Piezīmes uz Satversmes tiesas sprieduma malām

Prof., Dr. habil. iur. ILMĀRS BIŠERS

Šā gada 13. jūlijā Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā, kuru bija ierosinājis 21 Saeimas deputāts, un kurā bija iesaistīta kā Saeima kopumā, tā arī Ministru kabinets un kurā tika apsvērti Satversmes, Ministru kabineta iekārtas likuma un Saeimas Kārtības ruļļa pareizas piemērošanas jautājumi.

Šādam spriedumam ir ārkārtīgi liela nozīme Latvijas valsts un tiesību sistēmas nostiprināšanā. Jāņem vērā, ka mūsu Satversme ir ne tikai viena no vecākajām Eiropā, bet arī viena no īsākajām un lakoniskākajām. Tā šajā ziņā atgādina ASV konstitūciju. Taču ASV konstitūcijā ieliktie valsts iekārtas pamatprincipi ir vēlāk rūpīgi attīstīti gan ar vēlāk pieņemtajiem likumiem, gan ar ASV Augstākās tiesas spriedumiem, kuri ir apkopoti vairāk nekā 200 sējumos. Mūsu Satversmei šai ziņā ir veicies mazāk, jo, lai gan tā ir pieņemta vairāk nekā 76 gadus atpakaļ, tā ir reāli darbojusies tikai nedaudz vairāk nekā 16 gadus. Arī valsts iekārtu skarošie likumi pamatā ir izstrādāti vēl 20. gadu sākumā un pēc tam samērā maz mainīti. Arī tie ir diezgan lakoniski un sīkāk neregulē veselu rindu jautājumu. Līdz ar to piemērošanas prakse dažkārt rada domstarpības un pretrunas.

Līdz šim Latvijā nebija pienācīga mehānisma, kas spētu šīs domstarpības un pretrunas novērst. Tagad tāds ir radīts Satversmes tiesas personā. Tāpēc ir saprotama arī tā lielā ievērība, kuru valsts darbinieki, tiesību zinātnieki un plaša sabiedrība piešķir katram Satversmes tiesas spriedumam. Tāpēc tos ir nepieciešams komentēt, skaidrot un izmantot mūsu valsts institūciju darbības uzlabošanai.

Šim spriedumam dabiski ir nepieciešama nopietna zinātniska analīze un vērtējums. Taču tā kā tuvākajā laikā šis spriedums tiks publicēts vispārējai zināšanai, man kā šīs lietas dalībniekam gribētos izteikt dažus apsvērumus un pārdomas par šo spriedumu. Vēl jo vairāk tas ir nepieciešams tāpēc, ka presē ir parādījušies pretrunīgi un pat visai dīvaini šā sprieduma komentāri. Es negribētu, lai manas piezīmes uztvertu kā dūru vicināšanu pēc kautiņa, kā tas notika pēc pirmā Satversmes tiesas sprieduma, kad vairākas valsts amatpersonas, kas bija palikušas zaudētāju lomā, apstrīdēja spriedumu un sāka pat apšaubīt Satversmes tiesas pastāvēšanas nepieciešamību. Tas bija absurdi, jo Satversmes tiesa tika radīta ne tāpēc, lai to pēc gada likvidētu, un tās spriedumu nav vērts apstrīdēt, jo tas ir galīgs un nav pārsūdzams.

Man nav šāda nolūka, jo biju kvēls Satversmes tiesas dibināšanas aizstāvis un savu viedokli neesmu mainījis. Es arī nepiederu pie zaudētājas puses, jo Satversmes tiesa atzina mūsu apstrīdētā Saeimas lēmuma neatbilstību likumam. Tomēr dažas šā sprieduma tēzes man izsauc zināmas šaubas un pārdomas, un es ar tām gribētu iepazīstināt visus tos, kas lasīs un studēs šo spriedumu. Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un obligāts visiem, tam ir likuma spēks, bet tas tāpat kā likums nav augstākā patiesība pēdējā instancē. Mūsu tiesību sistēmas attīstības gaitā atsevišķas tā tēzes var tikt pārskatītas gan likumdošanas kārtībā, gan arī ar nākošajiem Satversmes tiesas spriedumiem. Es ceru, ka arī Satversmes tiesas tiesnešiem mani apsvērumi liksies ievērības cienīgi.

Pieteikuma iesniedzējs apstrīdēja Saeimas 1998. gada 30. aprīļa lēmumu, uzskatot, ka šis lēmums neatbilst Ministru kabineta iekārtas likuma 6. pantam un Saeimas Kārtības ruļļa 28. panta prasībām, jo minētie panti paredz, ka gadījumos, kad Ministru prezidents aicina jaunas personas kļūt par jau strādājoša Ministru kabineta locekļiem, tām uzticība ir izsakāma ar īpašu lēmumu. Saeima pieņēma Ministru prezidenta iesniegto lēmuma projektu, kurā uzticības izteikšana jaunaicinātām personām bija apvienota ar jautājumu par atkārtotas uzticības izteikšanu strādājošam Ministru kabinetam, kas to bija saņēmis jau agrāk.

Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētais Saeimas lēmums ir pretrunā ar augstāka spēka tiesību normām. Tādējādi Satversmes tiesa atzina mūsu iesnieguma pamatotību. Taču Satversmes tiesa no šī atzinuma izdarīja pavisam pārsteidzošu secinājumu — ne katra likuma pārkāpuma konstatēšana ir pietiekama, lai atzītu ar likumu pretrunā esošu lēmumu par spēkā neesošu. Esot vēl vajadzīgs pierādīt, ka, ievērojot likumu, gala iznākums būtu cits. Man šāda pozīcija ir pilnīgi nepieņemama, jo tā aizved no precīzas juridiskas analīzes uz tādu jautājuma apsvēršanu "kā būtu, ja būtu". Man šķiet, ka latviešu tautai ir pietiekami daudz izteicienu, kas liecina pie kādiem rezultātiem var nonākt, ielaižoties šādā diskusijā. Manuprāt, ar likumu pretrunā esošs lēmums ir atceļams jebkurā gadījumā, citādi var tikt radīts ļoti bīstams precedents. Ar šāda veida apsvērumiem var attaisnot ļoti daudz likuma parkāpumu. Nedomāju, ka tāds bija Satversmes tiesas mērķis.

Es saprotu Satversmes tiesas rūpes par tiem ministriem, kas pēc apstrīdētā Saeimas lēmuma pieņemšanas jau uzsākuši praktisku darbību amatos, uz kuriem tie bija aicināti. Arī pieteikuma iesniedzēju mērķis bija atrisināt tiesisku problēmu, nevis vērsties pret konkrētām personām. Ja Satversmes tiesa vēlējās nesarežģīt minēto ministru darbību, tai bija iespējas noteikt, ka šinī gadījumā apstrīdētais lēmums zaudē spēku nevis no tā pieņemšanas brīža, bet no cita datuma, piemēram, pēc Saeimas rudens sesijas atklāšanas, kad tai būtu iespējas pieņemt jaunu likumam atbilstošu lēmumu.

Šāds precedents būtu daudz mazāk bīstams nekā tas, kuru ir radījusi Satversmes tiesa.

Izskatot šo lietu radās arī otra problēma — vai Ministru kabinets var prasīt atkārtotu uzticības izteikšanu Saeimā, jo tieši ar šāda veida lēmumu bija apvienots apstrīdētais lēmums. Pieteikumā šī problēma netika izvirzīta, bet tiesas procesa laikā tā radās, tika apspriesta un līdz ar to guva atspoguļojumu spriedumā.

Par šo jautājumu izteiktie Satversmes tiesas apsvērumi nebūt nav neapšaubāmi.

Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka atkārtota uzticības izteikšana neatbilst likumam, mūsu valsts tradīcijām un var tikai traucēt Saeimas normālai darbībai.

Jāsaka, ka līdz šim neviens Latvijas likums tieši neregulē jautājumu, vai Ministru kabinets un atsevišķi tā locekļi var lūgt Saeimu atkārtoti izteikt tiem uzticību. Arī juridiskajā literatūrā šis jautājums līdz šim nav apskatīts.

Tomēr Saeimas darbības praksē valdīja tiesiskais princips, ka Ministru kabinets un tā locekļi var uzsākt pildīt savus pienākumus tikai pēc Saeimas uzticības saņemšanas, kā arī prezumpcija, ka šī uzticība saglabājas līdz brīdim, kamēr Saeima ar īpašu labojumu izsaka Ministru kabinetam vai atsevišķam tā loceklim neuzticību.

Līdz ar to Saeimas darbības praksē nereti ir notikuši neuzticības balsojumi, bet pat tāds labs Saeimas vēstures pārzinātājs kā tās Juridiskā biroja vadītājs G.Kusiņš, kas bija Saeimas pārstāvis šajā procesā, varēja norādīt tikai vienu gadījumu, kad šāds balsojums bija noticis. Pie tam jāņem vērā, ka tas notika laikā, kad Saeimas Kārtības rullis vispār neregulēja kārtību, kādā izdarāmi uzticības labojumi Saeimā.

1996.gada maijā Saeimas Kārtības rullī tika izdarīti grozījumi, kas, manuprāt, izsmeļoši noregulēja visus jautājumus, kas saistīti ar uzticības un neuzticības uzteikšanu Ministru kabinetam. Šie grozījumi neparedz atkārtotu uzticības izteikšanu. Līdz ar to iesniedzēji uzskatīja, ka Ministru kabinetam nav tiesību prasīt ārkārtas sēžu sasaukšanu, lai izskatītu šādus lēmuma projektus.

Satversmes tiesa savā spriedumā izsaka pretējo viedokli, norādot, ka, lai gan neviens likums neparedz šādu lēmumu pieņemšanu, tomēr Ministru kabinets ir tiesīgs iesniegt šādus lēmuma projektus un Saeima tos izskatīt.

Šāds atzinums runā pretī vispārpieņemtam tiesiskam pamatprincipam, ka privāto tiesību subjekti var darīt visu, ko likums neaizliedz, bet publisko tiesību subjekti (tajā skaitā Saeima un Ministru kabinets) tikai to, ko likums viņiem ir atļāvis darīt.

Satversmes tiesa, aizstāvot pretējo viedokli, uzskata, ka šajā jautājumā esot jāņem vērā Eiropas mazo valstu pieredze, kas pieļaujot atkārtotu uzticības izteikšanu. Ar šādu apgalvojumu Satversmes tiesa ir pārkāpusi pati sava reglamenta 327. pantu, kas nepieļauj atsaukties uz apstākļiem un materiāliem, kas nav pārbaudīti tiesas sēdē. Visā lietas izskatīšanas laikā netika bilsts ne vārda par citu Eiropas valstu likumiem un parlamentāro praksi un netika iesniegti nekādi materiāli, kas par to liecinātu. Pati Satversmes tiesa arī nav nosaukusi nevienu valsti, kur pastāvētu šāda prakse. Pie šādiem apstākļiem ir jāatzīst, ka šāds apgalvojums ir nepierādīts un uz to nevarēja pamatot spriedumu.

Satversmes tiesa tālāk nonāk jaunās pretrunās, atzīstot, ka Saeima varot gan izlemt šādu jautājumu, bet tikai tad tai būtu jānosaka tā izlemšanas procedūra. Tā kā Latvijā visi būtiskie parlamentārās procedūras jautājumi tiek regulēti ar Seaimas Kātības ruļļa palīdzību, atkal ir jānonāk pie tā paša viedokļa, kuru aizstāv pieteicēji — vispirms ir jāparedz šāda iespēja Saeimas Kārtības rullī un tikai tad Ministu prezidents var iesniegt šādus lēmuma projektus un Saeima tos izskatīt.

Pieteicējus ļoti uztrauc Saeimas pārstāvja izteiktais viedoklis, kurš tiesas sēdē apgalvoja, ka Ministru kabinets kopumā un arī atsevišķi tā locekļi varot kaut katrā sēdē lūgt izteikt Saeimai viņiem atkārtotu uzticību. Šādas prakses iedibināšana būtu valstij finansiāli apgrūtinoša, jo šādu jautājumu izskatīšana parasti aizņem daudzas stundas no Saeimas dārgā sēžu laika. Bez tam tas varētu nopietni aizkavēt likumprojektu izskatīšanu Saeimā. Daudz vienkāršāk un lētāk jautājumu varētu noskaidrot valdības koalīcijas partiju izveidotās Sadarbības padomes sēdēs, kurās taču ir pārstāvēts Saeimas deputātu vairākums. Bez tam likums neparedz, ka Saeimas atteikšanās izteikt atkārtotu uzticību valdībai vai tās atsevišķiem locekļiem radītu kādas juridiskas sekas. Atteikšanās izteikt uzticību nav pielīdzināma neuzticības izteikšanai, jo katrā gadījumā balsojums notiek pēc citiem noteikumiem (vienā gadījumā tiek uzskatīts, ka atturējušies deputāti ir atbalstījuši valdību, otrā — ka ne). Labs piemērs ir Saeimas šā gada 2. marta ārkārtas sēde, kurā tika izskatīts Ministru prezidenta G.Krasta iesniegums par ātkārtotas uzticības izteikšanu viņam. Savā iesniegumā par ārkārtas sēdes sasaukšanu viņš raksīja: "Uzskatu par neiespējamu turpināt pildīt savus pienākumus bez Saeimas uzticības apliecinājuma." Šādu uzticības apliecinājumu viņš nesaņēma un, neskatoties uz to, turpina pildīt Ministru prezidenta pienākumus līdz šim laikam.

Satversmes tiesas sēdē savas liecības sniedza G.Krasts un viņa biroja vadītājs J.Viņķelis. Uz jautājumu, kādas sekas būtu izraisījis Saeimas negatīvs balsojums 30. aprīlī par atkārtotu uzticības izteikšanu Ministru kabinetam, viņi abi paziņoja, ka uzskata, ka šādam balsojumam nebūtu nekādas juridiskas sekas un viņi šajā gadījumā vienīgi veiktu politiskas pārrunas ar koalīcijas partneriem par valdības tālāko rīcību.

Tāpēc man šķiet, ka Satversmes tiesas apgalvojums, ka šādā gadījumā Valsts prezidents ir tiesīgs aicināt kādu personu sastādīt jaunu Ministru kabinetu, ir pārāk drosmīgs. Es apšaubu, ka Valsts prezidents to darītu, ja šāds gadījums nav likumā tieši paredzēts. Pretējā gadījumā valstī varētu parādīties divi ministru prezidenti, kas abi sevi uzskatītu par likumīgiem, un tad jau līdz pilsoņu kara draudiem arī nebūtu tālu. Es uzskatu, ka jautājums valstij ir pārāk svarīgs, lai to varētu risināt ārpus likuma ietvariem. Tāpēc šo jautājumu ir nepieciešams skaidri un nepārprotami noregulēt ar likuma palīdzību.

1998. gads, 16. jūlijs