Šodien tiek apkopota Rīgas senvēstures izcilā pieminekļa līdzšinējā izpēte un saglabāšanas iespējas

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

vakar, 23.07.1998., pl.17.30

Lielum lielajam vairākumam Latvijas iedzīvotāju Doms, citvārd Doma baznīca, pašā Rīgas centrā, kas saukts arī par Vecpilsētu, saistās ar tālu vēsturi. Tomēr Doms joprojām un, paldies, Dievam, ir mūsu vidū, pamazām kļūdams par sirmgalvi, kam reizumis nepieciešams atbalsts.

Gluži nesen, pirms mēneša aizvadīto Dziesmu svētku laikā, Doma laukums nebūt neliecināja, ka jau jūlija otrā puse te kļūs par vienu vienīgu būvlaukumu, kas pārveidos līdzšinējos priekšstatus par vecpilsētas centra iespējām. Arī vakar te strādāja vismaz pāris simti meistaru, varēja redzēt daudzas mašīnas ar būvmateriāliem un visu pārējo, kas nepieciešams šāda vēriena pārbūvei.

Taču pašā Domā itin kā nemanāmi, tomēr būtiski turpinājās daudzu rīdzinieku acīm slēpta pārveide, par ko tuvāk — arhitektūras maģistrs Ronalds Lūsis un Vācijas Amatniecības un pieminekļu aizsardzības centra projektu vadītājs Dr.arch. Markuss Vilimcigs.

R.Lūsis: — Jau divus gadus ar Vācijas valdības finansiālo atbalstu doktora Markusa Vilimciga vadībā, piedaloties arī Rīgas Tehniskās universitātes ekspertiem, Rīgas Domā risinās tā sauktie sanācijas darbi.

Tas tāpēc, ka kopš XIX gadsimta beigām Doma baznīcā, tāpat kā citur pasaulē, par būtisku problēmu uzskatāmi apmetuma, ķieģeļu un akmens dekoru bojājumi. Tie parasti rodas apkārtējās vides ietekmē, un galvenais iemesls, kāpēc korodē šie materiāli, ir sāļi. Notiekot sāļu kristalizācijai, akmens materiālos rodas spiedieni, kas grauj materiālus no iekšpuses, tādējādi izraisot sairšanu pulvera veidā un materiāla zudumus.

Šī gadsimta sākumā Rīgas Doma baznīcas ziemeļu sānjoma ārsiena tika pārklāta ar pirmo mitrumnecaurlaidīgo apmetuma kārtu, otrreiz tas tika veikts 1957.gadā. Tā rezultātā ir korodējuši ķieģeļi, stipri samazinājusies to tehniskā izturība, sagruvuši sienās esošie akmens dekori. Mūsdienās šādi apmetumi vairs netiek izmantoti. Tos aizstājuši moderni apmetumi ar augstu mitrumcaurlaidību un lielu porainību, lai absorbētu sāļus. Darba mērķis ir uzlabot sānjoma ārsienas tehnisko stāvokli un glābt vēsturiskās un mākslinieciskās vērtības no to tālākās sabrukšanas.

Līdz šim ir veikta ziemeļu sānjoma ārsienas izpēte un gandrīz visas sienas atbrīvošana no izolācijas sistēmām. Pašlaik notiek kapu plākšņu izņemšana, lai sienu pilnīgi atbrīvotu no izolācijas sistēmām. Līdz 1999.gada vidum ir paredzēts pabeigt sienas remonta un sanācijas darbus.

Šis nav pirmais Vācijas un Latvijas projekts pieminekļu saglabāšanas jomā. Vācijas amatniecības un pieminekļu centrs ir jau strādājis Liepājas, Sv.Trīsvienības baznīcā.

Dr.arch.

— Jau 1996.gada jūlijā tika noņemti paraugi un konstatēti tādi bojājumi kā plaisas apmetumā, sāļi, korodējuši ķieģeļi un korodējis dolomīts ar izsāļojumiem, apmetums nav kontaktā ar apakšā esošajiem ķieģeļiem un kristalizējošamies sāļiem starp apmetumu un ķieģeļiem. Sāļi ir galvenais iemesls, kāpēc korodē tādi poraini materiāli kā akmens un ķieģeļi. Ja porās notiek sāļu kristalizācijas process, rodas papildu spiediens, kas grauj materiālu no iekšpuses.

Jau kopš XIX.gadsimta beigām par būtisku problēmu uzskatāmi apmetuma un ķieģeļu bojājumi un sāļi. Šai laikā pilastri tika pārklāti ar pirmo mitrumnecaurlaidīga apmetuma kārtu. Pirmais apmetuma veids vēl aizvien redzams telpā, kas savieno baznīcu ar Krusteju. Tas sastāv no cementa javas, divām kārtām logu stikla un nosedzošās apmetuma kārtas.

1957.gada apmetums sastāv no javas ar cementa (bitumena) kārtu, stiepļu sieta un apmetuma kārtas.

Pilastri tika pārklāti ar šiem apmetumiem, lai pārtrauktu sāļu kristalizāciju, nepieļaujot sāļus saturošo šķidumu iztvaikošanu. Šī iemesla dēļ apmetumiem bija jābūt mitrumnecaurlaidīgiem.

Tomēr notika tā, ka šis apmetums bija mitrumnecaurlaidīgs, ūdens no sienām un pilastriem nevarēja iztvaikot, tādējādi sāļus saturošie šķīdumi pacēlās augšup. Tagad ūdens iztvaiko un sāļi kristalizējas līmenī virs mitrumnecaurlaidīgā apmetuma. Tā rezultāts ir novērotie bojājumi.

Mitrumnecaurlaidīgi apmetumi tika lietoti daudzās ēkās XIX.gs. beigās un XX.gs.sākumā. Lielākoties tie ir radījuši nopietnus bojājumus. Mūsdienās tie vairs netiek izmantoti.

Modernie apmetumi nav blīvi un mitrumnecaurlaidīgi, un tiem piemīt augsta mitruma caurlaidība, lai aizkavētu sāļus saturošu šķīdumu pacelšanos augstākos līmeņos, kā arī augsta porainība, lai absorbētu lielu sāļu daudzumu.

Pašreizējais apmetums Rīgas Domā uzrāda pilnīgi pretējas īpašības. Tas jānoņem un jānomaina ar piemērotu apmetumu, lai likvidētu kaitējumus, ko nodara kristalizējušies sāļi.

Šodien jau rīta pusē Vācijas Amatniecības un pieminekļu aizsardzības centrs kopā ar Latvijas ekspertiem un Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja darbiniekiem Domā rīko darba apspriedi, lai apkopotu pirmo sadarbības posmu (projekts paredzēts līdz 1999.gada nogalei).

Kā mūsu sarunas izskaņā bilda Ronalds Lūsis:

— Rīgas Doms latviešiem allaž būs tikpat jauns, cik jauni varēsim būt mēs paši. Šajā ziņā darba nekad nebūs pārāk maz.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors