Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"Mums pašiem jāizlemj, kā iesim tālāk"

Intervijā Latvijas Valsts radiofonam vakar, 6.jūlijā, raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.35

— Man šķiet, ka šogad Latvijā laiku skaitīja līdz Dziesmu svētkiem un pēc tiem. Un šodien ir diena pēc Dziesmu svētkiem. Vai jūs jau varat formulēt savas emocijas un vērtējumus?

G.Ulmanis:

— Jā, jūs pareizi šo jautājumu noformulējāt kā emocijas, jo droši vien — paies zināms laiks, kad Dziesmu svētkus izvērtēs no tīri praktiskās un organizatoriskās puses, bet es, visu šo nedēļu būdams pašos Dziesmu svētku centros un sevišķi pēdējās trīs dienas ļoti ilgu laiku būdams kopā ar Dziesmu svētku dalībniekiem, vakar, piemēram, tās bija 11 stundas, esmu vienkārši, ja prezidents tā varētu izteikties, sajūsmā par visiem šiem notikumiem. Es esmu ļoti gandarīts par mūsu cilvēku vienotību, viņu prasmi izteikt savu atbalstu, savas jūtas, savas emocijas. Es esmu ļoti gandarīts par mūsu diriģentu, par mūsu deju veidotāju meistarību, esmu gandarīts par to, kāda bija organizācija, vismaz tik daudz, cik es ātrumā redzēju, varbūt pabūdams ne visās vietās un neredzēdams aizkulises. Es redzēju, kāds emocionāls pacēlums valdīja Mežaparkā divas dienas — vismaz, kad es tur biju, un Daugavas stadionā, un citās vietās. Es domāju, ka tā bija laba pārbaude, labs gadījums, kad cilvēki varēja cits citam daudz ko pateikt, kad cilvēki varēja izteikt savas patiesās jūtas un patiesās emocijas, kad malā tika nolikti zināmā mērā politiski jautājumi. Man vaicāja: vai es nedomāju, ka šis tas tika arī politizēts. Tur, kur es biju, tur tas netika darīts, es to nedzirdēju, es nejutu šo politikas iespaidu un šeit nebūtu, ko pārmest nevienam šai jautājumā. Bet es uzskatu, ka Dziesmu svētki ir viena no mūsu identitātes lepnākajām iezīmēm, un tas visā pilnībā atspoguļojās visās Rīgas ielās, laukumos, Mežaparkā un Daugavas stadionā. Es gribētu vēlreiz izteikt savu gandarījumu, savu pateicību visiem, visiem no novadiem, no citām pilsētām, no pagastiem, kas organizēja šos Dziesmu svētkus, un arī tiem, kas tos organizēja Rīgā. Tas bija pamatīgs darbs, un par to mēs vēl ilgi diskutēsim, runāsim un atcerēsimies līdz 2001. gadam, kad Latvijā notiks nākamie Dziesmu svētki.

— Šonedēļ mēs lielo politiku it kā mazliet nolikām malā, un tomēr mums pie tās ir jāatgriežas. Grozījumi Pilsonības likumā, parakstu vākšana par referenduma sarīkošanu. Vai, jūsuprāt, referenduma rīkošana ir pareizākais veids, kā risināt šīs problēmas?

G.Ulmanis:

— Kauliņi ir mesti, kā mēdz teikt. Nav kur atkāpties. Likums ir likums, demokrātija ir laba lieta, un, kā jau teicu, ir iespēja sarīkot dialogu starp varas institūcijām, varas pārstāvjiem un tautu. Jautājums ir interesants, un tagad viss ir atkarīgs no politiskajiem spēkiem — cik lielā mērā tie pratīs izskaidrot tautai, par ko tad īsti mēs vāksim parakstus. Man vakar Dziesmu svētkos arī jaunieši nāca klāt un jautāja — prezident, ko darīt? Es viņiem teicu, ka tā ir lieta, kas jāizlemj pašiem, un tas līdz 20. jūlijam, kad sāksies parakstu vākšana, ir jāizskaidro. Es domāju, ka politiķi spēs atmest subjektīvismu un apmainīsies viedokļiem par lietas būtību. Par valodu, par pilsonības jēgu, par valodas mācīšanas iespējām, par to, ko mēs esam valodas labā darījuši pēdējos piecos sešos gados un ko mēs gatavojamies darīt nākotnē, kāda ir katras partijas nostāja šai jautājumā, ko valsts un tauta iegūs, ja referendums notiks, un ko valsts un tauta zaudēs vai iegūs, ja referendums tiks pieņemts tādā vai citādā veidā.

Es nedomāju, ka šeit mums vajadzētu daudz vadīties no padomiem, kas nāk no ārpasaules, šis ir tas brīdis, kad mums pašiem ir jāizšķiras un pašiem jāizlemj, kā mēs virzīsimies uz priekšu, un pamatjautājumam ir jābūt — kādu sabiedrību mēs gribam redzēt? Vai mēs gribam redzēt sabiedrību, kas kaut kādā veidā konsolidējas, apvienojas vai sakļaujas ap Latvijai būtiskiem jautājumiem, vai mēs gribam kā ar pātagas cirtieniem sadalīt sabiedrību divās, trijās vai četrās daļās, atkarībā no tā, kādi līderi stāv katras sabiedrības daļas priekšā, kādus mērķus izvirza tie vai citi politiskie spēki. Es ļoti ceru, ka šai priekšvēlēšanu laikā politiskie spēki būs spiesti būt objektīvi attiecībā uz lietas būtību un mazāk runās par to, kāds katrs cilvēks ir personīgi vai subjektīvi, bet vairāk runās par šā cilvēka viedokli.

— Vai jūsu viedoklis šajā gadījumā saskan ar premjera Guntara Krasta viedokli?

G.Ulmanis:

— Tas ir jautājums, ko man uzdod katru dienu. Un tas ir arī saprotams, jo valdība ir izvirzījusi šos priekšlikumus, valdība tos izvirzīja parlamentā, un valdībai šie jautājumi būtu jāaizstāv principiāli līdz galam vai arī jāsaka, ka mēs no šiem jautājumiem atsakāmies. Es negribētu nekādā veidā komentēt šodien mūsu attiecības ar Guntaru Krastu, klausītāji var būt mierīgi, mēs neplēšamies un nelamājamies, un viens otru neaizvainojam, bet mēs runājam par lietas būtību un meklējam tos virzienus un tos ceļus, kas varētu nākt valstij par labu.

— Šodien Centrālā vēlēšanu komisija lemj arī par to, vai vākt parakstus no ārvalstīs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem. Kā jūs uzskatāt, vai tas būtu nepieciešams?

G.Ulmanis:

— Es uz šo lietu skatos mazliet citādi. Ja valstī šobrīd ir izvirzīts kāds jautājums, par ko ir jāatbild mūsu valsts pilsoņiem, tad visiem šiem pilsoņiem ir jādod iespēja piedalīties šā jautājuma risināšanā. Tālākais mani vairs neinteresē — vai viņš dzīvo Antarktīdā, vai viņš dzīvo Rīgā, vai viņš dzīvo kaut kur citur. Katram pilsonim, ja viņš to grib, ir jācenšas pašam šo jautājumu risināt vai arī jādod likumā paredzētās iespējas, tiesības piedalīties šajos procesos. Kā to tehniski atrisināt — tas ir Centrālās vēlēšanu komisijas kompetencē, un tā šo lēmumu pieņems, jo es, piemēram, nevaru iedomāties, ka mēs Amerikā katrā pilsētā atvērtu kaut kādu aptaujas vai parakstu vākšanas punktu. Un es nevaru iedomāties, ka mēs citās valstīs veidotu tādus punktus, un tas arī nebūtu saprotami, bet, ja kaut kur ir milzīgs latviešu pilsoņu skaits, un saskaņā ar likumu parakstu vākšanas punktam jābūt ne mazāk kā uz desmit tūkstošiem cilvēku, tad šiem punktiem ir jābūt. Cik tas ir materiāli, cik tas ir tehniski, cik tas ir juridiski pareizi, par to lai lemj vēlēšanu komisija, un es arī respektēšu šīs komisijas lēmumu, ja tā to būs izdarījusi atbilstoši mūsu likumdošanai.

— Šī nedēļa Latvijai ir zīmīga arī ar dažām svarīgām vizītēm. Jau trešdien Latvijā ieradīsies ASV valsts sekretāra vietnieks Strobs Talbots, lai piedalītos pirmajā Baltijas — ASV hartas padomes sēdē. Amerikas Savienotās Valstis bija viena no tām valstīm, kas izteica savu prieku par parlamentā pieņemtajiem grozījumiem Pilsonības likumā. Sakiet, vai šībrīža situācija nav mainījusi Amerikas Savienoto Valstu attieksmi pret mums?

G.Ulmanis:

— Nē, demokrātijas procesi, referendums un saraksti ir demokrātijas apliecinājums, likums ir pieņemts, un ASV nebūt nedomā jaukties mūsu valsts iekšējās lietās un izteikt savu viedokli par būtiski katru mūsu soli. Harta, jā, tas ir nopietns dokuments, kurā ir gan drošības, gan ekonomiskie jautājumi, un šī būs pirmā tikšanās pēc hartas formālās parakstīšanas, arī juridiskā apstiprinājuma. Šeit tiksies Baltijas valstu ārlietu ministri, ASV valsts departamenta pārstāvis Talbota kungs un droši vien es šai sanāksmē piedalīšos ar īsu uzrunu, pievēršoties divām problēmām — ekonomiskajai sadarbībai ar Amerikas Savienotajām Valstīm un sadarbībai drošības jomā, kā arī novērtējot pašreizējo starptautisko situāciju, kas ir izveidojusies, notikumiem attīstoties.

— Bet jau rīt Latvijā ierodas Polijas prezidents Aleksandrs Kvašņevskis. Kāds būs galvenais jūsu sarunas temats ar viņu?

G.Ulmanis:

— Temati te varētu būt, Polija ir Baltijas jūras valstu reģiona lielvalsts, un vispār Baltijas jūra ietver sevī valstu grupu, kurā ir gan Eiropas mazākās valstis, gan Eiropas lielākās valstis. Un viena no problēmām — lielo valstu loma reģiona un Eiropas attīstībā un mazo valstu liktenis, kurš, kā zināms, agrākos gadu desmitus bija ne sevišķi veiksmīgs. Un tāpēc mēs runāsim par Baltijas jūras valstu reģiona darbības aktivizēšanu un paplašināšanu, jo līdz šim Polija ir ļoti aktīvi sadarbojusies ar Lietuvu, bet jāsaka, ka poļu aktivitātes nesaistās tikai ar Lietuvu, viņi ir ļoti ieinteresēti arī Latvijā. Iepriekšējais Polijas prezidents jau ir bijis Latvijā, un es esmu bijis Polijā, tādēļ varētu teikt, ka mums ir ļoti labas attiecības. Mēs vienojāmies ar Polijas prezidentu, ka mums ir jāpārrunā, kā mēs turpināsim ekonomisko sadarbību, respektīvi, divpusējo sadarbību, kā patlaban darbojas līgumi, kas ir noslēgti starp Poliju un Latviju, kā jūtas cilvēki — poļi, kas dzīvo Latvijā. Es domāju, ka viņi jūtas labi. Un pēdējās izmaiņas Pilsonības likumā atkal nākušas viņiem par labu, un tā nav mūsu nacionālā problēma. Un es ceru, ka Polijas prezidents par to pārliecināsies. Es vēlējos, lai Polijas prezidents Latvijā runātu par daudziem humanitāriem jautājumiem. Viena lieta, ja to saka pašu prezidents, bet pavisam cita, ja to saka arī kaimiņvalstu un draudzīgu valstu prezidenti, un tāpēc viņš droši vien par šiem humanitārajiem jautājumiem runās gan universitātē, gan arī Reiterna namā. Es ceru, ka Polijas prezidenta vizītes laikā šeit ieradīsies arī diezgan daudz uzņēmēju, kuri pārliecināsies, kādas iespējas ir Latvijā saimniekot, gan citu valstu uzņēmējiem, gan pašiem.

— Pēc dažām stundām Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs atklās Latvijas ģenerālkonsulāta jaunās telpas Sanktpēterburgā, kaut gan mēs zinām, ka pirms tam tika saņemta nepatīkama ziņa, ka ģenerālgubernators atteicies tikties ar mūsu ārlietu ministru. Sakiet, lūdzu, vai to var uzskatīt par vienkāršu starpgadījumu, vai tas ir simptomātiski Latvijas— Krievijas attiecībās?

G.Ulmanis:

— Starpgadījums tas nav noteikti. Cik lielā mērā tas ir simptomātiski, cik lielā mērā strādā Krievijas ārpolitiskā mašīna savas ārpolitiskās sistēmas veidošanā attiecībā uz Latviju, tas ir tuvākās nākotnes jautājums. Bet es apsveicu ārlietu ministra uzņēmību un zināmā mērā pat arī drosmi doties uz Sanktpēterburgu, runāt par nepatīkamām un strīdīgām lietām, runāt par problēmām, tikties ar Sanktpēterburgas žurnālistiem ar Sanktpēterburgas sabiedrību. Nu ko, ja reiz Sanktpēterburgas gubernators jūtas tik vājš, ka viņam ir neērti vai neomulīgi tikties ar mūsu ārlietu ministru, tur neko nevar darīt. Tas nenozīmē, ka ārlietu ministram būtu jāpaliek mājās vai jāaizvainojas. Es ceru, ka pēc Birkava kunga tikšanās Sanktpēterburgā daudziem krieviem — un mēs zinām, cik Sankpēterburga ir inteliģenta un domājoša pilsēta — zināmā mērā atvērsies acis un viņi redzēs, ka Latvija nav šausmu zeme, par kādu Krievija to tagad mēģina iztēlot. Cits jautājums ir — vai mēs spēsim nākotnē izveidot tādu ārpolitisko dialogu ar Krieviju un savas ārpolitiskās nostādnes arī tajos jautājumos, kas pašreiz ir saasinājušās starp Krieviju un Latviju, un tāpēc mēs ar Krasta kungu esam lūguši Ārlietu ministriju pāris nedēļu laikā izstrādāt priekšlikumus, kādai pašreiz ir jābūt mūsu sistemātiskajai nostādnei, jo šī savstarpējā apspriešanās dažādos līmeņos jau neko nedod ne valsts attīstībā, ne tautu savstarpējā izpratnē. Bet ja mēs konsekventi un pārliecinoši argumentēt un arī darbos pierādīt, kādi mēs esam, tad agri vai vēlu viss šis negatīvo jūtu uzplūds no Krievijas puses noplaks. Protams, domāt, ka Krievijas politiķi mīlēs Latviju, tas arī būtu naivums, un uz to mēs arī neceram, bet arī Latvijas politiķiem ir jābūt pietiekami spēcīgiem un objektīviem, lai viņi spētu savu stāju un savu pārliecību argumentēt ne tikai Latvijas robežās.

— Un, visbeidzot, arī prezidentam pienākas atvaļinājums. Sakiet, lūdzu, kad jums tas gaidāms un ko esat plānojis darīt?

G.Ulmanis:

— Jā, atvaļinājums vienmēr ir jautājums, kas ir pats patīkamākais un arī vienmēr domu pilnākais. Es gribētu aiziet atvaļinājumā ar 27.jūliju, es saku — es gribētu, jo es gribēju aiziet jau ar 15., es gribēju aiziet ar 20., bet šīs nedēļas nogalē es braukšu uz Franciju, tikšos ar Francijas parlamentu un senāta pārstāvjiem, tikšos ar Eiropas lietu ministru Francijā un ar citiem politiķiem, jo, manuprāt, ir ļoti būtiski, ka pēc tam, kad mēs esam principiāli rīkojušies arī pēdējās Saeimas sanāksmēs, mums ir jārunā ar vadošajām Eiropas valstīm, jārunā par tām problēmām, kas mums sāp un kuras viņi varbūt visā pilnībā neizprot. Es domāju, ka mums šajās dienās daudz jārunā arī par vēsturi, un šis process ir jāaktualizē, un tāpēc atvaļinājums varētu būt pāris nedēļas, bet atvaļinājuma laikā ir pieteikušies arī daži ciemiņi no ārvalstīm, ierasties un aprunāties. Kaut arī prezidents ir atvaļinājumā tomēr šie procesi ir jāturpina, bet es ceru, ka man izdosies arī kādas pāris nedēļas nomukt malā no preses, televīzijas un radio uzmanības, un tas varbūt nenāk nemaz par ļaunu šad tad.

— Es jums vēlu, lai jums tas izdodas, paldies par šīsdienas sarunu.

— Paldies.

Valsts prezidents —

Latvijas radio žurnālistei

Ingvildai Strautmanei

(Pēc radioieraksta)