Pašvaldībās

Ar cerību: trijiem apvienojoties — trīsreiz spēcīgāki

Kad pie apvienošanās sliekšņa — Madonas rajona Lubāna, Indrāni, Ošupe

Viņnedēļas piektdiena Madonas rajona Degumnieku pamatskolā, kas pēc pašreizējā administratīvi teritoriālā iedalījuma atrodas Ošupes pagastā un ir tikai kādu krietnu sprīdi no Lubānas ezera, sākās ar apdziedāšanos. Slaucēja Annele nāca ar akordeonu rokās un pauda neziņu par pieciem santīmiem, ko arī šajā apvidū maksā par litru piena, toties Jancis drastiski vēstīja par piedzīvojumiem Dziesmu svētku laikā. Visiem par pārsteigumu skolas pagalmā nule bija nolaidies arī Karlsons, kas runāja skaidrā mūsu valodā, jo esot apņēmis latviešu sievu un piedāvāja visplašākās starptautiskā biznesa iespējas...

Kā varam jaust, personāžus veidoja Degumnieku skolotājas, tomēr sāls un pipari tika daudziem — "savam" pagasta vecākajam Dzintaram Kozulim, Lubānas pilsētas domes priekšsēdim Miķelim Gruzītim, Indrānu pagasta padomes priekšsēdētājam Vilnim Strautiņam un citiem, bet pašvaldību lietu ministrs Jānis Bunkšs gandrīz vai dabūja atpirkties, jo piparu tiešām bija atliku likām.

Tādējādi visai skanīgā noskaņā sākās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Pašvaldību lietu pārvaldes Pašvaldību teritoriālās reformas sekretariāta (PTRS) rīkotā apspriede par tematu "Ziņojums par izpēti Lubānas pilsētas, Indrānu un Ošupes pagastu pašvaldībās". Izpēte veikta Latvijas administratīvi teritoriālās reformas kontekstā. Lai šis darbs sekmētos, jau kopš pavasara strādājusi ekspertu grupa — Gunta Neimane, Zanda Peka un Mārtiņš Vimba. Pašvaldību un Madonas rajona vadītāji pirms notikuma saņēma 84 lielformāta lappušu biezu apcerējumu (tika gan sacīts — labāk būtu, ja tas notiktu vismaz pāris dienas pirms šādas būtiskas sanāksmes).

Pašā sākumā tika norādīts, ka šīs pašvaldību grupas izvēli ietekmējuši divi galvenie faktori: ģeogrāfiskā situācija, kas nosaka Lubānas pilsētas kā apkārtējās teritorijas centra veidošanos, tāpat Lubānas pilsētas domes priekšsēdētāja Miķeļa Gruzīša ierosme. Viņš šajā saieta reizē runāja vairākkārt, un ik reizi viņa argumenti bija strikti pamatoti.

Lai apzinātu administratīvi teritoriālās reformas iespējas Lubānas novadā, izpētes norisei tika izvirzīti vairāki mērķi: iegūt informāciju par Lubānas pilsētas, Ošupes pagasta un Indrānu pagasta sociāli ekonomisko situāciju, iegūt informāciju par iedzīvotāju attieksmi pret administratīvi teritoriālo reformu, iespējām un problēmām tās realizēšanā attiecīgajās pašvaldībās, apzināt triju pašvaldību savstarpējās sadarbības iespējas, saimnieciskos, izglītības, medicīnas un kultūrvēsturiskos sakarus, pamatojoties uz izpēti šajās pašvaldībās, sagatavot ieteikumus to turpmākajai situācijai.

Pašvaldību lietu valsts ministrs Jānis Bunkšs, ievadīdams diskusiju, bilda, ka viņš šoreiz neesot te braucis, lai daudz runātu, bet gan lai vairāk klausītos, jo tikai pirms dažām nedēļām Saeimā pirmajā lasījumā izskatīts Reformas likums un šajā sakarā Latvijas Pašvaldību savienībā (LPS) notikusi lietišķa apspriede par iespējamiem priekšlikumiem un papildinājumiem otrajam lasījumam. Debates bijušas gana ilgas un dedzīgas, lai turpmāk nebūtu jāstrebj karsta putra. Ministrs arī pakavējās pie pirmās pieredzes, kas uzkrāta Kurzemē, runāja par Kandavas un Dundagas variantiem, par meklējumiem citos novados.

Cesvaines pilsētas domes priekšsēdētājs Valdis Kaprālis, kas šajā amatā ir jau vairāk nekā desmit gadus, runāja par cesvainiešu saskarsmi ar tuvējiem Grašu, Kraukļu un Kārzdabas pagastiem, par "ietekmes joslu", kas sniedzoties pat līdz Dzelzavai. Viņaprāt, sociālā sfēra laukos visvairāk arī turpmāk balstīsies uz lielākajiem centriem, taču ir svarīgi katram, pat vismazākajam pagastam atrast un veicināt to, kas iespējams tikai tur. Viņš arī pauda atziņu, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai administratīvi teritoriālās reformas procesā vajadzētu būt "jumta" ministrijai pat ar veto tiesībām, ja pēc tās un Pašvaldību lietu pārvaldes ekspertu domām kaut kas rit galīgi šķērsām.

Indrānietis Vilnis Strautiņš atzinās, ka esot "vecs stagnāts", tāpēc pret iecerēto reformu izturoties visai piesardzīgi. Viņaprāt, pilsētu izvirzīšana priekšplānā (nesen Kandava, nu arī Lubāna, varbūt pat tagad arī Cesvaine) nebūt neesot labākais risinājums, jo laukos visīstākie centri esot vietējās skolas. Kur tās savulaik likvidētas, arī Cepurītes pamatskola, tagad veidojoties "tuksnesis". Ir labi, ka tagad mūsu priekšā ir šāds ekspertu sagatavots dokuments, tomēr nevajadzētu domāt, ka izpētei jau pielikts punkts un tagad tikai ejam kopā. Jā, der atcerēties seno teicienu, ka septiņas reizes jānomērī, un tikai tad jānogriež.

Ošupietis Dzintars Kozulis atgādināja, ka bijušais Meirānu pagasts Latvijai visu pagastu saimē devis visvairāk Lāčplēša kara ordeņa kavalieru (deviņus, pulkvedi Oskaru Kalpaku ieskaitot), tomēr šis pagasts jau pieder tikai vēsturei, jo iepriekšējo reformu gaitā "izzudis". Vai tādas briesmas nedraud arī tagad, un vai tas tiešām būtu vajadzīgs? Jā, mēs gribam sadarbību, jo Lubāna mūsu apkaimē ir pats lielākais centrs arī infrastruktūras ziņā. Šo procesu veicina valsts attīstības ievirze, tomēr mūsu pagasta iedzīvotāju vidējie ienākumi patlaban nepārsniedz 25 latus mēnesī, un arī tāpēc reforma, kas nebūt nebūs lēta, kā reizēm šķiet, mūsuprāt, pagaidām ir pārāk dārgs prieks.

Lubānietis Miķelis Gruzītis teica, ka neredzot iemesla situācijas dramatizēšanai, jo visas trīs pašvaldības savā starpā esot cieši saistītas, notiekot iedzīvotāju kustība uz darba vietām Lubānā, kamēr citi no Lubānas dodas uz darbu Ošupes un Indrānu pagastā. Piemēram, Lubānas vidusskolā esot tikai trīs ceturtdaļas lubāniešu, pilsētas slimnīcā ārstējoties tikai divas piektdaļas vietējo. Turklāt ilgu laiku darbojoties Lubānas novada koris, pastāvot Lubānas–Meirānu draudze, tātad visu laiku ir neformāla saskarsme. Saprotams, jāņem vērā līdzšinējo pagastu autonomijas, kaut gan atskan arī pamatotas balsis par Meirānu pagasta atjaunošanu.

Par pētījumu plaši referēja ekspertu grupas vadītāja Gunta Neimane, atgādinādama pētījuma svarīgākās tēzes un galvenos secinājumus. "Te neviens nav atbraucis jūs katrā ziņā apvienot. Jūsu priekšā ir materiāls, pāri par astoņdesmit lappušu, un jums pašiem ir jādomā un jāspriež, kā rīkoties tālāk."

Izpētes gaitā iegūti šādi būtiski secinājumi, kas nebūt neaptver visu savstarpējo attiecību kopumu:

• Kopš 1945. gada Lubānas novada teritorijā vairākkārt ir grozītas administratīvi teritoriālās robežas, kas arī tagad nosaka daudzu šīs teritorijas iedzīvotāju un pašvaldību pārstāvju negatīvo attieksmi pret gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu;

• Kaut gan pētītās teritorijas platība ir salīdzinoši liela un iedzīvotāju vidējais blīvums ir zems, galvenā iedzīvotāju koncentrācija ir Lubānas pilsētā ar tās lauku teritoriju un apkārtnē, kā arī ap galvenajiem ceļiem un atsevišķos centros, šādas iedzīvotāju izvietojuma likumsakarības tomēr neapgrūtinātu apvienotās pašvaldības spēju pārvaldīt plašu teritoriju;

• Iespējams secināt, ka lielākā finansiālā patstāvība ir Lubānas pilsētas un tās lauku teritorijas pašvaldībai, kuras budžetu neveido valsts dotācijas. Apkārtējo pagastu pašvaldībām ievērojamas grūtības rada valsts sniegto dotāciju apjoma paziņošanas novēlojums, kas neļauj laikus veidot budžetu, tā apjoma svārstības pa gadiem un pārskaitījumu nokavējumi, kas bieži vien paralizē pagastu patstāvības finansu apriti.

Par savu attieksmi pret administratīvi teritoriālo reformu stāstīja Ērgļu pagasta vecākais Guntars Velcis, atgādinādams ērglēniešu saskarsmi ar apkārtējiem pagastiem — Jumurdu, Vestienu, Sausnēju un citiem. Te veidojoties kaut kas savdabīgs, tā dēvētais Vidzemes septiņnieks, apvienība, kas sākumā pievērsīsies galvenokārt ūdensapgādei un kanalizācijai, pie apvāršņa esot Vidzemes augstienes centra tūrisma apvienība, kas Vidzemes augstienē varētu būt sevišķi perspektīva, tomēr trūkstot rosmīgu gribētāju, lai veidotos stabila realitāte.

Madonas rajona padomes priekšsēdētājs un reizē Praulienas pagasta vecākais Andrejs Ceļapīters lūkoja raudzīties plašākā aplocē. Viņš uzsvēra, ka nule saņemtais dokuments ir domāts, lai iekustinātu procesu, kas tikko sākas. Tam nav šaurs lokāls adresāts — Lubāna, Indrāni vai Ošupe. Secinājumi ir būtiski visai Latvijai, jo reforma faktiski ir valsts pasūtījums.

Degumnieku pamatskolas direktore Ināra Logina runāja par izglītības prioritātēm, it īpaši lauku apvidos. "Mums neviena reforma neveiksies, ja pietrūks gudru galvu. Vai patiešām arī nākamā Saeima un valdība nespriedīs par svirām, kas nevis sekmētu izglītotu jauniešu aizplūšanu uz pilsētām, bet gan veicinātu viņu palikšanu pagastos un lauku ciematos," teica pedagoģijas zinātņu maģistre. Cita starpā, uz šo titulu pretendē vēl divas viņas kolēģes, kas strādā šajā skolā un studē maģistratūrā.

Sanāksmi Degumniekos rezumēja pašvaldību lietu valsts ministrs Jānis Bunkšs. Viņš atzina, ka visvairāk bijis gandarīts par vietējo iedzīvotāju plašo pārstāvniecību, par debatēm, kas skārušas būtiskas problēmas. Miķelis Gruzītis ierosināja vēlreiz rūpīgi izlasīt nule saņemtā ziņojuma tekstu un atkal tikties jau pēc mēneša, šoreiz Indrānu pagastā, lai izlemtu, kā rīkoties tālāk. Katram par sevi vai visiem kopā. Vilnis Strautiņš bija ar mieru. Dzintars Kozulis tāpat. Un arī pārējie klātesošie.

Vienotnes noskaņā raisījās plaši pazīstamās dziesmas vārdi. "Mazs bij’ tēva novadiņis, bet diženi turējās..." Par diriģentu tika aicināts ērglēnietis Guntars Velcis. Cita starpā, profesionāls mūziķis.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors