Anna Žīgure, atjaunotās Latvijas pirmā vēstniece Somijā un Igaunijā, Triju Zvaigžņu ordeņa komandiere, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Arī latvieši un igauņi tagad lasa stāstus par Latviju, ko jūs savulaik adresējāt Somijas ļaudīm, lai darītu viņiem labāk pazīstamu savu zemi un tautu. Nesenajos grāmatniecības svētkos "Es stāstu par Latviju" tika atzīta par vienu no skaistākajām dokumentālās prozas grāmatām un izskanēja doma, ka skolēniem no tās vajadzētu mācīt Latvijas mīlestību. Kā šī grāmata veidojās un kāda ir tās rezonanse citās tautās?

— Kad drīz pēc neatkarības atgūšanas kļuvu par Latvijas vēstnieci, man ļoti bieži nācās somiem skaidrot, kas mēs esam, ar ko atšķiramies. Pāris vārdos to nevarēja izstāstīt. Man liekas, ka mūsu tautai piemīt kāds īpašs, no senatnes nācis spēks, kaut kas īsts un patiess. Meklēju vārdus, kā atklāt visu to gaišo, labo. Esot ārpus Latvijas, es uz to varēju palūkoties it kā no malas. Līdz ar to — objektīvāk, plašākā skatījumā. Varēju salīdzināt. No iztālēm labāk atklājās vērtības un arī trūkumi. Radās grāmata, kam devu nosaukumu "Tomēr tik tuvu". Nodaļu "Dzīvesbiedra dienasgrāmata" uzrakstīja mans vīrs žurnālists Juka Rislaki. Somijā grāmata iznāca 1997. gadā un divus gadus vēlāk — Igaunijā. Atsaucība bija tik liela, ka somu izdevniecība "Otava" lūdza uzrakstīt vēl otru grāmatu. Tai pamatu deva mani braucieni pa mūsu valsti un tikšanās ar ļaudīm Latvijas novados. Nosaukumu "Latvijas zeme un debesis" ieteica Anti Lasila — Somijas pirmais vēstnieks mūsu valstī. Latviešu izdevumā ir kopā abas grāmatas. Esmu lasījusi vairākas labvēlīgas recenzijas, bet visvairāk mani iepriecināja tā, ko tikko saņēmu no Igaunijas. Autore ir igauņu žurnāliste, kas strādā Somijā. Un viņa raksta, ka ar šo grāmatu latvieši no upurjēriem iecelti pasaules vēsturē.

— Šķiet, tieši optimistiskā dzīves izjūta, ko izstaro šī grāmata, liedz ļauties upurjēra sindromam. Tā, nodaļā par Pirmā pasaules kara beigu cēlienu, kad Latvija, kā rakstīja jūsu vectēvs Edvarts Virza, "ienaidnieka uzvarēta, izpostīta un gandrīz bez dzīvības gulēja pie pasaules lielceļa" un 850 tūkstoši cilvēku devās bēgļu gaitās, jūs no savas vecmāmiņas Elzas Stērstes atmiņām par milzīgo bēgļu nometni Jelgavas pievārtē citējat arī rindas: "Apbrīnojama bija disciplīna, ko cilvēki kā iepriekš sarunājuši, ieturēja. Tā ir kultūra, baltu tautu vecvecā kultūra, kas no aizmūžiem uzpeld liktenīgā brīdī." Grāmatas lappusēs minēti skaitļi, kas raksturo briesmīgo genocīdu pret latviešu tautu, kurš skāris arī jūsu dzimtu. Bet Elzu Stērsti čekas pagrabos spēcināja no aizmūžiem nākusi tautasdziesma, un no Sibīrijas viņa mazmeitai atsūtīja dzejas rindas:

Atmiņas kā sniegi irst,

Viss, kas ļauns, ir jāaizmirst.

— Tā bija vecmāmiņas dzīves gudrība: neļauties rūgtām, sāpīgām atmiņām, bet dzīvot šodienā un domāt par nākotni. Un izrādās, ka to šajā vienkāršajā dzejolītī var izlasīt arī citi cilvēki. Pirms diviem gadiem man pēkšņi no Baku atrakstīja kāds somu statistikas pārvaldes darbinieks, kas tur bija komandējumā. Un vēstulē bija teikts: "Visvairāk man šajā dzīves posmā palīdzējis jūsu vecmāmiņas dzejolis." Pagājušajā vasarā mūsu ceļi nejauši krustojās: viņš ar somu tūristu grupu bija ieradies Jūrmalā un ieraudzīja mani kādā Jomas ielas kafejnīcā. Pienāca klāt, sacīja, ka esot man rakstījis, un lūdza atļauju nofotografēt. Tā bija jauka tikšanās.

Kad Elzu Stērsti līdz ar Kurtu Fridrihsonu, Mildu Grīnfeldi, Ievu Lasi un vairākiem citiem kultūras cilvēkiem 1951. gadā apcietināja, man bija nepilni trīs gadi, tomēr atceros mūsu gājienu pie viņas uz cietumu. Palikuši arī viņas atmiņu pieraksti. Mājās vecmāmiņa atgriezās jau daļēji paralizēta, bet nekad man viņa nav likusies nevarīga un bezspēcīga. Viņa bija mīļa, runāja klusā balsī, bet ar cieņu, tā ka nevarēja nejust respektu. Atceros, kad viņa atbrauca pie mums uz Mellužiem, viņa man ar pirmo dienu lika ēst ar labo roku.

Tā kā esmu kreile, man nepavisam negribējās tūlīt paklausīt. Arī viņa pati bija kreile un mani ļoti labi saprata, bet palika pie sava. Es visādi centos izkaulēt kaut vienu dienu un sākt ar rītdienu, bet viņa teica — kas jādara, tas jādara tūlīt. No vecmāmiņas esmu mācījusies visām dzīves likstām tikt pāri ar aktīvu, pozitīvu rīcību un labām domām.

Es ļoti ticu labo domu spēkam un vairos no ļaunām domām. Esmu lasījusi, ka tam cilvēkam, par kuru domājam ko sliktu, tiekot tikai viena sestā daļa no viņam raidītā ļaunuma, pārējās piecas sestdaļas paliekot mums pašiem. Kāpēc tad ārdīt sevi ar šo ļaunuma enerģiju! Juka kādreiz zobojās, ka es laikam gan esot vienīgā vēstniece, kas sestdienās klausās koncertus "Pēc radioklausītāju vēlēšanās", bet man patīk arī mūsu apsveikuma raidījumi "Vienīgi jums". Tie var likties naivi, uz tiem var skatīties no augšas, jo dziesmas jau skan vienas un tās pašas. Bet tie teksti! Tur runā cilvēki no visām Latvijas malām, un viņi pasaka tik daudz laba par saviem tuviniekiem un draugiem. Nekāda naidīguma, nekādas nenovīdības. Es jūtos kā uz citas planētas. Tas vairo pārliecību, ka nemaz neesam tik slikti, kā paši par sevi un savu valsti sakām.

— Tāda pārliecība vajadzīga ikvienam, bet tajā laikā, kad bijāt vēstniece, jums tā acīmredzot bija dzīves nepieciešamība.

— Jā, visu to slikto, kas mums ir, — gan par korupciju un negodīgumu, gan pedofilijas skandāliem un citām nelaimēm — ārzemnieki zina daudz labāk par mums. Un arī man dažādās nebūšanas no attāluma bija vēl skaidrāk redzamas. Bija šaubu un neticības mirkļi, kad es pati sev jautāju: "Ko tu īsti pārstāvi? Kas tā ir par valsti?" Un vienmēr tas pamats, uz kura varēju droši stāvēt, bija apziņa, ka tauta, kuru es pārstāvu, ar pacietīgu spītu izturējusi visus pazemojumus, visas svešu varu uzspiestās ciešanas, tomēr spēdama saglabāt gaišu dvēseli. Par savas neatkarības atgūšanu mēs cīnījāmies brīvības, ne atriebības ideju vārdā. Un palīdzēja nesalauztais tautas gara spēks, kas taču nekur nav pazudis. Pēc mūsu Nacionālās operas kora, solistu un vīru kora "Gaudeamus" brīnišķīgā koncerta, kas 1995. gada pavasarī notika jaunuzceltajā Helsinku operas namā, Somijas prezidents Marti Ahtisāri sacīja: "Tauta, kurai ir tāda kultūra un gara spēks, noteikti izdzīvos!" Es domāju, ka arī mums pašiem vairāk vajadzētu priecāties un citiem stāstīt par to labo, kas mums ir. Ar slikto ir pilnas avīzes, par to skaļi pauž politiķi un žurnālisti, labais bieži vien paliek nepamanīts. Tiesa, arī mani nereti pārņem bezspēcības sajūta, kad dzirdu par visādām bezjēdzībām. Dažkārt nevar īsti saprast, kas ir daudzo ačgārnību pamatā — muļķība vai tīša pretdarbība. Tās ir parādības, kas bieži vien pārklājas, un nevar pateikt, kur viena beidzas un otra sākas. Tomēr nevajadzētu arī pārlieku pārspīlēt un uzreiz mālēt visu melnās krāsās. Varbūt muļķība nāk no neizglītotības, no vienkāršas pasivitātes. Ja es varu kaut ko ietekmēt un mazināt ļaunumu, cenšos to darīt. Bet, ja tas nav manos spēkos, es mēģinu norobežoties no tā. Un esmu cieši pārliecināta, ka daudz ko var palīdzēt kultūra un izglītība. Vajadzīga ļoti laba izglītība visai tautai, visām paaudzēm.

Savos braucienos pa Latviju esmu sastapusi daudz apbrīnojamu cilvēku, tādu kā Rancānu ģimene Makašānos vai Jete Užāne Dzērbenes "Lejniekos". Pie Jetes pirmo reizi aizbraucu kopā ar savu krustmāti Zentu, mākslinieka Kurta Fridrihsona atraitni. Kopš tā laika "Lejniekos" iegriežos ik vasaru, šoruden — kopā ar mazdēlu Akselu. Jete jau ilgus gadus vada savas dienas, būdama piesaistīta pie gultas un invalīda ratiņiem. Sarunājoties ar viņu, rodas izpratne par īstajām vērtībām un attiecībām savā dzīvē un dzīvē vispār. Viss, kas bija licies tik grūts, nepanesams un rūgts, kļūst sīks šo kluso ikdienas ciešanu priekšā. Fiziski būdama tik sīka un nevarīga, viņa izstaro lielu dvēseles gaišumu un dod gara spēku daudziem cilvēkiem.

— Kā jums šķiet, kam mums pašlaik visvairāk vajadzīgs gara spēks?

— Man liekas, ka būtu jāpieliek visi spēki, lai pārvarētu milzīgo atsvešinātību starp varu un sabiedrību. Var teikt, ka tāda ir arī Itālijā vai vēl kādā citā valstī. Bet lielās valstīs ar lielu iedzīvotāju skaitu tas nav tik bīstami. Mūsu ir maz, un tik dziļa nesaprašanās aiza var apdraudēt mūsu turpmāko attīstību. Somijā es šādu atsvešinātību nenovēroju. Tur sabiedrība jūt cieņu pret varas nesējiem. Nav tā, ka politiķus celtu uz pjedestāla un pēc tam tikpat lielā vienprātībā gāztu no tiem. Helsinku centrā, kur netālu no parlamenta ēkas uzcelti pieminekļi visiem Somijas prezidentiem, pērn rudenī atklāja pieminekli Urho Kalevam Kekonenam, kam apritēja simtā dzimšanas diena. Tiek diskutēts, vai viņš nav pieļāvis kādas kļūdas, varbūt gājis par tālu attiecībās ar PSRS, taču visi atzīst, ka viņš kā prezidents ilgus gadus veicis lielus, svarīgus darbus savas valsts un tautas labā. Īpaša nozīme tikusi piešķirta izglītībai, tautas kvalitātes uzlabošanai.

Starp citu, Somijā skolēni visās skolās saņem bezmaksas pusdienas. Pamatskolas izglītība ir obligāta, un tur nav iespējami ne ielu bērni, ne pamesti bērni. Un cilvēki tiešām mācās visu mūžu, populāras ir arī pensionāru universitātes. Tās ir patiesas rūpes par tautas kvalitāti. Tāpat Somijā ir īpašas nacionālās programmas, kuru mērķis ir panākt, lai apdzīvota būtu visa valsts teritorija, visa somu zeme.

Latvijas sabiedrībā nomācoša ir dziļā aiza starp bagātību un nabadzību. Mēs zinām, ka viena cilvēka labklājība ir visas tautas labklājības sākums. Protams, ja šī bagātība nav iegūta noziedzīgā ceļā. Laiku pa laikam dzird, ka daudziem sabiedrībā pazīstamiem mantīgiem ļaudīm tiek pārmestas dažādas negodīgas darbības. Tā kā šie pārmetumi netiek pienācīgi pārliecinoši atspēkoti, cilvēkos rodas neticība. Un gandrīz vai naids pret bagātību vispār. Nosodot negodīga ceļa gājējus, cilvēki vairs negrib novērtēt godīgu pūliņu augļus, cienīt cilvēkus, kas ar savām zināšanām, darbu un talantu pratuši tikt pie pārticības un varbūt arī bagātības.

Liels gara spēks neapšaubāmi vajadzīgs arī tam, lai mēs droši varētu pastāvēt pasaulē, justies kā līdzīgi un vienlīdz cienījami blakus citām valstīm un tautām. Augstā garīgā pakāpē mūs pacēla Baltijas tautu brīvības ceļš ar dzīvo ķēdi no Tallinas līdz Viļņai un it sevišķi — Barikāžu dienas. Tāpat kā somi 1939. gadā mēs 1991. gada janvārī pārkāpām pāri nāves baiļu slieksnim, bijām gatavi mirt par brīvību. Cilvēki bija skaisti, starojoši. Alberts Bels toreiz mūs brīdināja: "Mēs gūsim visu tautu simpātijas, mums ies labi, kamēr mēs gaiši spīdēsim. Ja kļūsim par nīgriem liliputiem, mūs vairs nepavadīs tas labais un arī citas tautas novērsīsies no mums." Man daudzkārt bijusi iespēja pārliecināties par šīs domas pareizību. Es pacietīgi esmu stāstījusi un skaidrojusi, kādus pāridarījumus esam cietuši, kādas netaisnības mūsu tautai nodarītas. Citu zemju valstsvīri un diplomāti to visu pieklājīgi noklausās, bet es redzu — tas, kas noticis pirms piecdesmit gadiem, lai kādas ciešanas mums arī sagādājis, šodien nevienu neinteresē. Protams, mums sava vēsture nav jāaizmirst un savi upuri ir jātur svēti, bet mēs nedrīkstam arī kļūt kā tādas uzmācīgas lapsenes, kas prot tikai bendēt visiem nervus.

Diemžēl pasaulē pastāv lielo un bagāto valstu patiesība un mazo un nabadzīgo valstu patiesība. Mēs esam valsts ar nelielu teritoriju un trūcīgām finansēm, mēs neko nepanāksim, sizdami dūri uz galda. Mūsu spēks var būt tautas kvalitāte, zemnieciska dzīves gudrība. Un draugi visā pasaulē. Mēs par to daudz tikām runājuši ar Lennartu Meri. Savā laikā viņš strādāja Igaunijas, es — Latvijas rakstnieku savienības valdē, pēc tam abi kļuvām par savu valstu vēstniekiem Somijā. Virtuvē tēju dzerdami, mēs runājām par to, kā savstarpējie kašķi gan pašā valstī, gan attiecībās ar kaimiņiem mūs novājina, kavē mūsu attīstību.

— Nodaļa, ko uzrakstījis jūsu dzīvesbiedrs, ir ļoti jauka, ar lielu labvēlības devu. Tajā ir arī šādas rindas: "Reizēm esmu mēģinājis mazliet iebilst, kad Anna man pārāk liela Somiju un somus. No otras puses, arī es esmu izjutis to bezgalīgo draudzību un palīdzētgribu, ar kādu daudzi somi izturas pret Annu un Latviju. Tad es jūtos pieveikts: mani tautieši rāda savu labāko pusi." Arī jūs rakstāt par somu lielo atsaucību un pretimnākšanu. Vai mūsu tautu raksturos ir vairāk kopīgā vai atšķirīgā?

— Es domāju, ka mēs dzīvojam saulainākā zemes stūrītī. Pat koki mums izaug ar kuplāku lapotni. Ja nu kaut kas ir, ko somi no mums var mācīties, tad tas ir optimisms, gaišs skatījums uz dzīvi. Bet kopīgā mums noteikti ir vairāk. Strādīgums, darbagriba, pacietība, dvēseles spēks. Varētu turpināt. Soms, kā viņi paši saka, kaut vai pelēkam akmenim ies cauri, bet savu sasniegs. Mēdz teikt, ka latvieši esot runātīgāki. Soms izdomā, rīkojas un tikai tad runā. Mēs — bieži vien otrādi. Arī Juka vispirms pamatīgi izdomā un tikai tad kaut ko saka, ja vispār vērts par to runāt. Un vēl — somi nemēdz runāt par saviem labajiem darbiem. Tā tas ir arī lielās lietās. Piemēram, Somija nekad nav dižojusies ar savu atbalstu Baltijas valstīm to virzībā uz Eiropas Savienību, kaut gan šis atbalsts ir ļoti nozīmīgs. Latvija saņēmusi no Somijas lielu palīdzību, piemēram, savas robežsardzes izveidošanā. Tikušas piedāvātas arī dažādas izglītības, lauksaimniecības un jauno tehnoloģiju ieviešanas programmas, tikai mēs ne vienmēr esam bijuši gatavi tās pieņemt. Kaut ko vairāk par somiem un Somiju droši vien pastāstīs Juka. Viņš iecerējis uzrakstīt grāmatu, kas būs adresēta cittautiešiem, līdzīgi kā mana grāmata par Latviju.

— Vecmāmiņa jums esot ielikusi otru vārdu Velēda. Vai esat tajā kādreiz saukta?

— Padomju laikos jau otru vārdu neatzina, tāpēc biju to gandrīz aizmirsusi. Bet vārds laikam bija manī snaudis, un, kad rakstīju grāmatu, tas atmodās. Ķeltu un arī īru mitoloģijā par velēdām sauktas tādas mītiskas būtnes — pa pusei sievietes, pa pusei burves — , kas pļavās lasījušas ārstnieciskas zālītes un palīdzējušas cilvēkiem. Vecmāmiņa stāstīja, ka tās bijušas dievietes, kas ar sudraba dzirklēm griezušas zelta pavedienus. Varbūt tā bija tikai fantāzija. Vecmāmiņa pati kaut kad trīsdesmitajos gados krāsojusi dzijas un audusi paklājus, viņai tas paticis. Sev par lielu pārsteigumu es kādā Helsinku veikalā nesen ieraudzīju dabas kosmētikas firmas zīmi "Velēda". Tad laikam jau ir taisnība par tām zālītēm, ko manas vārdamāsas lasījušas.

— Jūs kādreiz sacījāt, ka esat iecerējusi grāmatu par savu vecmāmiņu — dzejnieci, prozaiķi, dramaturģi un tulkotāju Elzu Stērsti. Kā sokas?

— Esmu runājusies ar daudziem cilvēkiem un lasījusi rakstnieku un kultūras darbinieku atmiņas. Helsinku bibliotēkās man labi ļaudis sameklēja trīsdesmitajos gados izdotas grāmatas par dzīvi un noskaņu Parīzē pagājušā gadsimta sākumā, kad Elza Stērste Sorbonnas universitātē studēja mākslas vēsturi. Šovasar gribu aizbraukt uz Sanktpēterburgu, kur vecmāmiņa mācījās konservatorijā. Man nav konkrētas adreses, kur viņa tolaik dzīvojusi, bet svarīgi jau ir arī pastaigāties zem tām pašām debesīm, kur viņa kādreiz staigājusi.

— Arī jūsu grāmata "Es stāstu par Latviju" izskan ar etīdi par debesīm un optimistisko sentenci "Katram mākonim zelta maliņa". Jūs atsaucaties uz folkloru, citējat Zentu Mauriņu un Jāni Jaunsudrabiņu. Kāpēc jūs mākoņi tā iedvesmo?

— Tie ir tik brīvi un neatkarīgi! Bez tā smagā pagātnes sloga, kas te, uz zemes, bieži vien liek sevi manīt. Mākoņi nekad nav bijuši okupēti. Tie dod domām ceļu un prātam skaidrību.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore