Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Labklājība: "Labs labam krēslu cēla, kas pacēla nabagam?"

09.07.09., nr. 201/204

Vladislava Rubuļa

(1887—1937) laiks

(24.12.1925 – 18.12.1926; 24.01.1928 – 16.03.1934; 17.05.1934 – 26.06.1937)

Ministrs astoņās valdībās

No visiem apdrošinātiem 1927.gadā vīriešu bija 90.140 (60,5%) un sieviešu 58,704 (39,5%). 18 Rīgas kasēs kopā bija apdrošināti 98.665 dalībnieki un 61.727 ģimenes locekļi, bet 25 provinces kasēs 50.179 dalībnieki un 35.505 ģimenes locekļi. Starp 97.232 ģimenes locekļiem 47.760 bija pieauguši un 49.472 bērni līdz 18 gadu vecumam. Kasu skaits, kā redzams, stāvēja uz vietas, bet apdrošināto skaits turpināja pieaugt. Ar Rīgas kopējās un Rīgas centrālās slimokases apvienošanos kasē skaitījās 46 tūkstoši dalībnieku un 26 tūkstoši ģimenes locekļu, un tā bija vislielākā kase Latvijā. Vismazākā bija Jaunjelgavas slimokase ar 320 dalībniekiem.

20.gadu beigās slimokases sāka veltīt lielāku vērību, kā raksta tā laika autori, ārstniecības racionalizācijai, ierīkojot sanatorijas, atpūtas mājas, bērnu kolonijas, ambulances, fizikālās ārstniecības kabinetus utt. Gandrīz visām kasēm bija zobārstniecības kabineti. Rīgas slimokases bija ierīkojušas un uzturēja 5 aptiekas, kuras labi atmaksājās. Arī vairākām provinces kasēm bija savas aptiekas un dziedniecības kabineti.

Gandrīz visas slimokases bija apvienotas centrālā organizācijā — Latvijas slimokasu savienībā, kura tika nodibināta 1922.gadā. Savienība aizstāvēja slimokasu intereses, veicināja sociālās likumdošanas attīstību, ārstēšanas pareizu organizēšanu, profilaksi utt. Tā izdeva apdrošināšanas un medicīnisku literatūru, rīkoja populāras lekcijas, organizēja provinces kasu dalībnieku ārstēšanos Rīgā, uzturēja plaušu slimnieku sanatoriju Bātē un Priedainē un balneoloģisko sanatoriju Ķemeros. Latvijas galvapilsētas slimokases bija apvienotas 1921.gadā nodibinātajā Rīgas slimokasu starpbirojā, kas kārtoja slimokasu un ārstu attiecības, aptieku ierīkošanu un uzturēšanu u.tml. jautājumus.

Par valsts darbinieku ārstēšanu rūpējās TLM, kurai Rīgā bija ambulance un aptieka, bet Vaiņodē plaušu slimnieku sanatorija ar 80 gultām. Arī dzelzceļu pārvaldei savu strādājošo vajadzībām bija moderna ambulance. Kara resora ziņā bija karavīru ārstēšana.

1930.gada 10.jūlijā ministru prezidents H.Celmiņš un V.Rubulis parakstīja 81.panta kārtībā izdotos Ministru kabineta noteikumus par slimokasēm. Tie tika attiecināti uz visiem privātiem, pašvaldības un valsts uzņēmumiem, iestādēm un citām darba vietām, kā arī uz atsevišķiem darba devējiem, kuri nodarbina algotu darba spēku. Noteikumi neskāra lauksaimniecībā nodarbinātās personas ārpus pilsētu administratīvām robežām, kā arī personas, kas atradās aktīvā karadienestā. Šajā dokumentā bija reglamentēti tādi būtiski jautājumi kā slimokases statūtu grozīšana, tās likvidēšana vai valdes locekļu atcelšana no amata, kases dalībnieku pilnsapulces funkcijas, pilnvarnieku ievēlēšanas kārtība u.c. TLM bija tiesības prasīt no kases, valdes noteiktos termiņos un norādītā veidā pārskatus par kases darbību un mantas stāvokli.

Tā kā slimokases darbojās tikai Latvijas pilsētās, Saeima pieņēma un G.Zemgals 1928.gada 5.jūnijā izsludināja likumu par lauku iedzīvotāju nodrošināšanu slimības gadījumos. Tas tika attiecināts uz visām personām, kas pēdējā gadā pirms saslimšanas bija nodzīvojušas pagasta administratīvās robežās vismaz 4 mēnešus, bet uz dzemdētājām un jaundzimušiem — neatkarīgi no nodzīvošanas laika. Lauciniekiem bija tiesības saņemt pirmo palīdzību pēkšņos saslimšanas gadījumos, ambulatorisku ārstēšanu, dzemdēšanas palīdzību, ārstēšanu mājās un ārstēšanu slimnīcās ar pilnu uzturu un sanatorijās. Atšķirībā no sociālās apdrošināšanas likumiem 5.jūnija akts neparedzēja nekādas apdrošināšanas iemaksas, bet nodrošināja palīdzības sniegšanu no valsts un pašvaldību līdzekļiem, ar pašu palīdzības saņēmēju piemaksām visiem lauku iedzīvotājiem neatkarīgi no mantas stāvokļa.

Likums aptvēra ap 1,2 milj.cilvēku. Tas paredzēja, ka par ambulatorisku ārstēšanu, kā arī par slimnieku apmeklēšanu mājās sirdzējam pašam jāmaksā ārstam pēc TLM noteiktās takses, bet pagasta vai apriņķa valde var atbrīvot trūcīgas personas no šīs maksas. No izdevumiem par ārstēšanu slimnīcās sanatorijās utt. TLM maksāja vienu trešdaļu, attiecīgā pašvaldība vienu trešo daļu, un viena trešā daļa bija jāmaksā slimniekam pašam, bet, ja viņš bija trūcīgs, tad arī viņa daļu maksāja ministrija. Zāles un citus ārstniecības līdzekļus izsniedza par puscenu, bet trūkuma gadījumā par brīvu. Pārējo daļu sedza TLM. Gada un vasaras algotiem darbiniekiem pa slimošanas laiku bija tiesības saņemt no darba devēja 6 nedēļas uzturu un dzīvokli pēc darba līguma, bet pārējiem algotiem darbiniekiem — 2 nedēļas.

5.jūnija likums, kas prasīja daudz līdzekļu, bija īstenojams pakāpeniski, vairākos gados 1928./29.gada valsts budžetā šim mērķim bija atvēlēti 3,5 milj.latu. gandrīz 22 procenti no tiem aizgāja vistrūcīgāko lauku cilvēku veselības sargāšanai un stiprināšanai.

Likuma par lauku iedzīvotāju nodrošināšanu slimības gadījumos realizēšanu sākumā kavēja mazais ārstu skaits un medicīniskam personālam piemērotu telpu trūkums kā dzīvoklim, tā slimnieku pieņemšanai. Kur pašvaldības nespēja uzbūvēt attiecīgās telpas, TLM budžetā tika paredzēti līdzekļi šīm vajadzībām, izsniedzot tos vietējai varai. Mediķu skaits laukos strauji auga. Ja neatkarīgās Latvijas dibināšanas laikā pagastos strādāja tikai 74 ārsti, tad 1936.gadā laukos jau bija iekārtoti 345 ārstēšanas punkti ar 332 ārstiem, 30 feldšeriem un 404 vecmātēm. Bērnu saņēmējas palīdzību dzemdībās visām lauku iedzīvotājām sniedza par brīvu. Trūcīgām jaunajām māmiņām TLM izsniedza pabalstu pūriņa veidā. Gadā tika izdalīti ap 10 tūkstoši pūriņu.

Sociālā departamenta pensiju nodaļa sāka darboties jau vētrainajā 1919.gadā kā kara invalīdu nodaļa, kura izsniedza pensijas, resp., pabalstus kara invalīdiem. Vēlāk izdeva noteikumus par izdienas pensiju karavīriem valsts ierēdņiem un kalpotājiem. 1925.gada 16.martā pieņēma likumu par skolotāju pensijām.

Trijās kopsēdēs 1931.gada 16., 17.un 22.jūlijā Latvijas parlaments apstiprināja plašu kompleksu likumu par pensijām, kas sastāvēja no trim daļām. Pirmā no tām, kurā bija 11 nodaļas ar 95 pantiem, sākās ar vārdiem:

"Uz šai likumā paredzētiem noteikumiem ir tiesība uz pensiju šādiem Latvijas pilsoņiem:

1) Valsts Prezidentam;

2) Saeimas deputātiem;

3) Ministru kabineta locekļiem;

4) Valsts kontrolierim;" u.t.t.

Tālāk bija nosaukti virsnieki, valsts un pašvaldību ierēdņi, visu mācību iestāžu (arī privāto) skolotāji, žēlsirdīgās māsas, garīdznieki un visbeidzot aizsargu komandieri, adjutanti un kapelmeistari...

Jaunā likumdošanas akta galvenā īpatnība bija tā, ka pensiju izmaksāšanas līdzekļu uzkrāšanā tika iesaistītas, pirmkārt, personas, kam nākotnē pēc likumā paredzētā izdienas laika bija tiesības saņemt pensiju, un, otrkārt, šo cilvēku darba vietas. Likuma I daļā minētajām darbinieku kategorijām varēja atvilkt no algas 2–5% pensiju fondam, turklāt tikpat daudz maksāja arī darba devējs. Algu atvilkumi bija jāiesāk ar 2%, bet, ja izrādītos, ka kārtējo pensiju izmaksāšanai vajadzīgā summa kādu gadu pārsniedz atvilkumus pensiju fondam kopā ar valdības piemaksām, tad TLM bija tiesības paaugstināt atvilkuma procentu, bet ne vairāk kā līdz 5%. To izmantojot, ministrija, sākot jau ar 1933.gada 2.jūniju, paaugstināja atvilkumus pensiju fondam līdz 4,5%.

Atskaitot dažus likumā paredzētos izņēmumus, personām, kas bija sasniegušas 55 gadu vecumu un kam bija izdienā ieskaitīti 25 gadi, saņēma pensiju 50% apmērā no algas. Par katru vairāk nostrādāto gadu pensija pieauga, bet šis pieaugums apstājās, kad pensija sasniedza 80% no algas. Saskaņā ar šiem noteikumiem 1933./34.gadā pensiju saņēma 5921 cilvēks. No tiem 4188 bija valsts un valsts uzņēmumu darbinieki ar ģimenes locekļiem, 1233 dažādu skolu skolotāji ar ģimenes locekļiem un 500 pašvaldību un citu iestāžu darbinieki ar ģimenes locekļiem.

Pensiju likuma II daļa regulēja valsts un valsts autonomo uzņēmumu pastāvīgo amatnieku un strādnieku pabalstus un pensiju izmaksas kārtību. Šim nolūkam nodibināja divas pensiju kases — vienu pie Satiksmes ministrijas un otru pie Tautas labklājības ministrijas. Minētajām kasēm no dalībnieku algām atvilka 4%, un valsts no savas puses iemaksāja tikpat lielu summu.

Likuma III daļa bija attiecināta uz zinātniekiem, literātiem, māksliniekiem, aktieriem, lauksaimniecības, lopkopības un piensaimniecības organizāciju darbiniekiem, kā arī kooperatīvo organizāciju slimokasu un to savienību darbiniekiem. Minēto darbinieku pensionēšanai pie TLM nodibināja pensiju fondu, kurā viņiem bija jāiemaksā 3% no algas. Tikpat daudz bija jāiemaksā darba devējiem. Iemaksām trūkstot pensiju piešķiršanai, ministrijai bija tiesības paaugstināt algu atvilkumus, bet ne augstāk kā līdz 4%. 1933./34.gadā no šā fonda pensijas saņēma 73 zinātnieki, literāti, mākslinieki un viņu ģimenes locekļi un 76 citu organizāciju bijušie darbinieki.

Bez tām pensijām, ko izmaksāja uz aplūkotā likuma pamata, 30.gadu sākumā valsts vēl maksāja pensijas kara invalīdiem un viņu ģimenes locekļiem, karā cietušo ģimenēm, un bij. Krievijas pensionāriem ar ģimenēm. Pavisam kopā 1933./34.gadā Latvijā bija 19 427 pensionāri.

Salīdzinot ar mūsdienām, kad Latvijā pensijas saņem ap 650 tūkstoši cilvēku, tas, protams, ir niecīgs skaitlis. Gribot negribot jādomā, ka toreiz mūsu valsts bija nabadzīgāka nekā patlaban.

Viena no asākajām problēmām, kuru visu Latvijas laiku, īpaši pasaules ekonomiskās krīzes periodā 20.gadu beigās un 30.gadu sākumā, vajadzēja risināt TLM, bija bezdarbs. Rubulim stājoties resora vadībā 1925.gadā, valstī bija 6,7 tūkstoši pilsētu darba apgādēs reģistrēto bezdarbnieku, 1926.gadā — 7,2 tūkstoši, 1927.gadā — 8,2 tūkstoši, 1928.gadā — 10,1 tūkstotis, 1929.gadā – 19,1 tūkstotis. Atbildot uz vairāku deputātu pieprasījumu par bezdarbnieku stāvokli, ministrs 4.Saeimas (1931—1934) kopsēdē 1932.gada 4.martā informēja tautas vietniekus, ka 1.februārī 36 Latvijas pilsētās bija reģistrēti 37,7 tūkstoši bezdarbnieku, tajā skaitā Rīgā 18,6 tūkstoši. Sabiedriskajos darbos šajā laikā bija nosūtīti 12,7 tūkstoši cilvēku. Neskatoties uz sevišķi smago saimniecisko stāvokli, palīdzība bezdarbniekiem bija palielinājusies. Ja iepriekšējos gados sabiedriskajos darbos aizņemto cilvēku skaits ļoti reti pārsniedza 30—35%, tad 1932.gadā tas sasniedza 46%. Šo darbu organizēšanai valdība agrāk izdeva apmēram 2 milj.latu gadā, bet 1932.gadā jau līdz 1.martam šīm vajadzībām bija iztērtēts 4,5 milj. latu. Sabiedriskie darbi dalījās divās grupās. Pirmā bija pašu valsts iestāžu organizētie darbi — meža darbi, šoseju un zemesceļu departamenta rīkotie zemes darbi, dažādi darbi uz dzelzceļa utt. Otrajā grupā ietilpa pilsētu pašvaldību organizētie darbi.

Valdība, atzīmēja Rubulis, gādāja arī par tiem, kas netika ne pie kāda darba. Viņi varēja saņemt zināmu pabalstu, kuru gan neizsniedza naudā, bet gan TLM organizējot bezdarbnieku un it sevišķi viņu bērnu ēdināšanu. Valdība par saviem līdzeķļiem šajā laikā ēdināja 16,8 tūkstošus cilvēku, Rīgas pilsētas sabiedriskās palīdzības komiteja 2,6 tūkstošus un dažādas citas galvaspilsētas organizācijas — 2,4 tūkstošus cilvēku.

1932.gads bija smagākais depresijas gads ar vislielāko bezdarbu. Apstākļi lielā mērā uzlabojās un bezdarbnieku skaits ievērojami samazinājās 1933.gadā un vēl vairāk 1934.gadā, kad valstī bez darba bija 8,1 tūkstotis cilvēku. 1935.gadā tādu bija 7,1 tūkstotis, 1936.gadā — 5,7 tūkstoši un 1937.gadā — 4,3 tūkstoši. Taču nevar neatzīmēt, ka faktiski šie skaitļi bija lielāki, jo pēc autoritārā režīma nodibināšanās Latvijā pašvaldību reģistrētie bezdarbnieki tika sistemātiski sijāti un daudzi no tiem izslēgti. 1934.gadā no darba apgādēm izslēdza 14,6 tūkstošus reģistrēto bezdarbnieku, bet 1935.gada pirmajos septiņos mēnešos — 4,7 tūkstošus.

Pēc 1934.gada 15.maija puča valdība pārveidoja arī slimokases, pilnīgi iznīcinot to sabiedrisko raksturu un pārvēršot tās pēc būtības par TLM pakļautām valsts iestādēm. Jau 18.maijā Ministru kabinets izdeva rīkojumu, ka visu slimokasu un to savienību darbība līdz turpmākam apturēta. Katrā no šīm organizācijām TLM iecēla savu pilnvarnieku, kura alga bija no 180 līdz 400 latiem mēnesī, kamēr slimokases valdes priekšsēdētājs saņēma tikai 35 līdz 180 latu mēnesī plus 3 līdz 6 lati par valdes sēdi. 1934.gada 17.jūlijā valdība izdeva īpašu likumu par slimokasu un to savienību pārvalžu darbību izņēmuma stāvokļa laikā. Tas deva tautas labklājības ministram tiesības ne tikai samazināt valdes locekļu skaitu atsevišķās slimokasēs, bet pat pilnīgi atcelt visu valdi un visu kases vadību nodot pilnvarniekam. Ministram bija piešķirtas arī tiesības apvienot atsevišķas slimokases vai to savienības, samazinot tādējādi to skaitu.

Jau 1935.gada 16.decembrī TLM atcēla Rīgas slimokasu starpbiroja valdi un tā turpmāko vadību nodeva savam pilnvarniekam. Pēc gada — 1936.gada 22.dcembrī — ministrija apvienoja Latvijas slimokasu savienību ar Rīgas slimokasu starpbiroju, nosaucot tā vadīto organizāciju par Latvijas slimokasu starpbiroju.

Tāpat TLM neatlaidīgi centās samazināt slimokasu skaitu, apvienojot mazākās kases. Ja 1934.gadā Latvijā bija 38 slimokases, no tām 18 Rīgā, tad 1938.gadā bija palikušas tikai 30 kases. Šis process turpinājās arī pēc tam.

Pēc 15.maija tika pasliktināts atsevišķu pensionāru kategoriju stāvoklis. 1935.gada 12.decembrī valdība izdarīja pārgrozījumus un papildinājumus pensiju likuma I daļā. Ar tiem tika paaugstinātas apdrošināto iemaksas no 4,5% uz 6% no algas, bet valsts piemaksas pensiju fondā no 1,5 uz 3%. Pilnas pensijas apmēri tika pazemināti no 80 uz 70% no algas, izņemot brīvības cīnītājiem. Darba vietas likvidācijas un štatu samazināšanas dēļ pensiju līdz tam laikam piešķīra jau pēc 15 nostrādātiem gadiem neatkarīgi no vecuma uz visu mūžu. Turpmāk bija paredzēts, ka minētos gadījumos pēc 15 nostrādātiem gadiem tiem, kas jaunāki par 45 gadiem, pensiju piešķirs tikai uz 5 gadiem. Līdzšinējiem pensionāriem triju gadu laikā ik mēnesi bija jāatvelk 10% no viņu pensijas, ja tā pārsniedza 90 latus mēnesī. Rubulis, kas ar sirdi un dvēseli kalpoja Ulmanim, par šīm izmaiņām paskaidroja: "Ja pensiju likumu grozījumus nācās izdarīt mūsu nacionālai valdībai, tad tas nenozīmē, ka viņa grib pasliktināt valsts darbinieku stāvokli, bet gan ievēro valsts intereses. Pretējā gadījumā pensiju likums sabruktu."

Acīmredzot pārslodze ministra darbā bija galvenais cēlonis, kāpēc Vladislavs Rubulis nepilnu 50 gadu vecumā 1937.gada 26.jūnija rītā Rīgas pilsētas 2.slimnīcā šķīrās no dzīves. Viņu apbedīja Rēzeknē un bērēs bīskaps Sloskāns esot izteicis vēlēšanos, lai Rubuļa vietā ieceltu katoli, ko lai pasakot Ulmanim. Pagaidām gan tautas labklājības ministra pienākumi tika uzticēti tieslietu ministram Apsītim, bet 1938.gada 1.janvārī šajā amatā patiešām iecēla katoli — Daugavpils pilsētas galvu Volontu. Taču tas jau ir nākamā raksta temats.

Anša Rudevica

(1890–1974) laiks

(19.12.1926 – 23.01.1928)

Kreisais tautas labklājības ministrs

Pasaulē nācis Kuldīgas apriņķa Dūru pagasta "Jaunzemju" mežsarga mājās. Apmeklējis Zantes un Remtes pagasta skolu. 1907. gadā iestājies sociāldemokrātiskajā partijā. 1909. gadā par politisku darbību arestēts un pastiprinātās apsardzības laikā izsūtīts no Kurzemes. Izvairoties no policijas uzraudzības, dzīvojis Rīgā zem sveša vārda, strādājis fabrikā kā vienkāršs strādnieks, vienlaikus rosmīgi piedaloties nelegālās sociāldemokrātu organizācijas darbā. Vairākkārt apcietināts. 1913. gada rudenī administratīvā kārtā izsūtīts uz Oloņecas guberņu. 1915. gada rudenī atgriezies Pēterpilī, kur līdz Februāra revolūcijai strādājis fabrikā, aktīvi iesaistoties krievu sociāldemokrātiskajā kustībā. 1917. gadā pārstāvējis savu uzņēmumu pilsētas strādnieku un zaldātu deputātu padomē. 1917. gadā un 1918. gada sākumā Pēterpilī un Valkā iznākušā latviešu sociāldemokrātu mazinieku dienas laikraksta "Strādnieku Avīze" un 1918. gadā Maskavā iznākušā tās turpinājuma avīzes "Strādnieka Balss" redakcijas loceklis.

Pēc atgriešanās dzimtenē Rudevics rosīgi piedalījās Liepājas strādnieku deputātu padomes nodibināšanā, vēlāk bija tās priekšsēdētājs un padomes laikraksta "Ziņotājs" redaktors (1919. gada 19. janvārī avīzi administratīvi aizliedza).

Priekšparlamenta — Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces un visu četru Saeimu deputāts. Tautas padomē Rudevics runāja tikai par diviem jautājumiem — likums par Satversmes sapulces vēlēšanām un pagaidu noteikumi par pilsētu domnieku vēlēšanām —, bet īsti spoži viņa oratora un polemista talants uzplauka Satversmes sapulcē (un vēlāk saeimās), kur viņš izteica savas domas par 20(!) likumprojektiem, turklāt par ne vienu vien no tiem vairākas un pat vairāk nekā vairākas reizes, sākot no Satversmes un Saeimas vēlēšanām un beidzot ar neapstrādatu zemi un konkordātu starp Svēto Krēslu un Latviju (nu gluži kā Čerāns ar Lujānu…). Bez tam Rudevics, būdams sociāldemokrātu frakcijas vadītājs, kā arī Agrārlietu, Sociālās likumdošanas un Mandātu komisijas loceklis, runāja Satversmes sapulcē par 11 pieprasījumiem, desmit jautājumiem, iesniedza vairāk nekā 10 priekšlikumus. Viņš parakstīja 13 pieprasījumus un desmit jautājumus. Sociāldemokrātu vadonis bija sešu starpsaucienu autors. Augstā nama prezidents Jānis Čakste gan viņu sauca pie kārtības tikai vienu reizi, toties aizrādīja pieckārtīgi.

Rudevics kļuva par ministru valdībā, kuru 1926. gada 17. decembrī sastādīja Marģers Skujenieks, kas šajā laikā vēl bija sociāldemokrāts mazinieks. Viņa kabinets ieguva apzīmējumu "kreisā valdība". Tās koalīciju sastādīja sociāldemokrāti, kreisās centra grupas un minoritāšu demokrātiskais bloks, gūstot atbalstu arī vācu frakcijā. Bez Rudevica valdībā vēl iegāja trīs viņa partijas biedri: Rainis — izglītības ministrs, Felikss Cielēns — ārlietu ministrs un Voldemārs Bastjānis — finansu ministrs.

Rudevica laikā, viņam aktīvi piedaloties, Saeima un valdība pieņēma vairākus nozīmīgus likumdošanas aktus tautas labklājības sfērā. Vispirms tas bija likums par algotu darbinieku apdrošināšanu nelaimes un arodu slimību gadījumos, kuru Saeima pieņēma 1927. gada 20. maijā, bet Valsts prezidents G.Zemgals izsludināja 1. jūnijā. Tas bija bez tam visplašākais sociālās apdrošināšanas likums Latvijā, jo tas ar niecīgiem izņēmumiem attiecās uz visiem algotiem darbiniekiem, laukstrādniekus un jūrniekus ieskaitot, un atcēla vecos Krievijas likumus šajā laukā. Attiecībā uz sīkražotājiem likums pielaida brīvprātīgu apdrošināšanu. Nebija arī nekādu atšķirību starp privātos, valsts vai pašvaldību uzņēmumos un iestādēs nodarbinātiem strādniekiem, kalpotājiem utt. Likumu pilnīgi realizējot, tas aptvēra ap 350 tūkst. cilvēku. 22. maija aktā paredzēto apdrošināšanu izdarīja trīs iestādes: valsts iestāžu un uzņēmumu darbiniekus apdrošināja TLM, lauksaimniecībā, tās nozarēs un lauku rūpniecībā nodarbinātos — 1. apdrošināšanas sabiedrība, visus pārējos algotos darbiniekus — 2. apdrošināšanas sabiedrība.

Nelaimes gadījumu apdrošināšanā visas apdrošināšanas iemaksas izdarīja darba devēji vieni paši. Tāpat arī apdrošināšanas sabiedrību pārvalde. Turpretim pensiju komisijās, kas noteica pensijas lielumu un noteica ārstēšanas veidus, puse no locekļiem bija pašu apdrošināto pārstāvji. Pabalstus izmaksāja 70% apmērā no vidējās dienas algas (dzelzceļniekiem 75%), tādos pašos apmēros arī pensiju (dzelzceļniekiem 80%), ja iestājusies pilnīga darba nespēja. Pretējā gadījumā attiecīgu daļu no 70% atkarībā no darba spējas zaudējuma pakāpes. Cietušā nāves gadījumā pensiju saņēma viņa ģimenes locekļi.

Neraugoties uz dažiem trūkumiem, īpaši arodslimību ierobežoto skaitu un apdrošināto nepielaišanu apdrošināšanas sabiedrību pārvaldē, tomēr, kā atzina laikabiedri, tas bija viens no modernākajiem sociālās apdrošināšanas likumiem ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.

1927. gada 4. oktobrī ministru prezidents M.Skujenieks un A.Rudevics parakstīja Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā valdības pieņemtos noteikumus par kolektīvu darba līgumu. Tos rakstiskā veidā varēja slēgt kā fiziskas, tā juridiskas personas un tāpat arī valsts un pašvaldības iestādes vai autonomi uzņēmumi, uz noteiktu vai nenoteiktu laiku. Līgumā varēja būt ietverti nosacījumi par atalgojumu, darba laiku, darba apstākļiem un citi, kas regulē attiecības starp darba devēju un algotiem darbiniekiem, kā arī nosacījumi par to, kā izšķiramas domstarpības un nokārtojami konflikti, kas varētu rasties, līgumu piemērojot.

Katrs noslēgtais kolektīvais līgums bija jāreģistrē TLM. Tas stājās spēkā ar reģistrēšanu, ja līgumā nebija paredzēts cits spēkā stāšanās laiks. Līgums izbeidzās, paejot laikam, uz kādu tas bija noslēgts. Kolektīva vienošanās, kas bija noslēgta uz nenoteiktu laiku, izbeidzās: uz abpusējas vienošanās pamata — katrā laikā; uz vienas puses vēlēšanos, — ja par to mēnesi iepriekš rakstiski paziņots pretējai pusei.

Tā kā jūrnieka profesija ievērojami atšķīrās no citām darba ņēmēju profesijām, lai ievērotu šo specifiku, Ministru kabinets 81. panta kārtībā 1927. gada 3. oktobrī pieņēma īpašus noteikumus par darba apgādi jūrniekiem. Tie paredzēja dibināt Rīgā un pēc vajadzības ari citās Latvijas pilsētās jūrnieku darba apgādes birojus, kuriem vajadzēja reģistrēt personas, kas meklēja nodarbošanos uz jūras satiksmes. Vietas birojs apgādāja bez atlīdzības. Jūrniekam bija tiesības brīvi izvēlēties sev kuģi, tāpat kuģa īpašniekam vai vadītājam brīvi izvēlēties sev kuģa ļaudis. Noteikumi aizliedza privātpersonām, organizācijām vai iestādēm peļņas nolūkos nodarboties ar vietu apgādāšanu jūrniekiem. Darba apgādes biroji bija pieejami arī visiem to zemju jūrniekiem, kuras ratificējušas 1920. gadā Žeņevā starptautiskā darba konferencē pieņemto konvenciju par vietu apgādāšanu jūrniekiem. Pie jūrnieku apgādes biroja darbojās komiteja, kuras sastāvā iegāja līdzīgā skaitā jūrnieku un kuģu īpašnieku organizāciju pārstāvji. Komitejas locekļu skaitu, kā arī to, kādas jūrnieku un kuģu īpašnieku organizācijas un ar cik komitejas locekļiem pārstāvāmas, noteica TLM.

1927. gada 4. oktobrī Skujenieks un Rudevics parakstīja 81. panta kārtībā pieņemtos Ministru kabineta noteikumus par civildienestu. Tie paredzēja, ka valsts civiliestāžu darbinieki dalāmi pastāvīgos jeb štata un papildu vai ārštata darbiniekos. Par pastāvīgiem bija uzskatāmi tie darbinieki, kas tika iecelti iestāžu štatos paredzētos amatos. Par papildu darbiniekiem bija skaitāmi tie darbinieki, kas tika iecelti ārpusštata amatos un tie, kas ieņēma štata amatu kā vietas izpildītāji, kā vietas pagaidu izpildītāji un uz brīva līguma pamata.

I–III kategorijas amatos iecēla Ministru kabienets uz attiecīgā resora vadītāja priekšlikumu, IV–IX kategorijas amatos — resora vadītājs uz tuvākā priekšnieka priekšlikumu, X un zemāku kategoriju (pavisam bija 20 kategoriju — R.T.) amatos: attiecīgās nozares priekšnieks.

Valsts dienestā nevarēja iecelt personas: jaunākas par 21 gadu; kam uz spēkā nākušā tiesas sprieduma pamata atņemtas vai aprobežotas tiesības, ja no soda izciešanas dienas nav pagājuši 10 gadi; kas sodītas ar cietumu par noziegumiem, kuri izdarīti mantkārīgos nolūkos, vai par amata pārkāpumu, ja no soda izciešanas dienas nav pagājuši 10 gadi, kas stāv zem tiesas vai izmeklēšanas; kas izšķērdēšanas dēļ stāv aizgādnībā un, kas atrodas laulībā, radniecībā līdz 3. vai svainībā līdz 2. pakāpei ar iecēlēju vai tiešo priekšnieku.

Rudevics bija ne tikai parlamenta sociāldemokrātu frakcijas priekšsēdētājs, bet arī viens no LSDSP līderiem (1918–1934) un partijas priekšsēdētājs (1923–1929). Viņš bija reti ražīgs politisks žurnālists, kā arī rediģēja Liepājas sociāldemokrātiskās organizācijas dienas laikrakstu "Strādnieku Avīze" (1920–1927), bija LSDSP centrālorgāna avīzes "Sociāldemokrāts" un kreisā literārā žurnāla "Domas" redkolēģijas loceklis (1920–1934; 1931–1932).

Pēc antidemokrātiskā 1934. gada 15. maija puča Rudevicu arestēja un ieslodzīja Liepājas koncentrācijas nometnē. 1935. un 1936. gadā nelegālas Latvijas sociālistiskās strādnieku un zemnieku partijas priekšsēdētājs. 1936. gadā viņu apcietināja un izraidīja no Latvijas. Trimdā bija viens no Stokholmā iznākošā žurnāla "Brīvība" (1938–1939) redaktoriem.

1940. gadā atgriezies dzimtenē, pieredzējušais politiķis un talantīgais žurnālists diemžēl pārgāja komunistu nometnē. Viņš strādāja "Cīņas" redakcijā , kļuva par kvaziparlamenta Tautas saeimas deputātu un LKP biedru. Otrā pasaules kara laikā dzīvoja Krievijas Federācijā. 1945. gadā atgriezies Latvijā, strādāja Rīgā valsts izdevniecībā un Latvijas arodbiedrību padomē. Uzrakstīja vairākas apoloģētiskas grāmatas, kurās pulgoja savu bijušo partiju un nomelnoja Latvijas brīvvalsti.

Turpmāk — vēl