ATSAUCĒ IETVERT:
1998. gada 19. jūnija Bērnu tiesību aizsardzības likums. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.07.1998., Nr. 199/200 https://www.vestnesis.lv/ta/id/49096-bernu-tiesibu-aizsardzibas-likums
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Saeima ir pieņēmusi
un Valsts prezidents izsludina šādu likumu:
Bērnu tiesību aizsardzības likums
I nodaļa. Vispārīgie noteikumi
1.pants. Likuma uzdevums
(1) Šā likuma uzdevums ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība.
(2) Šis likums regulē arī pamatnosacījumus, saskaņā ar kuriem kontrolējama bērna uzvedība un nosakāma viņa atbildība, tas reglamentē vecāku un citu fizisko un juridisko personu tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību nodrošināšanu, kā arī nosaka bērna tiesību aizsardzības sistēmu un tās darbības tiesiskos principus.
2.pants. Bērns
Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kurām saskaņā ar likumu pilngadība iestājas agrāk, tas ir, personas, kuras izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.
3.pants. Bērna tiesību vienlīdzības princips
Bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas — neatkarīgi no bērna, viņa vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.
4.pants. Bērna tiesību aizsardzības mērķi
Bērna tiesības tiek aizsargātas, lai sasniegtu šādus mērķus:
1) sabiedrības interesēm atbilstošas vērtību orientācijas veidošanos un nostiprināšanos bērnā;
2) bērna orientāciju uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanas un labklājības avotu;
3) bērna orientāciju uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību un vienu no sabiedrības un indivīda galvenajām vērtībām;
4) bērna orientāciju uz veselīgu dzīvesveidu kā tautas izdzīvošanas objektīvu priekšnosacījumu;
5) bērna veselības un dzīvības maksimālu aizsardzību, sevišķu uzmanību tam veltot publisku pasākumu, bruņotu konfliktu, ugunsgrēku vai citu ārkārtas situāciju (plūdu, vētras, paaugstināta radiācijas līmeņa u. tml.) laikā.
5.pants. Bērna tiesību aizsardzības subjekti
(1) Bērna tiesību aizsardzību valstī nodrošina:
1) bērna vecāki (adoptētāji), audžuvecāki un aizbildņi;
2) izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības un kultūras iestādes, kā arī darba devēji;
3) valsts un pašvaldību institūcijas;
4) sabiedriskās organizācijas, kuru darbība saistīta ar atbalsta un palīdzības sniegšanu bērniem.
(2 ) Aizsargājamas arī bērnu organizācijas un ģimene.
6.pants. Bērna tiesību aizsardzības princips
(1)Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras.
(2) Visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kas nodarbojas ar bērna aprūpi un audzināšanu, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna intereses.
(3) Bērna tiesību aizsardzība īstenojama, sadarbojoties ar ģimeni, valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām un citām fiziskajām un juridiskajām personām.
(4) Bērna ārpusģimenes aprūpes laikā tiek veikti nepieciešamie pasākumi bērna un vecāku atkalapvienošanās nodrošināšanai.
(5) Darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības (bērna atstāšana bez minimāliem iztikas līdzekļiem, pajumtes, aprūpes, aizbildnības), vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās vai īpašuma tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām.
II nodaļa. Bērna pamattiesības
7.pants. Bērna tiesības uz dzīvību un attīstību
Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību.
8.pants. Bērna tiesības uz individualitāti
(1) Kopš dzimšanas brīža bērnam ir tiesības uz vārdu, uzvārdu un pilsonības iegūšanu. Bērnu reģistrē atbilstoši likumam.
(2) Bērnam ir tiesības uz nacionālās identitātes saglabāšanu.
9.pants. Bērna tiesības uz privāto dzīvi, personas neaizskaramību un brīvību
(1) Bērnam ir tiesības uz privāto dzīvi, dzīvojamās telpas un korespondences noslēpumu, personas neaizskaramību un brīvību.
(2) Pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu.
10.pants. Bērna tiesības uz pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem
(1) Bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.
(2) Bērnam ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem ir tiesības arī uz visu, kas nepieciešams viņa speciālo vajadzību apmierināšanai.
(3) Bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu.
(4) Minimālo labklājības līmeni valstī reglamentē likums un Ministru kabineta noteikumi.
11.pants. Bērna tiesības uz izglītību un jaunradi
(1) Valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām.
(2) Bērnam ir tiesības uz bezmaksas vispārējo vidējo izglītību un arodizglītību.
(3) Pie Latvijas mazākumtautībām piederošiem bērniem ir tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā atbilstoši izglītības likumam.
(4) Bērnam ir autortiesības, kā arī patenttiesības uz savu izgudrojumu.
12.pants. Bērna sociālās tiesības
(1 ) Bērnam ir tiesības apgūt profesiju un atbilstoši tai izvēlēties darbu.
(2) Bērnam ir tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi, ko nosaka valsts programma.
(3) Bērnam, kurš nesaņem pietiekamu vecāku aprūpi, ir tiesības uz valsts un pašvaldības sociālo palīdzību.
(4) Katram bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam valsts un pašvaldība nodrošina dzīvei nepieciešamos materiālos apstākļus.
13.pants. Bērna brīvības
(1) Bērnam ir tiesības brīvi izteikt savas domas, šajā nolūkā saņemt un sniegt jebkāda veida informāciju, tiesības tikt uzklausītam, kā arī tiesības uz apziņas un ticības brīvību. Bērna reliģisko piederību līdz 14 gadu vecumam nosaka vecāki.
(2) Bērnam ir tiesības uz biedrošanās brīvību tiktāl, ciktāl tas neapdraud viņa veselību un dzīvību.
(3) Bērnam ir tiesības piedalīties pašpārvaldē izglītības, kultūras un sporta jomā. Jebkurās citās jomās, kas skar bērna intereses, bērna viedoklim veltāma pienācīga vērība atbilstoši viņa vecumam un briedumam.
14.pants. Bērna tiesības uz savu īpašumu
(1) Bērnam ir tiesības uz savu īpašumu.
(2) Bērnam ir tiesības atkarībā no viņa vecuma pašam vai ar savu likumīgo pārstāvju starpniecību veikt darījumus un īstenot citas likumā noteiktās īpašnieka tiesības.
15.pants. Bērna tiesības uz aizsardzību no ekspluatācijas
(1) Bērnam ir tiesības būt pasargātam no ekonomiskas ekspluatācijas, no nodarbināšanas bīstamos vai viņa veselībai, fiziskajai, psihiskajai vai tikumiskajai attīstībai kaitīgos apstākļos, nakts darbā vai tādā darba laikā, kas kavē viņa izglītošanos.
(2) Bērnam ir tiesības būt pasargātam no fiziskas un garīgas ekspluatācijas, no seksuālas ekspluatācijas un pavedināšanas, kā arī no citiem ekspluatācijas veidiem, kas jebkā varētu viņam kaitēt.
16.pants. Bērna tiesības uz atpūtu un brīvo laiku
Bērnam ir tiesības atbilstoši savam vecumam un fiziskajai un garīgajai attīstībai uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības piedalīties spēlēs un izpriecu pasākumos, kā arī kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu.
17.pants. Bērna tiesības piedalīties bērna tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā
Bērnam ir tiesības pašam vai ar savu likumīgo pārstāvju starpniecību piedalīties bērna tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā un īstenošanā.
III nodaļa. Bērna tiesību garantijas
un tiesību ierobežojumi
18.pants. Bērna tiesību garantijas
Bērna tiesību garantijas noteiktas šajā likumā, izglītības likumā, Ārstniecības likumā, likumā "Par sociālo drošību", likumā "Par sociālo palīdzību", likumā "Par pašvaldībām", Civillikumā, likumā "Par bāriņtiesām un pagasttiesām" un citos likumos, kā arī Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos.
19.pants. Informācija par bērna tiesībām
(1) Valsts nodrošina iespēju katram bērnam pamatskolā un vidusskolā vai tai pielīdzināmā mācību iestādē saskaņā ar izglītības likumu apgūt pamatzināšanas par bērna tiesībām.
(2) Valsts informē sabiedrību par šā likuma un citu bērna tiesību aizsardzības jomā pieņemto likumu un normatīvo aktu noteikumiem, kā arī par starptautisko tiesību principiem šajā jomā.
20.pants. Ar bērna tiesību aizsardzību saistīto lietu izskatīšana
(1) Valsts nodrošina, lai lietas, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, izskatītu speciālisti, kuriem ir attiecīgas zināšanas bērna tiesību jomā.
(2) Iesniegumi un sūdzības, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, izskatāmas nekavējoties.
(3) Bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādās ar viņu saistītās iztiesāšanas vai administratīvās procedūrās vai nu tieši, vai ar sava likumīgā pārstāvja vai attiecīgas institūcijas starpniecību.
21.pants. Bērna tiesību ierobežojumi
(1) Bērna tiesību īstenošanu var pakļaut tādiem ierobežojumiem, kas noteikti ar likumu un nepieciešami nacionālās drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju tikumības un veselības aizsardzībai un citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai, kā arī bērna paša drošībai un aizsardzībai.
(2) Par šādiem ierobežojumiem bērnam ir jāsaņem paskaidrojumi, tiklīdz viņa rīcībā konstatēts pārkāpums.
IV nodaļa. Bērna pienākumi
22.pants. Bērna pienākumi mājās
(1) Bērnam ir pienākums atbilstoši savam vecumam apkopt sevi un piedalīties mājas darbos.
(2) Bērnam jāizturas ar cieņu pret saviem vecākiem (adoptētājiem) un citiem ģimenes locekļiem, kā arī pret aizbildņiem un audžuģimenes locekļiem.
23.pants. Bērna pienākumi pret sabiedrību
(1) Bērns ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis. Viņa pienākumi pret sabiedrību pieaug atbilstoši vecumam.
(2) Bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai. Mācību laikā viņam jāievēro izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumi.
(3) Bērnam atkarībā no viņa vecuma un brieduma pakāpes ir pienākums sargāt savu veselību.
(4) Bērnam jāizturas ar cieņu pret valsti, tās simboliem un jāievēro likumi.
(5) Bērnam jāievēro sabiedrībā pieņemtie uzvedības noteikumi. Bērns nedrīkst, izmantojot savas tiesības, aizskart citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses.
V nodaļa. Bērns un ģimene
24.pants. Vecāku pienākumi pret bērnu
(1) Atbilstoši Civillikuma noteikumiem vecāku pienākums ir samērā ar mantisko un sabiedrisko stāvokli rūpēties par sava bērna dzīvību un labklājību, sagādāt viņam uzturu, tas ir, dot ēdienu, pajumti, apģērbu, kopt, audzināt un skolot viņu.
(2) Vecāku pienākums ir sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa individualitāti, ievērojot spējas un tieksmes.
(3) Vecāki ir bērna likumīgie pārstāvji. Viņu pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.
(4) Par vecāku pienākumu nepildīšanu vai vecāku varas ļaunprātīgu izmantošanu, bērna fizisku sodīšanu, kā arī cietsirdīgu izturēšanos pret viņu vecāki saucami pie likumā noteiktās atbildības.
(5) Vecāku gribas izpausmēm attiecībā uz bērnu var noteikt ierobežojumus neatkarīgi no viņu uzskatiem un reliģiskās pārliecības, ja ir konstatēts, ka tās fiziski vai garīgi varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai.
25.pants. Vecāku tiesības ierobežot bērna brīvības
(1) Bērna tiesības uz privāto dzīvi, biedrošanās un vārda brīvību vecāki var ierobežot atkarībā no viņa brieduma pakāpes, lai:
1) nodrošinātu bērna attīstību;
2) aizsargātu sabiedrisko kārtību, iedzīvotāju tikumību un veselību;
3) aizsargātu citu personu tiesības un brīvības.
(2) Bērns var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā (pagasttiesā), ja vecāki, viņaprāt, noteikuši nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās.
26.pants. Valsts un pašvaldības palīdzība ģimenei
(1) Ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Valsts un pašvaldība atbalsta ģimeni un sniedz tai palīdzību.
(2) Ja vecāku un bērna attiecības nenodrošina bērna attīstībai labvēlīgu vidi vai bērns ir hroniski slims, pašvaldība palīdz ģimenei, nodrošinot psihologa, sociālā pedagoga vai cita speciālista konsultāciju, izraugās bērnam atbalsta ģimeni vai uzticības personu, kura palīdz noregulēt bērna un vecāku savstarpējās attiecības. Noteikumus par bērna atbalsta ģimeni un uzticības personu izstrādā Ministru kabinets.
(3) Atkarībā no bērna vecuma pašvaldība palīdz ģimenei, it īpaši trūcīgai ģimenei, bērna audzināšanā un izglītošanā, arodapmācībā, darba un dzīvokļa meklējumos.
(4) Valsts un pašvaldība sniedz atbalstu ģimenes atpūtas namiem un sanatorijām, atpūtas un veselības klubiem, kā arī izveido nepieciešamās iestādes, lai sekmētu bērna fizisko attīstību un radošo darbību, un sniedz citus pakalpojumus, kuri veicina bērna pilnveidošanos un palīdz ģimenei bērna audzināšanā.
27.pants. Bērna šķiršana no ģimenes
(1) Bērnu var šķirt no ģimenes, ja:
1) bērna dzīvība, veselība vai attīstība ir nopietni apdraudēta aprūpes trūkuma vai mājas apstākļu (sociālās vides) dēļ;
2) bērns nopietni apdraud savu veselību vai attīstību, lietojot alkoholu, narkotiskās vai toksiskās vielas;
3) bērns ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu.
(2) Šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā paredzētajos gadījumos bērns šķirams no ģimenes, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot ģimenē.
(3) Šķirot bērnu no ģimenes, viņam tiek nodrošināta ārpusģimenes aprūpe pie aizbildņa, audžuģimenē vai bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē.
(4) Ja ārpusģimenes aprūpe tiek noteikta sakarā ar šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajiem apstākļiem:
1) vienas ģimenes bērni nav šķirami, izņemot īpašus gadījumus, kad tas tiek darīts bērnu interesēs;
2) izvēloties ārpusģimenes aprūpes veidu, vērā ņemams arī bērna viedoklis.
28.pants. Vecāku varas izbeigšanas vai pārtraukšanas kārtība
(1) Vecāku varas izbeigšanas vai pārtraukšanas kārtību nosaka Civillikums un likums "Par bāriņtiesām un pagasttiesām".
(2) Šā likuma 27.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētajā gadījumā nolēmumu pieņem tiesa. Audzinoša un medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus šā likuma 27.panta 2.punktā paredzētajos gadījumos piemēro tiesa.
29.pants. Bērna ārpusģimenes aprūpe pēc vecāku lūguma
(1) Bāriņtiesa (pagasttiesa) nodrošina bērnam ārpusģimenes aprūpi pēc vecāku lūguma, ja viņi sakarā ar ārstēšanos, darba vai citiem apstākļiem nevar bērnu aprūpēt.
(2) Ārpusģimenes aprūpē pēc bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmuma tiek ņemti arī bērni, no kuriem vecāki ir atteikušies dzemdību namā vai vēlāk.
(3) Pēc jaundzimuša bērna mātes lūguma, ja viņai nav iztikas līdzekļu, šī māte uzņemama zīdaiņu namā kopā ar bērnu uz laiku, kamēr viņa baro bērnu ar krūti.
30.pants. Maksa par bērna ārpusģimenes aprūpi
(1) Vecākiem ir pienākums apmaksāt ārpusģimenes aprūpes pakalpojumus tādā apmērā, kādā vecāku pienākums uzturēt bērnu noteikts Civillikumā.
(2) Tas apstāklis, ka vecāki nevar samaksāt par bērna ārpusģimenes aprūpi, nevar būt par pamatu ārpusģimenes pakalpojumu nesniegšanai. Maksa par pakalpojumiem šajos gadījumos tiek segta attiecīgi no valsts vai pašvaldības budžeta un pēc tam piedzenama no vecākiem tiesas ceļā.
(3) Bērna un ģimenes pabalsti ārpusģimenes aprūpes laikā vecākiem netiek izmaksāti.
31.pants. Adopcija
( 1) Lai bērna attīstībai nodrošinātu ģimenisku vidi, tiek atbalstīta bāreņu adopcija.
(2) Adopcijas tiesiskos pamatus un kārtību nosaka Civillikums un atsevišķs likums.
(3) Likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā bērnu var adoptēt uz ārvalstīm, ja Latvija ar šo valsti noslēgusi savstarpēju līgumu par bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanu.
VI nodaļa. Ārpusģimenes aprūpe
32.pants. Ārpusģimenes aprūpes mērķis
Ārpusģimenes aprūpes mērķis ir radīt bērnam aizsargātības sajūtu, nodrošināt apstākļus viņa attīstībai un labklājībai, atbalstīt bērna centienus būt patstāvīgam.
33.pants. Ārpusģimenes aprūpē ņemta bērna saskarsme ar vecākiem
(1) Bērnam, kas nodots aizbildnībā vai audžuģimenē vai ievietots bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē, ir tiesības satikties ar vecākiem un tuviem radiniekiem, izņemot gadījumus, kad tikšanās:
1) kaitē bērna veselībai un attīstībai;
2) rada draudus aizbildņiem, audžuģimenēm, bērnu aprūpes un audzināšanas iestāžu darbiniekiem vai citiem bērniem.
(2) Ja ir šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi, bāriņtiesa (pagasttiesa) vai cita institūcija, kas pieņēmusi lēmumu par ārpusģimenes aprūpi, var atteikties paziņot bērna vecākiem un tuviem radiniekiem viņa atrašanās vietu.
(3) Lēmumu par satikšanās aizliegumu ieinteresētās personas var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā.
34.pants. Bērna informēšana par viņa vecākiem
Pēc bērna lūguma aizbildnis, audžuģimene vai bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes vadītājs, ņemot vērā bērna vecumu un briedumu, paziņo bērnam, kāpēc viņš ir ārpusģimenes aprūpē, kā arī sniedz ziņas par viņa ģimeni un to, cik ilgi viņš atradīsies ārpusģimenes aprūpē.
35.pants. Aizbildnībā esoša bērna aprūpe
Aizbildņa iecelšanas kārtību un viņa pienākumus pret bērnu nosaka Civillikums.
36.pants. Bērna aprūpe audžuģimenē
(1) Bāriņtiesa (pagasttiesa) atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem piešķir audžuģimenes statusu, gādā par attiecīgās ģimenes apmācību un bērna aprūpes līguma slēgšanu ar to.
(2) Pašvaldība palīdz audžuģimenēm bērnu audzināšanā un nodrošina nepieciešamos sociālos pakalpojumus.
(3) Bērna un audžuģimenes tiesiskās attiecības reglamentē Ministru kabineta noteikumi.
37.pants. Vispārējās bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes
(1) Vispārējās bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes ir bāreņu aprūpes centri un bērnu nami — patversmes, krīzes centri un citas bērnu iestādes, kuras izveidotas bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes un audzināšanas nodrošināšanai. Noteikumi par vispārējām bērnu aprūpes un au d zināšanas iestādēm attiecināmi arī uz internātskolām, kurās tiek ievietoti skolas vecuma bāreņi un bez vecāku gādības palikušie bērni.
(2) Vispārējās bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes nolikumu apstiprina tās dibinātājs.
(3) Vispārējā bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē bērnu ievieto pēc bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmuma vai bāriņtiesas (pagasttiesas) priekšsēdētāja rīkojuma.
(4) Vispārējā bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē bērnu ņem īslaicīgā aprūpē arī pēc policijas rīkojuma. Šādā gadījumā par bērna ņemšanu aprūpē paziņo bāriņtiesai (pagasttiesai) ne vēlāk kā nākamajā dienā.
(5) Bērnu patversme nedrīkst atteikties pieņemt aprūpē bērnu, ja pēc palīdzības griežas viņš pats vai viņa uzņemšanu prasa persona, kas konstatējusi, ka bērns palicis bez aprū pes.
(6) Bērnu aprūpes un audzināšanas iestādēs jābūt bērna attīstībai nepieciešamām telpām un to aprīkojumam, kvalificētam medicīnas un citam personālam. Kvalificētā personāla skaitu un nepieciešamo aprīkojumu nosaka Ministru kabinets.
38.pants. Īpašās bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes
(1) Īpašās bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes ir speciālās mācību iestādes, kā arī komūnas, mājas un tamlīdzīgas iestādes, kurās bērni tiek ārstēti no alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas vai tiek ievietoti sakarā ar likumpārkāpumu izdarīšanu, izņemot brīvības atņemšanas vietas.
(2) Bērnu speciālajā mācību iestādē var ievietot ar tiesas nolēmumu atbilstoši likumam "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem".
(3) Ievietot bērnu citā īpašā bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas ārstēšanai var ar bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmumu, kurš apstiprināms tiesā gadījumos, kad vecāki vai pats bērns nepiekrīt viņa ievietošanai šādā iestādē. Bērna ievietošanas kārtību nosaka atsevišķs likums.
39.pants. Bērna statuss ārpusģimenes aprūpē
(1) Bērnu, kurš ņemts ārpusģimenes aprūpē, nedrīkst pazemot, uzsvērt viņa neaizsargātību vai atkarību vai citādā veidā aizskart viņa cieņu un godu.
(2) Ārpusģimenes aprūpes laikā jāveido bērna uzvedības, personīgās higiēnas un kulturālas saskarsmes prasme, jārada apstākļi vispārējās izglītības iegūšanai un aroda apgūšanai.
40.pants. Sankcijas un ierobežojumi
(1) Ja bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes vadītājam, aizbildnim vai audžuģimenei ir pamatotas aizdomas, ka bērnam ir alkohols, narkotiskās vai toksiskās vielas vai to lietošanai nepieciešamās ierīces, bērnu drīkst pārmeklēt.
(2) Ja ir pamatotas aizdomas, ka bērnam adresētajā korespondencē vai citā sūtījumā ir alkohols, narkotiskās vai toksiskās vielas vai to lietošanai nepieciešamās ierīces, pornogrāfiski materiāli vai kaut kas cits, kas bērnam var būt kaitīgs vai bīstams, aprūpes un audzināšanas iestādes vadītājs, aizbildnis vai audžuģimene drīkst pārbaudīt bērnam adresēto korespondenci vai sūtījumu.
41.pants. Īpaši ierobežojumi
(1) Bērnam uz noteiktu laiku var aizliegt atstāt māju vai arī ierobežot viņa pārvietošanās brīvību, ja tas nepieciešams bērna aprūpei vai atbilst viņa labklājības interesēm gadījumos, kad:
1) bērnam ārpusģimenes aprūpe noteikta tādēļ, ka viņš nopietni apdraud savu veselību vai attīstību, lietojot alkoholu, narkotiskās vai toksiskās vielas, ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, vai citas līdzīgas uzvedības dēļ;
2) ir īpaši apstākļi, lai uzskatītu šādu ierobežojumu par nepieciešamu.
(2) Bērnu var izolēt no citiem bērniem mājā, ja viņš apdraud savu vai citu cilvēku dzīvību vai veselību vai arī šāda izolēšana ir nepieciešama sakarā ar viņa aprūpi.
(3) Izolācijas ilgums nedrīkst pārsniegt 24 stundas, un turpināt bērna izolēšanu no pārējiem drīkst tikai īpašos gadījumos. Kopējais izolācijas ilgums nedrīkst pārsniegt 48 stundas.
(4) Izolācijas laikā nodrošināma bērna uzraudzība.
(5) Bērna izolācijas apstākļus un tās piemērošanas kārtību nos aka Ministru kabinets.
42.pants. Ārpusģimenes aprūpes izbeigšana
(1) Ārpusģimenes aprūpi izbeidz, kad bērna vecāku ģimenē tiek nodrošināti labvēlīgi apstākļi bērna attīstībai vai arī viņš ir sasniedzis 18 gadu vecumu. Ilgāka bērna atstāšana aprūpes un audzināšanas iestādē pieļaujama, ja bērnam ir jāpabeidz mācību iestāde vai ārstēšanās kurss.
(2) Lēmumu par vecāku varas atjaunošanu pieņem tiesa vai bāriņtiesa (pagasttiesa) likumā noteiktajā kārtībā.
43.pants. Palīdzības sniegšana bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes izbeigšanas
Izbeidzoties aizbildnībai, beidzoties bērna aprūpei audžuģimenē vai bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē, pašvaldība pēc bērna pastāvīgās dzīvesvietas atbilstoši likumam "Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" nodrošina bāreni vai bērnu, kurš bija atstāts bez vecāku gādības, ar dzīvojamo platību un sniedz citu likumā paredzēto sociālo palīdzību arī pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas.
44.pants. Darbs ar vecākiem bērna ārpusģimenes aprūpes laikā
(1) Bērna ārpusģimenes aprūpes laikā pašvaldība sniedz izglītojošu, sociālu un citu palīdzību bērna vecākiem, lai radītu apstākļus bērna aprūpes atjaunošanai ģimenē.
(2) Audžuģimene un bērnu aprūpes un audzināšanas iestāde informē vecākus par bērna attīstību un veicina ģimenes saišu atjaunošanos.
45.pants. Citā ģimenē vai privātā bērnu iestādē ievietotā bērna aprūpes uzraudzība
(1) Par bērnu, kurš ievietots citā ģimenē vai privātā bērnu iestādē uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, nekavējoties paziņo bāriņtiesai (pagasttiesai) pēc šīs ģimenes dzīvesvietas vai attiecīgās iestādes atrašanās vietas.
(2) Saņēmusi minēto informāciju, bāriņtiesa (pagasttiesa) lemj, vai šajā ģimenē vai privātajā bērnu iestādē bērns tiks pietiekami labi aprūpēts un vai persona, kura ir atbildīga par aprūpi, ir spējīga bērnu aprūpēt, un vai šāda ievietošana atbilst bērna interesēm.
(3) Ja tiek atzīts, ka bērns šajā ģimenē vai privātajā bērnu iestādē netiek pienācīgi aprūpēts un audzināts, pašvaldība nodrošina aprūpes un audzināšanas uzlabošanu. Ja tas nav iespējams, bāriņtiesa (pagasttiesa) aizliedz šai ģimenei vai iestādei rūpēties par bērnu. Ja bērna atgriešanās pie vecākiem nav iespējama, bāriņtiesa (pagasttiesa) lemj par bērna turpmāko ārpusģimenes aprūpi.
VII nodaļa. Bērns un viņa dzīves vide
46.pants. Bērna tiesības uz tīru dzīves vidi
(1) Visām personām un institūcijām ir pienākums izvairīties no kaitējuma nodarīšanas apkārtējai videi, lai nepārkāptu bērna tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi, veselību un attīstību.
(2) Valsts atbilstoši likumam "Par vides aizsardzību" nodrošina uzraudzību pār to kaitīgo faktoru un slimību izraisītāju novēršanu, kuri var negatīvi ietekmēt bērna veselību.
(3) Valsts pienākums ir sniegt attiecīgu informāciju par vides faktisko stāvokli gan visā valstī, gan arī konkrētā tās teritorijā.
47.pants. Pamatnoteikumi bērna aizsardzībai no negatīvās sociālās vides ietekmes
(1) Valsts institūciju un pašvaldību, fizisko un juridisko personu pienākums ir aizsargāt bērnu no negatīvās sociālās vides ietekmes.
(2) Valsts sociālās politikas un darbības uzdevums ir popularizēt veselīgu dzīvesveidu. Valsts budžetā tam atvēlami speciāli līdzekļi.
(3) Sabiedriskais radio un sabiedriskā televīzija nacionālā pasūtījuma ietvaros ik gadu veido veselīgu dzīvesveidu popularizējoša s programmas.
48.pants. Bērna aizsardzība no smēķēšanas un alkoholisko dzērienu ietekmes
(1) Bērns ir aizsargājams no smēķēšanas un alkoholisko dzērienu ietekmes.
(2) Bērnā ir jārada negatīva attieksme pret smēķēšanu un alkoholisko dzērienu lietošanu. Bērnam nav atļauts strādāt darbus, kuri saistīti ar alkoholisko dzērienu vai tabakas izstrādājumu ražošanu, kā arī tirdzniecību vai reklāmu.
(3) Atbilstoši likumam "Par tabakas izstrādājumu ražošanas, realizācijas, reklāmas un smēķēšanas ierobežošanu" un alkohola aprites likumam, bērnam nedrīkst pārdot alkoholiskos dzērienus un tabakas izstrādājumus,
(4) Par bērna iesaistīšanu alkoholisko dzērienu lietošanā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.
(5) Bērnam, kurš ir saslimis alkoholisko dzērienu pārmērīgas lietošanas rezultātā, nodrošināma obligāta speciālā ārstēšana un reintegrācija sabiedrībā. Valsts budžetā tam atvēlami speciāli līdzekļi.
49.pants. Bērna aizsardzība no narkotisko, toksisko un citu apreibinošu vielu lietošanas
(1) Bērns ir aizsargājams no narkotisko, toksisko un citu tādu apreibinošu vielu lietošanas, kurām ir negatīva ietekme uz organismu, no šādu vielu izgatavošanas, tirdzniecības un jebkāda veida izplatīšanas.
(2) Par bērna pamudināšanu lietot narkotiskās, toksiskās vai citas apreibinošas vielas vai iesaistīšanu to lietošanā vai izplatīšanā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.
(3) Bērnam, kuram ir radusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām, nodrošināma obligāta speciālā ārstēšana un reintegrācija sabiedrībā. Valsts budžetā tam atvēlami speciāli līdzekļi.
50.pants. Bērns un spēles, filmas, masu saziņas līdzekļi
(1) Aizliegts bērnam demonstrēt, pārdot, dāvināt, izīrēt un propagandēt rotaļlietas un videoierakstus, laikrakstus, žurnālus un cita veida publikācijas, kuros propagandēta cietsirdīga uzvedība, vardarbība, erotika, pornogrāfija un kuri rada draudus bērna garīgajai attīstībai.
(2) Ierobežojumus radio un televīzijas programmās bērna tiesību aizsardzības nolūkā nosaka Radio un televīzijas likums.
(3) Bērnam aizliegts atrasties vietās, kur izgatavo vai demonstrē erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālus.
(4) Bērnu aizliegts iesaistīt erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu izgatavošanā, izplatīšanā un publiskā demonstrēšanā.
(5) Erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu izplatīšanas un reklāmas ierobežojumus nosaka Ministru kabinets.
(6) Par šajā pantā minēto aizliegumu un ierobežojumu pārkāpšanu vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.
51.pants. Bērna aizsardzība no prettiesiskām darbībām
(1) Par vardarbību pret bērnu, par bērna pamudināšanu vai piespiešanu piedalīties seksuālās darbībās, par bērna izmantošanu vai iesaistīšanu prostitūcijā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.
(2) Bērnam, kurš ir noziedzīga nodarījuma, ekspluatācijas, seksuālas izmantošanas, vardarbības vai jebkādas citas nelikumīgas, cietsirdīgas vai cieņu aizskarošas darbības upuris, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā bez maksas sniedzama nepieciešamā palīdzība, lai viņš atgūtu fizisko un psihisko veselību un integrētos sabiedrībā. Šādai ārstēšanai un reintegrēšanai jānotiek bērna veselībai, pašcieņai un godam labvēlīgā vidē, rūpīgi sargājot bērna intīmo noslēpumu.
(3) Katrai personai i r pienākums ziņot policijai vai citai kompetentai iestādei par vardarbību vai citu pret bērnu vērstu noziedzīgu nodarījumu. Par neziņošanu vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.
52.pants. Bērns — vardarbības vai citas prettiesiskas darbības upuris
(1) Vardarbības rezultātā cietušo bērnu ārstēšanai un rehabilitācijai izveidojamas īpašas iestādes vai nodaļas vispārējās ārstniecības iestādēs un valsts budžetā atvēlami speciāli līdzekļi. Izdevumus par bērna ārstēšanu un rehabilitāciju sedz valsts un pēc tam regresa kārtībā piedzen no vainīgajām personām.
(2) Bērnam, kurš saslimis ar kādu no seksuāli transmisīvajām slimībām, piemērojama speciāla ārstēšana. Bērna saslimšanā vainīgie pieaugušie saucami pie likumā noteiktās atbildības, un no viņiem piedzenami bērna ārstēšanas izdevumi.
(3) Bērnu, kurš kļuvis par vardarbības (prettiesisku darbību) upuri, aizliegts:
1) atstāt vienatnē, izņemot gadījumus, kad bērns pats to vēlas un šo izvēli par pareizu atzīst psihologs;
2) atstāt bez psiholoģiskas un cita veida aprūpes;
3) konfrontēt ar iespējamo vardarbības (prettiesiskas darbības) izdarītāju, kamēr bērns nav pietiekami psiholoģiski sagatavots šādai konfrontācijai;
4) pakļaut jebkādu piespiedu līdzekļu pielietošanai informācijas iegūšanas vai citā nolūkā.
(4) Bērnam, kurš cietis no vardarbības (prettiesiskām darbībām) savā ģimenē vai kuram pastāv reāli vardarbības draudi, nekavējoties nodrošināma ārpusģimenes aprūpe, ja vainīgās personas nav iespējams izolēt no bērna.
VIII nodaļa. Bērns ar īpašām vajadzībām
53.pants. Bērna ar īpašām vajadzībām jēdziens
Bērns ar īpašām vajadzībām ir bērns, kuram sakarā ar slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisītiem orgānu sistēmas funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība un kuram likumā paredzētajā kārtībā ir noteikta invaliditāte.
54.pants. Tiesības bērnam ar īpašām vajadzībām dzīvot pilnvērtīgu dzīvi
Bērnam ar īpašām vajadzībām ir tādas pašas tiesības uz aktīvu dzīvi, tiesības attīstīties un iegūt vispārējo un profesionālo izglītību atbilstoši savām fiziskajām un garīgajām spējām un vēlmēm, kā arī tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē kā jebkuram citam bērnam.
55.pants. Īpaša aprūpe bērnam ar īpašām vajadzībām
(1) Bērnam ar īpašām vajadzībām ir tiesības uz vecāku īpašu aprūpi.
(2) Valsts un pašvaldība palīdz bērnam ar īpašām vajadzībām integrēties sabiedrībā un nodrošina viņam medicīniskos un sociālos pakalpojumus atbilstoši likumam "Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību".
(3) Bērns ar īpašām vajadzībām, kura aprūpi ģimene nevar nodrošināt, ņemams pilnā valsts aprūpē.
(4) Nododot adoptēšanai bērnu ar īpašām vajadzībām, adoptētāji informējami par bērna veselības stāvokli, attīstības īpatnībām un to sekām, kā arī par bērna aprūpes īpatnībām.
56.pants. Pedagoģisko un sociālās sfēras darbinieku sagatavošana darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām
Pedagoģiskie un sociālās sfēras darbinieki īpaši jāapmāca darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Šim nolūkam Izglītības un zinātnes ministrija un Labklājības ministrija izstrādā speciālas apmācību programmas.
IX nodaļa. Bērna atbildība
par likumpārkāpumiem un to profilakse
57.pants. Bērna atbildība par likumpārkāpumiem
(1) Saskaņā ar likumu pie administratīvās atbildības var saukt bērnu (turpmāk arī — nepilngadīgo), kurš likumpārkāpumu izdarījis pēc 16 gadu vecuma sasniegšanas, bet pie kriminālatbildības — nepilngadīgo, kurš noziedzīgu nodarījumu izdarījis pēc 14 gadu vecuma sasniegšanas.
(2) Bērna tiesību garantijas laikā, kad viņš ir aizturēts par administratīvo pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu, apcietināts, arestēts vai atrodas brīvības atņemšanas vietā, nosaka likumi, kas paredz administratīvo atbildību un reglamentē kriminālprocesu vai soda izciešanu.
(3) Par bērnu iesaistīšanu noziegumā vai citās prettiesiskās darbībās vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.
58.pants. Likumpārkāpumu profilakses darba organizācija
(1) Profilakses darbu ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem veic policija sadarbībā ar pašvaldību, bērna tiesību aizsardzības iestādēm un sabiedriskajām organizācijām.
(2) Policija iekārto profilakses lietu, ja nepilngadīgais:
1) izdarījis noziedzīgu nodarījumu un pirmstiesas izmeklēšanas laikā nav apcietināts;
2) atzīts par vainīgu nozieguma izdarīšanā un sods nav saistīts ar brīvības atņemšanu;
3) atbrīvots no kriminālatbildības;
4) atbrīvots no ieslodzījuma vai soda izciešanas vietas;
5) vairākkārt izdarījis prettiesiskas darbības pirms tā vecuma sasniegšanas, no kura paredzēta nepilngadīgā saukšana pie kriminālatbildības.
(3) Katrā profilakses lietā policija sadarbībā ar bērna vecākiem, valsts un pašvaldības institūcijām un bērna tiesību aizsardzības iestādēm izstrādā bērna uzvedības sociālās korekcijas un sociālās integrācijas individuālo programmu.
(4) Ja bērns klaiņo, ubago vai veic citas darbības, kas var novest pie noziedzīgas rīcības, bet nav šā panta otrajā daļā minēto apstākļu, viņa uzvedības sociālās korekcijas un palīdzības programmu izstrādā pašvaldības sociālais dienests sadarbībā ar bērna vecākiem un bērna tiesību aizsardzības iestādēm un institūcijām.
59.pants. Bērna nogādāšana policijas iestādē
(1) Policijas iestādē nogādā bērnu, kurš:
1) izdarījis darbības, par kurām paredzēta kriminālatbildība;
2) izdarījis administratīvu pārkāpumu, ja citādi nav iespējams noskaidrot bērna identitāti un sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu;
3) atrodas sabiedriskā vietā reibuma stāvoklī;
4) ubago;
5) nav sasniedzis 15 gadu vecumu un atrodas sabiedriskā vietā bez vecāku vai viņu aizstājēju uzraudzības nakts laikā. Konkrēto laiku nosaka pašvaldības;
6) apmaldījies vai pamests, vai arī atrodas tādos apstākļos, kas bīstami bērnam vai var kaitēt viņa attīstībai.
(2) Šā panta pirmās daļas 3. – 6.punktā paredzētajos gadījumos bērna nogādāšana policijā pieļaujama, ja nav iespējams viņam sniegt palīdzību citādā veidā. Gadījumos, kad policija konstatē bērna klaiņošanu, ubagošanu, apreibināšanos ar narkotiskajām, toksiskajām vielām vai alkoholiskajiem dzērieniem, nelabvēlīgu vidi ģimenē, kā arī citus apstākļus , kas var kaitēt bērnam, tā informē attiecīgo bāriņtiesu vai pagasttiesu.
(3) Policijā nogādāto bērnu nedrīkst turēt kopā ar pilngadīgiem likumpārkāpējiem, un bērnam nodrošināma pastāvīga pieaugušo uzraudzība. Bērnu nedrīkst pakļaut nekādai fiziskai vai psihiskai iespaidošanai, nedrīkst piespiest liecināt pret sevi un atzīt vainu.
(4) Paskaidrojumus no bērna, kuram ir garīgās attīstības traucējumi, var prasīt, piedaloties personai, kurai ir speciālas zināšanas darbam ar bērniem, kam ir garīgās attīstības traucējumi.
(5) Ja policijā ir nogādāts bērns ar īpašām vajadzībām, nodrošināmi apstākļi bērna speciālo vajadzību apmierināšanai.
60.pants. Pasākumi, kas veicami, ja bērnam nepieciešama palīdzība
(1) Ja bērns nogādāts policijas iestādē šā likuma 59.panta 3.–6.punktā minēto apstākļu dēļ, viņu var tur turēt līdz nodošanai vecākiem, viņu aizstājējiem vai bērnu aprūpes iestādes pārstāvim.
(2) Ja triju stundu laikā nav iespējams noskaidrot bērna personību un nodot bērnu vecākiem, viņu aizstājējiem vai bērnu aprūpes iestādei, kuru viņš pametis, policija ievieto bērnu kādā no bērnu aprūpes iestādēm vai audžuģimenēm un par to ziņo bāriņtiesai (pagasttiesai).
(3) Ja policijā nogādāts bērns, kurš ir alkoholisko dzērienu, narkotisko vai toksisko vielu vai citu apreibinošu vielu iespaidā, vai arī ir aizdomas, ka bērns tiek seksuāli izmantots, kļuvis par prettiesiskas darbības upuri vai ir pamudināts uz ubagošanu, policija noskaidro apreibinošo vielu iegūšanas un lietošanas apstākļus, kā arī personas, kuras pamudinājušas b ērnu uz viņam kaitīgām darbībām vai veikušas pret viņu prettiesisku darbību.
(4) Ja policijā nogādātajam bērnam nepieciešama medicīniskā palīdzība, policija bērnu iekārto ārstniecības iestādē vai gādā par ambulatorās ārstnieciskās palīdzības sniegšanu.
X nodaļa. Bērna tiesību aizsardzības organizācija
61.pants. Ministru kabineta kompetence bērna tiesību aizsardzības jomā
Ministru kabinets:
1) izstrādā bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanai attiecīgus likumprojektus un izdod nepieciešamos noteikumus;
2) apstiprina ikgadējo programmu bērnu stāvokļa uzlabošanai valstī;
3) izveido starpministriju bērna tiesību aizsardzības komisiju, piesaistot arī sabiedriskās bērna tiesību aizsardzības organizācijas un pašvaldības vai to sabiedrisko organizāciju pārstāvjus.
62.pants. Labklājības ministrijas kompetence
Labklājības ministrija:
1) izstrādā valsts politikas projektu bērna sociālās drošības un veselības aprūpes jomā un organizē apstiprināto projektu izpildi;
2) risina pusaudžu nodarbinātības un ar bezdarbu saistītās problēmas;
3) risina bērna sociālās apdrošināšanas un sociālās nodrošināšanas jautājumus.
63.pants. Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence
(1) Izglītības un zinātnes ministrija:
1) izstrādā valsts bērna tiesību aizsardzības politikas projektu un atbild par valsts politikas realizāciju;
2) izstrādā valsts bērnu izglītības un sporta politikas projektus un organizē apstiprināto projektu izpildi;
3) nodrošina izglītības kvalitāti;
4) izstrādā izglītošanas programmas bērna tiesību aizsardzības jomā;
5) nodrošina veselības mācības kā obligāta mācību priekšmeta ieviešanu skolās;
6) organizē izglītības darbiniekiem izvirzāmo kvalifikācijas prasību izstrādi un veicina izglītības darbinieku kvalifikācijas līmeņa paaugstināšanu;
7) izstrādā valsts programmu sociālo pedagogu sagatavošanai;
8) uzrauga likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu bērna tiesību aizsardzības jomā;
9) koordinē valsts un pašvaldību institūciju darbību bērna tiesību aizsardzības jomā;
10) kopā ar Labklājības ministriju izstrādā programmas un organizē pedagoģiskajiem un sociālās sfēras darbiniekiem, skolotājiem un sociālās sfēras pedagogiem īpašu apmācību darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām un bērniem, kuriem nepieciešama uzvedības sociālā un pedagoģiskā korekcija, kā arī ar šo bērnu ģimenēm;
11) kopā ar Tieslietu ministriju un Labklājības ministriju organizē bāriņtiesu (pagasttiesu) locekļu apmācību.
(2) Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā esošais Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs uzrauga likumu izpildi un koordinē un metodiski vada bērna tiesību aizsardzības darbu.
64.pants. Iekšlietu ministrijas kompetence
Iekšlietu ministrija:
1) izstrādā un īsteno bērnu noziedzības novēršanas programmas, kā arī programmas bērna aizsardzībai pret noziegumu;
2) nodrošina policijas darbiniekiem speciālu apmācību darbam ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem un nepilngadīgajiem noziedzīga nodarījuma upuriem.
65.pants. Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs
(1) Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs uzrauga un analizē bērna tiesību aizsardzības procesa kvalitāti, sadarbībā ar starpministriju bērna tiesību aizsardzības komisiju izstrādā ikgadēju valsts programmas projektu bērnu stāvokļa uzlabošanai un reizi piecos gados sagatavo un iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību komitejai ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā un pasākumiem, kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai.
(2) Valsts bērna tiesību aizsardzības centra pakļautībā tiek izveidotas rajonu (pilsētu) bērna tiesību aizsardzības inspekcijas (inspektori), kuru pienākums ir koordinēt valsts un pašvaldību iestāžu, sabiedrisko organizāciju un privāto iestāžu darbību bērna tiesību aizsardzībā un uzraudzīt likumu izpildīšanu šajā jomā attiecīgajā administratīvajā teritorijā.
(3) Rajonu (pilsētu) bērna tiesību aizsardzības inspekcijai (inspektoram) ir tiesības pēc savas iniciatīvas vai sakarā ar sūdzību pārbaudīt jebkuras pašvaldības vai valsts iestādes, nevalstiskās organizācijas vai fiziskās personas darbību bērna tiesību aizsardzības jautājumos, kā arī pieprasīt no minētajām iestādēm, organizācijām un personām informāciju šajā jomā.
(4) Ministru kabinets ieceļ Valsts bērna tiesību aizsardzības centra direktoru un apstiprina centra nolikumu.
66.pants. Pašvaldību kompetence bērna tiesību aizsardzībā
(1) Pagasta un pilsētas pašvaldība analizē stāvokli bērna tiesību ievērošanas jomā, izstrādā un realizē bērna tiesību aizsardzības programmu pilsētas vai pagasta administratīvajā teritorijā.
(2) Pašvaldība atbilstoši likumam:
1) sniedz palīdzību un atbalstu ģimenēm, kurās ir bērni, garantējot ikvienam pašvaldības teritorijā dzīvojošam bērnam pajumti, siltumu, apģērbu un vecumam un veselības stāvoklim atbilstošu uzturu;
2) nodrošina ārpusģimenes aprūpi tiem bērniem, kuriem uz laiku vai pastāvīgi nav savas ģimenes vai kurus viņu pašu interesēs nedrīkst atstāt šajā ģimenē;
3) nodrošina bērna tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību un sniedz viņiem palīdzību arodapmācībā;
4) organizē mātes un bērna primāro veselības aprūpi;
5) organizē vecāku izglītošanu;
6) gādā par pirmsskolas un ārpusskolas bērnu iestādēm, tautas bibliotēkām, bērnu atpūtas organizēšanu;
7) veic citus pasākumus bērna tiesību nodrošināšanā.
(3) Pilsētu bāriņtiesas (pagasttiesas) kā aizbildnības iestādes nodrošina bērna personisko un mantisko tiesību aizsardzību.
(4) Bērna tiesību nodrošināšanā pašvaldība iesaista sabiedrību, kā arī koordinē sabiedrisko organizāciju darbību.
67.pants. Pašvaldību kompetences norobežošana
(1) Par bērna tiesību aizsardzību atbild pagasta (pilsētas) pašvaldība pēc bērna dzīvesvietas. Pagasta (pilsētas) pašvaldība ņem uzskaitē katru tās teritorijā dzīvojošo bērnu.
(2) Par bērna dzīvesvietu uzskatāma viņa vecāku dzīvesvieta.
(3) Ja bērna vecāki dzīvo dažādās administratīvajās teritorijās, par bērna dzīvesvietu uzskatāma mātes dzīvesvieta, ja vien ar tiesas spriedumu bērna dzīvesvieta nav noteikta pie tēva vai vecāki par to nav savstarpēji vienojušies.
(4) Gadījumos, kad bērns atrodas dzīvībai vai veselībai bīstamos apstākļos, palīdzību sniedz pašvaldības un valsts iestādes pēc bērna atrašanās vietas. Par bērna dzīvībai un veselībai bīstamiem apstākļiem uzskatāms drošas pajumtes, siltuma, apģērba un bērna vecumam un veselības stāvoklim atbilstoša uztura trūkums, kā arī vardarbība pret bērnu.
(5) Ja bērns viens pats vai kopā ar vecākiem atrodas pagaidu dzīvesvietā, palīdzību un atbalstu viņam sniedz pašvaldības iestādes pēc pagaidu dzīvesvietas.
(6) Pašvaldību savstarpējo norēķinu kārtību par sociālās palīdzības sniegšanu gadījumos, kas paredzēti šā panta ceturtajā un piektajā daļā, nosaka likums "Par sociālo palīdzību".
(7) Ja aizbildnis vai ģimene, kurai ir nodots bez vecāku aizgādnības palikušais bērns, nesaņem likumā noteiktos uzturēšanas izdevumus vai sociālo palīdzību, bērnam palīdzība nekavējoties nodrošināma no valsts budžeta līdzekļiem līdz attiecīgās pašvaldības lēmuma pieņemšanai. No valsts budžeta izmaksātie līdzekļi iekasējami no pašvaldības pēc bērna dzīvesvietas.
68.pants. Bērnu aprūpes, audzināšanas, mācību un citu iestāžu kompetence
(1) Bērnu aprūpes, audzināšanas, kultūras un mācību iestādes (bērnudārzi, bērnu nami, patversmes, skolas, veselības aprūpes iestādes, nometnes u. tml.) bērna tiesības nodrošina savos statūtos vai nolikumos noteiktās kompetences ietvaros.
(2) Kārtības uzturēšana šajās iestādēs nodrošināma ar iekšējās kārtības noteikumiem, kuri atbilst likuma prasībām un neaizskar bērna cieņu.
69.pants. Sabiedrisko un reliģisko organizāciju piedalīšanās bērna tiesību nodrošināšanā
(1) Sabiedriskās un reliģiskās organizācijas īsteno savas programmas vecāku un bērnu izglītošanā, ģimenes nostiprināšanā, atpūtas organizēšanā un savos statūtos paredzētajos citos jautājumos, organizē sabiedrības atbalstu bērna tiesību aizsardzībai, kā arī likumā noteiktajā kārtībā realizē sabiedrisko kontroli pār bērna tiesību aizsardzību kopumā vai atsevišķās bērna tiesību aizsardzības jomās.
(2) Bērnus, kuri nav sasnieguši 18 gadu vecumu, reliģiskās organizācijas var iesaistīt reliģiska rakstura darbībās un reliģisko organizāciju pasākumos tikai ar vecāku rakstveida piekrišanu, bet ārpusģimenes aprūpes laikā — ar aizbildņa, audžuģimenes vai aprūpes un audzināšanas iestādes rakstveida piekrišanu.
(3) Valsts un pašvaldība budžeta ietvaros sniedz sabiedriskajām organizācijām finansiālu atbalstu ģimenes un bērnu interesēm veltītu programmu īstenošanai.
XI nodaļa. Atbildība par bērna tiesību neievērošanu
70.pants. Bērna tiesību aizsardzības subjektu pienākumi
(1) Visu bērna tiesību aizsardzības subjektu pienākums ir jebkurā gadījumā sniegt palīdzību bērnam, kuram tā nepieciešama.
(2) Bērnam pašam un citām personām ir tiesības griezties pēc palīdzības bērna tiesību aizsardzības institūcijās un citās valsts un pašvaldību institūcijās, kuras veic likumā paredzētās darbības, ja bērna tēvs, māte vai cits viņa likumīgais pārstāvis, bērnu aprūpes, audzināšanas un mācību iestādes darbinieks pārkāpj bērna tiesības, izturas pret viņu cietsirdīgi vai kādā citā veidā neievēro bērna tiesības.
71.pants. Aizliegums izplatīt informāciju par bērnu
(1) Informācija, kuru par bērnu ieguvis bērnu aprūpes un audzināšanas, izglītības, sociālās palīdzības vai citas iestādes darbinieks vai valsts vai pašvaldības institūcijas darbinieks, pildot amata pienākumus, ir konfidenciāla, un ziņas, kas jebkādā veidā varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai vai viņa psiholoģiskā līdzsvara saglabāšanai, nav izpaužamas.
(2) Aizliegts izplatīt personiski iegūto informāciju par bērnu, kurš kļuvis par nozieguma upuri vai liecinieku, kā arī tādu informāciju, kura bērnam varētu kaitēt tūlīt vai tālākā nākotnē.
(3) Aizliegts izmantot bērna sniegto informāciju savtīgos nolūkos.
(4) Aizliegts intervēt bērnu un izplatīt presē un citos masu saziņas līdzekļos informāciju par bērnu, kas izdarījis likumpārkāpumu, kļuvis par prettiesiskas darbības upuri vai liecinieku, izņemot gadījumu, ja bērns pats izsaka vēlēšanos pārdzīvoto izpaust atklātībai, tam piekrīt viņa vecāki vai citi bērna likumīgie pārstāvji un nei e bilst procesa virzītājs izziņas vai izmeklēšanas laikā vai tiesa.
(5) Par informācijas neatļautu izmantošanu vai izplatīšanu vainīgās personas saucamas pie disciplinārās atbildības vai citas likumā noteiktās atbildības.
72.pants. Bērnu iestāžu darbinieku un pasākumu organizatoru atbildība
(1) Bērnu aprūpes un audzināšanas, izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības un citu tādu iestāžu vadītāji un darbinieki, kurās uzturas bērni, un bērnu pasākumu organizatori ir atbildīgi par to, lai bērns būtu drošībā, lai viņam tiktu sniegti kvalificēti pakalpojumi un ievērotas citas viņa tiesības.
(2) Šā panta pirmajā daļā minētās personas par izdarītajiem pārkāpumiem saucamas pie disciplinārās vai citas likumā noteiktās atbildības.
(3) Par bērnu aprūpes un audzināšanas, izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības un citu tādu iestāžu vadītājiem un darbiniekiem, kurās uzturas bērni, nevar strādāt personas, kuras:
1) pieļāvušas šā likuma un citu bērna tiesību aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumus;
2) pieļāvušas amorālu uzvedību darbā vai ārpus darba;
3) sodītas par noziegumiem, kuri saistīti ar vardarbību pret personu.
(4) Pieņemot darbā šā panta pirmajā daļā minētās personas, pieprasāma informācija par viņu iepriekšējo darbību, kompetenci un pieredzi.
7 3.pants. Iedzīvotāju pienākumi bērna tiesību aizsardzībā
(1) Katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai (pagasttiesai) vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību pret bērnu vai citādu viņa apdraudējumu, vai viņa tiesību pārkāpumu.
(2) Veselības aprūpes, pedagoģiskie, sociālās sfēras vai policijas darbinieki, kā arī vēlētas valsts un pašvaldību amatpersonas, kurām kļuvis zināms par bērna tiesību pārkāpšanu un kuras par to nav ziņojušas minētajām institūcijām, par neziņošanu saucamas pie likumā noteiktās atbildības.
XII nodaļa. Nobeiguma noteikumi
74.pants. Bēglis
(1) Ja saskaņā ar starptautiskajām vai nacionālajām tiesībām bērns ir bēglis, viņš saņem aizsardzību un palīdzību neatkarīgi no tā, vai ir kopā ar vecākiem vai citiem pieaugušajiem vai viens atbilstoši likumam "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā".
(2) Bāriņtiesa (pagasttiesa) kopā ar pašvaldības sociālo dienestu un imigrācijas iestādēm veic pasākumus, lai sameklētu bērna vecākus un noskaidrotu, kādas viņam ir iespējas atgriezties ģimenē.
(3) Ja bērna vecākus neizdodas atrast, bērnam bēglim tiek nodrošināta tāda pati aprūpe kā jebkuram citam bērnam, kas palicis bez vecāku gādības.
75.pants. Bērna tikšanās ar dažādās valstīs dzīvojošiem vecākiem
(1) Bērnam, kura vecāki dzīvo citā valstī, ir tiesības regulāri, izņemot īpašus apstākļus, uzturēt ar viņiem personiskas attiecības un tiešus kontaktus (ar viņiem tikties). Attiecībā uz tiesībām vecākiem iebraukt valstī vai izbraukt no tās ir spēkā tikai tādi ierobežojumi, kas noteikti ar likumu un nepieciešami nacionālās drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju veselības un tikumības vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.
(2) Mātei vai tēvam, kas dzīvo citā valstī, ir tiesības noteiktā kārtībā iebraukt Latvijā ģimenes apvienošanas nolūkā.
Pārejas noteikumi
1. Ministru kabinets līdz 1999.gada 1.aprīlim iesniedz Saeimai likumprojektus par nepieciešamajiem grozījumiem citos likumos, kā arī likumprojektu par audzinoša un medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem.
2. Šā likuma 29.panta trešā daļa, kas paredz mātes uzņemšanu zīdaiņu namā kopā ar bērnu, stājas spēkā 1999.gada 31.decembrī.
3. Šā likuma 31.panta noteikums, kas ierobežo bērnu adopciju uz ārvalstīm, stājas spēkā 1999.gada 31.decembrī.
4. Līdz adopcijas likuma spēkā stāšanās dienai piemēro Ministru kabineta noteikumus par adopciju.
5. Šā likuma 64.panta izpildei pašvaldība divu mēnešu laikā pēc likuma spēkā stāšanās paziņo policijas iestādēm, kurās bērnu aprūpes iestādēs vai audžuģimenēs var ievietot bērnus, kam nepieciešama palīdzība.
Likums Saeimā pieņemts 1998.gada 19.jūnijā.
Valsts prezidents G.Ulmanis
Rīgā 1998.gada 8.jūlijā