PIE SAKNĒM

Mūsu — Latvijas — ordeņi faktos un skaitļos

Pēc pāris dienām apritēs 60 gadi, kopš 1938. gada 12. jūlijā Ministru kabinets pieņēma un Valsts prezidents Kārlis Ulmanis izsludināja Likumu par ordeņiem un goda zīmēm. Tiesa, tas pirmo reizi publicēts "Valdības Vēstnesī" 26. jūlijā, bet stājās spēkā tikai pēc mēneša — 1938. gada 11. augustā. Līdz tam Latvijas Republikā šāda apkopojoša likuma par visiem valsts apbalvojumiem nebija, pastāvēja tikai divu ordeņu — Lāčplēša Kara ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa — statūti un atsevišķi noteikumi. Šāda likuma mūsu valstī nav arī pašlaik, kas arī ir saprotams, jo vismaz pagaidām tiek piešķirts tikai viens valsts apbalvojums — pirms dažiem gadiem atjaunotais Triju Zvaigžņu ordenis.

Šis 1938. gada likums īpaši nozīmīgs arī tādēļ, ka pēc tā stāšanās spēkā Latvija kļuva bagātāka ar vēl diviem ordeņiem — Viestura ordeni un Atzinības Krustu. Savukārt likumā bija arī noteikts, ka aizsargu Nopelnu Krusta un medaļas "Par centību" piešķiršana izbeidzama ar 1939. gada 20. martu, bet Valsts statistiskās pārvaldes goda zīmju piešķiršana — ar 1938. gada 18. novembri. Jau 1923. gadā beidza piešķirt Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi, bet Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu brīvības cīnītāji varēja saņemt tikai 1928. gadā.

Zīmīgi, ka atbilstoši tā laika vadonības režīma gaisotnei saskaņā ar 1938. gada Likuma par ordeņiem un goda zīmēm 44. pantu Valsts prezidents automātiski ieguva tiesības uz katra ordeņa augstāko šķiru ar ķēdi.

Jāatzīst, ka Latvijas Republikā, kaut arī tā bija jauna valsts, 20.–30. gados jau bija izveidojusies stabila apbalvojumu sistēma ar saviem ordeņiem un goda zīmēm. Tādējādi pienācīgi tika novērtēti visu to pilsoņu un ārvalstnieku nopelni, kas nežēloja pūles un zināšanas jaunās republikas tapšanai un attīstībai — gan Brīvības cīņu laikā, gan godprātīgā ikdienas darbā.

Vecākais un nozīmīgākais ir bijis Lāčplēša Kara ordenis (LKO) ar devīzi Par Latviju . To nodibināja 1919. gada 11. novembrī, kad no Rīgas tika padzīts bermontiešu karaspēks, taču pirmoreiz tas piešķirts tikai 1920. gada augustā. Ordeni piešķīra vienīgi par nopelniem kara laikā, un tam bija trīs šķiras. Pēdējā apbalvošana ar Lāčplēša Kara ordeni notika 1928. gadā. Ar LKO I šķiru apbalvoti 11 latvieši un ārvalstnieki, ar II šķiru — 61, ar III šķiru — 2073. Tātad pavisam astoņu gadu laikā tika piešķirti 2145 Lāčplēša Kara ordeņi.

1924. gada martā, pieminot Latvijas valsts dzimšanu, nodibināts Triju Zvaigžņu ordenis (TZO) ar devīzi Per aspera ad astra (Caur ērkšķiem uz zvaigznēm). Ordeni piešķīra Latvijas pilsoņiem un ārvalstniekiem par nopelniem Tēvijas labā, kas varēja izpausties valsts, sabiedriskajā, kultūras vai saimnieciskajā darbā. Tam bija piecas šķiras un trīs pakāpju goda zīmes. 16 gadu laikā ar TZO I šķiru ar ķēdi apbalvotas 14 personas, ar I šķiru bez ķēdes — 285 cilvēki, ar II šķiru — 391, ar III šķiru — 1323, ar IV šķiru — 2194, ar V šķiru — 4617. Turklāt tolaik piešķirtas 2834, TZO pirmās pakāpes Goda zīmes, 3624 otrās pakāpes un 1515 trešās pakāpes Goda zīmes. Kopskaitā piešķirti 8824 Triju Zvaigžņu ordeņi un 7973 TZO Goda zīmes.

Viestura ordenis

nodibināts 1938. gadā, godinot senās patstāvīgās Latvijas varenību. Tā devīze ir Confortamini et pugnate (Esiet stipri un cīnieties). Viestura ordeni piešķīra par nopelniem valsts bruņoto spēku audzināšanā un sabiedriskās kārtības uzturēšanā un nostiprināšanā, valsts robežu sargāšanā un valsts stipruma apziņas ieaudzināšanā pilsoņos, sagatavojot tos modrai kalpošanai savai valstij un zemei un savas valsts un zemes nelokāmai aizstāvēšanai. Arī šim apbalvojumam, tāpat kā TZO, bija noteiktas piecas šķiras un trīs pakāpju Goda zīmes. Diemžēl Viestura ordenis, kas pienācās galvenokārt Latvijas armijas karavīriem, aizsargiem, robežsargiem un policijas darbiniekiem, pastāvēja pavisam neilgu laiku. Jo drīz vien nāca Otrais pasaules karš un ar to saistītie Latvijas valstij traģiski liktenīgie notikumi. Līdz 1940. gada 13. jūnijam Viestura ordeņa I šķiru piešķīra 6 ģenerāļiem, II šķiru — 28, III šķiru — 126, IV šķiru — 390, V šķiru — 701 personai.

Ordeņa I pakāpes Goda zīmi saņēma 578 cilvēki, II pakāpes — 1022, III pakāpes — 370. Līdz Latvijas okupācijai pavisam piešķirts 1251 Viestura ordenis un 1970 tā Goda zīmes.

Atzinības Krusts

(Croix de la reconnaissance) tika nodibināts jau 1710. gadā Liepājā, toreiz pastāvēja tikai nedaudz vairāk par gadu, bet tika atjaunots 1938. gadā — par piemiņu kādreizējās Kurzemes un Zemgales hercogistes slavas laikiem. Šī ordeņa devīze ir Pour les honnētes gens (Goda prāta ļaudīm). Atzinības Krustu piešķira par izcilu Tēvijas mīlestību un par nopelniem valsts, sabiedriskajā un kultūras darbā. Ordenim bija piecas šķiras, kā arī četru pakāpju Goda zīmes ar uzrakstu — "Domas un darbus Latvijai". Līdz Latvijas okupācijai pagūts piešķirt 20 Atzinības Krusta I šķiras, 21 — II šķiru, 110 — III šķiras, 341 — IV šķiru, 1314 — V šķiras. Ar Atzinības Krusta sevišķās I pakāpes Goda zīmi apbalvotas 30 personas, I pakāpes — 730, ar II pakāpes — 764, ar III pakāpes — 354 personas. Šos skaitļus summējot, izrādās, ka pusotra gada laikā (kopš 1938. gada novembra) pavisam piešķirti 1806 Atzinības Krusti un vēl saņemtas 1878 šī ordeņa Goda zīmes.

1940. gada 22. februārī tika nodibināta arī Ražena darba goda zīme , ko varēja piešķirt kā "atzinību par pašaizliedzīgu garīgu, fizisku, organizatorisku darbu, kas mazināja kara blokādes grūtības". Apbalvojuma devīze bija Darbavīri strādā — nerunā . Tomēr šī Goda zīme faktiski tā arī netika ieviesta, jo pavisam drīz beidza pastāvēt Latvijas valsts.

Visu kopā saskaitot, iznāk, ka Latvijas Republikā laikā no 1920. gada augusta līdz 1940. gada jūnijam piešķirts diezgan daudz dažādu nosaukumu (četru) un šķiru ordeņu — pavisam 14 026. Un vēl — 11 821 ordeņa Goda zīme. Tātad 25 847 reizes ir uzskatīts, ka kādai personai — no ministra līdz sētniekam — pienākas augsts valsts apbalvojums. Protams, tas nenozīmē, ka gluži tik daudz cilvēku ir saņēmuši ordeņus vai to Goda zīmes. Jo viena persona varēja saņemt arī vairākus viena nosaukuma ordeņus — vispirms zemākas šķiras, pēc tam — augstākas.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas — 1994. gada 25. oktobrī — ir atjaunots viens no kādreizējiem augstajiem valsts apbalvojumiem — Triju Zvaigžņu ordenis. Toreiz tika pieņemti arī jauni TZO statūti. Pēc TZO domes sekretāres Aijas Blūmanes sniegtajām ziņām, līdz šim, 1998. gada 9. jūlijam, atjaunotais Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts šādā sadalījumā: I šķira — 14 cilvēkiem, II šķira — 32, III šķira — 84, IV šķira — 164 un V šķira — 138 cilvēkiem. Savukārt TZO Goda zīmi, ko sāka piešķirt 1996.gadā, saņēmuši: I pakāpes — 135 personas, II pakāpes — 51 un III pakāpes — 10 personas. Tātad nepilnu četru gadu laikā ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoti 432 cilvēki, bet divos gados ar TZO Goda zīmi — 196 cilvēki. Tātad pavisam apbalvoti 628 cilvēki, kas devuši augsti vērtējamu ieguldījumu Latvijas valsts labā. Jāatzīst — salīdzinājumā ar 20. — 30. gadiem šis skaitlis tomēr nešķiet pārmērīgi liels. Bet vēsture arī liecina, ka jo mazākā skaitā ordenis tiek piešķirts, jo vērtīgāks tas kļūst.

Kristīne Ducmane, Dr.hist.,

— "Latvijas Vēstnesim"

Pirmās šķiras Lāčplēša Kara ordenis

Pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis

Pirmās šķiras Viestura ordenis

Pirmās šķiras Atzinības Krusts