— Latvijas Republikas Satversme, 45. pants:

"Valsts prezidentam ir tiesība apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā. Šīs apžēlošanas tiesības neattiecas uz gadījumiem, kuriem likums paredz citu apžēlošanas kārtību. Amnestiju dod Saeima."

Valsts prezidenta Kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka — "Latvijas

Nupat — pirms pāris nedēļām — Valsts prezidents Guntis Ulmanis izsludināja Saeimā 16.jūnijā pieņemto Apžēlošanas likumu (tas publicēts "Latvijas Vēstneša" 7.jūlija numurā). Tātad saskaņā ar Satversmes 69.pantu šajās dienās tas stājas spēkā. Turpmāk mūsu valstī apžēlošanas procedūrām būs likumisks pamats. Vakar uz "LV" jautājumiem šajā sakarā atbildēja Valsts prezidenta Kancelejas apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka.

— Satversmes 45. pantā jau kopš tās pieņemšanas brīža — 1922. gada — Valsts prezidentam kā vienīgajam valstī ir dotas tiesības apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā. Taču kopš 1993. gada, kad saskaņā ar Satversmi atjaunojās prezidentūra, mums valstī nav bijis speciāla likuma par apžēlošanu, lai gan tiesības apžēlot Valsts prezidentam bija. Tātad likumdevēji bija apmierināti ar šādu stāvokli un ļāva prezidentam pašam izvēlēties apžēlošanas veidu. Te piebildīšu, ka Latvijā līdz šim laiks, kad pastāvēja Apžēlošanas likums ir bijis ļoti neilgs — no 1920.līdz 1922.gadam, kad stājās spēkā Satversme. Turklāt toreiz šis likums bija ļoti īss — tikai 3 panti. Starp citu, toreiz arī pati tiesa varēja apžēlot notiesātos. Bet kopš 1922.gada visu noteica Satversmes 45.pants.

Mēs kopš 1993.gada strādājām, balstoties vienīgi uz Satversmes 45.pantā par apžēlošanu pāris rindiņām, un šādas tādas problēmas jau radās. Tāpēc Valsts prezidenta Kancelejā tika izstrādāts savs nolikums par apzēlošanas kārtību — par to, kā un kas iesniedz apžēlošanas lūgumus, kādi ir apžēlošanas veidi, kā gatavojamas apžēlošanas lietas. Tomēr beidzot Saeimas Juridiskā komisija nonāca pie atziņas, ka būtu pareizāk, ja tiktu pieņemts īpašs likums. Pret to, protams, nekas nevarēja būt pretī, jo jaunais likums faktiski Valsts prezidenta tiesības nekādi neierobežo.

Bet tad izveidojās īpatnēja situācija. Proti, pagājušā gada decembrī Saeima jau priekšlaicīgi izdarīja papildinājumus Satversmes 45.pantā, nosakot, ka Valsts prezidenta apžēlošanas tiesību izmantošanas apjomu un kārtību regulē īpašs likums. Bet diemžēl tobrīd Apžēlošanas likuma projekta pat vēl Saeimā nebija. Kaut gan darba grupa, kurā arī es piedalījos, jau strādāja pie likumprojekta, un tas bija gandrīz gatavs un atradās Ministru kabinetā. Taču valdība to vēl nebija akceptējusi un nosūtījusi uz Saeimu. Līdz ar to Valsts prezidentam nebija iespēju realizēt viņam Satversmē dotās tiesības. Kamēr likumprojekts beidzot nonāca Saeimā un tur pēc trīs lasījumiem tika pieņemts, pagāja pusgads. Tādējādi tikai kopš šodienas Valsts prezidents var atsākt apžēlošanu.

Ļoti ilgi šo jauno likumu esam gaidījuši. 1997.gadā saņemtos apžēlošanas lūgumus mēs vēl paguvām izskatīt, bet, tiklīdz stājās spēkā grozījumi Satversmes 45.pantā, darbs apstājās. Tiesa, vajadzīgos materiālus mēs šajā laikā gatavojām, jo Satversmē apžēlošanas tiesības prezidentam taču ir dotas. 24.jūlijā Valsts prezidentam iesniegsim izskatīšanai vairāk nekā 300 lietas, lai gan to jau ir daudz vairāk. Taču nevaram prezidentam, pirms viņš dodas atvaļinājumā, iesniegt uzreiz visas. Bet viņš ir godprātīgi piekritis vienu dienu mums, apžēlošanas dienestam, ziedot. Domāju, ka rīt mēs izskatīsim visas tās vairāk nekā 300 lietas.

Tagad par pašu jauno likumu, par to, kas tajā jauns.

Visumā tajā ir saglabāta tā kārtība, kas jau pastāvēja, apžēlojot notiesātos noziedzniekus. Bet ir arī dažas atšķirības. Piemēram, līdz šim varēja iesniegt apžēlošanas lūgumu ne tikai notiesātā persona, viņa aizstāvis un tuvinieki, bet arī jebkura cita fiziska vai juridiska persona. Mēs pieņēmām jebkuru iesniegumu. Tagad likumā ir noteikts, ka apžēlošanas lūgumu var iesniegt tikai pats notiesātais, viņa aizstāvis, likumiskais pārstāvis, vecāki, bērni un laulātais. Pārējie — darba biedri, kolektīvi, radi, draugi un tā tālāk — vairs nevarēs. Nevarēs arī tā sauktās nelikumīgās laulenes, no kurām līdz šim bieži saņēmām apžēlošanas lūgumus.

Manuprāt, ļoti būtiska ir norma, kuras agrāk nebija, bet kura tagad ir ierakstīta likumā, proti, ka Valsts prezidents notiesāto personu var apžēlot arī pats pēc savas iniciatīvas. Piemēram, prezidents, lasot laikrakstus, uzzina, ka tur ir runa par kādu apžēlojamu cilvēku, vai arī Kancelejā pienāk dažādas sūdzības vai lūgumraksti, kas tomēr nav apžēlošanas lūgumi. Līdz ar to likumā tiek uzsvērts, ka valstī apžēlošanas tiesības patiešām ir tikai vienai personai.

Vēl būtiska atšķirība ir tā, ka līdz šim mēs jebkurā lietā pieņēmām apžēlošanas lūgumus pēc tam, kad spriedums bija stājies spēkā. Tagad likumā ir ierakstīts — un es domāju, ka tas ir ļoti pareizi — ka gadījumos, kad persona notiesāta par smaga nozieguma izdarīšanu, apzēlošanas lūgumu var iesniegt, ja faktiski ir izciesta ne mazāk kā puse no piespriestā brīvības atņemšanas soda.

Smaga nozieguma jēdziens jau ir izskaidrots gan pašreizējā Kriminālkodeksā, gan arī jaunajā Krimināllikumā, kurš vēl nav stājies spēkā. Likumā ir noteikts, ka saskaņā ar Saeimā jau izskatīto Krimināllikumu gadījumos, kad persona notiesāta par sevišķi smaga nozieguma (šis jēdziens pirmo reizi parādās jaunajā Krimināllikumā) izdarīšanu, apžēlošanas lūgumu var iesniegt, ja faktiski ir izciestas ne mazāk kā divas trešdaļas no piespriestā brīvības atņemšanas soda, bet, ja piespriests mūža ieslodzījums, — ne mazāk kā 20 gadi no brīvības atņemšanas soda. Atgādināšu, ka par sevišķi smagu noziegumu būs uzskatāms tāds, par ko pienākas brīvības atņemšana uz vairāk nekā 10 gadiem, mūža ieslodzījums vai nāves sods.

Attiecībā uz "nāviniekiem". Ja nāvessods tiks aizstāts ar mūža ieslodzījumu, notiesātajai personai tomēr būs tiesības pēc 20 gadu ilgas brīvības atņemšanas soda izciešanas lūgt apzēlošanu, lai gan, saprotams, tas nenozīmē, ka tā būs obligāti jāapžēlo. Tas arī zināmā mērā ir jauninājums.

Jau līdz šim bija noteikts, ka persona, kas izdarījusi smagu noziegumu, atkārtoti var iesniegt apžēlošanas lūgumu tikai pēc gada. Arī turpmāk šī norma būs spēkā.

Svarīgi, ka katru reizi, kad būs piespriests nāvessods, šo atsevišķo gadījumu izskatot, savu lēmumu pieņems Valsts prezidents — arī tad, ja notiesātā persona atsakās iesniegt apžēlošanas lūgumu, jo dažkārt šķietami vai patiesi nepamatoti notiesātie uzņem spriedumu gluži vai ar bravūru. To esmu pieredzējusi savā izmeklētājas praksē. Atgādināšu, ka pašlaik Guntis Ulmanis ir izsludinājis moratoriju nāvessoda izpildei. Bet jaunajā Kriminālkodeksā noteikts, ka nāvessodu var piespriest tikai par viena veida noziegumu — tīšu slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos. Agrāk bija paredzēts nāvessods par pieciem nozieguma sastāviem.

Apžēlošanas veidi likumā ir saglabāti tie paši, ko jau agrāk piemēroja Valsts prezidents. Tie ir pieci: nāvessoda aizstāšana ar mūža ieslodzījumu — tātad ar cita veida sodu nāvessodu nevarēs aizstāt; brīvības atņemšanas soda neizciestās daļas aizstāšana ar citu, vieglāku sodu — piemēram, ja palicis viens gads brīvības atņemšanas soda, Valsts prezidents var to aizstāt ar nosacītu sodu; pilnīga vai daļēja atbrīvošana no pamatsoda izciešanas; pilnīga vai daļēja atbrīvošana no papildsoda izciešanas; sodāmības noņemšana.

Tagad Valsts prezidenta Kancelejai mēneša laikā būs jāizstrādā detalizēta instrukcija par apžēlošanas lūgumu izskatīšanas kārtību.

— Cik bieži tiek apmierināti apžēlošanas lūgumi?

— Pagājušajā gadā Valsts prezidents izskatīja apmēram tūkstoti saņemto apžēlošanas lūgumu, un tika apžēloti tikai 40 cilvēki, bet 1996.gadā apžēloja 60 personas no vairāk nekā tūkstoša.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu redaktors