Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.07.1998., Nr. 217/218 (1278/1279) https://vestnesis.lv/ta/id/49271

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte (turpinājums)

Vēl šajā numurā

24.07.1998., Nr. 217/218 (1278/1279)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Domas

Turpinājums. Sākums "LV" nr.216., 24.07.1998.

Dr. Eduards Bruno Deksnis

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

7. Baltijas valstis kā Eiropas reģions

No Rīgas izdevniecībā "Junda" (redaktors Ivars Tirans) topošās Dr. Eduarda Bruno Dekšņa grāmatas "Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte"

Šinī Eiropas reģionā savstarpējās solidaritātes un kopīgā darba nepieciešamība izvirza Eiropas integrācijai grūti risināmus uzdevumus: vajadzīga gan Kopienas metodes apgūšana, gan subsidiaritātes lietišķa izpratne. Ikkatrai Baltijas jūras piekrastes valstij vai ekonomiskam reģionam jāapgūst šāda vietēji stabilizēta (locally stabilised) attīstība, lai Baltijas jūras valstu sadarbībā izzustu jebkāda savstarpēja ekspluatācija. Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Vācijas ziemeļu daļas pierādījušas šādu līdzsvaru starp politisko neatkarību un saimniecisko sadarbību. Laiks pienācis Polijas Baltijas daļai, Lietuvai, Latvijai un Igaunijai visām sekot šim piemēram. Mērķis būtu noslēgt turības apli ap šo jūru. Kā zināms, aplis ir viena no visizturīgākajām ģeometriskajām formām pret iekšēju un pret ārēju graujošu spēku.

Pāreja uz modernu un turīgu tautsaimniecības sistēmu pēc tik ieilgušās nolaistības nozīmē lielas kapitālās investīcijas. Tām šinī gadījumā obligāti jānāk no ārzemēm — neviena no trim Baltijas valstīm nav ar derīgajiem izrakteņiem bagāta. Sociālistisko eksperimentu gadi, kuriem pārklājas koloniālisma ekscesi (reģiona iedzīvotāju skaita divkāršošanās mehāniskā pieauguma dēļ) noplicināja šī reģiona bagātību. Protams, lai piesaistītu ieguldījumus, jāsamazina riska elements. Postsociālisma problēmas šinī jomā atrodamas visās AEVEV; tādā ziņā Baltijas valstis pat ir nedaudz pievilcīgākas, pateicoties to relatīvi mazajam iedzīvotāju skaitam. Sekmīga sabiedrība piecietīs to, ka šīs investīcijas pirmām kārtām atjaunos infrastruktūru un bagātības radīšanas struktūras. Kā zināms, šāda veida ieguldījumi relatīvi lēni nes peļņu to devējiem, un gandrīz tikpat lēni tādu investīciju lietderība kļūst jūtama iedzīvotājiem (šo ieguldījumu—aizdevumu atmaksātājiem). Investīciju izsaimniekošana korupcijas veidā, arī tiešo sociālo pabalstu veidā varētu būt populistiski pievilcīgs gājiens, toties tāds solis nozīmētu pārejas procesu šantažēšanu. Tai pašā laikā citas13 dzīves realitātes satrauc Baltijas valstis kā Krievijas kaimiņus: pati Krievija šodien vēl ir tālu no līdzsvarotas sabiedrības.

Neapšaubāmi, politiskās un fiziskās varas ziņā Krievija bijusi un pat varētu nākotnē atkal būt lielākā reģionālā vara Baltijā. Tomēr modernas tehnoloģijas, patērētāju preču un modernu pakalpojumu piedāvājumā tā krietni atpaliek no lielāko un pat vidēji attīstīto valstu spējām. Baltijā Krievijas vēsturiskā ietekme nav bijusi labvēlīga. Krievija centusies (un tai izdevies) iekarot iespējami daudz tās kaimiņu valstu teritorijas. Tā galu galā ir krievu tautas iekšējā problēma: nav izslēgts, ka šī tauta izmantos 20. gadsimteņa mācību, lai ar laiku rastu Baltijā mieru. Bet līdz brīdim, kad Krievija kļūs saticīgs kaimiņš, nevis līdz zobiem apbruņots un apbrīnojami dāsns savu "interešu" meklētājs citu valstu iekšējos procesos, Baltijas valstu aprēķinos visās savstarpējās darīšanās ir jābūt vienmēr gataviem uz ļaunāko.

Rietumu sabiedrības domas par gaidāmo Austrumu paplašinājumu, arī konkrēti par Baltijas valstīm, protams, tikai netiešā veidā saistītas ar ES dalībvalstu nostāju šinī jautājumā. Lietderīgi tomēr būtu ņemt vērā atsevišķo valstu iedzīvotāju noskaņojumu, plānojot, kurā virzienā izvērst apskaidrošanas darbu. Ja Baltijas iedzīvotāju tēls, it sevišķi tā dēvētajās vecajās — ES dibinātājvalstīs, līdzinās citu bijušo sociālistisko valstu iedzīvotāju tēlam — proti, īslaicīga "ieskriešana", garlaikošanās par šo valstu patiesajiem sasniegumiem savas identitātes saglabāšanā, nodošanās vistiešākai mantrausībai — tad to var labot, vienīgi rīkojot organizētus pasākumus, kas norādīs uz baltiešu labākajām īpašībām, nevis uz viņu okupācijas laika atliekām.

Ja ņem vērā, ka daudzi cilvēki tā arī nav izpratuši sociālistiskā domāšanas veida neatbilstību vietējiem objektīviem apstākļiem, tad vispārējais sabiedrības pārveidošanas process ir ritējis visumā labi, Igaunijas gadījumā teicami. Tieši šāda starpība saredzama, pat pavirši ieskatoties Baltijas valstu sabiedrības pārveidē. Kopā ar pārējām bijušajām sociālistiskajām valstīm arī Baltijas valstīs kavējas loģiski darbojošās tautsaimniecības sistēmas ieviešana, jo tādas sistēmas pamati vislēnāk izveidojas politiskā, sabiedriskā izpratnē. Ar zināmu nožēlu konstatēts, ka 50 gadus tādā kā pusverdzībā14 pavadītais laiks, kad paklausību apmierināja ar tiesībām ierindoties pēc iztikas minimuma, prasīs vismaz vienu paaudzi, lai atveseļotos. Iekļaušanās ES, pat ņemot vērā Baltijas valstu ļoti mazo iedzīvotāju skaitu, būs iespējama vienīgi tad, kad kļūs pamanāmi no plašiem sabiedrības slāņiem izveidotas civilas sabiedrības iedīgļi, kas tad stabilizēs ekonomiskos rādītājus (kurus ar dažādiem paņēmieniem iespējams "uzsist" jebkurā nepieciešamā līmenī).

Kopš Baltijā sākās patiesa sabiedrības pārbūve, pagājuši 7 gadi triju Baltijas valstu gadījumā, bet Polijas un zināmā mērā arī Somijas gadījumā — 9 gadi. Ja par Polijas un Somijas veiksmi nekad nav bijis šaubu, tad pārējiem baltiešiem ir bijis sevi jāapliecina, savas spējas jāpierāda. Izskatot trīs baltiešu kandidatūras, papildus Kopenhāgenas kritērijiem jāņem vērā tāds kā nulles kritērijs, proti, attiecīgās valsts patiesā neatkarība. Visās AEVEV sabiedrības atziņas par valsts suverenitāti krasi atšķiras no to vadības viedokļa (vismaz no tās paustā viedokļa, tiekoties nopietnās sarunās ES iestādēs).15

Zināmu izbrīnu rada novērojums, ka Baltijas valstīs tautas uzskati par to, kādas starpvalstu attiecības būtu valsts interesēs, nav nedz stabili, nedz arī īpaši loģiski. Populārie viedokļi, protams, nenoteic to, kā šo valstu vadība raugās uz savas valsts nākotnes perspektīvām.16 Šeit iespējams fiksēt tikai dažus vispārīgus secinājumus, kas attiecas uz baltiešiem.

— Igaunijā pamatiedzīvotāji sekmīgi izolējušies no ieceļotāju mentalitātes un sadzīves normu ietekmes. Šī ļoti saliedētā pamatiedzīvotāju grupa elastīgi un apsviedīgi apliecinājusi savu nopietno vēlmi sadarboties ar ES dalībvalstīm; rusofīlie igauņi šeit ir visklusākā tādas ievirzes grupa trijās Baltijas valstīs un arī ar vismazāko ietekmi — ziemeļnieciskās tradīcijas šeit saglabājušās visspilgtāk; neraugoties uz to, Igaunijas iedzīvotāju starpā manāmas vairākas postsociālistisko valstu īpašības, galvenokārt tieksme sagaidīt no valsts nopietnāku un pamatīgāku finansiālo (sociālo) nodrošinājumu, nekā tajā pats iegulda.

— Latvijā pamatiedzīvotāji būtiski ietekmējušies no saskares ar ieceļotāju mentalitāti17; Latvijā sastopamas ļoti skaļas rusofīlas izdarības; sadzīvē sirsnīgi izpaužas ar Krievijas birokrātiju tradicionāli saistītas parādības, proti, dienesta stāvokļa savtīga izmantošana un korupcija kā normāla parādība, zagšana kā savu vajadzību apmierināšana, paņemot no cita to, kas tam "lieks"; Latvijā sadarbību ar ES izprot kā "būt krieviem Eiropā"; Latvijā prese un citi masu informācijas līdzekļi, pārkāpjot savas valsts likumus, aktīvi propagandē domu, ka latviešiem Eiropa jāapgūst ar krievu valodas starpniecību, — tas viss likumsakarīgi izskaidro to, ka pat valsts pārstāvji uzsver Latvijas tranzīta stāvokļa priekšrocības kā Austrumu (Krievijas) tirdzniecības saišu veicināšanu ar Rietumiem, izvairīdamies pat no neitrāla formulējuma, t.i., tirdzniecības saišu veicināšana, izmantojot savu dabisko ģeogrāfisko novietni.

— Lietuvā pamatiedzīvotāji sekmīgi atvairīja ieceļotāju nekontrolētu ieplūdi; tā ir visos sabiedrības slāņos saliedēta tauta, kam šodien šķiet tuvi senie Lietuvas sasniegumi, tieksme pārvērtēt savas iespējas noturēties arī tad, ja paliktu bez sabiedrotajiem; te ir vislielākais procents ieceļotāju, kas integrējušies lietuviešu sabiedrībā (1/3 daļa atzinuši faktisku divvalodību) vēl PSRS pastāvēšanas laikā; ļoti pragmatiska pieeja praktisku problēmu risināšanā, liels etnisko lietuviešu skaits iekļāvās PSRS pārvaldē, pat augstākajos līmeņos; apveltīti ar citādu (katolicisku) mentalitāti nekā pārējās Baltijas tautas, lietuvieši drīzāk tuvāki Viduseiropas tautām, nevis ziemeļniekiem; nozīmīgs pamatiedzīvotāju grupējums simpatizē atjaunotam sociālismam, kas tālu no Rietumu modeļa, tomēr atsakoties no fiziskās varas izmantošanas; Lietuvas valsts, kaut tas jūtīgs jautājums, saskata Poliju kā savu galveno sadarbības partneri nākotnē.

Triju Baltijas tautu atgriešanās Eiropas redzeslokā noritējusi straujas politiskās attīstības posmā, kam tagad seko daudz lēnāks tautsaimniecības atjaunošanas darbs. Šinī darbā triju baltiešu tautu sasniegumi atšķiras daudzu iemeslu dēļ. Viens attīstību bremzējošs faktors ir pret šī reģiona patstāvību noskaņotie svešie ieceļotāji — laba daļa, nodzīvojuši šeit divi paaudzes, nav pamanījuši, ka viņiem te ir vēl krietni jāattīsta cieņa pret savu garīgo apkārtni, vidi, kurā viņu labākās izredzes ir kļūt par pieciestu minoritāti. Otrs bremzējošo faktoru komplekss ir ļoti paviršā visu šī reģiona iedzīvotāju izpratne par tām būtiskajām pretrunām, kas padarīja padomju varas eksperimentu Baltijā par jau no sākuma neveiksmei lemtu krievu tautas (cerams, ka pēdējo) avantūru Eiropā.

Baltijas valstu redzamība pašreizējo 15 ES dalībvalstu pilsoņu vidū ir stipri līdzīga. Pat pavisam nesen veiktas aptaujas norāda, ka apmēram tikpat daudz ES pilsoņu atbalsta Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iekļaušanos, cik par tādu iespēju ir negatīvi noskaņoti (ceturtā daļa vispār neizsakās). Baltijas valstu vadības līmenī atšķirība ir pilnīgi skaidra starp igauņu viennozīmīgo apņemšanos iekļauties ES un pārējo baltiešu nenoteikto viedokli, latviešu gadījumā — pretrunīgu viedokli.18

Vispozitīvākā sabiedrības atsaucība par baltiešiem ir "eiroskeptiskajās" valstīs Dānijā un Zviedrijā, kurās tikpat pozitīvi novērtēta Polijas kandidatūra. Somijā atrodama vislielākā atsevišķu baltiešu izredžu apsveikšana — kas saprotama somu un igauņu tautu radniecības dēļ. No sešām dibinātājām valstīm visdraudzīgāk noskaņoti ir nēderlandieši, vismazāk — franči, toties baltieši uztverti kā viena kopa. Vācijā sajūsmas noplakšana par ES paplašināšanu saistīta ar populāru viedokli, ka Vācijai vienai pašai būs jāapmaksā šo jauno valstu "tēriņš", turpretī bijušās VDR iedzīvotāji konsekventi pozitīvāk izsakās par labu Baltijas valstu iespējai iekļauties ES. Tā dēvēto "ieguvēju" valstu vidū19 Īrija un Itālija neizrāda greizsirdības pazīmes attiecībā uz potenciālajām jaunajām kandidātēm (kuru klātbūtne noteikti samazinās absolūtā izteiksmē ES finansiālo atbalstu gan Īrijai, gan Itālijai).

Lietderīgi ieskatīties ciešāk Eiropas Savienības pilsoņu attieksmē pret "ienācējiem". Vispirms, šī tēma nemēdz izraisīt ES iedzīvotājos iecietības apliecinājumus. Kā nekā ES valstis cīnās ar bezdarba problēmu, praktiski ar mazām sekmēm, kopš sākās šinī grāmatā aprakstītās ekonomiskās grūtības, kas bija saistītas ar naftas produktu cenu celšanos, ar tautsaimniecības globalizāciju utt. Attieksme pret jaunpienācējiem tieši saistīta ar to uztveršanu par potenciāliem konkurentiem uz darba vietām. Divās shēmās redzams ES pilsoņu noskaņojums par (a) AEVEV jeb vispār Austrumeiropas cilvēku pārvietošanos strādāt ES dalībvalstīs un (b) par Vidusjūras (Āfrikas ziemeļu daļas) iedzīvotāju ierašanos. Visumā nedz viens, nedz otrs variants neizraisa lielu sapratni vai pretimnākšanas apliecinājumus. Saprotamā kārtā, tajās valstīs, kurās šādi ieceļotāji jau šodien sastopami krietnā skaitā, aptaujas rezultāti tuvāk uzrāda patieso pilsoņu viedokli nekā gadījumos, kur runa ir par pavisam mazpazīstamiem cilvēkiem (piemēram, cik labi būtu iepazīti baltieši teiksim, Portugālē vai Spānijā tieši ierindas iedzīvotāju vidū).

Pētījumiem par Baltijas telpu, kas veikti no ārpuses, mēdz piemist nekonsekvence vai pat paviršība. Vienas šādas grupas diezgan cītīgais darbs, lai panāktu vienādojumu, ka baltieši (igauņi, latvieši, lietuvieši) ir viena grupa, bet krieviski runājošie Baltijā ir otra grupa (ar noslieci tēlot šo divu grupējumu "vienādās tiesības"), pat guvis atzinību atsevišķos baltiešu grupējumos, kuriem principā simpatizē šī ieceļotāju slāņa liktenis. Raugoties tikai vienā nesenā šo pētnieku veiktā aptaujā, iespējams konstatēt vairākus patiesus brīnumus. Pirmkārt, tā sanāk, ka tikpat daudz etnisko latviešu bijuši PSKP biedri, cik Latvijā dzīvojošo krievu. Šāds secinājums nepavisam nesakrīt ar patieso stāvokli. PSKP biedru nacionālais sastāvs LPSR bija neērts temats, tāpēc ka etnisko latviešu skaits tajā labi ja sasniedza 1/3 daļu. Tomēr šī pētījuma nopietnību negatīvi ietekmē ārzemnieku pasūtījuma vietējo izpildītāju acīmredzamā darba neprecizitāte. Otrs šī pētījuma secinājums — nostalģija pēc iedomātas pagātnes, pēc "labajiem laikiem" sociālismā, resp., PSKP diktatūras laikā — apmēram atbilst zināma gadagājuma un sociālā stāvokļa Baltijas iedzīvotāju noskaņojumam. Lielu pensionāru īpatsvaru padomju laikā šinīs republikās sastādīja gan atvaļinātie virsnieki (viņu darba specifika pieļāva pat vidusskolā atsēdēto laiku ieskaitīt kā darba stāžu), gan politiskās uzticības paudēji (par personālo pensionāru bija iespējams kļūt jebkurā vecumā, pēc nopelniem). Tieši šiem Baltijas iedzīvotājiem, kas tagad nonākuši relatīvā pieticībā (pārtrūkušas specapgādes, atskaitot tos nedaudzos, kuri, dzīvojot Baltijā, saņem krietni lielāku pensiju no Krievijas, nekā ja viņi dzīvotu Krievijas teritorijā), piemīt tieksme novērtēt jaunos apstākļus negatīvi. Arī šeit redzama atšķirība starp trim baltiešu grupām: relatīvi neveiksmīgākie latvieši un lietuvieši, atbilstoši sociālisma idejām, vispirms nosoda jaunos apstākļus, tad slavē bijušo iekārtu, vismazāk uzmanības pievēršot neveiksmes cēlonim, resp., pašu neizdarībai.

Iedzīvotāju viedokļa noskaidrošana Baltijā atduras pret vairākām problēmām. Pirmkārt, iznākumu ietekmē ārzemju pētnieka metodika un viņa formulētie jautājumi. Otrkārt, arī vietējo starpnieku ietekme uz iznākumu ir ļoti nozīmīga. Treškārt, iedzīvotāju, resp., aptaujāto, dzīves gudrība un pieredze no padomju laikiem mācījusi piekrist tām jautājuma nostādnēm, kuras atbildētājam šķiet apmierinām jautātāju. Tādā veidā pētījums, kas veikts, lai noskaidrotu piederības izjūtu neatkarīgai Baltijas valstij vai Krievijai, pieļauj jau citādāku iedzīvotāju noskaņojuma iztulkojumu nekā.

Raugoties uz trim Baltijas valstīm no ārpuses, saredzamas sekojošas intereses, kas vieno ES dalībvalstis un šīs trīs kandidātvalstis:

1) vērā ņemams tirgus (8 miljoni ir vairāk nekā Somija, mazāk nekā Zviedrija), kura pirktspējas izaugsme iespējama vienīgi ar tiesiskas valsts nostabilizēšanos Igaunijā, Latvijā un Lietuvā;

2) ekoloģiskās postažas samazināšana Baltijas jūrā; šeit jāteic, ka divi lieli šādu postījumu nodarītāji (Sankt—Pēterburgas rajons, ķīmijas rūpniecības avārijas stāvoklis Baltkrievijā) paliek ārpus Baltijas valstīm, toties, trim to Baltijas kaimiņiem iestājoties ES, šiem piesārņotājiem nāksies rēķināties ar Eiropas normu pielāgošanu uz to robežām, to tirdzniecības attiecībām ar visu ES;

3) drošības pastiprināšana, samazinoties Krievijas bruņoto spēku klātbūtnei vietā, kur tās pārspēks ļāva nicīgi un izaicinoši attiekties pret skandināvu kaimiņiem (Igaunijā un Latvijā dislocētās vienības rīkoja provokācijas pret Dāniju un Zviedriju, it kā ņirgājoties par šīm valstīm).

Kā ļoti ilgā laikā īstenojama iespēja saskatāma cerība, ka lielais Baltijas etnisko krievu skaits, arī šinīs valstīs atrodamais palielais rusofīlo baltiešu skaits, reiz apguvuši rietumnieciskas darba un darba organizēšanas metodes, varētu atgriezties etniskajā vai garīgajā dzimtenē, veidojot tur šinīs jomās ļoti trūkstošo cilvēku slāni. Šobrīd nebaltieši saredz iekļaušanos ES kā iespēju pārcelties uz turieni ekonomisku iemeslu dēļ. Protams, Baltijas valstīm iekļaujoties ES, nepieciešams, lai to titulārās nācijas integrētu svešos savā valstī. Te integrācija tiek izprasta ierastajā ES dalībvalstu pieredzē. Piemēram, arābu un Rietumāfrikas izcelsmes Francijas pilsoņu uzticība Francijai kā viņu politiskās, fiziskās un ekonomiskās dzīves nedalāmam centram paver šiem pilsoņiem iespējas izvērsties Eiropas Savienībā. Jebkāda novirze, teiksim, šādu Francijas pilsoņu nodevīga attieksme, paverot nelegāliem ieceļotājiem brīvu ieeju, paverot ceļus kontrabandistiem, nosodāma vispirms kā pārkāpums pret šo cilvēku uzticības zvērestu. Tādi negadījumi, protams, izraisa pastiprinātu integrācijas aktivitāti, proti, pastiprinātu izglītojošo darbu kopā ar pastiprinātu kontroli. Šis ir, pēc autora uzskatiem, jebkuram ES pilsonim saprotamais integrācijas darbs, uz ko aicina Igauniju un Latviju.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!