JAU 800 GADUS DIMD RĪGA

No seniem rakstiem nāk laukā Rīga

Rīgas dibināšanai un pilsētas attīstības sākuma posmam, jau sākot ar to laiku, kad Rīga 1198. gadā pirmo reizi minēta vēstures avotos, ir veltīta liela uzmanība. Dažādu vēstures pētniecības skolu savstarpējā cīņā jautājums par Rīgas pilsētas sākuma posmu ir ieguvis politizētu nokrāsu nolūkā ietekmēt sabiedrības domāšanu sev vēlamā virzienā.

Šī raksta uzdevums ir dot būtiskāko senāko rakstīto avotu informāciju par Rīgas pilsētas sākumiem, arī datus par ziņu sniedzēju personību, attēloto notikumu hronoloģiju un to ticamības pakāpes vērtējumus. Svarīgi ir izanalizēt, kādu vārdu hronisti ir izvēlējušies Rīgas kā apdzīvotas vietas apzīmēšanai 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā.

Senākās rakstīto avotu ziņas par Rīgu atrodamas Lībekas Arnolda hronikā ( Arnoldi chronica Slavorum ), kuras datus ievērojami papildina un precizē Indriķa hronika ( Heinrici chronicon ). Tā kā Arnolda hronika ir vecāka par Indriķa hroniku, jo sarakstīta 13. gadsimta pirmajā gadu desmitā, tajā sastopamās ziņas par Rīgu aplūkojamas vispirms. Jāatzīmē, ka līdz šim Latvijas vēsturnieki nav pievērsuši pietiekamu uzmanību Arnolda un viņa priekšgājēja Helmolda ( Helmoldi chronica Slavorum ) slāvu hronikām, kuras labi raksturo vidi Vācijas ziemeļrietumu daļā, kur sākotnēji darbojās Indriķa hronikā minētie Latvijas teritorijā no Vācijas ieradušies misionāri un krustneši.

Arnolds Lībekā ieradās 1170. gadā, kad viņš tika nozīmēts par turienes bīskapijas domkapitula mantzini. 1177. gadā Arnolds kļuva par Sv. Johana benediktiešu klostera abatu ( primi abbatis monasterji b.Johannis in Lubeke ). Tā kā Arnolds ir dzīvojis un strādājis Lībekā vairākus gadu desmitus, ir svarīgi noskaidrot viņa darbības vietu precīzu izvietojumu. Tas īpaši svarīgi tāpēc, ka viņš bija aculiecinieks vācu tirgotāju, misionāru, bīskapu un krusta karotāju braucieniem uz Līvzemi, sākot ar 12. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. To apliecina tas, ka Lībekas osta atradās netālu no bīskapa mītnes un Sv. Johana klostera — toreizējām Arnolda darbības vietām.

Arnolda hronika uzlūkojama par Helmolda hronikas turpinājumu, jo abas attēlo vācu veikto kolonizāciju un kristīgās ticības izplatīšanu rietumslāvu zemēs 12. gadsimta otrajā pusē. Arnolda hronika veltīta vēlākajam krusta kara dalībniekam Līvzemē (1212–1215) — Rāceburgas Filipam, kas bīskapa amatā stājās 1204. gadā. Hronika attēlo notikumus laika posmā no 1170. līdz 1209. gadam.

Analizējot ar Līvzemes kristīšanu ( De conversione Livonie ) aprakstītos notikumus hronikas 5. grāmatas 30. paragrāfā, jāņem vērā, ka pats Arnolds Baltijas jūras austrumu krastos nav bijis, bet informāciju ieguvis no citiem. Hronikā atzinīgi novērtēti visi trīs pirmie Līvzemes bīskapi — Meinards, Bertolds un Alberts, kuri, kā rāda jaunākie ģenealoģiskie pētījumi, cēlušies no Brēmenes un Štādes apkārtnes zemākās kārtas kalpotājiem — ministeriāliem. Šie ministeriāli bijuši cieši saistīti ar tiem tirgotājiem, kuri interesējās par tirgus iespējām Baltijas jūras reģiona austrumdaļā.

Arnolda hronika ir vienīgais rakstītās vēstures avots, kas Meinarda iecelšanu par bīskapu attiecina uz 1186. gadu, kamēr pārējie avoti par to stāsta aptuveni. Pēc Arnolda datiem, jaunās bīskapijas sēdeklis ( sedes episkopalis ) jau no sākuma bijis Rīgā, par ko hronists vēsta ar šādu formulējumu — vietā, ko sauc par Rīgu ( in loco, qui Riga dicitur ). Pēc Lībekas Arnolda informācijas, Meinarda pēcnācējs Bertolds jau pirms iecelšanas par bīskapu bija atstājis abata vietu Lokumā un piedalījies misijas darbā Līvzemē jau Meinarda laikā. Iespējams, ka šai laikā Bertolds labi iepazinis Rīgu un to izvēlējies par savu misijas vietu. Jādomā, no Meinarda pieredzes sapratis, ka mierīgā misijas darbā panākumus negūt, Bertolds panāca, ka pāvests Celestīns III (1191–1198) izdeva bullu krusta kara organizēšanai. Tā kā šajā laikā krusta karotāju ceļojums uz tuvajiem Austrumiem nenotika, tad, pēc Arnolda informācijas, grēku atlaišanu ( peccatorum remissionem ) varēja dabūt, dodoties uz Līvzemi. Tālāk Arnolds pavēsta, ka no visas Saksijas, Vestfālenes un Frīzijas Lībekā sapulcējies daudz augstāku un zemāku garīdznieku, bruņinieku, tirgotāju, nabadzīgo un bagāto, kas ar ieročiem un pārtiku pildītos kuģos devušies uz Līvzemi. Kaujā ar pagāniem Bertolds ticis nogalināts, bet viņa līķi otrā dienā atraduši neskartu, kurpretī citi kritušo līķi karstā laika dēļ bijuši ar tārpiem un mušām klāti. Bertoldu pēc tam apglabājuši Rīgas pilsētā ( in civitate Riga tumulatum est ). Zīmīga te ir latīņu valodas vārdu izvēle — tumulatum est (no tumulus — kapu uzkalniņš), kas ļauj izteikt pieņēmumu, ka dēļ karstā laika un militārā konflikta ar lībiešiem bīskaps Bertolds vispirms kopā ar pārējiem kritušajiem apglabāts turpat Rīgā.

Indriķa hronikā (IH), kuras autors uz pastāvīgu dzīvi Līvzemē apmetās ne agrāk kā 1203. gadā, sīkāk aprakstīta bīskapa Bertolda darbība Līvzemē 1197.–1198. gadā. Šīs hronikas aprakstos par Meinarda laiku Rīga nav minēta, bet parādās tikai ar Bertolda ierašanos. 1197. gadā Bertolds uzturējies tikai Ikšķilē un apmeklējis Salaspils Mārtiņsalu. Nākamajā gadā Bertolds Salaspilī ieradies jau ar karaspēku, taču nav varējis šķērsot Daugavu, lai nokļūtu Mārtiņsalā (IH, II, 2–4). Tad bīskaps Bertolds atgriezies Rīgas vietā ( ad locum Rige revertitur ). Fakts, ka izvēlēta Rīga, kur satikās apvienotais krustnešu karaspēks, liecina, ka šī vieta Bertoldam jau pirms tam bijusi labi zināma. 1198. gadā pie Rīgas kalna ( mons Rige ), ko hronists tālāk dēvē par Seno kalnu ( Mons Antiquus ), notika izšķirošā kauja. Krustneši lībiešus piespieda bēgt, taču satrakotais zirgs Bertoldu ienesa pretinieku pūlī, kur bīskapu nogalināja (IH, II, 5–6). Par Bertolda bērēm Indriķa hronikā nekas nav teikts, tikai pēc 8 gadiem var uzzināt, ka abu pirmo Līvzemes bīskapu atdusas vietas bijušas blakus Ikšķiles baznīcā (IH, X, 6).

Tātad informācijai par abu pirmo Līvzemes bīskapu darbību 12. gadsimta beigās Daugavas lībiešu apgabalā Arnolda un Indriķa hronikās ir tiklab kopējas iezīmes, kā arī atšķirības. Tādi fakti kā Meinarda darbības vispārējais raksturojums, Bertolda darbošanās Lokumā, iesvētīšana par bīskapu, krusta kara organizēšana un nāves cīņa pret lībiešiem — abās hronikās sakrīt. Tādēļ lielāka vērība būtu jāvelta atšķirībām un to skaidrojumam. Pirmkārt jau tām atšķirībām hronikās, kas attiecas uz Rīgu.

Detalizētie notikumu apraksti liecina, ka hronists Indriķis Rīgā bijis 1204.–1206. un 1210. gadā (VII, 1, 2; IX, 1–4, 14; XIV, 5). Tātad viņa ziņām par Rīgu dažkārt ir aculiecinieka vērtība.

Lai gan abi minētie autori — Arnolds un Indriķis — 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta pirmajā gadu desmitā bija laikabiedri, jāvērš uzmanība uz viņu ievērojamo gadu starpību, jo laikā, kad Arnolds septiņdesmito gadu sākumā jau bija garīdznieks, Indriķis vēl nebija dzimis. Lai gan teorētiski abu hronistu satikšanās ir iespējama 13. gadsimta pirmajā gadu desmitā, ticamāk, ka Indriķis, pirms rakstīja savu hroniku, bija iepazinies ar Lībekas Arnolda hroniku, kā starpnieku izmantojot Rāceburgas Filipu.

Attiecībā uz Rīgu 12. gadsimta beigās abi hronisti — gan Arnolds, gan Indriķis — lieto vienādu apzīmējumu. Arnolds: in loco, qui Riga dicitur , Indriķis: ad locum Rige . Vai šeit locus burtiski jāsaprot kā ģeogrāfisks punkts, respektīvi vieta, vai arī locus nozīmē īpašu apmetnes tipu? Līdz šim vācbaltu un rietumu historiogrāfijā vispār vārds locus attiecībā uz Rīgu tulkots kā neapdzīvota vēlākās Rīgas pilsētas vieta .

Salīdzināšanai lietderīgi aplūkot, kādā nozīmē locus lieto Lībekas Arnolds un viņa priekštecis Helmolds. Arnolds vārdu locus lieto tāpat kā visi viduslaiku hronisti dažādās nozīmēs. Pirmkārt, tās ir svētās vietas ( loca sacra ) u.c., par kuru apdzīvotību nav šaubu. No Helmolda hronikas var uzzināt, kas Lībekā bijis agrāk. Grāfs Ādolfs 1143. gadā ieradies vietā, kas dēvēta par Buku ( ad locum, qui dicitur Bucu ), un tur atradis pamestas pilsētas valni ( vallum urbis ). Uzskatīdams šo vietu par piemērotu ostai, viņš cēlis Lībekas pilsētu ( civitatem Lubeke ).

Pēckara izrakumi Buku pilskalnā un senpilsētā ( suburbium ) ir pierādījuši tur nepārtrauktu apdzīvotību vismaz no 11. gadsimta vidus līdz 12. gadsimta beigām. Arī dendrohronoloģiskie dati un keramikas atradumi neuzrāda pārtrauktību vai pamestību, kā rakstīts Helmolda hronikā, bet liecina par apdzīvotības kontinuitāti visu 12. gadsimtu — tātad no slāvu vēlā perioda līdz agrīnajai vācu apdzīvotībai. Tātad vācu tirgotāji Lībekā nav apmetušies neapdzīvotā vai pamestā vietā ( locus ), bet turpinājuši izmantot slāvu pils — Buku — celtnes.

No šī piemēra ar Lībekas pilsētu izriet, ka arī Rīgas apzīmējums ar vārdu locus nav nejaušs. Šī apzīmējuma lietošana gan Lībekai, gan Rīgai sakrīt ar abu pilsētu izcelsmes arheoloģisko skaidrojumu — no agrās pilsētas tipa apmetnes nepārtrauktā attīstībā uz viduslaiku pilsētu. Līdz ar to kļūst saprotams, kāpēc Lībekas Arnolds attiecībā uz Rīgu lieto to pašu apzīmējumu locus , ko Helmolds savā laikā izmantojis, vēstījot par Lībeku. Zīmīgi, ka Helmolds un Arnolds vārdu locus lieto tikai attiecībā uz nevācu, tostarp slāvu, apdzīvotām vietām, tādām, kas vēl nav kļuvušas par vācu pilsētām. Ir jāvērš uzmanība uz to, ka kuršu līgumos ar krustnešiem 1230. gadā vieni un tie paši ciemi vai senpilsētas saukti gan par villae ( villa — ciems), gan loca . Tas laikam izskaidrojams ar to, ka dokumentu sastādītāji vadījās no Rietumeiropā sastopamās terminoloģijas, kur arī ar locus reizēm apzīmēja kādu lielāku apdzīvotu vietu.

Jau bīskapa Bertolda laika aprakstījumā Lībekas Arnolda hronikā sastopams norādījums par Rīgu kā pilsētu ( civitas ), it kā pielīdzinot to Rietumeiropas pilsētām. Viduslaiku latīņu valodā vārdam civitas ir vairākas nozīmes. Civitas var būt kādas zemes laicīgās vai garīgās administrācijas pārstāvja iecirknis vai šī iecirkņa centrs. Ir arī citas nozīmes. Šajā gadījumā Arnolds Rīgu uzskata par centru, kur uzturējies bīskaps Bertolds.

Indriķa hronikā (IV, 5) Rīga par civitas saukta tikai pēc tam, kad vācu pilsētai tika ierādīta vieta ( locus civitatis ). Kad bīskaps Alberts 1200. gadā ieradās Līvzemē (IH, IV, 3), viņš, hronista izpratnē, devās uz Rīgas vietu vai ciemu ( ad locum Rige ). Šajā gadījumā hronists pieturas pie savu priekšgājēju Helmolda un Arnolda principiem — vietējo iedzīvotāju — nevācu apmetnes, kas vēlāk kļūst par vācu pilsētām, saukt par locus . Indriķa formulējums vietu, ko arī sauc par Rīgu ( quam et Rigam appellant ) rada priekšstatu, ka bijuši vairāki ģeogrāfiski objekti ar Rīgas vārdu. Šajā ziņā hronistam taisnība, jo bija Rīgas upe, Rīgas kalns un Rīgas ciems ( locus ).

Kopš vācu Rīgas izveidošanas to sauc tikai par pilsētu ( civitas ) ne tikai Indriķa hronikā (V, 1), bet arī citos rakstītajos avotos. Tomēr kādu laiku Rīgas teritorijā vēl konstatējama vārda locus lietošana apdzīvotas vietas nozīmē. Tas izriet no 1211. gada dokumenta, kur apliecināts, ka baznīcai ārpus Rīgas pilsētas mūra lībiešu apdzīvotajā ciemā piešķirts zemes gabals klostera celtniecībai ( ad locum, ubi extra murum civitatis Livones habitationem habebant ). Arī Indriķa hronikā (XIV, 5) ir stāstīts par ciemu ārpus mūriem ( villam, que erat extra muros ), ko pilsētnieki nodedzināja 1210. gadā kuršu uzbrukuma Rīgai laikā.

Par Rīgas vēstures sākumposmu rakstījuši arī tādi hronisti, kuru uzdevums 13. gadsimtā bija dot svarīgāko notikumu atspoguļojumu tā laika pasaules mērogā. No šiem hronistiem minami Alberiks un Štādes Alberts.

Alberiks bija cisterciešu ordeņa mūks Truāfontēnas klosterī Šalonas diacēzē pie Marnas (Francija). Viņš pie 1201. gada notikumiem ir atzīmējis, ka Bertolda pēctecis bīskapa amatā Alberts esot sācis celt jaunu pilsētu, ko saucot par Rīgu ( civitatem novam aedificare cepit, que dicta est Riga ). Štādes Alberts pie 1203. gada notikumiem ir pieminējis, ka Līvzemes bīskaps Alberts cēla (citā hronikas norakstā — ceļ) Rīgas pilsētu ( civitatem Rigam aedivicavit/aedificat ).

No 13. gadsimta hronikām, kas sniedz ziņas par Rīgu kā vācu krustnešu atbalsta punktu tās sākuma periodā, minama Atskaņu hronika. No šīs hronikas satura var spriest, ka tās autors bijis vācu ordeņa brālis. Rīgas vārds Atskaņu hronikā minēts vairāk nekā 100 reizes, tomēr konkrētu ziņu par pašu pilsētu ir visai maz. Taču uzmanību var saistīt hronista apgalvojums, ka bīskaps Bertolds bijis tas vīrs, kas uzsācis Rīgas celtniecību ( der bischof Bertolt der began die Rige buwen als ein man ).

13. gadsimta pirmajos gadu desmitos Rīgas vārds parādās arī krievu avotos sakarā ar kādu Novgorodas kņaza karagājienu (1217) un tirdzniecības līgumu, ko Rīgā slēdza Smoļenskas kņaza pārstāvji ar Rīgas un Gotlandes tirgotājiem (1229). Ar šo līgumu liela nozīme tika piešķirta Daugavas ceļam un konkrēti Rīgai.

Kartogrāfiski Rīgas vārds pirmo reizi fiksēts tā dēvētajā Ebstorfas kartē, kas izgatavota benediktiešu klosterī Ebstorfā pie Hannoveres.

Šajā kartē, kas pieder pie pasaules karšu ( mappae mundi ) grupas, parādīta arī Eiropas austrumu daļa. Te sastopami tādi ģeogrāfiski nosaukumi kā Prūsija ( Prucia ), Semba ( Sanelant ), Zemgale ( Semigallia ), Kursa ( Curland ) virkne Kurzemes pilsētu u.c.

Jaunākie kartogrāfiskie pētījumi liecina, ka informācija par Krievzemes pilsētām Rietumeiropas kartogrāfu rīcībā bijusi jau 12. gs. beigās, uzskatot ka Ebstorfas kartē Daugavas ceļa (Duna) un Rīgas (ar formulējumu — Riga Livonie civitas hic /Rīga tagad Livonijas pilsēta) bija radies jau 13. gs. pirmajā pusē. Zīmīgs te Rīgas raksturojums: Rīga tagad Livonijas pilsēta , kas ļauj izteikt pieņēmumu, ka agrāk Rīgai tāds statuss nav bijis. Tātad Ebstorfas karte ir senākais drošais kartogrāfiskais avots, kas dod jaunu informāciju par Latvijas teritorijas starptautisko stāvokli 13. gadsimta 30.–40. gados un Rīgas nozīmi šai laikā.

Taču visumā 13. gadsimta vidus Eiropas ģeogrāfiskajos aprakstos ziņas par Latvijas teritoriju joprojām balstās uz stipri agrāku informāciju un priekšstatiem. Par to liecina kaut vai Bartolomeja Angļa enciklopēdijā sniegtās ģeogrāfiskās ziņas par Baltijas jūras austrumu piekrastē dzīvojošām tautām, kas vēl sacerētas antīko tradīciju garā. Te tāpat kā ģeogrāfiskajā traktātā Descriptiones terrārum , ko sacerējis kāds anonīms autors, šķiet, dominikāņu mūks, Rīga vēl nav minēta. Interesanti, ka te par kristīgās ticības izplatīšanas sākuma centru uzskatīta nevis Ikšķile vai Rīga, bet gan Salaspils. Lai gan pats vietvārds nav minēts, detalizētais mūra pils apraksts Daugavas salā nešaubīgi attiecas uz Salaspili.

Rezumējot analizētos senākos rakstīto vēstures avotu datus par Rīgu, var secināt, ka skaidru atbildi no tiem uz jautājumu par Rīgas pilsētas sākumu iegūt nevar. Līdztekus pēdējos gadsimtos vēstures literatūrā dominējušam uzskatam par bīskapu Albertu kā Rīgas dibinātāju ordeņa historiogrāfijā pieturas pie pārliecības, ka Rīgas sākumi saistīti ar Līvzemes otro bīskapu Bertoldu. Bez Atskaņu hronikas par to rakstīts jaunākā Livonijas atskaņu hronikā un Vartberges Hermaņa hronikā 14. gadsimtā, Johana Rennera un Baltazara Rusova hronikās 16. gadsimtā. 17. gadsimtā šo tradīciju vēl turpina hronists K.Kelhs. Pavisam atšķirīgi domājis dionīsijs Fabricijs savā 1610. gadā uzrakstītajā Livonijas hronikā, uzskatot, ka Rīgas sākumi saistāmi ar pirmā Līvzemes bīskapa Meinarda vārdu.

Šos pretrunīgos rakstīto avotu datus par Rīgu pašlaik labāk iespējams izprast pēc gadu desmitiem ilgajiem arheoloģiskajiem izrakumiem Vecrīgā un plašajiem Daugavas lejteces arheoloģisko pieminekļu izpētes darbiem. Daugavas krastos posmā no Ikšķiles līdz Rīgai 12. gadsimta beigās bija vairākas lībiešu ciemu aglomerācijas — dzīvesvietas ar amatniecisku un tirdzniecisku raksturu, kur blakus atradās kāds nocietinājums un senkapi. Šādi centri atradās tieši Ikšķiles un Salaspils apkārtnē, tāds centrs veidojās arī Rīgā. Ir skaidrs, ka līdz ar vācu tirgotāju un misionāru braucieniem 12. gadsimta astoņdesmitajos gados katrā no šiem centriem radās arī vācu atbalsta punkti, kuriem labvēlīgos apstākļos bija iespēja kļūt par vadošajiem pārējo vidū. Rakstītajos avotos minētas tikai tās vietas, kas ar kaut ko bija ievērības cienīgas hronista acīs vai par kurām autoram bija pieejama informācija. Tas pats attiecas uz garīdzniekiem, jo vienmēr izcelti ir toreizējie vai vēlākie bīskapi — Meinards, Bertolds, Alberts, Teoderigs, Lipes Bernhards, Rāceburgas Filips u.c. Atkarībā no tā, kur šie garīdznieki darbojās, priekšplānā izvirzīts tas centrs, kas bija labi pazīstams attiecīgā darba sarakstīšanas laikā.

Kad Lībekas Arnolds 13. gadsimta pirmajā gadu desmitā rakstīja savu hroniku, par bīskapijas centru bija kļuvusi Rīga, tāpēc viņam kā vietējo apstākļu nezinātājam mazsvarīgas likās Ikšķile vai Salaspils, kaut gan tajā laikā šajās vietās, tāpat kā Rīgā, bija baznīcas, pilis un plašas kapsētas.

Arnolda informācija ir vērā ņemama, jo viņš bija pirmo Līvzemes bīskapu laikabiedrs. Tāpēc ticams, ka Rīgā 12. gadsimta beigās pastāvēja kāds vācu atbalsta punkts, jo kā citādi varētu izskaidrot Indriķa hronikā minēto (IV, 4) dzīru norisi Rīgā 1200. gadā kādā namā ( in domo ), kur bīskaps Alberts bija saaicinājis lielu skaitu Daugavas un Gaujas lībiešu vecāko. Te jāatzīmē, ka vācu kolonistu Rīgā celtās ēkas, pildrežģu konstrukcijā 12x15 m, lībiešu dzīvojamo ēku vidū tiešām izdalās ar stipri lielāku platību, ar vairākām telpām, kur var izmitināt lielu cilvēku skaitu. Tomēr par pilsētu ( civitas ) no apdzīvotas vietas ( locus ) Rietumeiropas hronistu izpratnē Rīga kļuva tikai pēc bīskapijas sēdekļa pārcelšanas, baznīcu un piļu celtniecības. Agrākie lielie centri starp Ikšķili un Salaspili, līdz ar aizliegto Zemgales ostu, salīdzinājumā ar uzplaukstošo Rīgas pilsētu vēlāk sacerētajās hronikās to autoriem likās mazsvarīgi.

Dr. habil. hist., prof. Andris Caune, LZA īstenais loceklis, — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas teritorijā tālā senatnē bija izveidojusies robežjosla, kurā saskārās ziemeļos dzīvojošās Baltijas somu tautas ar dienvidos mītošajām baltu tautām. Vienu no šīm Baltijas somu tautiņām, lībiešus, līvus jeb lībjus (senkrievu Kb,m > K/,m > latīņu livones , vācu Liven ), rakstītie vēstures avoti — senkrievu hronikas — piemin jau kopš 11. gadsimta. Lībieši Rīgas rašanās laikā apdzīvoja Vidzemes rietumdaļu un Ziemeļkurzemi. 13. gadsimtā var izdalīt četrus Vidzemes lībiešu — Daugavas, Turaidas (Gaujas), Metsepoles un Idumejas — apgabalus. Līdz mūsdienām Vidzemes lībieši ir asimilējušies latviešu vidū. Nelielā skaitā tie saglabājušies tikai dažos Ziemeļkurzemes jūrmalas ciemos. Pirmās plašākās ziņas par Vidzemes, it sevišķi Daugavas, lībiešiem, viņu izplatību un dzīvesveidu sniedz Indriķa Livonijas hronika. Hronists Daugavas lībiešus sadala Rīgas, Salas (Salaspils), Ikšķiles, Lielvārdes un Aizkraukles ciemu iedzīvotājos. Indriķis par Rīgas lībiešiem stāsta, aprakstot notikumus laikā no 1198. līdz 1201. gadam, kad oficiāli sākta vācu Rīgas celšana. Atainojot notikumus pēc 1201. gada, hronists galvenokārt stāsta tikai par rīdziniekiem, nešķirojot viņus pēc tautības. Kādas tad ir šīs vissenākās ziņas par Rīgas lībiešiem?

Pirmo reizi hronikā Rīgas vārds minēts, stāstot par to, kā 1198. gada vasarā, laikam jūlijā, Līvzemes otrais bīskaps Bertolds (pirmais bija Meinards) ierodas ar Saksijā savākto krustnešu karaspēku Daugavas grīvā un, dodoties uz Salaspili, kuģus atstāj Rīgas vietā jeb Rīgas ciemā ( ad locum Rige ). Jāteic, ka lietvārds "locus" viduslaiku latīņu valodā tika lietots divējādā nozīmē — gan kā vietas, gan arī kā ciema apzīmējums.

Hronists tālāk stāsta, ka pēc tam, kad bīskaps Bertolds atgriezies Rīgā, ienaidā pret viņu sapulcējušies visi lībieši un, gatavi cīnīties, apmetušies viņpus Rīgas kalna. Kas būtu jāsaprot ar vārdiem "visi lībieši"? Noteikti tie bija Salas lībieši, kuriem pirmajiem sākās konflikts ar jauno bīskapu. Varbūt arī rīdzinieki, kas, parādoties vāciešu daudzajiem kuģiem, būs pametuši savu ciemu. Vienīgi Daugavas lībieši ikšķilieši bīskapu Bertoldu nebija noraidījuši. Izjūkot miera sarunām, 24. jūlijā krustneši apbruņojās kaujai un uzbruka pagāniem. Lībieši metās bēgt. Bīskaps paša neprasmīgi vadītā zirga straujuma dēļ iejuka bēgošo pūlī. Divi no lībiešiem viņu satvēra, kāds trešais, vārdā Imauts, viņam no mugurpuses izdūra cauri šķēpu. Krustnešu karaspēks, zaudējis savu pavēlnieku, lībiešus nevajāja, bet sāka postīt viņu sējumus, t.i., labības laukus. Šī hronista liecība par labības lauku pastāvēšanu Rīgas tuvumā liecina par šīs vietas apdzīvotību un pastāvīgu tīrumu apstrādāšanu.

Pēc Bertolda nāves par Līvzemes trešo bīskapu tika iesvētīts Brēmenes kanoniķis Alberts Bukshevdens. Savas valdīšanas otrajā gadā, t.i., 1200. gada vasarā, viņš kopā ar daudziem krustnešiem un divdesmit trīs kuģiem devās uz Līvzemi. Savu floti viņš atstāja Daugavgrīvā un devās uz Ikšķili. Tāpat kā bīskapu Bertoldu arī Albertu Salas lībji nepieņēma un uzsāka karadarbību. Krustnešiem aizdedzinot lībiešu sējumus un nodarot viņiem arī citus zaudējumus, tika panākts, ka Salas lībieši, baidoties no vēl lielākām briesmām, atjaunoja un apstiprināja mieru. Tad bīskaps Alberts atgriezās no Mārtiņsalas (Holmes) pils uz Rīgas ciemu. Visi tālākie hronikā aprakstītie notikumi risinās Rīgā. Te notiek miera sarunas un Aso, kā arī daudzi citi lībieši tiek kristīti, hronista vārdiem — saņēma kristības žēlastību. Kas tad ir šis vienīgais vārdā sauktais Rīgas lībietis Aso? Acīmredzot lībiešu vecākais Rīgas ciemā.

Lai salauztu lībiešu pretestību un uzspiestu tiem ilgstošu mieru, bīskaps Alberts uzlūdza visu Gaujas un Daugavas lībiešu ciemu vecākos Rīgā uz dzīrēm. Dzīru laikā lībiešu dižciltīgie tika ieslēgti kādā namā, ko bija viegli izdarīt, jo pēc toreizējām paražām, ierodoties dzīrēs, ieroči bija jāatstāj ārpus dzīru telpas. Ieslodzītie, kam bija liegta iespēja pretoties, baidīdamies par savu dzīvību, vai par iespēju, ka viņus aizvedīs gūstā pār jūru uz Vāciju, bija spiesti piekrist visām bīskapa Alberta prasībām. Ieslodzītos ātrāk neizlaida, kamēr viņi nebija devuši 30 savus dēlus par ķīlu un apsolījuši, ka ievēros ar Albertu noslēgto miera līgumu. Aizbraucot uz Vāciju, lībiešu dižciltīgo dēlus bīskaps aizveda sev līdzi. Kas tā bija par ēku, kurā bīskaps Alberts varēja rīkot dzīres vairākiem desmitiem lībiešu un vāciešu? Jādomā, ka vietējo Rīgas lībiešu ciemā jau toreiz pastāvēja īpaša vācu tirgotāju "sēta". Varbūt tā bija tā pati vēlākajos Rīgas vēstures avotos minētā Lībekas sēta, īpašs tirgotāju kvartāls, kurā pastāvēja jau agrāk uzcelta lielāka koka celtne, domāta tirgotāju sanāksmēm.

Līdzšinējā vācu rezidence — bīskapa sēdeklis — atradās Ikšķilē, kur jau pirmais Līvzemes bīskaps Meinards bija uzcēlis mūra baznīcu un pili. Tā kā ceļā uz Ikšķili vācu kuģiem pie Doles salas lielajām Rumbulas krācēm vairākkārt jau bija uzbrukuši Salas lībieši un vienu no kuģiem pat sagūstījuši, bīskaps Alberts uzskatīja Ikšķili par nedrošu un nolēma par savu sēdekli izvēlēties Rīgas ciemu. Jāņem arī vērā, ka, attīstoties kuģniecībai Baltijas jūrā, vācu tirgotāju kuģus, tā dēvētās koges, sāka būvēt lielākos izmēros, un tiem Daugavas krāces pie Doles kļuva par šķērsli kuģošanai līdz Ikšķilei. Tātad, izraugoties jaunās pilsētas celšanai Rīgas vietu, sakrita gan vācu tirgotāju, gan bīskapa intereses.

Jādomā, ka to lībiešu vidū, kas bija piespiesti dot ķīlniekus, bija arī Rīgas ciemu dižciltīgākie jeb vecākie, kuru valdījumā atradās zemes pie Rīgas upes. Pirms došanās rudenī uz Vāciju, lai vāktu nākamajai vasarai jaunus krustnešu pulkus, Alberts pieprasīja, lai Rīgas lībieši ierāda viņam vietu jaunās rezidences pilsētas celšanai. Nākamajā — 1201. gada vasarā ierādītajā vietā — pussalā, kura veidojās starp Daugavu un Rīgas upītes lejteci blakus lībiešu ciemiem —, tika celtas pirmās vācu Rīgas ēkas. Bet 1202. gadā bīskapa brālis Engelberts atveda uz Rīgu pirmos vācu naminiekus, un bīskaps pārcēla savu sēdekli no Ikšķiles uz Rīgu. Šajā vācu Rīgā turpināja dzīvot arī agrāko Rīgas ciemu lībieši. Hronists gan turpmākajās nodaļās, runājot par Rīgu, parasti piemin tikai rīdziniekus vai kristiešus, nešķirojot tos pēc tautības. Taču atsevišķās hronikas vietās paretam tiek minēti arī Rīgas lībieši. Piemēram, aprakstot vāciešu cīņu ar Salas lībiešiem 1206. gadā, hronists vēstī: "...spēcīgākie vācieši ar saviem Rīgas līviem apbruņojās un, paņēmuši līdzi stopniekus un citus strēlniekus, devās ar kuģi augšup un piecpadsmitajā dienā pēc Vasarsvētkiem (t.i., 4. jūnijā) piestāja pie Salas pils."

Lībiešus Rīgā piemin arī vairāki citi 13. gadsimta sākuma dokumenti. Tā 1209. gadā Rīgas bīskaps Alberts apliecina, ka uzvarētais Jersikas valdnieks Visvaldis ieradies Rīgā, dāvinājis savu valsti Māras baznīcai un saņēmis to atpakaļ kā lēni. Starp daudzajiem šī akta lieciniekiem minēti vācieši, krievi un lībieši (Teutonicis, Ruthenis et Livonibus). Savukārt 1211. gadā kādā dokumentā Rīgas bīskaps Alberts apliecina, ka Jēkaba dienā svinīgā baznīcas procesijā visi devušies uz lībiešu ciemu ārpus pilsētas mūriem, kur viņš Sv. Marijas baznīcai piešķīris zemes gabalu klostera celšanai. Savukārt turienes lībiešu un vācu īpašumi apmainīti ar citiem vai atpirkti.

Par to, ka Rīgas apkārtnē vēl 14. gadsimtā dzīvojuši lībieši, uzskatāmi liecina ieraksti pilsētas rentes ieņēmumu grāmatā jeb tā dēvētajā Rīgas ienākumu grāmatā. Tajā saglabājušies vairāki ieraksti par lībiešiem iznomātajiem pilsētas lauku novadā esošajiem bišu kokiem.

Minētie nedaudzie rakstītie vēstures avoti sniedz samērā trūcīgas ziņas par Rīgas lībiešiem. Jaunas, daudz plašākas liecības par šiem Rīgas pirmiedzīvotājiem iegūstamas no arheoloģisko izrakumu materiāliem. Protams, izrakumi vairāk raksturo seno rīdzinieku materiālo kultūru un dzīvesveidu, tie nesniedz mums liecības par kādreizējo Rīgas lībiešu vārdiem un valodu, tie nestāsta par vēstures notikumiem.

Mūsu priekštats par Rīgas lībiešiem tomēr nebūs pilnīgs, ja kaut mazliet neaplūkosim arī arheoloģiskajos izrakumos Rīgas Vecpilsētā iegūtās liecības. Atsevišķi celtniecības zemesdarbos atrasti seni priekšmeti nonākuši toreizējā Doma muzejā (tagadējā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā) jau 19. gadsimta beigās. Arheoloģiskie izrakumi Vecpilsētā uzsākti 1938. gadā. Tie turpinās jau 60 gadus katru vasaru līdz pat mūsu dienām. Izrakumi notikuši vairāk nekā 60 dažādās vietās. Taču ne katrā no tām iegūtas liecības par pirmsvācu Rīgu. Ja mēs pilsētas plānā iezīmētu to senlietu atrašanās vietas, kuras ir senākas par 13. gadsimtu un raksturīgas vietējiem iedzīvotājiem, mēs redzētu, ka tās koncentrējās trijos Vecpilsētas rajonos — pie Jaunielas Doma baznīcas austrumu pusē, Vecpilsētas laukuma un Alberta laukuma apkaimē, kādreizējās Rīgas upītes krastā un Daugavas krastmalā, sākot no bijušā Rātslaukuma līdz Mārstaļu ielai. Izrakumos Alberta laukumā un Peldu ielas apkaimē konstatētas arī paliekas no vietējiem iedzīvotājiem raksturīgajām guļbūvēm. Abās šajās vietās mēs varam meklēt pirmsvācu Rīgas vietējo iedzīvotāju dzīvesvietas — ciemus. Lai gan attālums pilsētas plānā starp abām šīm atradumu vietām ir tikai daži simti metru, taču platība starp šīm divām dzīvesvietām pirms 13. gadsimta nav bijusi apbūvēta. Tādēļ ar zināmu drošību varam uzskatīt, ka pirmsvācu Rīga nav bijusi viens ciems, bet to veidojušas netālu viena no otras novietotas divas nelielas apmetnes. Viena Rīgas upītes grīvas, senās ostas krastā. Otra šaurā, apmēram 300 m garā joslā gar Daugavas piekrasti.

Rīgas Vecpilsētas teritorijā atklātas arī divas pirmsvācu perioda vietējo iedzīvotāju apbedījumu vietas.

Pirmā no tām atsegta plašajos arheoloģiskajos izrakumos Doma laukumā, kas notika no 1986. līdz 1989. gadam. Šajos gados baznīcas austrumu un ziemeļu pusē izpētīja 1200 m2 lielu platību. Zem plašās viduslaiku Rīgas kristīgo kapsētas atklājās arī daudz senākas liecības par Rīgas pirmsākumiem.

Kā liecināja baznīcas austrumu galā atklātais sievietes apbedījums ar bagātām kapā līdzi dotām bronzas rotām (pakavsakta, bronzas aproces, gredzeni) un pie jostas piekārtu dzelzs nazi, kā arī vairākas ārpus kapiem uzietas līdzīgas rotas — savrupatradumi — šeit tiešām atradies seno rīdzinieku pagāniskais kapulauks. Tas bijis situēts tagadējās baznīcas austrumu pusē.

Beidzamajos gados (1995. un 1997. gadā) arheologiem izdevies atklāt arī otru pirmsvācu Rīgas kapulauku. Daļa no tā atrasta kādreizējā Rātslaukuma teritorijā, pašā laukuma ziemeļaustrumu stūrī. Kapulauka lielākā daļa tikusi iznīcināta, ceļot jau viduslaikos apkārtējās ēkas, rokot celtņu pagrabiem dziļas būvbedres.

Vai mēs varam noteikt, kādas tautības pārstāvji dzīvojuši senajos Rīgas ciemos un apbedīti senajos Rīgas kapulaukos? Arheologi zemē tā dēvētajā kultūrslānī atrod gan senas rotas, gan darbarīkus, gan ieročus. Tie, protams, atšķiras dažādos gadsimtos. Bet vai varam noteikt, kādas tautības pārstāvji vienā no gadsimtiem nēsājuši atrastās senās rotas, lietojuši savā ikdienā darbarīkus un, kaujā ejot, ieročus? Izrādās, darbarīki un ieroči bijuši līdzīgi daudzām kaimiņos dzīvojošām tautām, un tie kādas apdzīvotās vietas iedzīvotāju etniskā sastāva noteikšanai šodien grūtāk izmantojami. Turpretī katrai etniskai grupai ir bijis lietošanā atšķirīgs, tikai tai vien raksturīgs tērps un rotas. Tieši senās rotas, it īpaši sieviešu nēsātās, ir tās, kas mums palīdz noteikt to kādreizējo īpašnieku tautību. Gan 12. gadsimtā, gan arī pat vēl 13. gadsimtā Rīgas arheoloģiskajā materiālā izdalās dažādo vietējo tautību, arī lībiešu, atšķirīgās rotaslietas. Vēlākajos pilsētas pastāvēšanas gadsimtos pilsētnieku materiālā kultūra vienveidojas. Apģērbā izzūd spilgti raksturīgās nacionālās iezīmes. Pilsētnieki sāk nēsāt tā laika Eiropā valdošajai modei raksturīgu tērpu. Atšķirības apģērbā un rotaslietās sāk izpausties starp pilsētniekiem un lauciniekiem jeb zemniekiem.

Ieviešoties kristīgajai ticībai, visus mirušos apbedīja pēc baznīcas noteiktajām tradīcijām ar galvu rietumu virzienā, bez jebkādām kapa piedevām, turpretī senākajām pagāniskajām tautām mirušo apbedījumu paražas ir atšķirīgas katrai etniskajai grupai.

Seno lībiešu materiālā kultūra un apbedīšanas paražas arheologiem ir labi pazīstamas no daudzajiem pētītajiem lībiešu izcelsmes arheoloģiskajiem pieminekļiem Daugavas lejtecē. Liekas, ka Rīgā, kur rakstītie vēstures avoti min tikai lībiešus, atrastajā arheoloģiskajā materiālā vajadzētu būt tikai lībiešu senlietām un visiem pagāniskajiem kapiem vajadzētu būt ar raksturīgajām lībiešu apbedīšanas tradīcijām. Taču izrakumi liecina kaut ko pavisam citu, kas liek apšaubīt hronista stāstu, ka Rīgā 13. gadsimtā dzīvojuši tikai lībieši — tai pašai etniskajai grupai piederīgie, kas mituši Doles salā un Mārtiņsalā, kas pirmie pieņēmuši kristietību Ikšķilē, kas iepriekšējā gadsimtā tirgojušies Daugmalē un Laukskolas plašajā apmetnē.

Arheoloģiskie atradumi Rīgā uzdod zinātniekiem vairākas mīklas, uz kurām pirmajā brīdī nav tik viegli atbildēt.

Ja dažādām etniskām grupām raksturīgas nedaudzas rotaslietas tiek atrastas kādā dzīvesvietā, tad izskaidrojums varētu būt savstarpējie tirdznieciskie sakari, bet varbūt kāda sieviete ieprecēta no pārnovada, vai arī savstarpējo sirojumu gājienos rotaslietas pārnestas mājās kā laupījums. Bet, ja šīs svešās rotas tiek atrastas lielākā skaitā, jāsāk domāt, ka apmetnē, iespējams bijis jaukts iedzīvotāju etniskais sastāvs. Pavisam droši varam runāt par dažādu tautību iedzīvotājiem kādā apdzīvotā vietā, ja tuvējā kapulaukā mirušie apbedīti ar atšķirīgām apbedīšanas paražām. Tieši šīs pazīmes Rīgas arheoloģiskajā materiālā liek mums secināt, ka jau pirms 13. gadsimta arī rīdzinieki bijuši no dažādām etniskajām grupām. Abās Rīgas ciemu vietās atrastas gan Daugavas lībiešiem, gan arī Ziemeļkurzemes iedzīvotājiem piederošas rotas. Daudz spilgtāk šīs atšķirības iezīmējas abos kapulaukos.

1987. gadā Doma laukuma izrakumos atsegtais 57. kaps atradās vairāk nekā 4 m zem tagadējā Doma laukuma bruģa. Kapā tikusi apglabāta 45–50 gadus veca sieviete 50 cm dziļā zemē ieraktā bedrē. Apbedījums orientēts ar galvu uz rietumiem. Mirusī apbedīta svētku tērpā ar bagātām kursiskām rotām — lielu bronzas pakavsaktu ar augstiem, četrstūrainiem skaldņotiem galiem, 7 bronzas lentveidīgām aprocēm uz abām rokām, bronzas vairoggredzenu pirkstā un dzelzs nazi koka makstī pie jostas. Kapa bedres aizpildījumā bagātīgi bija atrodamas arī ogles un deguma paliekas. Visas šīs apbedīšanas paražas precīzi atbilst pārkuršoto lībiešu — Kurzemes ziemeļdaļas iedzīvotāju — apbedījuma veidam.

Kas tad bijuši pirmie rīdzinieki — vai tikai ieceļotāji no Ziemeļkurzemes, pārkuršotie lībieši, vai arī vietējie Daugavas lejteces lībieši?

Uz šo jautājumu līdz pat 1995. gadam arheologi drošu atbildi nespēja sniegt, jo Rīgā nebija atrasts neviens Daugavas lībiešiem raksturīgs apbedījums. Ja patiešām Daugavas lībieši pirms 13. gadsimta ir dzīvojuši Rīgā, tad noteikti tagadējās Vecpilsētas teritorijā vajadzētu atrasties arī viņu apbedījuma vietai. Bet kur to meklēt? Gluži nejauši arheologi to atklāja vietā, kur neviens to negaidīja. Gatavojoties Rīgas 800 gadu jubiljai, 1993. gadā sākās izrakumi Otrā pasaules kara laikā sagrautā Melngalvju nama vietā. Uzdevums bija atrakt sagrautā nama pagrabus, lai uz vecajiem pamatiem uzceltu atjaunojamo celtni. 1994. gadā Melngalvju nama ziemeļaustrumu pusē zem vēlākas piebūves, kādreizējā nelielā iekšējā pagalmiņa vietā, norokot virs pamatzemes esošo pašu apakšējo kultūrslāņa kārtu, tajā vairākās vietās atrada atsevišķus cilvēka kaulus un dažus 12. gadsimta senlietu fragmentus. Paplašinot izrakumu laukumu, nākamajā gadā kādreizējā Rāstslaukuma teritorijā, pašā tā ziemeļaustrumu stūrī, zem kultūrslāņa pamatzemē ieraktus atklāja 9 jau senatnē postītus apbedījumus. Divi kapi varētu būt iznīcināti, rokot Melngalvju nama un tā piebūves pamatus, bet pārējos mantrači traucējuši jau pirms kultūrslāņa veidošanās Rātslaukumā 13. gadsimta sākumā.

Šiem pieciem kapiem mantrači atrakuši kapa vidusdaļu un, noņemot mirušajiem līdzi dotās apbedījuma piedevas, sajaukuši krūšu daļas un galvaskausa kaulus. Varam domāt, ka kapu aplaupīšanas laikā virs zemes vēl bijušas redzamas kapu kopiņas, kas iezīmējušas apbedījumu novietojumu un ļāvušas mantu meklētājiem precīzi noteikt iespējamās bronzas rotu atrašanās vietas. Kapu bedres ieraktas ap 40 cm dziļi pamatzemē smilšu slānī. Visi apbedījumi orientēti ar galvu ziemeļu virzienā. Piecos kapos konstatēts, ka mirušie guldīti dēļu šķirstos, kas aiznagloti ar naglām. Pēc kapos atrastajiem galvaskausiem un kauliem nosakāms apbedīto dzimums un aptuvens vecums — 3 mazi bērni, 2 pusaudži (viens no tiem 16–18 gadus vecs zēns), viena 45–55 gadus veca sieviete, 2 vīrieši, no tiem viens 40–50 gadu, otrs 50–60 gadu vecs.

Par to, ka apbedījumiem bagātīgi līdzi dotas bronzas rotas, liecināja zaļās oksīda krāsojuma pēdas uz sajauktajiem kauliem, kā arī daži kapu bedrē vēl palikušie priekšmeti. Pilns kapa piedevu komplekts nav atrasts nevienā kapā. Lielākais senlietu skaits bija 5. kapā, kurā apglabāts pusaudzis — zēns. Kapā līdzi dots neliels dzelzs cirvis, divas miniatūras bronzas pakavsaktiņas, dzelzs nazis, viens bronzas lentveida gredzens un divi spirālgredzeni. Kapa kājgalī tika atsegta neliela koniskas formas bedrīte ar sīkiem dzīvnieka kauliem — iespējamām ēdiena paliekām. Liekas, šeit mirušajiem līdzi veļu valstī dots ziedojums no bēru mielasta. No bēru rituāla vairākos citos kapos zem mirušā atrastas izkaisītas sīkas oglītes un dažas rupja zvirgzdaina māla lauskas. Pārējos kapos saglabājušos senlietu skaits ir neliels. Arī gandrīz visos citos apbedījumos atrasti no bronzas stieplēm izgatavoti spirālgredzeni. Sieviešu kapos — bronzas stienīšu važiņu rotu paliekas, spirālītes un paliekas no krūšu rotām, rombveida bronzas piekariņi ar vidū izspiestu pusapaļu rombveida izcilni. Vienai no apbedītajām sievietēm bijusi arī kaklarota no stikla krellēm un kauri gliemežvākiem. No postītajiem kapiem nākušas arī vairākas 12. gadsimta senlietas — savrupatradumi, — kas uzieti virs kapiem sajauktajās zemēs. Interesantākās no tām ir dzelzs divasmeņa zobena fragments un zobena roktura bronzas šķērša puse, kā arī bronzas rotadata ar četriem apaļiem caurumiem galvas plāksnē.

Atrastās senlietas — stienīšu un važiņu rotas, rombveida piekariņi, kauri gliemežvāki, stikla krelles — ir raksturīgas lībiešu sieviešu rotu sastāvdaļas. Jāatzīmē, ka no latviskās krustadatas igauņu gaumē pārveidotā rotadata ar četriem apaļiem caurumiem galvas plāksnē ir pilnīgi līdzīga tai rotadatai, kas Rīgā, Vecpilsētas laukumā, zemesdarbos atrasta jau gadsimta sākumā. Savulaik tā tikusi uzskatīta par iespējamu Rīgas lībiešu rotu. Atklāto apbedījumu piederību Daugavas lībiešiem apliecina arī to izteiktais orientējums ziemeļu — dienvidu virzienā. Šāds mirušo orientējums ir raksturīgs tikai Baltijas somu tautām, arī visiem Vidzemes lībiešiem. Šodien varam droši teikt, ka Rātslaukumā atklāta vietējo Daugavas lībiešu — Rīgas pirmo ciemu iedzīvotāju — kapulauka daļa. Līdz ar to trūkstošais posms garajā pierādījumu ķēdē par Rīgas pirmiedzīvotājiem — lībiešiem — ir atrasts.

Rezumējot pagaro izklāstu par arheologu pētījumu rezultātiem, Rīgas lībiešu pirmsākumus meklējot, varam secināt: pirms vācu ienākšanas Rīgas ciemos, atšķirībā no citiem Daugavas lejteces ciemiem, mituši divu etnisko grupu iedzīvotāji. Tie bijuši gan vietējie Daugavas lībieši, gan arī pārceļotāji no Ziemeļkurzemes — kuronizētie Kurzemes lībieši. Divu etnisku grupu līdzās dzīvošana arī izskaidro, kāpēc nelielajā platībā pussalā starp Rīgas upīti un Daugavu atradās divi ciemi un pastāvējušas arī divas apbedījumu vietas.

Rodas jautājums, kāpēc hronists Indriķis un arī citi viduslaiku Rīgas vēstures avoti runā tikai par vienu etnisko grupu — lībiešiem. Mēs zinām, ka 12. gadsimtā pārkuršoto lībiešu materiālā kultūra ir bijusi līdzīga kuršiem, bet nezinām, kādā valodā viņi runājuši. Vai tas bija kaut kas līdzīgs mūsdienu tāmnieku dialektam, vai arī viņu valoda bija tomēr vēl lībiešu valoda? Var jau būt, ka kopīgā valoda bija tā, kas 12. gadsimtā veicināja Kurzemes ieceļotāju kopdzīvi ar Daugavas lībiešiem Rīgas apmetnē, un vācu ienācējiem, arī hronistam Indriķim, radīja priekšstatu, ka šeit mīt vienas tautas piederīgie, kas runā vienā kopīgā valodā. Tas ir tikai minējums, kuru mūsdienās, nezinot ne tā laika kuronizēto lībiešu, ne arī Daugavas lībiešu valodu, pierādīt nav iespējams.

Kādas vēl liecības par Rīgas pirmiedzīvotājiem lībiešiem saglabājušās līdz mūsu dienām? Vai tikai skopās senrakstu ziņas, ka šeit kādreiz lībieši dzīvojuši? Vai tikai nedaudzās zemē, tā sauktajā kultūrslānī, saglabājušās materiālas kultūras liecības, rotas, darbarīki, ieroči, celtņu paliekas? Visu šo nedaudzo liecību vidū tomēr ir viena īpaši nozīmīga, kāda nav saglabājusies nevienā citā tā laika arheoloģiskajā piemineklī, ne arī minēta, izņemot Rīgu, citos Latvijas senajos dokumentos. Tās ir Rīgas lībiešu māju jeb īpašuma zīmes — ar nazi kokā vai koka priekšmetos iegrieztu atšķirīgu nelielu svītriņu apvienojums, kas liecina par apzīmētās lietas piederību noteiktai saimei, ģimenei vai arī individuālam īpašniekam. Šādas Rīgas lībiešu zīmes minētas dokumentos, kas liecina par viņiem piederošajiem bišukokiem. Otra zīmju grupa sastopama uz arheoloģiskajos izrakumos Rīgā atrastajiem zvejniecības piederumiem.

a