Ģimeņu dzīvesveids un tautas vitalitāte

no 1.lpp.

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, - "Latvijas Vēstnesim"

Latviešu, krievu un citu tautību mājsaimniecību un tajās dzīvojošo personu 2. tabula

sadalījums pa mājsaimniecību demogrāfiskām grupām 1997. g., procentos

Mājsaimniecību (ģimeņu), kuras veido precēts pāris ar bērniem(-u) līdz 15 gadu vecumam, 3. tabula

sadalījums apakšgrupās pēc bērnu skaita 1997. g., procentos

Pilsētu un lauku mājsaimniecību (ģimeņu), 4. tabula

kuras veido precēts pāris ar bērniem(-u) līdz 15 gadu vecumam

bez citiem mājsaimniecības locekļiem,

sadalījums apakšgrupās pēc bērnu skaita 1997. g., procentos

Tā kā pēc iedzīvotāju statistikas datiem 1997.gadā no visiem valsts iedzīvotājiem 55,3 % bija latvieši, var secināt, ka latviskās mājsaimniecībās dzīvoja par 5,5 procentu punktiem mazāk (55,3 - 49,8). Šī latviešu daļa dzīvoja tautību ziņā jauktās mājsaimniecībās. Krievu tautības iedzīvotājiem šī daļa ir vēl lielāka. Krievu tautības iedzīvotāju īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā 1997.g. bija 32,5, bet krievu mājsaimniecībās dzīvoja 23,6 %. Starpība ir 8,9 procentu punkti, kas raksturo krievu tautības iedzīvotāju daļu, kas dzīvo tautību ziņā jauktās mājsaimniecībās.

Mājsaimniecību demogrāfiskās grupas

Mājsaimniecības demogrāfisko grupu nosaka tās locekļu skaits un viņu radniecība. Zinātniskajā literatūrā ir izmantotas dažādas demogrāfiskās grupas un apakšgrupas. Turpmāk lietotās grupas un apakšgrupas ir veidotas speciāli mūsu pētījumiem, un tām nav oficiāls vai vispārpieņemts raksturs.

Pavisam esam izdalījuši sešas demogrāfiskās grupas jeb pamatgrupas (2. tabulas 1. aile).Pirmās trīs grupas veido mājsaimniecības, tās ir arī ģimenes, kurās ir līdz 15 gadus veci bērni. Pēc visas Latvijas datiem, tās ir 25,3 % no mājsaimniecību skaita un 39,1 % no tajās dzīvojošo locekļu skaita. Tās var nosaukt par demogrāfiski aktīvām mājsaimniecībām. Ceturto, ļoti plašu grupu veido precēti pāri bez nepilngadīgiem bērniem. Lielākoties, bet ne vienmēr šo mājsaimniecību kodolu veido gados vecāki cilvēki, kuri savus bērnus jau izaudzinājuši. Arī šī grupa pilnībā atbilst ģimenes prasībām. Pirmās četras mājsaimniecību grupas, kuras var uzlūkot arī par ģimenēm, Latvijā veidoja 53,0 % no visu mājsaimniecību un 69,4 % no tajās dzīvojošo locekļu skaita.

Piekto, mūsdienu apstākļos plašu grupu veido vieninieki, kuri ir 31,5 % no visām Latvijas mājsaimniecībām. Pēc aprēķiniem kā vieninieki Latvijā dzīvo 13 % iedzīvotāju.

Pēdējā grupā savāktas visas mājsaimniecības, kuras neatbilst iepriekšējo grupu prasībām. Pēc ekspertīzes vērtējuma lielākā daļa no tām arī būs ģimenes: kopā dzīvojoši brāļi un (vai) māsas, kāds no vecākiem ar pieaugušu bērnu u.c. Var būt arī netradicionālas mājsaimniecības, ko izveido attāli radinieki vai ar radniecību nesaistīti cilvēki.

Salīdzinot latviešu un krievu mājsaimniecību sadalījumu demogrāfiskās grupās, redzams, ka demogrāfiski aktīvo mājsaimniecību īpatsvars ir gandrīz vienāds: latviešiem 23 %, krieviem 23,5 %. Toties demogrāfiski aktīvās mājsaimniecībās dzīvojošo personu sadalījums ir atšķirīgs: latviešiem 38 %, krieviem 35,7 %. Tas nozīmē, ka latviešiem demogrāfiski aktīvās mājsaimniecības vidēji ir lielākas nekā krieviem, biežāk sastopamas ģimenes ar diviem un vairāk bērniem. Krieviem lielāku īpatsvaru nekā latviešiem gan mājsaimniecību, gan iedzīvotāju skaitā veido vientuļās mātes ar bērnu(-iem). Tas nozīmē, ka krievu ģimeņu sabrukšanas process ir straujāks nekā latviešu, kaut arī laulību šķiršana ir izplatīta abu tautību vidū.

Latviešiem, ņemot vērā lielāku veco ļaužu īpatsvaru, ir nedaudz lielāks vieninieku mājsaimniecību un vientuļi dzīvojošo personu īpatsvars nekā krieviem. Toties krieviem diezgan ievērojami vairāk mājsaimniecību un personu nonāk citā (netradicionālā) grupā.

Viens, divi, trīs bērni

Demogrāfiskās krīzes turpmāko gaitu lielā mērā noteiks vecāku attieksme pret otro bērnu. Statistikas izpratnē - pieaugs vai samazināsies divu bērnu ģimeņu izplatība, salīdzinot ar vienbērna ģimenēm. Triju un vairāk bērnu ģimeņu izplatība pašreiz ir maza, un to īpatsvara pieaugumu tuvākā laikā prognozēt nav pamata.

Ģimeņu sadalījumu pēc bērnu skaita var redzēt demogrāfiskā grupā, ko veido precēts pāris ar bērniem līdz 15 gadu vecumam bez citiem mājsaimniecības locekļiem (3. tabulas 1. daļa). Šīs ģimenes arī ir "visjaunākās", tādēļ viņu vērtību orientācija visvairāk ietekmēs tautas vitalitāti.

Salīdzinot šādu ģimeņu sadalījumu pēc bērnu skaita, redzam, ka no latviešu ģimenēm 49,1 % ir divbērnu ģimenes. Divi bērni vēl ir izplatītākais bērnu skaits jaunajās latviešu ģimenēs. Turpretī krieviem visizplatītākā jau ir vienbērna ģimene, kas sastāda 55,0% no aplūkojamās demogrāfiskās grupas mājsaimniecību skaita. No jaunajām latviešu ģimenēm vēl 15,6 % ir triju un vairākbērnu ģimenes, bet krieviem tādu tikai 6,7 %.

Līdzīga aina vērojama demogrāfiskā grupā, ko veido precēts pāris ar bērniem līdz 15 gadu vecumam, bet vēl ar citiem mājsaimniecības locekļiem. Šajā demogrāfiskā grupā tiklab latviešiem, kā krieviem dominē vienbērna ģimenes, tomēr divbērnu ģimenes latviešiem ir par 11,2 procentu punktiem vairāk nekā krieviem.

Jāņem vērā, ka aplūkojamā pētījumā par bērniem skaitīti tikai tie, kuri vēl nav pārsnieguši 15 gadu vecumu, tātad nav darbspējīgi un atrodas vecāku apgādībā. Ja bērns ir pārsniedzis 15 gadu vecumu un joprojām dzīvo pie vecākiem, tas 3. tabulas un citos līdzīgos grupējumos tiek skaitīts par "citu" mājsaimniecības locekli. Tieši tas varētu būt galvenais cēlonis, kādēļ otrajā demogrāfiskā pamatgrupā daudz izplatītākas ir ģimenes ar maz bērniem nekā pirmajā grupā. Ja bērnus saprastu radniecības nozīmē, tas ir, bez vecuma ierobežojuma, arī otrajā demogrāfiskā grupā to būtu vairāk. Tādēļ otrās demogrāfiskās grupas ģimenes pretstatā pirmās grupas ģimenēm varētu uzlūkot par "vecām" - tās daļu savu bērnu jau izaudzinājušas līdz darbspējas vecumam.

Plašuma faktors

Jau dzīvnieku un putnu pasaulē katrs pāris cenšas aizņemt un nosargāt zināmu teritoriju, kas nepieciešama sekmīgai pēcnācēju izaudzināšanai. Vairāki iepriekšējie pētījumi parādīja, ka arī cilvēku, resp., ģimeņu, demogrāfiskā vitalitāte ir atkarīga no rīcībā esošās miniteritorijas. Pilsētas apstākļos tas ir plašāks un neapdraudēts dzīvoklis vai - vēl labāk - personīgā māja. Laukos tam pievienojas arī ģimenes īpašumā vai vismaz ilglaicīgā valdījumā esošā zemes platība.

Pētījumi, kas veikti pēc šī gadsimta sākuma un pirmās puses datiem, ir vairākkārt apstiprinājuši, ka laukos dzīvojošām ģimenēm, kur plašums ir lielāks, vidēji ir vairāk bērnu nekā pilsētās. To apstiprina arī mūsu kārtējā pētījuma dati (4.tabula).

Ja laukos no "jauno" ģimeņu demogrāfiskās grupas tikai 31,1 % ir vienbērna ģimenes, tad pilsētās tādu ir jau 48,8 %. Laukos ir daudz lielāks triju, četru un vairākbērnu ģimeņu īpatsvars, kaut arī tas nav liels un pietiekams demogrāfiskās krīzes pārvarēšanai.

Iepriekš aplūkotā latviešu ģimeņu lielāka vitalitāte, salīdzinot ar krievu ģimenēm, zināmā mērā ir izskaidrojama ar vēsturiski tradicionālo dzīvesvietu. Latviešu īpatsvars laukos ir daudz lielāks nekā pilsētās. Tomēr tautības un dzīvesvietas faktori pilnīgi nepārsedzas. Piemēram, vienbērna ģimeņu īpatsvars "jauno" ģimeņu demogrāfiskā grupā krieviem ir par 19,7 procentu punktiem lielāks nekā latviešiem (55,0 - 35,3), bet pilsētās par 17,7 procentu punktiem lielāks nekā laukos (48,8 - 31,1).

Atsevišķi pilsētu un lauku mājsaimniecību grupējumi tautību un demogrāfiskās grupās vēl nav izstrādāti. Tie var izrādīties arī nepietiekami reprezentatīvi, jo viss novērojumu masīvs ir jāsašķeļ ļoti daudzās grupās un apakšgrupās. Dažās apakšgrupās nonākušais mazais novērojumu skaits vairs nenodrošina šīs apakšgrupas vidējo un citu raksturotāju reprezentativitāti.

Ko gribam: peļņu vai tautas vitalitāti?

Zinātnieki un praktiķi, kuri kādreiz ir izmantojuši optimālo programmēšanu, ļoti labi zina, ka optimālais plāna variants ir būtiski atkarīgs no uzdotās mērķa funkcijas jeb optimalitātes kritērija.

Tāpat ir ar valsts saimniecisko politiku. Tikai mums vēl nav pārliecinošu makroekonomikas modeļu un pietiekami drošas sākotnējās informācijas, lai ar datoru imitētu tās vai citas saimnieciskās politikas sociālās un demogrāfiskās sekas.

Taču jau izdarītie aprēķini un ekspertīzes vērtējumi ļauj droši secināt, ka valsts saimnieciskā politika jāveido būtiski atšķirīga, ja par optimalitātes kritēriju ņem kapitāla peļņu un tautas labsajūtu, kas izpaužas arī tās vitalitātē. Līdz šim kopš valsts neatkarības atjaunošanas visas valdības ja ne par vienīgo, tad par galveno kritēriju ir izvirzījušas maksimālu peļņu. Tādēļ nav brīnums, ka valsts ir novesta līdz smagai demogrāfiskai krīzei.

Vēl ļaunākus rezultātus sola kapitālistiskais darvinisms, ko pēdējā laikā tiešāk vai netiešāk propagandē dažas politiskās partijas: "Viss maksā tik, cik tas maksā", un no tā izrietošais "izdzīvos tie, kuri izdzīvos".

Šādas valsts nekontrolētas ekonomiskas "selekcijas" apstākļos labklājību iegūs neliela tautas daļa, pārējai, lielākajai daļai grimstot nedrošībā, daļai arī bezcerībā un nabadzībā. Izdzīvošanai nolemtā daļa varbūt spēs nodrošināt kapitālam vajadzīgo peļņu, bet tā būs daudzkārt par mazu, lai nodrošinātu tautas ataudzi un tās izdzīvošanu tālākā nākotnē.

Tiem politiķiem, kurus interesē tautas izdzīvošana tālākā un demogrāfiskās krīzes pārvarēšana jau tuvākā nākotnē, ir jāvadās pavisam no citiem kritērijiem. Tautu nespēj ne saglabāt, ne atjaunot bagāta saimnieciska elite vienkārši tādēļ, ka tā nav domājama pietiekami daudzskaitlīga. Lai nodrošinātu tautas normālu atjaunošanos, par mērķi ir jāizvirza nevis elites, bet tautas lielākās daļas labklājība.

Neizvēršot šo raksta daļu par saimnieciskās politikas koncepciju, atzīmēsim vienīgi to, ka pašreiz par spekulāciju objektu un peļņas avotu nedrīkst pārvērst tos faktorus, kas nodrošina ģimenēm iepriekš minēto "miniteritoriju". Laukos tā ir zeme, saglabājot ģimenes saimniecības kā lauksaimnieciskās ražošanas pamatformu. Pilsētās - dzīvokļi, kuriem jāpaliek drošiem pret izlikšanām un ar fiksētām īres maksām neatkarīgi no namīpašuma piederības.

Valsts demogrāfiskā politika tikai tad varēs būt sekmīga, ja tā balstīsies uz atbilstošu sociālo politiku, bet pēdējā - uz darba demokrātijai atbilstošu saimniecisko politiku.