Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Aizvadāmā gadsimta Latvijas lielā nacionalizācija. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.07.1998., Nr. 212/213 (1273/1274) https://vestnesis.lv/ta/id/49228

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Jaunas sejas senā fotogrāfijā

Vēl šajā numurā

17.07.1998., Nr. 212/213 (1273/1274)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Arhīvi runā

Aizvadāmā gadsimta Latvijas lielā nacionalizācija

Pirms 50 gadiem

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — "Latvijas Vēstnesim"

Pirmā lielā nacionalizācijas kampaņa Latvijai pārbrāzās 1940.gadā, kad, pamatojoties uz dažādiem dekrētiem, lēmumiem un instrukcijām, padomju vara privātajiem īpašniekiem atņēma rūpnīcas un fabrikas, bankas, lielos namus, kā arī daudzas citas iestādes un vērtības. Nacionalizācija turpinājās arī 1941.gadā.

Bet pēdējā lielākā nacionalizācija Latvijā notika pēckara gados. 1948.gada pavasarī LK(b)P CK pirmajam sekretāram J.Kalnbērziņam sāka likties, ka privātajiem īpašniekiem vēl nav atņemts viss, ka "partijas līnija" nacionalizācijā netiek ievērota pietiekami stingri un konsekventi. Kā jau tas tolaik bija pieņemts, paši komunistiskās partijas funkcionāri (šajā gadījumā LK(b)P CK sekretāri J.Kalnbērziņš un F.Titovs) palika ēnā, uzdodot jauno nacionalizācijas lēmumu un atbilstošu instrukciju sagatavot augsti stāvošiem LPSR ierēdņiem.

Šeit publicētie dokumenti parāda ne tikai pēdējās lielākās nacionalizācijas sagatavošanas gaitu, bet arī dažādu ministru un citu varasvīru pilnīgo pakļautību LK(b)P funkcionāru norādījumu izpildīšanā. Tie atklāj arī tā laika Latvijas likumdošanas pilnīgo bezspēcību PSRS centrālo iestāžu diktatūras priekšā.

LK(b)P CK izveidotās komisijas apspriedes Stenogramma

1948.gada 17.aprīlī

Piedalījās:

Biedrs Celovs — Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks.

Biedrs Grīnbergs — LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs.

Biedrs Jablonskis — Latvijas PSR tieslietu ministrs.

Biedrs Šeļepovs — Latvijas PSR finansu ministra vietnieks.

Biedrs Bastins — LPSR Ministru Padomes lietu pārvaldnieks.

Biedrs Prieže — LPSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs.

Biedrs Ļipins — Latvijas PSR prokurora vietnieks.

Biedrs Ķīsis — LPSR komunālās saimniecības ministrs.

Biedrs Bāliņš — LPSR Ministru Padomes Lietu pārvaldes tiesību daļas priekšnieks.

Vada b. Grīnbergs.

Biedrs Grīnbergs:

Mūsu priekšā ir tāds uzdevums — partijas Centrālā komiteja deva uzdevumu — apskatīt māju un citu ēku nacionalizācijas praksi, tajā skaitā apskatīt arī likumu par aptieku nacionalizāciju. Pēc esošajām ziņām, pastāvošie likumi it kā traucējot pareizi īstenot partijas līniju, un ir gadījumi, kad īpašumu nacionalizē, bet tas paliek privātpersonu rokās. Sakarā ar to ir izveidota šī komisija, kurai ir ieteikts desmit dienu laikā partijas Centrālajai komitejai iesniegt savus priekšlikumus.

Es lūdzu biedru Ķīsi pateikt, kādi pārpratumi ir Komunālās saimniecības ministrijā, kādi šajā jautājumā ir ministrijas priekšlikumi. Es uzskatu, ka, acīmredzot, tādi jautājumi biedra Ķīša rīcībā ir un arī Augstākajā Padomē biedram Priežem un Ministru Padomē kaut kas ir.

Biedrs Ķīsis:

Es nevaru sacīt, ka Komunālās saimniecības ministrijā ir kaut kādi masveida iesniegumi un sūdzības par kaut kādiem masveida pārkāpumiem, nacionalizējot dzīvojamos namus. Es neskaršu uzņēmumu, aptieku un citu nacionalizāciju. Jautājums par namu nacionalizāciju uzrodas no mazo pilsētu puses, kurām ir maz nacionalizētā dzīvojamā fonda. Lielākās pilsētās šis jautājums tikpat kā netika izvirzīts. Bet mazajās pilsētās nacionalizētā dzīvojamā fonda ir maz, bet vajadzība pēc dzīvokļiem ir ļoti liela. Un, lūk, no šās puses ir tādi mēģinājumi pārkāpt pastāvošo likumu. Veidojot apriņķus, mēs redzējām, piemēram, Ogres pilsētā, Viļānos, kad uzskatīja, ka var vienkārši pārkāpt likumu par nacionalizāciju, ka var privātajam atņemt viņa māju, nerēķinoties ar pastāvošajiem likumiem.

Likums pastāv tāds, ka republikāniskās pakļautības pilsētās nacionalizācijai ir paredzētas tādas dzīvojamās mājas, kurām ir vairāk nekā 220 m2 derīgās dzīvojamās platības, visās pārējās pilsētās — kurām ir vairāk nekā 170 m2 derīgās dzīvojamās platības.

Tagad ministrijas viedoklis par to, pie kādas līnijas mēs pieturamies. Tādos gadījumos mēs pieturamies pie likuma. Kur mēģina šo likumu pārkāpt, mēs izskaidrojam, ka tā ir nelikumīga rīcība.

Bija vairāki gadījumi, kad atrada atsevišķas mājas, kuras kaut kā vienkārši izslīdēja no nacionalizācijas, kurām derīgā dzīvojamā platība ir virs normas, bet kuras savā laikā netika nacionalizētas. Tādas mājas mēs sameklējam un izvirzām jautājumu par nacionalizāciju noteiktā kārtībā. Taču tādiem gadījumiem mūsu praksē nav masveida raksturs. Tie ir atsevišķi gadījumi. Pa visu Latviju varbūt sanāks desmit tādu gadījumu, kad bija papildu nacionalizācija. Vai arī mums vēl ir tādas mājas, kuras nacionalizēja 1941.gadā, bet pa okupācijas laiku dokumentus pazaudēja un privātais sāka pierādīt, ka māja nav bijusi nacionalizēta utt. Tādi jautājumi vienmēr tiek vienkārši atrisināti, jo likums par nacionalizāciju ir un viņš darbojas. Vajag vienkārši noteikt normu, šās mājas apjomu un nacionalizēt no jauna, ja vecos dokumentus nevar atrast.

Kāds ir mūsu viedoklis par to, vai vajag iet uz nacionalizācijas normu pazemināšanu un nodarboties ar nacionalizāciju masveida kārtībā, t.i., pastāvošo 220 m2 vietā iet uz daudz zemākām normām, pazemināt šās normas un sagrābt vēl kaut kādu māju daudzumu no pilsētas municipiālā fonda? Mans viedoklis ir tāds — to darīt nevajag. Es vados no sekojošā: šā jautājuma principiālā puse, t.i., tā puse, kura bija likta šā likuma izdošanas pamatā — liegt iespēju izmantot dzīvojamo fondu kā ekspluatācijas līdzekli un atstāt pilsoņa rīcībā to, kas nepieciešams, lai apmierinātu viņa paša un viņa ģimenes vajadzības, atņemt iespēju viņam iedzīvoties kaut kādos bezstrādes ienākumos. Ja jautājumu aplūkotu no šās puses, tad 220 m2, kāds tur var būt ienākums? Vidējā dzīvokļa īres maksa ir apmēram 72 kapeikas mēnesī, kas gadā ir apmēram 9 rubļi par 1 m2. Maksimālais ienākums no 220 m2 gadā ir apmēram 2 tūkstoši rubļu. Tas ir maksimālais ienākums pēc valsts tarifa. Tiek atļauts ņemt par 25% augstāk, tad maksimālais ienākums iznāk 2500 rubļi, taču tas ir tajā gadījumā, ja pats saimnieks šajā mājā nekādas telpas nav aizņēmis.Taču viņš tomēr šajā mājā kaut kādu platību aizņem. Tātad, tāda ienākuma — 2500 rubļi — nebūs. Vai viņš šo gadījumu var izmantot, lai no šās summas iegūtu kaut kādus bezstrādes ienākumus? Nē, nevar. Viņam taču ir jāsedz visi ienākumi, lai šo māju uzturētu, notīrītu sniegu, notīrītu ielu, viņam, uz sava rēķina ir jāizved atkritumi, jāsamaksā sētniekam utt. Tātad, viņš nevarēs šeit iegūt nekādus bezstrādes ienākumus. Tātad, šī norma ir tāda, kura liedz viņam dzīvot uz citu rēķina, ekspluatēt.

Vadoties no tā, es uzskatu, ka būtu principiāli nepareizi iet uz normas samazināšanu un tagad nodarboties ar jaunu nacionalizāciju.

Šā jautājuma ekonomiskā puse — visas nelielās mājas pilsētas saimniecībai ir deficitīvas. Par 2500 tūkstošiem es nevaru segt visus izdevumus, kuri man ir jādod par namu pārvalžu uzturēšanu, veikt visus remontus, kārtējos un kapitālos, izdarīt amortizācijas atskaitījumus utt. Ja māja ir liela, tur visi gali sakrīt un mēs visu to varam nosegt. Taču, lūk, šie sīkumi — tur mēs neko nevaram nosegt. Vēl vairāk. Šās sīkās mājas ir kļuvušas nelietojamas un prasa kapitālo remontu. No ekonomiskā viedokļa nav vērts šīs sīkās mājas uzlikt uz budžeta un vietējo padomju kakla.

Šādā veidā runā, ka it kā no paša sākuma komunālā saimniecība esot nepareizi izskaidrojusi dekrētu par namu nacionalizāciju, ka dekrēts esot paredzējis visu platību, bet nacionalizācijā esot ņemta vērā tikai derīgā platība, bet esot bijis nepieciešams ņemt vērā visu. Es tajā laikā nebiju komunālās saimniecības ministrs un tad, kad notika masveida nacionalizācija, Rīgā nebiju. Taču tie biedri, kuri tur bija, sacīja, ka esot bijuši mēģinājumi skaidrot tā, lai par normu tiktu uzskatīta visa platība. Kad Rīgā sāka tādus skaidrojumus pielietot, tie uzdūrās politiskam skandālam, tādēļ, ka sāka vienkārši atņemt strādniekiem mājeles, un strādnieki sāka masveidā iesniegt valdībai sūdzības un šo jautājumu izskatīja Centrālajā komitejā un tika dots norādījums, ka tā dekrētu skaidrot nevarot. Un tagad nacionalizācijā par pamatu tiek ņemta derīgā dzīvojamā platība.

Es uzskatu, ka pilnīgi pareizi toreiz tika izskaidrots, ka jautājums par māju nacionalizāciju ir jāizlemj, vadoties no dzīvojamās mājas ekspluatācijas pamata, jo saskaņā ar likumu mēs ne no viena nevaram prasīt, lai maksātu arī par koridoru un virtuvi, par kāpņu laukumu utt. Ienākumi tiek ņemti tikai par derīgo platību, kur var dzīvot, bet nevis par to, kas pieder šās dzīvojamās platības apkalpošanai. Cilvēki taču nedzīvo koridoros, pieliekamajos, virtuvēs. Par to dzīvokļa īre netiek ņemta un ienākumus no šās platības nevar iegūt.

Biedrs Celovs:

Man ir žēl, ka man nebija iespējas piedalīties apspriedē pie biedra Titova, kad viņš deva norādījumus mūsu komisijai un izvirzīja uzdevumus. Taču sarunā ar biedru Titovu par šo jautājumu vakar es nedaudz citādāk sapratu tos uzdeumus, kurus biedrs Titovs ir izvirzījis šai komisijai.

Es personīgi sapratu tā, ka biedrs Titovs, pēc biedra Kalnbērziņa norādījuma izveidojot komisiju, grib uzklausīt mūsu viedokli jautājumā par to, kā šodien, kad mums jau ir astoņi padomju varas pastāvēšanas gadi Latvijā, lūk, šie organizācijas pirmā perioda dekrēti un lēmumi, kā tie, vai pilnīgi atbilst un apmierina šodienas prasības, vai viņi šodien veicina mūsu sociālistiskās sabiedrības nostiprināšanu, vai viņi nav bremzes, vai viss tajos ir likumīgs, vai ne, vai tie likumi, kuri tika pieņemti 1940.gadā pilnīgi un galīgi atbilst šodienai un vai tie nebremzē mūsu virzību uz priekšu. Es personīgi tā sapratu komisijas uzdevumus.

Es izteikšu personīgi savu viedokli. Kad es darba praksē sastapos ar ļoti daudziem 1940.gadā izdotiem likumiem, es nonācu pie secinājuma, ka pēc manām domām šodien tomēr ir nepieciešama dažu likumu pārskatīšana.

Pirmais jautājums, kurš mūsu republikā nav atrisināts un kurš šodien bremzē mūsu pilsētu attīstību, īpaši individuālo celtniecību, tas ir jautājums par zemes izmantošanas apmēriem mūsu pilsētu robežās.

Likums par zemi, kuru pieņēma 1940.gadā, pilnīgi un galīgi attiecas uz zemnieku sektora zemes izmantošanas apmēriem, un šajā likumā neviens vārds nav teikts par zemes izmantošanas apmēriem pilsētu robežās. Mums faktiski šeit, Rīgā, ir saimniecības ar platību 20 ha, 30 ha, 40 ha, 50 ha un beidzot ar dažām simtdaļām hektāra. Jaunjelgavas pilsētā par zemi, kura atrodas pilsētas robežās ir izdoti lietošanas akti. Tagad, piešķirot individuālajiem būvētājiem zemes platību, mēs dodam 25 hektāra simtdaļas. Vai tas ir pareizi? Vai ar šīm 25 hektāra simtdaļām ir pietiekami, ja turpat blakus pieder 5, 10, 15 hektāri utt. Es uzskatu, ka šis jautājums mūsu republikas pilsētu robežās ļoti kavē individuālo celtniecību un ir jāpieņem likums par zemes izmantošanas apmēriem pilsētu robežās. Es uzskatu, ka šim jautājumam mums ir jāpievērš uzmanība un jāpaziņo Centrālajai komitejai, lai šis jautājums tiktu atrisināts.

Otrs jautājums, par kuru arī nav stingra un skaidra norādījuma, kā to atrisināt. Lūk, tādi konkrēti gadījumi. Laukos zemniekiem pieder saimniecības, galvenokārt kulaku saimniecības. Pilsētā viņam pieder mājiņa. Dažkārt viena, dažkārt divas un pat vairāk. Un, ja mēs šīs mazās mājiņas ņemsim un apmērīsim, tad 170 m2 nebūs, bet, ja tam vēl pievienosim to īpašumu, kurš viņam ir laukos, tad platība būs ievērojami lielāka. Kā šajā konkrētajā gadījumā rīkoties? Divas tādas lietas es nosūtīju uz Augstākās Padomes Prezidiju ar lūgumu dot izskaidrojumu. Atbildi es nesaņēmu, taču uzskatu, ka ar saraksti šajā jautājumā ir par maz, ka ir jau pienācis laiks, lai šajā jautājumā būtu attiecīgs likums. Trūcīgajam zemniekam nevar būt īpašums pilsētā, vidējam zemniekam arī nebija un tagad šajā jautājumā ir jādod skaidrs un noteikts likums.

Trešais jautājums. Es nezinu, kādēļ biedrs Ķīsis par to nerunāja. Bet biedrs Ķīsis savā laikā šo jautājumu izvirzīja Ministru Padomē. Tas ir — par dzīvokļu maksu pilsētās. Mums ir Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes lēmums par dzīvokļu maksas likmēm, kurš ir publicēts 1940.gadā. Tas paredz Rīgas pilsētas 1.rajonā likmi par 1 kvadrātmetru — 1 rubli, 2. rajonā — 85 kapeikas, 3. rajonā — 75 kapeikas. Jelgavā, Liepājā un Daugavpilī — 85 kapeikas. Pārējās pilsētās — 75 kapeikas par 1 kvadrātmetru. Vai tas bija pareizi tajā laikā, kad šis likums tika pieņemts? Jā, tas bija pareizi, jo visa buržuāzija, visi lielie īpašniekie dzīvoja pilsētas centrā. Viņus neskāra absolūti nekas, bet strādnieki dzīvoja nomalēs. Jelgava un Daugavpils bija ziedošas pilsētas, bet tagad, ja, piemēram, ņemtu Jelgavu, tās nelaimīgās mājeles, kuras palikušas nomalēs, un uzskatītu, ka tas ir labāks dzīvojamais fonds nekā Cēsīs un citās pilsētās — tas būs nepareizi. Tāpat tas ir Rīgā. Visi pilsētas centrālie rajoni mums ir piepildīti ar strādniekiem un kalpotājiem. Jaunceltnes nomalēs arī ir ļoti labas, un vai ir pareizi tagad piemērot tādu dzīvokļu apmaiņu? Es uzskatu, ka nav pareizi un ka šis jautājums ir jāpārskata. Vadoties no konkrētajiem dzīves apstākļiem mūsu republikā. Tas valstij dos zināmus ienākumus un atbalstīs mūsu dzīvokļu saimniecību un būs taisnīgi, jo katrs Jelgavas iedzīvotājs redzēs, ka pēc tiem kolosālajiem postījumiem, kurus nodarīja karš, viņš dzīvokļa īri maksā atbilstoši aizņemtajam dzīvojamam fondam.

Jautājums, kuru man ir tiesības vēlreiz izvirzīt, tas ir jautājums par lielo namīpašumu nacionalizāciju. Latvijas PSR Augstākās Padomes dekrētā ir precīzi un skaidri pateikts par to, ka runa ir par 220 un 170 m2 derīgās platības. Vienreiz šis jautājums bija izvirzīts Ministru Padomes birojā sakarā ar prokurora protestu, kurš iesniedza protestu par to, ka jautājums par kāda namīpašuma nacionalizāciju izvirzīts nepareizi, kaut arī tā derīgā platība bija lielāka par to normu, kādu noteicis dekrēts. Vadoties no Augstākās Padomes Prezidija dekrēta, es šo jautājumu izvirzīju birojam, lai prokurora protestu noraidītu. Ministru Padomes birojā izcēlās strīdi, uzdeva sapulcēties juristiem un noskaidrot, vai atbilst tie izskaidrojumi, kurus bija devusi Komunālās saimniecības ministrija, vai arī neatbilst. Sapulcējās juristi no Augstākās Padomes Prezidija, prokurors un biedrs Ķīsis un nonāca pie secinājuma, ka ir jāprasa Augstākās Padomes Prezidijam, jo tikai tam ir tiesības izskaidrot likumus. Lai tas prasa — vai Augstākās Padomes Prezidija dekrēts ir spēkā, runa ir par derīgo platību, vai arī dekrēts nav spēkā. Augstākās Padomes Prezidijs apstiprināja instrukciju, ka tā ir pareiza, ka vērā jāņem dzīvojamā platība, nevis derīgā platība. Taču es tomēr palieku pie savām domām, ka ir jāpilda Augstākās Padomes Prezidija dekrēts un jautājumā par lielo namīpašumu nacionalizāciju ir jāvadās no jautājuma par derīgo platību . (..)

Pēdējais jautājums — par aptieku nacionalizāciju. Lēmums par aptieku nacionalizāciju ir pieņemts 1940.gada 29.novembrī. Tā pirmajā punktā ir skaidri pateikts: "Nacionalizēt visas privātās slimnīcas, poliklīnikas, aptiekas, aptieku noliktavas un farmaceitiskos uzņēmumus saskaņā ar pievienoto sarakstu. Visas nacionalizētās aptiekas un noliktavas ar visām aizņemtajām telpām un tām piederošo īpašumu nodot Galvenās aptieku pārvaldes pārziņā. Visus nacionalizētos farmaceitiskos uzņēmumus nodot sanitārās un medicīnas rūpniecības pārvaldes pārziņā. Uzdot LPSR Veselības aizsardzības tautas komisariātam nacionalizāciju pabeigt līdz 1940.gada 4.novembrim (4.decembrim? — J.R.) un ziņot LPSR Tautas Komisāru Padomei. Uzdot LPSR Veselības aizsardzības tautas komisariātam nozīmēt slimnīcu, poliklīniku pieņemšanas pilnvarotos, uzliekot viņiem visu atbildību par pieņemto uzņēmumu darbu stāvokli. Kas tur ir neskaidrs? Tagad, kad mēs esam praktiski sākuši pārbaudīt, kā šodien izskatās viss nacionalizētais īpašums, izrādās, ka no 500 aptieku ēkām, kādu simtu esam pazaudējuši kara laikā, darbojas 393 aptieku ēkas un no tām mums ir 58 privāto īpašnieku ēkas. Mēs maksājam viņiem renti, noslēdzam līgumus, izsniedzam izziņas, ka ēka nav bijusi nacionalizēta utt. Es uzdevu jautājumu biedram Krausam (Veselības aizsardzības ministram — J.R.), lai viņš nosauc konkrētu piemēru, kur vēl būtu tā, ka farmaceitiskā iestādē, slimnīcā, aptieku noliktavā, ambulancē būtu nacionalizētas tikai mēģenes, gultas, bet ēka būtu palikusi privātās rokās. Bet par aptieku ēkām biedrs Krauss un biedrs Vasermanis mēģināja pierādīt, ka nacionalizētas esot tikai aptieku pudelītes, bet pašas aptieku ēkas neesot tikušas nacionalizētas. Instrukcijā par nacionalizāciju ir skaidri pateikts (lasa latviski). Tas viss ir arī lēmumā un instrukcijā, bet šodien tie, kuriem ir jāatbild par valsts īpašuma izsaimniekošanu, cenšas sevi parādīt par nevainīgiem bērniem, ka viss, lūk esot nacionalizēts, bet telpas nē. Man šis jautājums nekādas šaubas nerada. Ministru Padome šajā jautājumā savu viedokli ir pateikusi. Ministru Padome pieņēma attiecīgu lēmumu, kurā novērtē pēc nopelniem visus vainīgos un uzdod izpildīt līdz galam Tautas Komisāru Padomes lēmumu.

Lūk, visi tie jautājumi, kuri, kā es uzskatu, prasa konkrētus precizējumus, kritisku pārskatīšanu un ļoti lielus labojumus, lai mēs savā turpmākajā darbā varētu vēl pārliecinošāk virzīties uz priekšu.

Biedrs Prieže:

Es uzskatu, ka patiešām vajag paskatīties, vai visi tie likumdošanas akti, kuri bija izdoti, atbilst. Protams, sākumā tos izpildot, daži nepareizi skaidrojumi bija, un arī pašos likumdošanas aktos ir neprecizitātes.

Dekrēts par lielo namu īpašumu nacionalizāciju — tur ir pat piebūves norādītas. 2.punktā ir sacīts, ka nacionalizācijai ir pakļautas mājas, kuras ar tur esošajām piebūvēm pārsniedz derīgo platību (lasa). Uz vietām šo dekrētu īstenojot, to varēja izskaidrot dažādi. Es nezinu, kā to skaidroja Komunālās saimniecības tautas komisārs. Taču no kaut kā sākumā vadījās, bet tagad, protams, vajag pārskatīt, vajag pat dekrētu redakcionāli izmainīt, lai katrs var saprast, kādas piebūves uzskatīt un kādas telpas. Es runāju ar biedru Kalnbērziņu, kad bija šī vēstule, taču tas bija pirms vēlēšanām un viņš sacīja, lai tagad šo jautājumu neizvirzot. Taču īstenībā šis jautājums ir nobriedis, ir neskaidrības pašā dekrētā.

Es gribētu izvirzīt vēl vienu jautājumu — es nezinu to likumu par ģimenes mājiņu celšanu, ir taču jābūt kaut kādām likumīgām normām. Savienības likuma par šo jautājumu nav. Vajag kaut kā izdarīt tā, lai neiznāktu, ka pilsonis mājiņu ir uzcēlis, bet pēc tam tā tiks pakļauta nacionalizācijai. Tur vajag izdarīt kaut kādu atrunu vai instrukciju, lai uz vietām būtu skaidrs.

Jautājums attiecībā par aptiekām. Man šis jautājums izvirzījās sakarā ar individuālajiem iesniegumiem. Es pieprasīju aptieku pārvaldei. Ir apmēram 15—16 tādu māju, kur šīs aptiekas atradās, bet telpas aptiekām nepiederēja, vienkārši telpas īrēja. Ir, piemēram, gadījums, kad dzelzceļnieks uzcēla mājiņu un aptieka tur atradās gadījuma pēc. Bet attiecībā par tām telpām, kur dzīvoja pats aptiekas īpašnieks — tur šaubu nav. Bet atsevišķos gadījumos vajag apskatīt īpaši. Tur, kur telpas tika celtas speciāli aptiekām — tur šaubīties nevajag.

Attiecībā par zemes likumu — mēs šo jautājumu esam izvirzījuši, pēdējā laikā es pieprasīju biedram Ozoliņam, saņēmu atbildi, ka šis jautājums paliek atklāts, līdz tiks apstiprināts Vissavienības likums par zemi. Es pēc sūdzībām patiešām zinu, ka likuma trūkums par pilsētu zemi ļoti bremzē, katra pilsēta šajā jautājumā rīkojas pēc saviem ieskatiem.

Biedrs Šeļepovs:

Jautājums par zemes platībām pilsētās ne tikai rada šķēršļus būvniecībai, bet rada arī ārkārtīgu neskaidrību par aplikšanu ar nodokļiem. Cilvēku, kuram pieder zeme pilsētas robežās, kuru nav tiesību aplikt ar lauksaimniecības nodokli, viņš tiek aplikts ar ienākuma nodokli, bet ienākuma nodoklis ir ievērojami izdevīgāks nekā lauksaimniecības nodoklis. Ja mēs ņemsim 20 hektārus zemes lauku apvidū un 20 hektārus pilsētas robežās, tad pilsētas robežās cilvēks maksā desmit reizes mazāku summu. Ja ņem vērā to konjunktūru, pēc kādas pilsētas iedzīvotāji realizē produkciju, tad ienākums no zemes pilsētā ir ievērojami lielāks.

Mēs meklējām ceļus, lai tāda stāvokļa nebūtu, lai mēs šeit, pilsētā daudz brīvāk apliktu, mēs ievedām zemes renti. Bet kas iznāca. Mēs sastapāmies ar faktu, ka vistai nodoklis ir 300 rubļi. Anekdote, bet fakts. Un tagad Finansu ministrija ir pārtraukusi tādu nodokļu piedzīšanu. Zemes izmantošanas nesakārtošana pilsētas robežās arī mūsu republikas nodokļu politikā rada neskaidrības (..). Šis jautājums ir noteikti jāizlemj tūdaļ pat. Šā jautājuma izlemšana, tūdaļ pat nokārtos arī jautājumu par aplikšanu ar nodokļiem. Šā jautājuma izlemšanā ir jāvadās no tā, kādu zemes izmantošanas limitu pilsētā uzskatīt par normālu.

Jautājums, ja cilvēkam ir zeme gan pilsētā, gan laukos. Nav tāda likuma, ka zemniekam ir zemes gabals laukos un pilsētā. Man liekas, ka šaubas nerada jautājums, par to, ka tad kad mēs runājam par namu īpašuma nacionalizāciju un neskaitām platību, kura viņam ir gan pilsētā, gan laukos. Tas ir nepareizi. Jautājums ir par derīgās platības jēdzienu. Es esmu slikts jurists, taču man šķiet, ka nacionalizācija skaidro jautājumu nevis par dzīvojamā fonda ekspluatāciju, bet nacionalizācijas īpašuma jēdzienu (..).

Biedrs Ķīsis:

Konstitūcijā ir teikts, ka katram pilsonim ir tiesības savām personiskām vajadzībām turēt dzīvojamo māju.

Biedrs Šeļepovs:

Es uzskatu, ka derīgās platības nacionalizāciju nedrīkst sajaukt ar īres maksas piedzīšanu par dzīvojamās platības izmantošanu. Tās ir divas dažādas lietas. Ja mēs ņemsim dzīvojamās platības esamību, mēs atradīsim vienādos namu īpašumos, ka vienā dzīvojamās platības būs 50 reizes mazāk nekā otrā. Man šķiet, ka šajā dekrētā runa bija par derīgo platību.

Ministru Padome pieprasīja Finansu ministrijai, kā skaidrot jautājumu par apmaksu pusotras reizes apmērā par derīgo platību. Instrukcijā ir teikts, ka īrnieks maksā vienreizīgā apmērā, bet visi ģimenes locekļi, kuri neatrodas šā īrnieka apgādībā, par aizņemto platību maksā pusotras reizes apmērā. Instrukcijas par dzīvojamo fondu tagad vajag pārskatīt.

Kas attiecas uz tādiem gadījumiem, kad aptieka atradās svešā ēkā, tādus gadījumus var izlemt atsevišķi, taču kas attiecas uz tiem gadījumiem, par kuriem runāja biedrs Čelovs, ka līdz šim laikam maksā rentes maksu, tas, protams, ir nepareizi.

Biedrs Jablonskis:

Attiecībā par normām, kādas tagad pastāv, nosakot mājas nacionalizāciju un ko saprast ar derīgo dzīvojamo platību. Biedrs Ķīsis runāja par to, ka ekonomiski nav izdevīgi nacionalizēt sīkos namīpašumus, saspiest normu. Lūk, ja skaitīt šos 220m2, tad pielikt klāt vēl to platību, kuru neņem vērā, tas dos papildus vēl 1/3 — tad jau iznāks 30m2. Un tas jau ir liels namīpašums, kurš nav uzcelts par sava darba ienākumiem. Strādniekam ģimenei pietiek ar 60 metriem, bet ja mājai ir 220 m2 derīgās platības, tad plus vēl tas, ko neskaita, tad tā jau ir liela māja, no kuras iznāk ienākumi. Es nekādi nevaru piekrist tam, ka tā ir pati zemākā norma. Cits jautājums, ja mēs normu pazeminām, tad mums nacionalizācija ir jāveic no jauna. Tas, protams, ir arī politisks jautājums. Manuprāt, nepareizi ir neuzskatīt virtuvi un vannas istabu par derīgo platību. Daudzos dzīvokļos nav vannas istabu, bet citos ir un tur, kur vannas istabas ir, tur īrnieki izmanto vannas istabas un neko par to nemaksā. Manuprāt, nepareizi ir uzskatīt par dzīvojamo platību tikai istabas, bet neuzskatīt virtuves un vannas istabas.

Attiecībā par īres maksām pa rajoniem, kaut arī tagad centrā nedzīvo buržuāzija, bet dzīvo strādnieki un kalpotāji, taču tomēr centrā ir sevišķas priekšrocības, salīdzinot ar tiem, kuri dzīvo nomalēs. Es nedomāju, ka mēs izdosim likumu, izejot no šodienas. Bet varbūt, ka pēc diviem gadiem Daugavpils un Jaunjelgava būs labāka nekā pat Rīga (..).

Biedrs Ļipins:

Biedrs Titovs tā izvirzīja jautājumu: savākt visus mūsu tiesu nolikumus un instrukcijas, kuras ir saistībā ar nacionalizāciju, paskatīties vietējās pretrunas, kādas ir sastopamas, un paskatīties, vai nav nepieciešams pārskatīt to namu īpašumu normas, kuri ir pakļauti nacionalizācijai no šo normu samazināšanas viedokļa.

Attiecībā par runām par derīgo platību. Šodien tas no oficiālā skaidrojuma viedokļa ir skaidrs. Augstākās Padomes Prezidijs deva skaidrojumu un tagad tas tiek īstenots dzīvē. Bet pēc šā jautājuma atrisināšanas būtības, pareizi tas ir vai ne, mums ir jāapspriež un savs viedoklis jāpasaka partijas CK. Es varbūt mazliet citādi skatos uz šo lietu. Likumā runa ir par derīgo platību. Es nepiekrītu biedram Ķīsim, kad viņš derīgo platību pielīdzina derīgai dzīvojamai platībai. Mēs īres maksu ņemam par to telpu, kurā cilvēks faktiski dzīvo. Ja mēs palūkosimies mūsu brālīgo republiku pilsētu praksē, kur katrā dzīvoklī dzīvo vairākas ģimenes, tad citādi arī nevar skaidrot. Cits jautājums, kad mēs runājam par ēkas derīgo platību no nacionalizācijas viedokļa. Tiesa, tagad tas var radīt lielas grūtības, jo nacionalizācija tika veikta uz to likumu pamata, kādi pastāvēja Latvijā un ja mēs tagad citādāk skaidrosim par derīgo platību, tur var aizskart ļoti daudzu personu intereses. Ja mēs aizskarsim nestrādājošo elementu intereses, nekā slikta tur nebūs, taču ja mēs aizskarsim plašus darbaļaužu slāņus, tad tā ir cita lieta. Varbūt, ka pa šo laiku darbaļaudis ir sev sacēluši mājas ar 220 m2 apdzīvojamo platību. Es nezinu, kā to var praktiski izdarīt, taču būtu labi, ja tādas ziņas būtu, lai paskatītos, ko tad mēs aizskarsim. Tagad uz šo jautājumu neviens nevar atbildēt. Principā, es domāju, ka ar tādu skaidrojumu kā tagad, var sacelt mājas arī ar 400 un 500 metriem. Es varu uzbūvēt tādus koridorus, ka tie būs daudzas reizes lielāki nekā derīgā platība. Šajā jautājumā galvenais, protams, ir tas, ko mēs aizskarsim. Jo daudzas mājas nāksies izņemt no privātā īpašuma un nodot valstij. Viss jautājums ir tāds, ko mēs aizskarsim. Tas ir politisks jautājums.

Otrs jautājums attiecībā par aptiekām. Man liekas, ka tas ir pilnīgi skaidrs jautājums un Veselības aizsardzības ministrija to ir pilnīgi veltīgi pacēlusi. Ja rodas kaut kādi pārpratumi valsts tiesību īstenošanas procesā, tad to katrā atsevišķā gadījumā var apskatīt atsevišķi. Tādu gadījumu taču būs daudz. Lai katra tā persona, kura pretendē uz tās platības atgūšanu, kuru aizņēmušas aptiekas, griežas pie padomju varas un padomju vara katrā atsevišķā gadījumā šo jautājumu izlems. (..)

Attiecībā par praktiskiem priekšlikumiem. Es uzskatu par nepieciešamu pateikt: par tiem jautājumiem, kuri tagad šeit izvirzījās un kurus izvirzīja biedrs Titovs — ieteikt biedriem katram savā iestādē 3–5 dienu laikā vēlreiz pie sevis apspriest tos, lai nākamajā sēdē ierastos ar gataviem priekšlikumiem. Pēc tam šeit šos projektus savākt, kopīgi apspriest, nonākt pie kopēja viedokļa un iesniegt partijas CK.

Ja biedriem būs dažādi viedokļi, tas nebūs šķērslis mūsu kopējā viedokļa iesniegšanai CK un mēs iesniegsim atsevišķi to biedru viedokļus, kuri nepiekritīs Komisijas lēmumam.

Biedrs Bastins:

Attiecībā uz zemes izmantošanu pilsētās. Ir ziņas, ka tuvākajā laikā par zemes izmantošanu tiks izdots Savienības likums, kur ir sadaļa arī par pilsētu zemēm. Šās sadaļas punkti runā par to, ka savienoto republiku likumdošana ir jāsaskaņo ar tām tiesībām, kādas piešķir PSRS Savienības likums. Es domāju, ka mēs jau tagad, izmantojot Savienības likuma projektu, varam gatavot arī savu projektu, lai pēc tam, pēc šā Savienības likuma saņemšanas, ja būs kādi labojumi, mēs tos vieglāk varēsim izdarīt.

Es piekrītu biedram Priežem par to, ka mums ir vesela rinda agrāk izdoto likumu, kuri ir neprecīzi, un vēl jo vairāk tādas ir vairākas instrukcijas.

Attiecībā uz šo pusotrreizīgo apmēru, tur rakstīts tā: "...nosakot dzīvokļa īres apmērus... (lasa). Man šķiet, ka vajag 1940. gada instrukciju pārskatīt. Vai tā nepieļauj divējādu vai trijādu skaidrojumu. Attiecībā par šo instrukciju. Es uzskatu, ka ir nepieciešams tomēr šo instrukciju saskaņot ar precīzu atbilstību dekrētam. Dekrēts, protams, lielas izmaiņas neprasa. Dekrēts ir precīzi formulēts. Es biedra Titova norādījumus sapratu tā, ka vajag paskatīties, vai nevajag izvirzīt jautājumu par šo normu samazināšanu. Un, ja, teiksim, izdarītu šo normu samazināšanu, un atstātu spēkā instrukciju, tad nekādas jēgas nebūs. Mēs salauzīsim dekrētu, taču ar to neko neiegūsim. Un, ja mēs teiksim, ka, sakārtojot instrukciju precīzi atbilstoši likumam, tad mēs dosim triecienu nestrādājošiem elementiem, kuri saskaņā ar šo 1940. gada instrukciju saglabāja savu stāvokli, un arī mazāk būs tādu gadījumu, kad mēs nodarīsim pāri strādājošiem elementiem. Var ierakstīt arī tādu punktu, ka ja būs pierādīts, ka māja ir iegūta par paša darba ienākumiem, tad piešķirt kādam tiesības katrā atsevišķā gadījumā jautājumu izskatīt un atbrīvot. Tas viss ir iespējams.

Pēc tam mums ir jāpieņem tāds punkts, ka gadījumā, ja šai personai ir ēkas kā pilsētā, tā arī laukos, tad ņemt īpašumu kopumā un nacionalizēt.

Jautājums par to mājsaimnieku ēku nacionalizāciju, kuri aizbēga uz ārzemēm. Karš beidzās. Pa kara laiku ļoti daudzas personas aizbēga uz ārzemēm. Un daudzi zina, ka aizbēga. Bet tagad uzrodas mantinieki un pretendē uz šo bezsaimnieku īpašumu. Cik ilgi mēs šo īpašumu uzskatīsim par bezsaimnieku īpašumu? Ja kāds no darba tautas elementiem atgriezīsies no ārzemēm un tiks pierādīts, ka viņu aizdzina ar varu, viņam īpašumu varēs atdot no valsts fonda. Savienības likums saka, ka bezsaimnieka īpašums skaitās tikai 6 mēnešus. Pēc 6 mēnešiem nekādas pretenzijas netiek pieņemtas un īpašums pāriet valsts bilancē.

Biedrs Ķīsis:

Jautājums par dzīvokļu īri — tas ir milzīgs jautājums. Taču es nezinu, vai mēs spēsim šeit, republikā, kaut ko izlemt. Ir zināms, ka jauno likumu par dzīvokļu īri izstrādāja KPFSR un iesniedza Savienības valdībai, taču jautājums no apspriešanas ir noņemts. Šajā jaunajā likumprojektā pareizi bija izvirzīts jautājums par ekspluatācijas izmaiņām, pamatā likts saimnieciskais aprēķins, pašizmaksa no ekspluatācijas un otrs moments — labiekārtošana. Ir skaidrs, ka jo māja ir labiekārtotāka, jo dārgāka ir tās ekspluatācija. Ja mājai nekā nav, tikai četras sienas, tās ekspluatācija ir ievērojami lētāka, bet ja ir ūdensvads, kanalizācija, centrālapkure utt. — tad šeit ir pavisam cita lieta. Šis likumprojekts tika sagatavots ļoti pamatīgi, tika veikta kolosāla izpēte desmitām pilsētu, dažādu tipu mājās utt. Kamdēļ šis likumprojekts netika pieņemts un tika pat aizliegts runāt par izmaiņām dzīvokļu īres maksās? Tamdēļ, ka tas ir saistīts ar darbaļaužu masu budžetu, tas, kā jautājums par cenām, var būt pat vēl vairāk nopietns. Es šo jautājumu izvirzu vairākas reizes. Nezin vai mēs varēsim izdarīt kaut ko labāku kā tas likumprojekts, kurš toreiz tika sagatavots.

Attiecībā par nacionalizāciju. Man šķiet, ja mēs kaut ko izmainīsim, tad šeit aizskarsim ļoti daudzus. Es uzskatu, ka izlemt šo jautājumu kabineta kārtībā mēs nevaram. Vajag kaut kādā termiņā veikt šā jautājuma izpēti, ņemt noteiktas pilsētas, varbūt vienu republikas pakļautības pilsētu, pēc tam mazās pilsētas un izpētīt šo lietu.

Kas attiecas uz zemes izmantošanu pilsētās — pilsētās, protams, nekādus aktus par nodošanu mūžīgā lietošanā izdot nedrīkst. Visi gabali pilsētās kalpo par gabaliem būvētājiem un skaidrs, ka šos gabalus nostiprināt nedrīkst, bet var piešķirt pagaidu lietošanā, vadoties no apbūves plāna un no otras puses, acīmredzot, vajag vadīties tikai no individuālo dārziņu īpašnieku vajadzībām.

Biedrs Prieže:

Dekrēts par namu īpašumu nacionalizāciju bezsaimnieku īpašumam tomēr nav piemērojams. Likumā taču ir skaidri pateikts, ka tas pēc sešiem mēnešiem pāriet valstij.

Par dekrētu. Es arī uzskatu, ka to mainīt vai izdot citu dekrētu attiecībā par normas samazināšanu, nav vērts. Kas atteicas uz šo vēstuli, tai ir pagaidu raksturs. Tas nav lēmums.

Biedrs Bāliņš:

Prakse liecināja, ka ir daudz tādu gadījumu, kad parādās šā bezsaimnieka īpašuma mantinieki, saņem namīpašumus un cenšas ātri pārdot valsts iestādēm. Es uzskatu, ka būtu lietderīgi izdot Ministru Padomes lēmumu, kas aizliegtu valsts iestādēm un uzņēmumiem pirkt īpašumu no privātiem īpašniekiem.

Biedrs Šeļepovs:

Tas būtu pareizi.

Biedrs Celovs:

Es piekrītu tam, ka kabineta kārtībā nevar izlemt jautājumu par nacionalizācijas normu samazināšanu utt., ka vajag piemērīt, kas iznāks. Taču es nepiekrītu un nekad nepiekritīšu, vēl jo vairāk tad, kad CK jautā manu viedokli, ka šī dekrēta skaidrošana ir pretrunā ar dekrētu. Biedra Ķīša bailēm no tā, ka būs otra masveida nacionalizācija republikā, es uzskatu, nav nekāda pamata.

Mans viedoklis ir tāds, ka ir jāpanāk, lai Augstākās Padomes Prezidijs visus turpmākos skaidrojumus izdara atbilstoši dekrētam.

Biedrs Grīnbergs:

Es domāju, ka par galvenajiem jautājumiem mums tagad vajag vienoties, pie kā mums jāstrādā. Mēs tagad jau pamatvirzienus esam noskaidrojuši.

Pirmais jautājums — visi izteicās par to, ka dekrētu varētu izmainīt uz normu samazināšanas pusi. Tādējādi par šo jautājumu mēs varam izteikt savu viedokli un šajā jautājumā nav jāstrādā.

Cits priekšlikums — ka ir Komunālās saimniecības ministrijas izskaidrojums un Augstākās Padomes vēstule. Ko darīt ar šiem diviem dokumentiem?

Te visi izteicās par to, ka vispirms būtu nepieciešams izpētīt, vai ir lietderīgi izmainīt šo vēstuli un instrukciju? Un ir jāizlemj tāds jautājums — vai uzdot biedram Ķīsim izpētīt šo jautājumu vai arī tūdaļ pateikt, ka mūsu viedoklis ir par abu šo dokumentu izmaiņu. Mums deva desmit dienu laiku. Biedrs Ķīsis desmit dienās nevar šo jautājumu izpētīt. Man šķiet, mums būtu lietderīgi tagad iesniegt priekšlikumu par izmaiņām, bet biedrs Ķīsis izteiks savu viedokli un dos jums tādu laiku, kāds jums ir nepieciešams.

Mēs tā arī paziņosim partijas CK, ka komisija nonāca pie slēdziena, ka ir jāmaina arī jūsu īpašais viedoklis, ka pirms izlemt jautājumu, tas ir jāizpēta. Mēs sakām, ka vajag saskaņot ar dekrētu. Man šķiet, ka šis jautājums tā arī ir jāizlemj.

Tagad jautājums par zemi. Šo jautājumu var pieņemt tā, ka ir nepieciešams uzdot biedram Ķīsim nekavējoties uzsākt izstrādāt likumu par zemes izmantošanu pilsētās.

Attiecībā uz māju nacionalizāciju pilsētās, ja ir arī māja laukos. Es uzskatu, ka, protams, šī māja ir jānacionalizē, taču par šo jautājumu kaut kāds likums ir jāizdod. Es domāju, ka ir jāuzdod biedram Ķīsim šo jautājumu izpētīt un tad mēs varēsim pateikt savu viedokli par nepieciešamību tādu jautājumu izvirzīt.

Jautājums par aptiekām. Šeit ir likums, un, acīmredzot, visi piekrīt tam, ka vienkārši šo likumu ne tā īsteno dzīvē. Ministru Padome lēmumu par šo jautājumu ir jau pieņēmusi. Tad tā arī paziņosim partijas CK, ka Ministru Padome šajā jautājumā lēmumu ir jau pieņēmusi, lai izlabotu likuma par aptieku nacionalizāciju pieļautos pārkāpumus.

Par dzīvokļu īres maksu — es sapratu, ka biedrs Celovs izvirzīja jautājumu, ka Jelgavā kvadrātmetram ir viena maksa, Rīgā — cita, ka arī Rīgas rajonos arī likmes ir dažādas, ka vajag izmaiņas tikai šajā daļā, bet nevis vispār izvirzīt jautājumu par īres maksas pacelšanu. Šis jautājums vienreiz jau tika izvirzīts, to atlika un tagad mēs to izvirzīt nevaram. Taču izmainīt pastāvošo stāvokli, ka Rīgas pilsētā Kirova rajonā kvadrātmetra cena ir 1 rublis, bet citā rajonā — 70 kapeikas, var būt patiešām būtu lietderīgi izmainīt. Man šķiet, ka tādu jautājumu var izlemt un paskatīties šajā daļā. Balsosim par šo priekšlikumu — vai mainīt dzīvokļu maksas likmes pa rajoniem, vai ne. Ir priekšlikums atcelt Rīgā joslas dzīvokļu īres maksām.

Biedrs Šeļepovs izsakās pret tādu priešlikumu.

Biedrs Grīnbergs:

Es domāju, ka mēs CK ziņosim par to, ka šajā jautājumā ir dažādi viedokļi.

Nākamais jautājums — attiecībā par dzīvokļu pusotra apmēra maksām. Es domāju, ka šeit vajag uzdot Komunālās saimniecības ministrijai izmainīt 1940. gada 16. decembrī apstiprināto instrukciju (..).

Attiecībā uz ārzemēm aizbēgušo īpašumu — atzīt par nepieciešamu, lai Komunālās saimniecības ministrija izdotu direktīvu par to, ka saskaņā ar pastāvošo likumu to personu būves, kuras aizbēgušas uz ārzemēm, ir jāpakļauj nacionalizācijai un šī nacionalizācija ir jānoformē.

Lūgt Ministru Padomi izdot lēmumu par to personu īpašuma konfiskāciju, kuras 1941. gadā izsūtītas administratīvā kārtībā.

Attiecībā uz valsts un sabiedrisko organizāciju ēku pirkšanu no privātpersonām. Es domāju, ka par šo jautājumu mēs izlemsim tā — lūgt Ministru Padomi izdot lēmumu, kas aizliegtu valsts, sabiedriskajām un kooperatīvajām iestādēm ēku pirkšanu no privātajām personām. (..)

Stenogramma tulkota no krievu valodas

 

Slepeni

Latvijas K(b)P CK sekretāram biedram Titovam

LPSR Augstākas tiesas priekšsēdētāja J.Grīnberga

dienesta ziņojums

Pēc Jūsu norādījuma izveidotā Komisija ar mani kā priekšsēdētāju šādā sastāvā: Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks b. Celovs, Latvijas PSR tieslietu ministrs b. Jablonskis, Latvijas PSR finansu ministra vietnieks b. Šeļepovs, Latvijas PSR Ministru Padomes lietu pārvaldnieks b. Bastins, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs b. Prieže, Latvijas PSR prokurora vietnieks b. Ļipins, Latvijas PSR komunālās saimniecības ministrs b. Ķīsis un Latvijas PSR Ministru Padomes Lietu pārvaldes juridiskās grupas priekšnieka pienākumu izpildītājs b. Bāliņš, apsprieduši Jūsu izvirzītos jautājumus — par cīņas pastiprināšanu ar privātīpašnieku, kā arī Latvijas PSR likumdošanu par lielo namīpašumu un uzņēmumu nacionalizāciju, konstatēju:

1. Pēdējā laikā ir novēroti gadījumi, ka tiek atbalstīts privātīpašnieks par ļaunu valsts interesēm.

Neraugoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes 1940. gada 29. oktobra dekrētu par aptieku un aptieku telpu nacionalizāciju, Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrija un Galvenā aptieku pārvalde turpināja uzskatīt aptieku telpas par privātīpašumu, noslēdza ar bijušajiem īpašniekiem līgumu par nomu, izmaksājot viņiem lielas nomas maksas summas. 58 aptieku telpas atradās privātpersonu rokās.

Un tikai pēc Latvijas PSR Ministru Pdomes iejaukšanās Veselības aizsardzības ministrija veica pasākumus, kuri vērsti uz 1940. gada likuma par aptieku telpu nacionalizāciju precīzu izpildi.

2. LPSR Komunālās saimniecības tautas komisariāts 1940. gada 1. novembrī Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājā publicēja paskaidrojumu, saskaņā ar kuru no kopējās lielo namīpašumu, kuri bija pakļauti nacionalizācijai, derīgās platības tika izslēgta virtuves, vannas istabas, koridoru, piebūvju utt. platība, ar ko derīgā platība tika mākslīgi samazināta, kā rezultātā daudzi lielie namīpašumi netika nacionalizēti, bet palika privāto personu rokās.

Latvijas PSR Ministru Padome, atzinusi šo izskaidrojumu pretrunā ar LPSR Augstākās Padomes Prezidija 1940. gada 29. oktobra dekrētu, LPSR Augstākās Padomes Prezidijam izvirzīja jautājumu par šo izskaidrojumu atcelšanu un šā dekrēta pareiza skaidrojuma sniegšanu.

Taču, neraugoties uz tādu pretrunu, LPSR Augstākās Padomes Prezidijs ar savu 1947. gada 20. septembra direktīvu Nr.3–440 atzina Komunālās saimniecības tautas komisariāta izskaidrojumus par pareiziem un ieteica turpmāk vadīties no šiem izskaidrojumiem.

3. Ir atzīmēti gadījumi, ka vienai privātpersonai ir namīpašums gan pilsētā, gan arī viensēta laukos, kuri paliek nenacionalizēti, kas arī ir pretrunā ar dekrēta garu par lielo namīpašumu nacionalizāciju.

4. Jautājums par vācu fašistu atbalstītāju, kuri pametuši Latvijas PSR robežas un nav atgriezušies dzimtenē, īpašumu nav atrisināts, kā rezultātā viņu radinieki vietējās padomēs un tautas tiesās izvirza jautājumu par šā īpašuma nodošanu viņu īpašumā mantošanas kārtībā.

Nav arī atrisināts jautājums par to personu nekustamo īpašumu (ēkām), kuras administratīvā kārtībā aiz Latvijas PSR robežām tika izsūtītas 1940. — 1941. gadā.

5. Ir atzīmēti arī gadījumi, kad valsts uzņēmumi un organizācijas pērk no privātpersonām namīpašumus, kas privātīpašniekam daudzos gadījumos dod iespēju realizēt namīpašumus, kuri ir pakļauti papildu nacionalizācijai.

Sakarā ar to Komisija uzskata par mērķtiecīgu veikt šādus pasākumus:

1. Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam atcelt savu 1947. gada 29. septembra direktīvu Nr. 3–440 un sniegt jaunu skaidrojumu par platības aprēķināšanu, izlemjot jautājumu par nacionalizāciju precīzā atbilstībā ar pastāvošo likumu.

2. Uzdot komunālās saimniecības ministram b. Ķīsim atcelt Komunālās saimniecības tautas komisariāta 1940. gada 1. novembra izskaidrojumu Nr.54.

3. Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izdot paskaidrojumu, ka saskaņā ar 1940. gada 29. oktobra dekrētu ir jānacionalizē to personu nekustamais īpašums, kuras aizbēgušas uz ārzemēm vācu fašistiskās okupācijas laikā, kā arī to personu, kuras administratīvā kārtībā izsūtītas aiz Latvijas PSR robežām 1940. — 1941. gadā.

4. Uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei izdot lēmumu, kas valsts, kooperatīvajām un sabiedriskajām organizācijām aizliegtu pirkt ēkas no privātpersonām.

5. Uzdot Komunālās saimniecības ministrijai, pilsētu un apriņķu izpildu komitejām veikt visu likumu par nacionalizāciju pārbaudi un tur, kur tie nav pilnīgi īstenoti, veikt nekavējošus pasākumus par to izpildi, par izpildi ziņojot republikas Ministru Padomei.

1948. gada 7. maijā

Komisijas priekšsēdētājs J.Grīnbergs

Tulkojums no krievu valodas

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!