tagad — atjaunotajā Latvijā — trešo reizi skan Dziesmu svētki — pēdējo reizi šajā simtgadē. Un tieši šādā brīdī, kad atkal jūtams mītiskais mūžības tuvums, gribas pajautāt — vai mēs ar šiem Dziesmu svētkiem esam ielikuši jaunu balstu mūsu latvietības ēkā? Tādā ēkā, kur pašiem patikšana un gods dzīvot, kur jūtamies lepni ar savu valodu un kultūru? Vai mūsu labās gribas un cieņpilnās pašapziņas būs diezgan, lai to sajustu arī citi?

Es esmu cieši pārliecināta, ka mums spēka būs diezgan, lai ar savām dziesmām iedimdinātu daudzkultūru Rīgu tās astoņsimtgadē tā, lai to sadzirdētu visā Eiropā un pasaulē. Un tādēļ mums būs jāpulcējas ārkārtas Dziesmu svētkos 2001.gadā!

Uz tikšanos jaunajā gadu tūkstotī!

Ministru prezidents Guntars Krasts Dziesmusvētku dalībniekiem:

Latvijas Republikas valdības un XXII Vispārējo latviešu dziesmu un XII Deju svētku organizatoru vārdā

izsaku vislielāko pateicību:

— visām pašvaldībām, bez kuru pastāvīga atbalsta kultūrai šie visas latviešu tautas svētki nemaz nebūtu iespējami;

— visiem tiem, kas ziedojuši līdzekļus vai snieguši cita rakstura materiālu atbalstu mūsu koriem, deju kolektīviem, tautas orķestriem, tiem, kas palīdzējuši uzturēt mūsu tautas namus un citas mēģinājumu telpas;

— visiem, kas šajās dienās nodrošināja svētku dalībnieku uzstāšanos, kā arī uzturēšanos un pārvietošanos Rīgā un līdz Rīgai, visiem, kas rūpējās par drošību un kārtību pilsētā;

— virsdiriģentiem, diriģentiem, deju kolektīvu vadītājiem, kuru neatlaidīgā darba rezultātā panākts augsts mākslinieciskā izpildījuma līmenis;

— komponistiem, horeogrāfiem un dzejniekiem, kā arī visiem, kuri nav redzami televizoru ekrānos, bet kuri ir paveikuši lielu darbu, lai šie svētki izdotos;

— visiem dziedātājiem, dejotājiem un muzikantiem. Paldies par pašaizliedzīgo darbu!

Es izsaku pateicību arī Dziesmu un Deju svētku dalībnieku darba kolēģiem, ģimenes locekļiem un kaimiņiem, kas nereti uzņēmušies papildu slodzi, lai šādi lieli svētki kļūtu praktiski pieejami.

Paldies!

Guntars Krasts

,

Ministru prezidents

Rīgā 1998. gada 6. jūlijā

"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenti XXII Vispārējos latviešu dziesmu un XII deju svētkos Dina Gailīte, Liena Pilsētniece, Aina Rozeniece, Mintauts Ģeibāks un Andris Sproģis (teksts), Arnis Blumbergs un Māris Kaparkalējs (foto)

 

 

a

 

Virsdiriģents Romāns Vanags