Par migrācijas rotora cēloņiem un sekām

Turpinājums. Sākums "LV" 18.06.1998., nr.180/181., "LV" 20.06.1998., nr.184/185., "LV" 02.06.1998., nr.194/195.

Etnosu demogrāfiskie procesi

Latvijas iedzīvotājus, kuru demogrāfiskos procesus aplūkojām līdz šim, veido dažādi etnosi. Demogrāfiskā vēsture liecina - katram etnosam tā attīstības gaitā izveidojusies sava, tikai šim etnosam raksturīga demogrāfiskā uzvedība. Būtībā nav divu ar vienādu demogrāfisko uzvedību līdzīgu etnosu. Ir etnosi ar tradicionāli augstu dzimstības līmeni. Latvijā tādi, piemēram, ir čigāni. Ir etnosi, kuri aktīvi piedalās migrācijas procesos. Ir arī citādas iezīmes katram etnosam. Migrācijas procesos piedalās lielākoties noteikti, mobili etnosi.

Ārējai (starpvalstu) migrācijai, kā tas saprotams, ir stipri izteikts etnisks raksturs. Latvijā uz pastāvīgu dzīvi iebrauc un no tās izbrauc dažādu tautību cilvēki. Lai raksturotu, kas tad Latvijā no citām valstīm iebrauc un kas no tās izbrauc, sniegsim pēdējos publicētos datus par 1994.gada migrācijas plūsmām (7.tabula).

Latvijas etnosu migrācija 1994.gadā

Tagad no citām valstīm uz pastāvīgu dzīvi visvairāk iebrauc latvieši. Gandrīz tikpat liels skaits (1,2 tūkst. cilvēku - 40,2%) Latvijā iebrauca arī krievu. Apmēram līdzīgās daļās iebrauca arī baltkrievi, ukraiņi (kopā 10%) un arī tikpat daudz visu pārējo tautību cilvēku (9%).

No Latvijas izbraukušo skaitu, apmēram 96%, veido austrumslāvu etnosi. No visiem aizbraukušajiem 3,4 ir krievi un 1/5 ukraiņi ar baltkrieviem (kopā). Latviešu un citu etnosu cilvēku aizbraucēju vidū nav daudz.

1994.gadā migrācijas saldo bija ar mīnusa zīmi - 18,8 tūkst. cilvēku. Ar plusa zīmi migrācijas saldo (no lielākajiem etnosiem) bija tikai latvieši - pāri par 500 cilvēkiem. Migrācijas saldo (ar mīnusa zīmi) visvairāk, 13 tūkst. jeb 69%, sastāda krievi. Pārējo 31% turpat vienādās daļās veido ukraiņi, baltkrievi un citi etnosi.

Tātad 1994.gadā (līdzīgi kā tas bija arī no 1990. līdz 1996.gadam) no Latvijas visvairāk aizbrauca un vislielāko negatīvo saldo veido austrumslāvi, to vidū galvenokārt krievi. Kad Latvijā valdošā bija krievu valoda un vara, krievi masveidā plūda uz Latviju. Tagad, kad Latvijā atjaunota nacionālās valodas un pārvaldes prioritāte, austrumslāviem priviliģētais stāvoklis zudis.

Starpvalstu migrācijai ir ekonomiskie, politiskie vai tiem līdzīgi motīvi. Tas tad arī pamudina imigrēt vai emigrēt. Grūtāk atrast kopsaucēju katram dabiskās kustības procesam. Vieni motīvi pamudina doties laulībā, citi nodrošināt (vai arī nē) ģimenes pieaugumu. Arī laulību šķiršanai un mirstībai ir savi pamudinājumi, motivācija. Bet varbūt, ka ikvienam etnosam šīs dabiskās kustības uzvedības iedīgļi ir mantoti ar gēniem, un tiem ir dziļaks pamatojums. Protams, dabiskai kustībai, katram tās procesam tautā vēsturiski veidojušās tradīcijas, paražas, ko nosaka katra etnosa mentalitāte. Pieredze rāda, ka laika un noteiktu dzīves un sadzīves apstākļu ietekmē attiecības pret šiem dabiskās kustības procesiem mainās. Tos ietekmē arī noteikti valdības lēmumi, kas veicina vai bremzē tā vai cita demogrāfiskā procesa norisi. Nereti pietiek ar sabiedrības (valsts, baznīcas, ģimenes) pamudinājumu. Efektīvs var būt materiālais (naudas vai cits) atbalsts jaunas ģimenes veidošanai, bērna piedzimšanai, veselības aizsardzības uzlabošanai vai tamlīdzīgi.

Parasti, sabiedriski stimulējot dabiskās kustības procesus, to neveic pēc etniskiem principiem. Baznīcas to dara reliģisku motīvu vadītas, piemēram, aizliedz abortus, šķiršanās. Tie nav etniski, bet gan pēc ticības principa noteikti. Taču vēsture liecina, ka arī to var darīt, noteiktu etnosu pamudinot, piemēram, paaugstinot tā dzimstības biežumu - bērnu skaitu. Taču tādam stimulācijas principam parasti ir īslaicīgs efekts.

To, ka dažādiem etnosiem arī Latvijā izveidojušās dažādas dzimstības, laulību šķiršanās motivācijas (paražas, tradīcijas, kultūrievirze), redzam, analizējot attiecīgos statistikas datus.

Turpinājums - 11.lpp.

- Arī šogad, tāpat kā citkārt, Latvijas labākais pastnieks (bieži vien pastniece) saņems atzinības balvu - velosipēdu. Jo galvenokārt laukos tas ir visefektīvākais pārvietošanās līdzeklis, lai jau dažās stundās ar pilnu pasta somu tiktu no viena pagasta gala līdz otram, reizumis varbūt pat vēl tālāk. Jo mūsdienu pastnieks, kas parasti iegriežas ikvienā sētā, kur lasa kādu avīzi vai žurnālu, kur kāds gaida vēstuli vai pensiju, nav tikai pasta darbinieks, bet arī sociālās aprūpes gādnieks. Nereti viņa somā ir kāds maizes kukulis, ko ļoti gaida kāda sirma māmuļa vai vecaistēvs, kuriem nav cita gaidāmā kā vienīgi pastniece, - tā vakar, 7.jūlijā, Satiksmes ministrijas un valsts akciju sabiedrības "Latvijas pasts" rīkotajā preses konferencē bilda satiksmes ministrs Vilis Krištopans.

- Ja valdība pieņems lēmumu paaugstināt pasta pakalpojumu starptautiskos tarifus jau tuvākā mēneša laikā, varētu domāt par algu palielināšanu, kas patlaban ir stipri minimālas. Mēs esam izpētījuši, ka Latvijā pasta pakalpojumi ir daudz tuvāk iedzīvotājiem nekā ziemeļzemē Somijā, kur neviens nebrīnās, ka līdz tuvākajai pastkastītei jānosoļo vai jānoslēpo kādi 15 kilometri. Vācijā ar 80 miljoniem iedzīvotāju pasts ir viens no ienesīgākajiem biznesa paveidiem, turpretī mēs vēl tikai domājam, kā īstenot telekomunikāciju un pasta pakalpojumu regulatora sistēmu. Tūlīt pēc šīs sarunas gribu apskatīt pirmos mēģinājumus elektroniskā pasta ieviešanā Latvijā. Idejas par pasta iestāžu privatizēšanu man šķiet ļoti pāragras. Jo, no ekonomiskā viedokļa raugoties, tad vajadzētu slēgt visur trešdaļu vai pat pusi Latvijas pasta nodaļu, atlaist no darba trešdaļu darbinieku... Varat iedomāties, kāda tad būtu rezonanse! Mūsu īpatnība ir tāda, ka viss riņķo ap Rīgu. Te piecdesmit vai simt kilometru rādiusā ir visvairāk iedzīvotāju, visblīvākā satiksme, vislabākie ceļi, saprotams, arī visvairāk nodokļu maksātāju valsts kasei. Ja mēs gribētu kļūt nežēlīgi tirgus ekonomikas radikālajās izpausmēs, varētu mierīgi pateikt: nu, jūs, mūsu mīļie, Alūksnē vai Kārsavā, Zilupē vai Neretā, tieciet paši uz priekšu, kā protat. Tas būtu tīrais neprāts, jo mums vajag, lai to, kas Rīgā nodrukāts viņnakt, jau šodien saņemtu arī Krāslavā un Dundagā...

Par valsts akciju sabiedrības "Latvijas pasts" pašreizējo situāciju daudz un pamatīgi stāstīja sabiedrības ģenerāldirektors Aivars Droiskis:

- Mēs joprojām dzīvojam 1994. gadā pieņemtā Pasta likuma ietekmē. Tur ir runa par mūsu monopoltiesībām šajā jomā, par pastmarku izdošanas privilēģijām, par vēstuļu korespondences garantijām. Mums ir savi Pasta noteikumi un Ministru kabineta apstiprināmie pasta pakalpojumu tarifi. Kaut gan tiem jau trīs gadus gara "bārda".

Mūsu saime ir pietiekami prāva: 989 pasta nodaļas - divreiz vairāk nekā Somijā, vairāk nekā mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā. Mūsu personālā ir 7560 darbinieku, galvenokārt sievietes, gandrīz seši tūkstoši. Par nozares papildinājumu tiek gādāts Banku augstskolas koledžā, ko pērn beidza 21, bet šogad - 25 absolventi, tāpat Pasta skolā, kas attiecīgi devusi 13 un 41 lietpratēja pieplūdumu.

Tas ir visai pieticīgi, jo statistika rāda, ka mūsu "branžai", it īpaši pagastos, ir sava pievilcība. Te daudzi strādā divdesmit, trīsdesmit un pat vairāk gadu, kaut gan pat vidējās algas ir pieticīgas: pērn - 83,61 lats, aizpērn - 71,40 latu, gadu pirms tam - 65,74 lati...

Bet mazajās lauku pasta nodaļās (un tādu ir vairākums) pastnieka alga ir 42 (!) lati. Ja šogad izdosies panākt starptautisko tarifu paaugstināšanu, par ko sākumā runāja ministrs, izdotos algas palielināt par pieciem latiem.

Tāpat kā ikvienā nozarē, pastam netrūkst tūlīt risināmu problēmu. "Pasaulei" ir pat grūti izprast, ka mūsu finansiālās iespējas neļauj katram lauku pastniekam piešķirt savu velosipēdu, iegādāties apavus, bet formastērpi šobrīd šķiet tālu aizsniedzama greznība. Turklāt mūs ietekmē arī pašreizējā nelabvēlīgā kriminogēnā situācija: tikai retumis kādu nedēļu pastniece uz lauku ceļa nedabū pa galvu un atgriežas ar tukšu somu, nelūgti ciemiņi regulāri apmeklē pasta nodaļas un ievāc savu lauvas tiesu. Vajadzētu varbūt ieročus, tomēr to iegāde ir vēl nereālāka nekā velosipēdu sagāde.

Jau laikus jārunā par to, ka ar nākamā gada 1.janvāri dārgākas kļūs pastmarkas. Latvijā vēstulēm būs vajadzīgas ne vairs 10, bet gan 15 santīmu pastmarkas, par sūtījumiem uz Eiropas valstīm būs jāiegādājas ne 20, bet gan 30 santīmu pastmarkas, bet vēstulēm uz citām valstīm pārējos kontinentos ne vairs 30 santīmu, bet gan 40 santīmu pastmarkas.

Salīdzinājumam atgādināsim, ka pērn "Latvijas pasts" "apstrādājis" 24 miljonus vēstuļu, no tām - četrus miljonus uz ārzemēm. Zīmīgi ir dati par kopieņēmumu summu no pasta pakalpojumiem vienam iedzīvotājam: aizpērn tā bijusi 45 santīmi, pērn - 50 santīmu, šogad plānotais pieaugums varētu būt kādi divi procenti.

Zīmīga ir "Latvijas pasta" sūtījumu dinamikas statistika. Tā rāda, ka salīdzinājumā ar 1996.un 1997.gada rādītājiem ir sarucis starptautisko un iekšzemes telegrammu skaits, diemžēl arī preses izdevumu pasūtījumu apjoms, toties pasta darbiniekiem ir bijis vairāk jānopūlas, lai virzītu uz priekšu dažādu maksājumu iekasēšanu, arī pensiju un pabalstu izmaksas, starptautiskos un iekšzemes naudas pārvedumus.

Tāpat Aivars Droiskis asprātīgi komentēja "Latvijas pasta" ieņēmumu (1996.gadā - 863 000 latu, 1997.gadā - 992 000 latu, šā gada prognoze - 1 015 000 latu) īpatsvara attiecības. Ieņēmumu kopainā 27 procentus veido vēstules, pasta pakas, naudas pārvedumi, aptuveni 20 procentus - preses izdevumu abonēšana un piegāde, 12 procentus - pensiju un pabalstu piegāde, 9 procentus - maksājumu iekasēšana. Pārējiem pasta pakalpojumiem ienākumu ailē summējas apmēram trešdaļa, turklāt aptuveni procentu ienākumu dod līdz šim netradicionāla nodarbe - komercpreču tirdzniecība, galvenokārt lauku apvidos, kur pasta nodaļas reizē ir arī mazi veikali.

Plašsaziņas līdzekļu darbinieki gribēja zināt arī to, kāds ir "Latvijas pasta" tehniskais nodrošinājums. Aivars Droiskis bilda, ka viņu rīcībā esot 279 automobiļi, aptuveni puse uz pusi vieglo un smago mašīnu, 850 datoru, 1200 kases aparātu un tā joprojām. Jau šogad paredzēta autotransporta atjaunošana, sākumā vismaz par trīsdesmit vienībām, galvenokārt lauku apvidiem, jo viena vieglā mašīna ir pietiekami ietilpīga, lai varētu apkalpot pusi no "Latvijas pasta" 26 rajonu filiālēm.

Un ko tālāk? Arī "Latvijas pasts" iesaistās starptautiskajā apritē. Kopā ar Zviedriju veidojas uzņēmums "BLS - Latvija", kas nodrošinās biznespaku piegādi pēc pasaulē pazīstamā principa "door - to - door" (no nama līdz namam), igauņi ierādījuši, ka efektīva ir sistēma "preces pa pastu". Te laba pieredze ir arī Somijas firmai "Antila", kas tagad jāliek lietā.

Kā preses konferences nobeigumā atzīmēja ministrs Vilis Krištopans, arī pasta nozarē ir būtiska likumdošanas sakārtošana atbilstoši Eiropas Savienības direktīvām, jo pasts, tāpat kā dzelzceļš, arī Latvijas apstākļos, it sevišķi lauku apvidos, ir viena no prioritātēm, ko vienlīdz izjūt gan skolotājs, gan policists, gan vietējā medicīnas māsa. Ja, teiksim, Gulbenei vai Aucei nav kontakta ar Rīgu, var notikt kaut kas neatgriezenisks.

- Mēs darīsim, ko varēsim. Cerams, ka nākamā valdība pēc 7. Saeimas vēlēšanām būs noskaņota vēl vairāk darbīgam ritmam. Tad mūsu pastkastītes nepaliks tukšas. Jo "Latvijas pasts" nav tikai tie septiņarpus tūkstoši, kam tagad ik rītu un vakaru ir nodrošināts darbs. Tas ir ritms, ko nevar lēst piecdesmit santīmu ietvarā.

Mintauts Ģeibāks, "LV" informācijas nozares redaktors

Dzimušo skaits un īpatsvars dažādiem Latvijā dzīvojošiem etnosiem attēlots 8.tabulā.

Dzimušo skaits Latvijā nekad nav bijis pietiekami augsts. Tāds tas nav arī pēdējos 15 gados. Ņemot vērā, ka Latvijā latvieši ir lielākais etnoss, viņu mātēm dzimušo bērnu skaits ir lielākais, salīdzinot ar citiem etnosiem. Turklāt starpība pieaug. Piemēram, 1990.gadā latviešu mātēm dzima 2 reizes vairāk bērnu nekā krievu mātēm, bet 1996.gadā šī proporcija bija 2,5 reizes. Taču 80.gados latviešiem dzimušo bērnu skaits vēl nesasniedza to īpatsvaru, kāds tiem bija visu iedzīvotāju skaitā - 52%. Tātad latviešu dzimstības līmenis 80. gados bija zem vidējā dzimstības līmeņa Latvijā.

Tikai sākot ar 1990.gadu, Latvijā dzimušo latviešu bija vairāk nekā to īpatsvars valsts iedzīvotāju skaitā. Tas nozīmē, ka latviešu vidējais dzimstības līmenis pārsniedza citu Latvijā dzīvojošo etnosu dzimstības līmeni. Latviešiem Latvijā 1996.gadā piedzima 65% bērnu, bet viņu īpatsvars visu iedzīvotāju vidū bija 55%. Taču tas sasniegts, nevis palielinot dzimušo bērnu skaitu laikā no 1991. līdz 1996.gadam, bet gan tāpēc, ka, paralēli latviešu dzimstības samazinājumam citiem etnosiem šis samazināšanās process noritēja straujāk. Piemēram, ja 1996.gadā, salīdzinot ar 1990.gadu, latviešu mātēm Latvijā piedzima mazāk par 53 procentu punktiem mazāk bērnu, arī krievu mātēm - par 53, baltkrievu - par 67 un ukraiņu mātēm piedzima par 67 procentu punktiem mazāk bērnu, nekā tas bija bāzes - 1990.gadā. Pārejas gados visi etnosi Latvijā samazināja dzimušo bērnu skaitu. Tomēr katrs etnoss to darīja citādi. Tam arī savs loģisks pamatojums.

Latvieši kā tauta var augt un attīstīties tikai savā tēvzemē. Ārpus šīs zemes latvieši tikai nīkuļo, veģetē, kaut arī vairākās Rietumvalstīs materiāli nodrošināti labāk nekā tas tagad iespējams dzimtenē. Tāpēc arī, jo ātrāk tiks pārvarēta pārejas perioda dzimstības krīze, jo ātrāk tiks sadziedētas tautas miesā un garā cirstās brūces, jo stiprāka būs tauta, Latvijas valsts.

Pavisam citādā situācijā atrodas Latvijā dzīvojošie, pēckara gados sabraukušie etnosi. Šo etnosu tautas pamats atrodas ārpus Latvijas. Liela daļa šeit esošo citu tautu cilvēku te jūtas kā pagaidu iemītnieki. Viņu tautas liktenis izšķiras ārpus Latvijas. Vai nu viņi te dzimst vairāk vai mazāk, no tā šo tautu liktenis neižšķiras. Liela daļa no pēckara laikā atbraukušajiem citiem etnosiem šeit sajūt savu nolemtību, neredz iespējas Latvijā ieaugt un dzīt dziļas saknes nākamajās paaudzēs. Tas tad arī nosaka viņu ne sevišķi lielo ieinteresētību laist pasaulē bērnus.

Pārejas periodā dzimstība samazinājusies visiem lielākajiem etnosiem Latvijā, tāpat arī mirstības biežums pieauga visiem etnosiem. Tas redzams 9.tabulā.

Ņemot vērā latviešu lielāko īpatsvaru citu etnosu vidū un to, ka viņiem vecāks (vecākais) iedzīvotāju sastāvs, visvairāk mirušo ir latviešu vidū. Taču pārejas periods iezīmējas ar to, ka mirušo skaits latviešiem relatīvi samazinās. Ja 1990.gadā latvieši nomira relatīvi vairāk, nekā ir to īpatsvars Latvijā - 57%, tad 1996.gadā starp visiem mirušajiem latviešu bija 56%.

Ja citu lielāko etnosu īpatsvars mirušo vidū 80. gados bija zem Latvijā dzīvojošo etnosu īpatsvara, tad 1990. - 1996.gadā tas tuvojas, bet baltkrieviem pat pārsniedz to īpatsvaru iedzīvotāju skaitā. Krievu mirušo īpatsvars 1990.gadā bija par 5 procentu punktiem zemāks nekā tajā gadā esošo krievu īpatsvars Latvijā, bet 1996.gadā šī starpība bija sarukusi līdz 3 procentu punktiem.

Ņemot vērā negatīvās tendences, kādas Latvijā mirstībai pēdējos gados vispār vērojamas, par sava etnosa mirstības līmeņa pazemināšanos jādomā katram etnosam. Latvieši šajā ziņā ir sliktākā situācijā nekā te sabraukušie sveštautieši, kuru vecumsastāvs ir jaunāks nekā pamatnācijai. Sevišķi tas jāsaka par lauku teritorijām, kur latviešu īpatsvars iedzīvotāju skaitā pārsniedz 70 procentus.

Zemās dzimstības un augstās mirstības dēļ turpat visiem Latvijā dzīvojošajiem lielākajiem etnosiem dabiskais pieaugums ir negatīvs (skat. 10.tabulu).

Ņemot vērā novecojošos sastāvu, samērā zemo dzimstības un augsto mirstības rādītāju, kā arī to, ka latvieši veido lielāko etnosu Latvijā, varēja sagaidīt, ka negatīvo dabiskā pieauguma lielāko daļu veidos pamattauta. Tā tas tomēr nav. Vislielākais dabiskais pieauguma deficīts Latvijā pēdējos gados ir krieviem. No 1991. līdz 1996.gadam no visa negatīvā dabiskā pieauguma Latvijā - 65 260 cilvēki, 26 780 cilvēkus veido krievi, tas ir 41% no visa dabiskā samazinājuma. Tikai tad seko latvieši (ar 40%) un tad visi pārējie etnosi, kuriem kopumā dabiskais samazinājums veido 11% visa samazinājuma.

Zemās dzimstības rezultātā (turpat gadsimta garumā) Latvijā izveidojies vecs iedzīvotāju sastāvs, kas pēdējos (1991.-1996.) gados sakarā ar straujo dzimstības samazināšanos novecojas vēl straujāk.

Iedzīvotāju vecumsastāvu visuzskatāmāk raksturo cilvēku īpatsvars trijās galvenajās vecuma grupās: līdz darbspējas vecumam, darbspējas vecumā un virs darbspējas vecuma. Progresīvs būs tāds iedzīvotāju sastāvs, kurā samērā liels ir bērnu un jauniešu, bet neliels - veco cilvēku īpatsvars.

Par progresīvu var uzskatīt iedzīvotāju sastāvu Latvijā pagājušā gadsimta beigās (1897.gada tautas skaitīšanas dati), kad visvairāk (vislielākais īpatsvars) bija bērnu jaunākajās vecumgrupās, bet katras nākamās vecumgrupas īpatsvars (mirstības rezultātā) samazinājās. Dzimstības samazināšanās un karu rezultātā Latvijas iedzīvotāju sastāvs XX gadsimtā strauji novecojis un tagad tas ir viens no vecākajiem Eiropā un pasaulē.

Ja vēl par normālu var uzskatīt iedzīvotāju sastāvu, kura trijās vecuma grupās izveidojušās attiecības 30, 55 un 15%, tad Latvijā tās 1990.gadā bija 21,5, 57,7 un 20,8%, bet 1995.gadā: 20,7, 56,8 un 22,5%, t.i., tas strauji noveco arī mūsdienās.

Kā tas Latvijas demogrāfiskajās struktūrās pēc Otrā pasaules kara vispār raksturīgs, kopējais vidējais iedzīvotāju vecumsastāvs veidojas no atšķirīgiem vecumsastāviem dažādiem etnosiem. To rāda arī 11. tabulas dati.

Etniskais vecumsastāvs Latvijā veidojies pēc noteiktām likumībām: jo vēlāk kāds etnoss Latvijā ieradies (imigrējis), jo jaunāks ir tā sastāvs. Lielākoties uz citurieni migrē cilvēki darbspējas vecumā. Viņi ir ne tikai paši gados jauni, bet viņiem lielākoties nebrauc līdzi arī mazi bērni un veci cilvēki. Tāpēc arī tie migranti, kuri Latvijā ieradušies pēckara laikā (sevišķi 60.-80.gados), ir ar lielu darbspējīgo īpatsvaru, mazāku bērnu un jauniešu un vecāko gadagājumu cilvēku īpatsvaru, jaunāku vidējo vecumu.

Valstī mehāniskās un dabiskās kustības rezultātā mainās etniskais sastāvs. Tas redzams 12. tabulā.

Vienīgais etnoss, kas savu īpatsvaru visu Latvijas iedzīvotāju sastāvā konsekventi palielinājis, ir latvieši. Visi pārējie (lielākie un citi) etnosi nedaudz, bet konsekventi savu īpatsvaru pazeminājuši. Šādas īpatsvaru izmaiņas rodas tāpēc, ka no 1994.gada samazinājuma (36,3 tūkst. cilvēku) gandrīz viss noticis uz nelatviešu rēķina. Tas tad arī deva latviešu īpatsvara paaugstināšanos, galvenokārt sakarā ar nelatviešu skaita samazināšanos.

Taču tāda situācija, ka viens, kaut arī lielākais etnoss, pašam neaugot, savu īpatsvaru valstī palielina uz citu etnosu samērā straujās samazināšanās rēķina, ilgi saglabāties nevar. Būs laiks, kad zināmā līmenī stabilizēsies arī nelatviešu skaits Latvijā. Tajā situācijā latviešu īpatsvars uz citu etnosu rēķina palielināties nevarēs.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā iedzīvotāju skaits strauji pieauga pilsētās, sevišķi lielajās. 1935.gadā no visiem valsts iedzīvotājiem 63% dzīvoja laukos, 37% - pilsētās. Daļēji Latvijas pilsētu iedzīvotāju skaits auga uz lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās rēķina. Taču tikai daļēji. Pilsētās tas pieauga galvenokārt sakarā ar imigrantu pieplūdumu no austrumiem.

Pilsētu augšana uz imigrācijas rēķina kā rezultējošais rādītājs redzams, salīdzinot pirmskara iedzīvotāju skaitu ar 1995.gada statistikas datiem. 1939.gadā Latvijā dzīvoja 1885 tūkst. cilvēku, pilsētās - 663 tūkst., laukos -1229 tūkst. cilvēku, bet 1995.gadā iedzīvotāju kopskaits bija 2530 tūkst. cilvēku, pilsētās - 1747 tūkst., laukos - 783 tūkst. cilvēku. Pirmskara laikā pilsētās dzīvoja 35%, tagad pilsētās dzīvo 69%.

Izmainījās ne tikai iedzīvotāju kopskaits un izvietojums teritorijā. Tas notika uz noteiktu etnosu rēķina.

Lai arī latviešu dzīvesvietas tagad lielākoties ir pilsētas, starp visiem citiem Latvijā dzīvojošiem etnosiem latvieši laukos dzīvo relatīvi vairāk nekā krievi, baltkrievi un ukraiņi. 1995.gadā pilsētās dzīvoja 58% latviešu, laukos -42%. Krievi ir etnoss, kas citu lielāko etnosu vidū visvairāk uz dzīvi apmetušies pilsētās. Krievi Latvijas pilsētās dzīvo 85%, laukos - 15%; ukraiņi: pilsētās - 84%, laukos - 16%, baltkrievi - 76% pilsētās, 24% laukos.

Imigranti uz dzīvi apmetās galvenokārt pilsētās. No visiem pilsētu iedzīvotājiem 1995.gadā latvieši veidoja 46%, krievi - 41 %, baltkrievi - 4%, ukraiņi - 4%. Tātad, izņemot latviešus, visiem pārējiem lielākajiem etnosiem pilsētās bija lielāks īpatsvars nekā to īpatsvars Latvijā vidēji.

Lauku iedzīvotājus 1995.gadā visvairāk veidoja latvieši - 75%, krievi - 16%, baltkrievi - 3%, ukraiņi - 2%, t.i., izņemot latviešus, laukos citi etnosi dzīvoja mazākā īpatsvarā nekā vidēji valstī. Lauki visos pēckara gados palika izteikti latviski, bet pilsētas kļuva aizvien slāviskākas, īpaši lielās, arī galvaspilsēta, kur latvieši 1995.gadā veidoja 38% no visiem iedzīvotājiem.

Pēckara svešvaras etniskā politika bija vērsta uz pilsētu, sevišķi lielo, nodošanu sveštautiešu nomācoša pārākuma radīšanai. Nelaime tā, ka arī tagad, neatkarības apstākļos Latvijā vēl joprojām jāsamierinās ar te radītās netaisnības saglabāšanu it kā miera un demokrātijas vārdā.

Demogrāfisko procesu etniskais raksturs Latvijā visuzskatāmāk redzams uz Rīgas fona. No visiem Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem Rīga 1995.gadā uzņēma trešo daļu (33%). No visiem latviešiem Rīgā dzīvo nepilna ceturtā daļa (23%), bet no visiem Latvijas krieviem turpat puse (48%) dzīvo Rīgā. Rīgā latviešu ir 38% no visiem iedzīvotājiem, krievu - 47 procenti. Ja latviešu demogrāfiskais liktenis par trim ceturtdaļām izšķiras ārpus Rīgas, tad krievu - turpat par pusi no tā, kā veidojas šie procesi Rīgā.

Katram etnosam, īpaši pamatetnosam, savā valstī jāpalielinās skaitliski ne tikai ar imigrācijas palīdzību no citurienes. Bez dabiskā pieauguma to panākt nav iespējams. Tāpēc arī galvenais uzdevums ir veidot apstākļus, kas atļautu ģimenēm radīt un audzināt tādu bērnu pulciņu, kas nodrošinātu ne tikai esošās (vecāku) paaudzes skaitlisko saglabāšanu, bet arī panāktu tautas skaita palielināšanos nākotnē.

Tādai nelielai tautai kā latviešiem nākotnē nav citas izvēles: vai nu savu skaitu samazināt un izšķīst apkārtējo lielo tautu vidū, vai arī (ar dabiskās kustības palīdzību) panākt tautas skaitlisko pieaugumu un sevi kā tautu saglabāt nākamajās paaudzēs.

Pēdējos gados latviešu skaitu papildinājuši atbraucēji no austrumiem un rietumiem. Tas tuvākajos gados var vēl palielināties. Latviešu kā tautas nākotnes nodrošināšana jāmeklē Latvijas etniskā sastāva izmaiņās, vēršot tās par labu pamattautai.

Iespējas problēmas risinājumam

Nav nemaz jāveic zinātnisks pētījums, lai noskaidrotu, kādēļ tika realizēta masveida austrumslāvu sapludināšana Latvijā. Noteicēji šajā teritorijā nebija (un nedrīkstēja būt) latvieši, viņi bija fiziski un morāli jānomāc. Tas impērijas laikā arī tika panākts.

Kas notiek tagad? Pēc impērijas sabrukuma varēja gaidīt, ka okupācijas laika migranti tiks atsaukti no Latvijas. Taču tā tas nenotika. Šie cilvēki lielākoties paliek uz vietas. Kāpēc tas tā notiek, arī skaidrs.

Krievija grib paplašināt savu teritoriju vecās impērijas robežās. Tāpēc arī vajadzīgi krievi šajās bijušajās teritorijās. Tas atļauj Maskavai manipulēt ar saviem ārvalstu tautiešiem. Citu iemeslu, kādēļ Krievijas impēriski noskaņotie politiķi vēlas saglabāt masveidā pierobežas ārvalstīs krievus, nav. Beigsies reālas iespējas paplašināt Krievijas teritoriju (ne tikai uz Latvijas rēķina), nebūs vajadzības turēt ārvalstīs savus tautiešus (tos daļēji arī dotējot, īpaši bijušos militāristus). Nākotne rādīs, pēc kāda scenārija tiks veidoti notikumi pierobežas ārvalstu "krievu problēmas" atrisināšanai.

Sakarā ar pēckara masveida imigrācijas plūdiem no austrumteritorijām, latvieši kā tauta zaudējusi iespējas vadīt un kontrolēt ekonomiskos un sociālos procesus arī tagad, pēc neatkarības atgūšanas. Jaunizveidoto banku, firmu un uzņēmumu vadība 80-85% apmērā atrodas nepilsoņu, atbraukušo sveštautiešu rokās. Tāda situācija nevar neietekmēt komerciālo un morālo gaisotni, īpaši lielajās pilsētās.

Latvijā notiekošos procesus varēs regulēt pamattautai vēlamā gultnē tikai tad, ja tā veidos vismaz tādu īpatsvaru visas valsts iedzīvotāju vidū, kāds tas tagad ir pilsoņu skaitā - aptuveni 75 procenti.

Lielo masīvu procesu vadības teorijā pierādīts, ka vēlamos rezultātus var sasniegt, ja galvenais (noteicošais) masīvs sastāda 75-80 % no visas masas. Valsts un sociālajos procesos tas nozīmē, ka stabila valsts vadība un pārvalde iespējama tad, ja pamattauta (galvenais masīvs) veido 3/4-4/5 visas valsts iedzīvotāju.

Tā ir teorija, kas ilgstoši pārbaudīta un sevi attaisnojusi demokrātisko valstu praksē. Visās Eiropas valstīs pamattautas iedzīvotāju īpatsvars ir lielāks vai vismaz līdzīgs, nekā to pamato lielo masīvu procesu vadības teorija. Kā negatīvs piemērs, kas raksturo šīs teorijas neievērošanu, jāmin bijusī Dienvidslāvija. Tā sabruka, un tur ilgi turpinājās karš tāpēc, ka šajā valstī nebija pamattautas ar pietiekami lielu īpatsvaru. Tas pats notika arī ar bijušo PSRS, kur krievi veidoja 52,4% no visiem valsts iedzīvotājiem.

Latvijā saglabāt pašreizējās etniskās proporcijas, kas izveidojušās ilgstošas okupācijas rezultātā, ir ne vien nevēlami, bet pat bīstami. Jautājums ir tikai par to, kā panākt pamattautas īpatsvara nostiprināšanos, un līdz kādam līmenim tas ir pietiekami.

Šajā ziņā būtu jāvadās pēc Eiropā esošajiem etnisko proporciju standartiem un lielo masīvu procesu vadības teorijas. Šī teorija un gadsimtos izstrādā prakse prasa, lai pamattautas īpatsvars nebūtu zemāks par 75 vai pat 80 procentiem. Protams, ka šādas proporcijas var uzskatīt par orientieri, bet Latvijā tās nav realizējamas īsā laikā un varmācīgā ceļā. Ņemot vērā minēto un uzskatot, ka šādu proporciju izveidošanai Latvijā vajadzēs 10-15 gadus, vēlamās etniskās attiecības starp pamattautu un pārējām šeit dzīvojošām tautībām varētu izveidoties 2005.-2010.gadā.

Latviešu skaits Latvijā nav liels. Tiek lēsts, ka 1995.gada sākumā bija 1385 tūkst. cilvēku. To skaits līdz šim audzis lēni. Taču var sagaidīt, ka latviešu skaits ar laiku palielināsies gan dabiskā pieauguma ceļā, gan atgriežoties Dzimtenē ārvalstu latviešiem, gan daļēji arī asimilācijas ceļā (latviešu prestižs paaugstinās).

Tātad jautājums par nelatviešu repatriāciju (reemigrāciju) tuvākajos 10-15 gados jārisina praktiski. Kādi pasākumi būtu lietderīgi, lai no Latvijas civilizēti izbrauktu lielākā daļa nelatviešu?

Uz lietām jāskatās reāli. Atgriezties vietās, no kurienes austrumslāvi ieradās Latvijā, viņi acīmredzot būtu ar mieru tad, ja Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā būtu labāka kārtība un augstāks ekonomikais līmenis, nekā tas tagad ir Latvijā. Stāvoklis atbraucēju (un viņu pēcnācēju) dzimtenē (tēvzemē) ir sliktāks, dzīveslīmenis zemāks, nekā tas ir tagad viņu dzīvesvietā Latvijā.

Rietumos dzīvojošo latviešu skaits ir apmēram 135 tūkstoši cilvēku, bet austrumos, galvenokārt Krievijā, dzīvo 65 tūkstoši latviešu. Tātad rezerves latviešu skaita papildināšanai Latvijā it kā būtu pietiekamas. Taču tas tikai tā šķiet. Maz cerību, ka no rietumiem repatriēsies liela daļa latviešu. Taču pārāk lielas cerības nav arī par austrumu latviešiem. Arī austrumlatvieši savās mītnes zemēs ir iedzīvojušies, nereti pat vairāku paaudžu garumā.

Līdzīgā situācijā ir arī rietumos dzīvojošie latvieši. Arī viņi nesteidzas atgriezties savā tēvzemē tāpēc, ka viņu pašreizējā dzīvesvietā dzīve ir nodrošinātāka un ērtāka, nekā to tuvākajos gados var solīt Latvijā. Tautiešus no Rietumvalstīm sagaidīt būs grūti, jo nav ar ko viņus vairāk pievilināt kā vienīgi ar tēvzemes auru. Bet par to, kā samazināt Latvijā dzīvojošo austrumslāvu skaitu, būs jādomā, turklāt jau vistuvākajā laikā.

Repatriācija uz austrumiem ritētu vieglāk, ja šīs valstis būtu ieinteresētas sagaidīt atpakaļ savus dēlus un meitas. Taču tās ir lielas tautas, kurām pāris desmiti, pat simti tūkstošu savu tautiešu neko lielu nenozīmē. Tātad pamudinājumam reemigrācijas procesā jānāk no Latvijas puses. Par zināmu pamudinājumu var uzskatīt pārkārtojumus, ko Latvijā veic, pārejot uz tirgus ekonomiku, un citus pasākumus.

50.-80. gados Latvijā tika izveidota tautsaimniecība, kas neatbilda ne vietējām iespējām, ne vajadzībām. Tika veidoti lieli, pat pārāk lieli rūpniecības un celtniecības uzņēmumi un organizācijas, kurās nodarbināja tūkstošiem no austrumteritorijām atbraukušo cilvēku. Tagad redzam, ka šajos uzņēmumos var nodarbināt labi ja trešdaļu. Daļa no tiem, kas agrāk strādāja rūpniecībā vai celtniecībā, to vidū 75-80 procenti bija nelatviešu, iekārtojās tirdzniecībā un citur. Tomēr liela daļa, lai nekļūtu par bezdarbniekiem, darba meklējumos no Latvijas aizbrauca.

Pēckara gados Latvija bija pārvērsta par sava veida "caurbrauktuvi" austrumteritorijas cilvēkiem. Statistikas dati rāda, ka 45 pēckara gados Latvijā "apgrozījās" aptuveni 4 miljoni civiliedzīvotāju no austrumteritorijām. Pēckara un vēlākos gados te iebrauca, padzīvoja un pēc tam aizbrauca lielākā daļa no iebraukušajiem (un pierakstītajiem) cilvēkiem. Taču no tiem gandrīz miljons arī nostiprinājās uz ilgāku palikšanu, bet apmēram 3 miljoni atkal atgriezās atpakaļ.

Latvijā notikušo sauc par rotācijas migrāciju. Tāda rotācija Latvijā bija sistemātiska. Daļēji šīs rotācijas migrācijas pārpalikums pamazām atgriežas savās sākotnējās dzīvesvietās. Taču bez pamudinājuma no abām pusēm tas notiek lēni un mokoši. Repatriācijas temps ir pārāk lēns. Pēdējos gados tas pat samazinās. Var uzskatīt, ka repatriācija ir valsts politiskās un ekonomiskās stabilitātes priekšnosacījums un garants.