MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Uzrunā Aleksandra Čaka 5. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

"Ai, šī laime... Kamdēļ pēc tās tīko —

Rīts vai vakars — dziļi krūtīs sirds?"

Katra paaudze nāk ar savu dzīves uztveri, prasībām, bieži vien visa iepriekšējā noliegumu. Un dīvaini — tieši tas lielākoties ir attīstības pamats. Arī Aleksandram Čakam nācies dzīvot laikmetā, kad turpat acu priekšā neatgriezeniski un nepielūdzami atkāpjas zēnības brīnumu un sapņu pasaule. Jo laiks jau ir cits. Zēns kļuvis par vīrieti, kam liegta iespēja atgriezties tajās dienās, stundās un mirkļos, kad juties laimīgs un piepildīts. Kaut gan arī tas viss vēl būs. Tikai citādāk. Bet laiks nepielūdzami aizplūst, aizjoņo. Kā lietus lāses aiz loga. Kā auto pa bruģa klātni Marijas ielā.

Aizgājušajam un aizejošajam laikam ir veltīta Aleksandra Čaka "Poēma par ormani", kuras sākumdaļa ar mākslinieka Romana Sutas zīmējumiem tagad aplūkojama "Latvijas Vēstneša" preses namiņā skvērā uz Bruņinieku un Krišjāņa Barona ielas stūra.

Auto,

visiem tik auto,

izvird tas benzīnu zilu kā miglu,

izdod kas žiglu

un īdzīgu

urkšķienu sivēnam līdzīgi.

Nezinu tiešām, kā dzejnieki ļauj to?...

Vakarā,

tērpies pēc jaunākās modes

frakā,

izšaujot acis kā lodes

uz sievietēm iegribā trakā,

izeju lepni uz Jelgavas šosejas plašās,

pie krūts ne ar kartupeļlakstu, bet astru,

es — dzejas maestro.

Pārlieku drusku pār smaržīgo rensteli

laķeni,

atstumju cilindri dārgo uz pakausi

maķenīt

un, gluži kā zēnībā biskvītu gardo —

Žorž Bormani,

izkliedzu vienīgo vārdu:

Šurp, ormani!

Ormani cēlu,

ar mēteli zilu un pledu kā ārstam,

braucienam trakam,

lai puikas no brīnumiem mutes tik vārsta:

- Ko-o-o-o, ormani Čakam? ...

Jā!

Diezgan es viņam uz atsperēm braucis

par velti.

Tagad, kad spuldzes bez pindzelēm

asfaltu zeltī,

tīšām

es sēdīšos kulbā no dzeltēna plīša.

Tiktāl poēmas varonis, ko, labi zināms, nav ieteicams un neklājas vienādot ar autoru. Un tomēr. Poēma uzrakstīta 1929. gadā, izdota atsevišķā grāmatā ar Romana Sutas ilustrācijām 1930. gadā, bet notikums, ko stāsta Aleksandra Čaka muzeja vadītāja Andra Konste, risinājies jau pēc Otrā pasaules kara, kad Rīgas ielās vēl aizvien klidzināja ne viens vien ormanis.

Kādā nemīlīgā un pavēlā vakarā mājinieki sūtījuši dzejnieku pēc piena. Laiks ritējis, pulkstenis skaitījis vairākas stundas, visi jau grasījušies doties pie miera, kad uz ielas bijusi dzirdama vārdu pārmaiņa krietni vien piepaceltās balsīs, kuras apklusināt spējuši tikai miliča svilpes treļļi. Drīz dzīvoklī ienācis Aleksandrs Čaks ar sarūpēto pienu, bet ilgās prombūtnes iemeslus atklājis pēc krietna laika.

Dzejniekam sakārojies aizbraukt pēc piena ar ormani. Par laimi, turpat tuvumā viens snauduļojis. Un turpinājis būt pusaizmidzis arī tad, kad jau kulbā sēdējis braucējs. Tad nu Čaks aizsvilies: "Kas tu par ormani, ja nejēdz savu amatu, sēdi kulbā, es kāpšu uz bukas un parādīšu, kā jābrauc!" Un laiduši abi, brīžiem vējš gar ausīm svilpojis, reizēm skribinājuši uz priekšu soļos. Pēc vairākiem krietniem līkumiem, arī piena nopirkšanas, pajūgs apstājies pie dzejnieka namdurvīm Lāčplēša ielā. Kučierētājs (Aleksandrs Čaks) pieprasījis, lai pasažieris (važonis) par pamatīgo vizināšanu samaksā... To nu važonis ņēmis ļaunā un pierādījis, ka vismaz lamāties māk ne sliktāk kā citi amata brāļi...

Iespējams, ka tā tiešām bija. Bet nav izslēgts arī, ka tā ir leģenda, izdomāts stāsts no sākuma līdz beigām. Bet muzejos jau leģendām jābūt, muzejiem tās piedienas. Un Aleksandram Čakam arī.

Bet par muzeju pašu citreiz būs jāstāsta plašāk. Kaut vai tāpēc, ka parasti jau tā nenotiek — gandrīz piecdesmit gadus pēc Dzejnieka aiziešanas pie Mirušās avīžu vecītes, kur nu viņi abi var spēlēt uz durakiem, laiks Aleksandra Čaka dzīvokļa divās istabās ir apstājies. Neticami, taču dzejnieka tuvinieki, tēvs, vēlāk Emīlija Briežkalne, ir iespējuši saglabāt neskartas ne tikai visas dzejnieka lietas: grāmatas, gleznas, apģērbu, mēbeles, traukus, unikālus fotoattēlus, rokrakstus, bet pat gaisotni — tā vien šķiet, ka tūdaļ atvērsies durvis un ienāks Aleksandrs Čaks, lai apsēstos pie galda un kopā ar negaidītajiem viesiem iedzertu tasi kafijas.

Pagaidām vēl muzejs apmeklētājiem ir slēgts — telpām nepieciešams remonts, jāiekārto ekspozīcija, izmantojot jaunākās muzejnieku atziņas. Lai gan par divām istabām viss skaidrs — tur jau tagad viss ir savā vietā, ieskaitot pat nodzeltējušus laikrakstus uz ķirmju sagrauzta rakstāmgalda, ko reiz lietotu mēbeļu tirgū pircis dzejnieka tēvs.

Interesanti, ko Aleksandrs Čaks rakstītu 1998. gadā, ja būtu savas jaunrades plaukumā? Jo laiks atkal ir cits. Atkal kaut kas aiziet un izzūd, atstājot pēdas vien atmiņās, vēsturē. Un varbūt arī dzejoļos.

"Poēma par ormani" savulaik organiski ieaudās Pētera Pētersona iestudētajā Aleksandra Čaka dzejas uzvedumā "Spēlē. spēlmani!", kur galveno lomu atveidoja aktieris Imants Skrastiņš. Viņa pusaizsmakušajā balsī skanēja arī ormaņa dziesma:

Vai viņš dzied par sava tēva sētu

Latgalē, kas zilos mežos klus?

Katram patīk kādreiz veco rētu

Dziļi sirdī kaut kur sāpam just.

Vai viņš dzied par meitenēm, kas pretī

Dzīvo tam un prot tik jautri smiet?

Vai par to, cik laime pie tā reti

Iegriežas, bet vienmēr garām iet?

Ai, šī laime... Kamdēļ pēc tās tīko -

Rīts vai vakars — dziļi krūtīs sirds?

Kamdēļ diezgan nav ar prieku sīko

Un ar spuldzi, kas virs galvas mirdz? ...

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors