Arhivi runa

Dr. habil. hist. Indulis Ronis:

Turpinājums.

Sākumu sk. "LV" 216. nr., 23.07.98.; 217/218. nr. , 24.07.98.

Lavrentijam Berijam

[221.]

Iekšlietu Tautas Komisāram

no V.N.Muntera

1940. gada 25. augusts

III

Kādā garā sūtnis Vailijs novērtēja un apgaismoja starptautisko stāvokli, es arī jau rakstīju; no sarunām ar viņu bija pilnīgi skaidrs, ka Amerika ir Anglijas un Francijas pusē un galarezultātā tai nāksies iesaistīties karā un nostāties Anglijas pusē. Vācijas armijas ātrā uzvara Francijā jūtami satricināja Vailija vērtējumu.

Londonā kā ārlietu ministrs es biju divas reizes: uz koronāciju un oficiālā vizītē 1938. gadā. Pirmajā gadījumā nekādu uzdevumu bez reprezentācijas man nebija. Ievērojot milzīgo ārvalstu viesu pieplūdumu, es pat netikos ar ārlietu ministru (Idenu), izņemot pieņemšanas un pusdienas. 1938. gadā iniciatīva nāca no manis, jo biju norūpējies par mūsu tirdzniecības stāvokli ar Angliju un meklēju gadījumu, lai personiskās sarunās novērstu radušās grūtības. Lieta bija tāda, ka mums nekādi neizdevās paaugstināt importu no Anglijas, kā to prasīja tirdzniecības līgums. Mēs uzskatījām, ka mums ir būtiski argumenti, kas pierāda, ka esam izdarījuši visu no mums atkarīgo, bet Anglija draudēja lietot tirdzniecībā ar mums clearing . Tā kā savā laikā es vadīju mūsu tirdzniecības sarunas un vēlāk vēl divas reizes biju Londonā, lai novērstu radušos pārpratumus, tad es uzskatīju par lietderīgu no jauna tiešās, t.i., bez starpniekiem, sarunās, bet ne diplomātiskā ceļā, noskaidrot abpusējās pretenzijas un novērst saimniecisko savstarpējo attiecību saasināšanos. Kā ārlietu ministram man bija grūti izbraukt uz Angliju privātā kārtā, tāpēc es izteicu priekšlikumu doties vizītē pie Halifaksa un šinī gadījumā noregulēt mūsu valdību interesējošos jautājumus. Tā tas arī iznāca. Pašu Halifaksu es redzēju 30 – 40 minūtes viņa darba kabinetā, bet pēc tam biju viņa kaimiņš parādes vakariņās, mans kaimiņš otrā pusē bija Hors /nesalasāms/, ar kuru es vispārīgos vilcienos runāju par mūsu grūtībām kara materiālu iepirkšanā, par ko es jau rakstīju sīkāk. Hors [nesalasāmi] [228.] pret mūsu vēlmēm izturējās labvēlīgi, bet, kā zināms, galu galā no tā visa nekas neiznāca.

Atgriežoties pie sarunām ar Halifaksu, man jāteic, ka precīzi neatceros, par kādiem konkrētiem aktuāliem jautājumiem mēs runājām, taču vienu es zinu precīzi, ka vadmotīvs (tas attiecas arī uz sarunām ar citiem politiskajiem darbiniekiem) bija vācu agresivitātes novērtējums. Čemberlenam vēl joprojām bija cerības vienoties ar Vāciju mierīgā ceļā, bet, katrā gadījumā, Anglija veic visus pasākumus arī kara gadījumam. Pats Halifakss izteicās ļoti uzmanīgi, bet man radās iespaids, ka viņš drīzāk ir optimists. Sarunās viņš atkārtoja vienu domu, kas man jau bija pazīstama no sūtņa Zariņa ziņojumiem, proti, ka Baltijas jūrā Anglija nespēs aktīvi uzstāties. "The Baltic will be closed to us" — bija Halifaksa vārdi. Foreign office Board of Trade departamenta augstākie ierēdņi bija daudz skeptiskāk noskaņoti un bruņotu sadursmi uzskatīja par nenovēršamu.

Audiencē pie karaļa viņš arī pārgāja pie visakūtākā dienas jautājuma par vācu agresivitāti. Viņš izteica cerību, ka ar Čemberlena pūlēm izdosies novērst karu, — citādi tā būtu traģiska katastrofa. Viņš man uzdeva jautājumu, vai esmu lasījis Hitlera grāmatu oriģinālā. Es atbildēju apstiprinoši. Mums ir divi tulkojumi, teica karalis, tie iznāca salīdzinoši nesen, un es nezinu, vai tie ir pilni teksti. Pēc tam viņš mani izjautāja par vācu minoritāti Latvijā un interesējās, vai mums nedraud kaut kas līdzīgs Sudetu jautājumam. Uz to es atbildēju noraidoši, paskaidrojot, ka mums nepieder no Vācijas atrauta teritorija un ka mēs vispār ar Versaļas līgumu neesam saistīti. Visu savu teritoriju mēs saņēmām pēc miera līguma ar PSRS un ar to sadzīvojam labi. "Kā Jūs domājat," jautāja karalis, "vai Vācija ies uz Krieviju?" Es atbildēju, ka varu spriest tikai pēc tās grāmatas ideoloģijas, kuru viņš nupat minēja. Spriežot pēc tās, vācu tauta meklē "telpu". Telpa ir vai nu kolonijās vai Austrumeiropā. Vienā no šiem virzieniem Vācija dosies. Ir arī norādījums uz "Krieviju" un "tai pakļautajiem limitrofiem", bet attīstība ies pa vismazākās pretestības līniju.

25. VIII 40. g. V.Munters

[229.]

IV

Man tika uzdots jautājums, kādā veidā varēja noplūst un diplomātiskā korpusa locekļiem kļūt zināma informācija par padomju garnizonu skaitlisko sastāvu un par savstarpējās palīdzības pakta realizēšanu. Galvenokārt es pieļauju divus šī fakta izskaidrojumus. Pirmkārt, karaspēka daļu ierašanos un uzturēšanos novēroja vietējā vara, un, tā sacīt, tā notika vietējo iedzīvotāju acu priekšā. Liepājas kara pilsētiņas ierobežotajā telpā, iedzīvotāju skaita ziņā nelielajā, provinciālajā Ventspilī, atsevišķos ārpuspilsētas punktos, kur atradās aerodromi vai mehanizētās daļas, vērīgam cilvēkam nav tik grūti pietiekami aptuveni noteikt cilvēku un apbruņojuma skaitu. Turklāt apgādes jautājumos izveidojās visai ciešs kontakts starp padomju karaspēku un vietējām pašvaldībām, un saimnnieciskām iestādēm. Nekādā veidā neizdevās novērst iedzīvotāju savstarpējo apmaiņu ar novērojumiem un spriedumiem, tā rezultātā vismaz vietējiem iedzīvotājiem bija zināms padomju karaspēka sastāvs, skaits un apbruņojums. Otrs informācijas avots neapšaubāmi bija Igaunijas galvaspilsēta. Jau pēc tā vien, ka diplomāti, kas vienlaikus bija akreditēti Rīgā un Tallinā, pēkšņi sāka pastiprinātā veidā braukt uz Igauniju, varēja spriest, ka tur vieglāk savākt informāciju nekā Latvijā. Īpaši izcēlās amerikāņu sūtnis Vailijs, kas gandrīz vai reizi divās nedēļās brauca (un vienmēr kopā ar sievu) uz Tallinu, biežāk ar automobili, lai veiktu personiskus novērojumus. Somu vēstnieks Palins man vienreiz teica, ka Igaunijas Ārlietu ministrija un igauņu militārie darbinieki ir runīgāki par mūsējiem un viņam pārmetot, ka viņš nevar iegūt tās ziņas, kuras Igaunijā tiek iegūtas no viņa kolēģa Tallinā. Vailijs arī atzinās, ka viņa rīcībā ir konfidenciālā protokola teksts par padomju karaspēka skaitlisko sastāvu Igaunijā. Vispār jāteic, ka igauņu Ārlietu ministrijai jau sen izveidojās dīvaina tradīcija sniegt ārvalstu misijām detalizētu informāciju par politiskajiem un citiem jautājumiem un konfidenciālā veidā paziņot svarīgu dokumentu tekstus. Ar īpašu centību šo metodi izmantoja attiecībās ar Somiju, Poliju, Angliju un Vāciju. Mēs salīdzinoši bieži nokļuvām neērtā situācijā, jo pēc analoģijas no mums prasīja informāciju jautājumos, par kuriem diplomāti uzvaroši vicināja dokumentus, kas bija saņemti no Igaunijas avotiem. Bija vēl kuriozāki gadījumi, kad mēs, sabiedrotie, saņēmām informāciju par zināmiem Igaunijas noslēgtiem līgumiem ne no viņas pašas, bet no cita partnera vai pat no trešo valstu diplomātiskā pārstāvja. Kā konkrētu piemēru atceros, ka pēdējā Igaunijas un Somijas tirdzniecības līguma saturu, kas interesants ar to, ka Igaunija tajā atteicās no Latvijas klauzulas un tā nodemonstrēja savu pilnīgu pagriezienu uz somu orientāciju, uzzinājām no somiem tai laikā, kad pat Igaunijas ārlietu ministrs (Selters) aizbildinājās ar neziņu.

Manuprāt, informācijas noplūdē par padomju garnizoniem nenākas meklēt kādu izlūkdienesta veiklību.

[230.]

Latvijas valdības sastāvs uz 1940. gada 20. jūniju

Valsts prezidents un Ministru prezidents Ulmanis

Kara ministrs un armijas komandieris ģen/erālis/ Berķis

Iekšlietu ministrs Veidnieks (Veitmanis)

Satiksmes ceļu ministrs Kāposts

Tirdzniecības un rūpniecības ministrs Blumbergs

Finansu ministrs Kaminskis

Izglītības ministrs Auškāps

Justīcijas ministrs Volonts

Zemkopības ministrs Birznieks

Sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš

Valsts kontrolieris Piegāze

Izglītības ministra biedrs Čamanis

Ārlietu ministrs Munters

Atsevišķu ministru personības es raksturoju vienā no ziņojumiem, kuru nodevu tirdzniecības atašejam biedram Terentjevam. Šeit es sīkāk apstāšos pie paša kabineta konstrukcijas un pie atsevišķu ministru attieksmes pret Padomju Savienību. Kad pēc 1934. g. 15.V apvērsuma Ulmanis konstruēja savu kabinetu, tad, neraugoties uz partiju likvidāciju, viņš zināmā mērā vadījās pēc tās sabiedriskās dzīves pārstāvniecības fizionomijas, kura atrada savu atspulgu pēdējā parlamenta sastāvā. Tomēr pilnīgi bija izslēgti komunisti un sociāldemokrāti, tā kā strādnieki un sīkie ierēdņi, tā sacīt, nebija pārstāvēti kabinetā; bez tam kabinetā netika aicināti radikālie liberāļi, kuri galvenokārt bija pārstāvēti "demokrātiskā centra" partijā. Šos cilvēkus Ulmanis necieta visvairāk, uzskatot tos par idejiskiem un materiāliem koruptantiem. Bijušās Demokrātiskā centra parlamentārās frakcijas līderis bija zv/ērināts/ adv/okāts/ Breikšs. Beidzot no piedalīšanās valdībā bija izslēgtas nacionālās minoritātes. Turklāt, sastādot kabinetu, Ulmanim bija jārēķinās ar to, ka apvērsumā aktīvu dalību ņēma ģen/erālis/ Balodis kā armijas pārstāvis un Bērziņš kā aizsargu pārstāvis. [Savai ieiešanai kabinetā] Balodis izvirzīja noteikumu kabinetā iesaistīt Skujenieku, meņševiku līderi, ar kuru viņš personiski draudzējās un uzskatīja par savu idejisko padomnieku un inteliģences pārstāvi. Tādā kārtā kabineta kodols iezīmējās šādā sastāvā — Skujenieks (vicepremjers), Balodis un Bērziņš. Lai gan Bērziņš arī bija Saeimas deputāts, viņš bija pārāk nepieredzējis un jauns, lai viņam uzreiz dotu ministra posteni. Bez tam jau pašā sākumā parādījās antagonisms starp Balodi un Bērziņu, kas laika gaitā nonāca līdz atklātam naidīgumam. Tas izskaidrojams ar vairākiem cēloņiem. Pirmkārt, Bērziņš uzskatīja Balodi par gļēvuli un neuzticamu politisku darbinieku, kurš bremzēja apvērsuma realizāciju un pretendēja uz vadošo lomu tikai tad, kad apvērsums bija jau gandrīz realizēts. Bērziņam bija plaši sakari jaunajā virsniecībā un viņš aģitēja pret Balodi, kā arī tādā ceļā saņēma informāciju par armijas iekšējo dzīvi, kas ļoti nepatika Balodim. Beidzot Bērziņš bija aizsargu idejiskais vadītājs un politiskais pārstāvis un pretojās Baloža vēlmei pakļaut aizsargus militārām iestādēm. [231.] Tādā kārtā Ulmanis uzskatīja par labāku sākotnēji iecelt Bērziņu tikai par iekšlietu ministra biedru, atdodot viņa speciālā pārziņā aizsargus, biedrību un preses nodaļu. Vēlāk tika nodibināta speciāla Sabiedrisko lietu ministrija, kas pārzināja propagandu, darba aizsardzību, aizsargus un šīs ministrijas vadība tika nodota Bērziņam. Fakts, ka gandrīz divus gadus Bērziņam nācās būt viceministra amatā, viņu stipri sarūgtināja un šis sarūgtinājums īpaši asi izpaudās attieksmē pret Balodi, kuru Bērziņš uzskatīja par to nopelnu uzurpatoru, kas apvērsuma realizācijā piederēja viņam, Bērziņam, un par vaininieku tam, ka viņš uzreiz nedabūja ministra portfeli.

Ja neskaita Skujenieku, Balodi un Bērziņu, tad pārējās lietās kabineta sastādīšanā Ulmanim bija brīvas rokas. Turklāt, cik viņš ar mani dalījās savās domās, Ulmanis uzskatīja, ka kabinetā jābūt pārstāvētiem šādiem iedzīvotāju slāņiem: vecsaimniekiem, jaunsaimniekiem, latgaļiem, studentu organizāciju aprindām un brīvajām profesijām. Ja slēgt ar šo "atslēgu", tad tika iegūta šāda aina: vecsaimniekus bez paša Ulmaņa pārstāvēja iekšlietu min/istrs/, zemkopības ministra bied/rs/ Birznieks, ģen/erālis/ Balodis un iekšlietu min/istra/ bied/rs/ Bērziņš; jaunsaimniekus pārstāvēja zemkopības ministrs Kauliņš (drīz tika atbrīvots no amata par dzeršanu un kādām netīrām operācijām; viņu nomainīja Birznieks); studentu organizācijas bija pārstāvētas ar satiksmes ceļu ministru Einbergu, finansu ministru Ēķi; latgalieši — ar tautas labklājības (sociālās apgādes) ministru Rubuli (kurš nomira, un tā vietā nāca Daugavpils pilsētas galva Volonts) un izglītības ministra biedr/u/, katoļu garīdznieku Čamani; beidzot, brīvo profesiju pārstāvis kabinetā bija izglītības ministrs teoloģijas profesors Adamovičs un justīcijas ministrs zv/ērināts/ advokāts Apsītis.

Ja salīdzina sākotnējo kabineta sastāvu ar š.g. 20. jūnija sastāvu, tad redzams, ka savā amatā bija palikuši tikai Apsītis un Čamanis; Bērziņš bija mainījis iestādi, Birznieks dabūjis paaugstinājumu. Pārējie ministri visi izmainījās, ja neskaita Kaminski, kurš pirmajā kabinetā ieņēma valsts kontroliera tehnisko amatu. Kas attiecas uz kabineta sastāvu pārstāvniecības "atslēgas" ziņā, tad izzuda korporāciju pārstāvji, bet uz viņu rēķina nostiprinājās inteliģences pārstāvniecība. Pazuda arī jaunsaimnieku pārstāvis un meņševiku pārstāvis.

Ar ko izskaidrot šīs izmaiņas? Neapstāšos pie gadījumiem, kur par aiziešanas cēloni bija slimība, vecums vai nespēja. Toties pats raksturīgākais moments bija cīņa starp Ulmani un korporācijām. Kabinetā tā noritēja slēptā formā, taču guva plašu atbalsi sabiedrībā un dažās iestādēs, kur korporāciju pārstāvji ieņēma ietekmīgus amatus. Ar šo cīņu savijās cita — par ietekmi armijā. No vienas puses, tur bija organizācija "Kalpaka bataljons", ko daudzējādā ziņā identificēja ar studentu korporācijām, no otras — Bērziņš un jaunā virsniecība. "Kalpaka bataljona" aktīvākā daļa, ko vadīja Einbergs, Ēķis un daži citi Balodim uzticami cilvēki, centās pastiprināt savu ietekmi valsts politiskajā dzīvē un radīt "sabiedrisko domu". No bataljona stiepās pavedieni uz studentu korporācijām. Balodis bija [232.] kādas korporācijas goda filistrs, kaut gan nekad viņam nebija nekādas saskarsmes ar akadēmiskajām aprindām. Pati aktīvākā korporācija bija "Selonija" (pie kuras piederēja Ēķis un Einbergs), neatpalika "Letonija", bijušā prezidenta Kvieša korporācija (noskaņots naidīgi pret Ulmani), kuras rindās bija daudz redzamu juristu un ārstu. Noteikt cīņas jēgu starp Ulmani un korporācijām nav tik viegli. Tur bija visai pretrunīgas tendences. Kopumā var teikt, ka korporācijas pārstāvēja konservatīvākās un reakcionārākās aprindas. Īpaši tas attiecās uz vecāko paaudzi, kas bija audzināta savu laiku pārdzīvojušās vācu tradīcijās. Konkrēti — "nopelniem bagāti" ārsti, advokāti un komersanti kritizēja Ulmani un apgalvoja, ka viņš ved valsti uz sociālismu, t.i., uz bojāeju, apsmēja viņa personas izcelšanu un "latviešu Gebelsu", kā sauca Bērziņu. Idejiskā ziņā korporācijas atradās pilnīgā strupceļā. Parlamentārisma laikā korporanti aizrāvās ar fašismu, bet vācu fašisms viņiem atkal negāja pie sirds. Pēdējā laikā iezīmējās tendence realizēt opozīciju Ulmanim uz tā pamata, ka nevirzās uz priekšu konstitūcijas reforma. Tomēr ar konkrētiem priekšlikumiem vai pat tikai ar domām neviens nenāca. Daudzi, tai skaitā arī es, nesaprata, kāpēc Ulmanis nerīkojas noteiktāk. Vienreiz es viņam pajautāju, kāpēc viņš neslēdz korporācijas kā neatbilstošas mūsdienu apstākļiem, kas likvidētas pat to dzimtajā zemē — Vācijā. Viņš atbildēja, ka nevēlas no tā radīt valstisku jautājumu un ka korporācijas tik un tā lemtas atmiršanai.

Atzīmēšu, ka Igaunijā, atšķirībā no Latvijas, izveidojās pilnīga korporāciju un filistru kundzība. Sākot no prezidenta, gandrīz visus ietekmīgus amatus ieņēma korporanti. Par to var pārliecināties, pārlapojot igauņu korporāciju aktīvo biedru un filistru sarakstu.

Starp korporācijām un izlūkdienestu Latvijā arī pastāvēja kāds, vismaz ārējs sakars, jo armijas štāba informācijas nodaļā strādāja daži korporanti (uzvārdus nezinu). Informācijas nodaļas bijušais darbinieks Cielēns (pēc 15.V atbilstoši Baloža prasībai tika nozīmēts par Iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta vicedirektoru, bet vēlāk no dienesta atlaists pēc Ulmaņa prasības) bija ar korporācijām cieši saistītā "Kalpaka bataljona" aktīvs valdes loceklis. Ārpolitiskās sejas vai ietekmes korporācijām nebija, bet kopumā pēc ideoloģijas tās var raksturot kā naidīgi noskaņotas pret komunismu, tāpēc pret Padomju Savienību /tās/ izturējās ar neuzticību un nicinājumu. Vecākajā paaudzē nereti bija vērojams proģermānisks noskaņojums. Pie tāda, piemēram, pieturējās Einbergs.

Par Ēķa, Einberga un Baloža aiziešanu no valdības es jau sīki rakstīju vienā no piezīmēm bied/ram/ Terentjevam.

Pārejot pie atsevišķu ministru attieksmes pret Padomju Savienību, uzskatu par nepieciešamu to ievadīt ar dažām vispārējām piezīmēm. Latviešu attieksme pret Padomju Savienību vispār atkarīga no piederības vecajai vai jaunajai paaudzei. Jaunajai paaudzei, ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem, par Padomju Savienību nav nekāda priekšstata vai labākajā gadījumā ir tāds priekšstats kā par Ķīnu. Tas izskaidrojams ar [233.] komunistiskās partijas un literatūras aizliegumu un krievu valodas nezināšanu. Ar lielu aptuvenību (c uhe,jq ghb,kbpbntkmyjcnm/) var teikt, ka tikai cilvēkiem, kas nav jaunāki par 32 gadiem, vispār ir kāds priekšstats par padomju režīmu. Viņu atmiņās galvenā loma ir 1919. gadam — karš, sabrukums, pārtikas grūtības, tribunāli, vajāšanas, nošaušanas. Lūk, kāpēc vecākajiem latviešiem, no kuriem bez pagrīdes komunistiem, tikai retajam bija iespēja sekot Padomju Savienības attīstībai, priekšstati par pēdējo lielākoties saistīti ar nelabvēlīgiem iespaidiem. Vēl vecākiem cilvēkiem, kas patstāvīgu darba dzīvi uzsākuši pirms pirmā imperiālistiskā kara vai tā laikā, daudzos gadījumos radās vienas reizes (hfpjdst) atmiņas par "labo" dzīvi "vecajos" laikos, kad darbu mīlošs un inteliģents latvietis sekmīgi izsitās uz augšu milzīgajā Krievijas impērijā. Šie ļaudis bieži sapņoja par atgriešanos Krievijā, kad tur atkal būs "cita kārtība". Bija arī tādi, kas cerēja padomju iekārtā atrast darbu un nopelnīt. No otras puses, katrs kaut cik politiski domājošs latvietis apzinājās, ka tikai padomju režīma eksistēšanas gadījumā arī Latvija varēja rēķināties ar patstāvīgu eksistenci.

Sākot ar 1933. gadu, šiem apsvērumiem pievienojās vēl bažas par Vācijas agresivitāti, kas prātos radīja vispārēju samulsumu. Lai sevi nomierinātu, tvērās pie divām teorijām. Viena no tām bija, ka gan PSRS, gan Vācija ir ieinteresētas, lai starp tām pastāvētu neitrāla zona, līdzīgi tam, kā Beļģija un Holande ilgus gadus bija neitrāls lauks starp Vāciju, Franciju un Angliju. Cita teorija bija būvēta uz sabiedroto iejaukšanos, par kuriem bija radīta nepatiesa leģenda, ka 1918.–1919. gadā viņi izglāba Baltijas valstis. Konkrēta pamata nebija nevienai no šīm teorijām. Uz tāda fona jāvērtē atsevišķu valdības locekļu attieksme pret Padomju Savienību. Viņi visi piederēja paaudzei, kam bija personisks iespaids par Krieviju un kas zināja krievu valodu.

Par Padomju Savienības vēsturi tomēr nevienam nebija skaidra priekšstata un arī maza interese par to, kas tur notiek. Pēc savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas daudzi ministri sāka lasīt padomju avīzes un no sarunām man radās priekšstats, ka vairumam bija sveša pat padomju ikdienas dzīves terminoloģija. Avīzes atzina par garlaicīgām un tikai retos gadījumos atzīmēja ievadrakstus par taupības, darba disciplīnas, racionalizācijas jautājumiem, jo pie mums cīnījās ar darba kavētājiem un bija izvirzīts jautājums par valdības pasākumiem strādnieku pārvietošanā, strādnieku kadru nostiprināšanā un ražošanas racionalizācijā. Pilnīgi noraidošu nostāju attiecībā pret PSRS ieņēma kara ministrs un armijas komandieris ģen/erālis/ Berķis. Padomju garnizonu klātbūtni viņš pacieta ar sakostiem zobiem. Kad būs miers, viņi aizies, vienalga, kas uzvarēs, — tā bija viņa vēlēšanās. Padomju Savienības pretinieks kā katoļu garīdznieks bija arī Čamanis. Man tomēr jāatzīmē, ka pēc savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas viņš pēc savas iniciatīvas man teica, ka katoļu aprindas samierinājušās ar paktu. Visai asi par Padomju Savienību atsaucās sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš. Viņam bija pienākums veikt pretkomunistisku propagandas darbu strādnieku vidū. Reiz viņš man rādīja savā ministrijā safabricētu lapiņu /proklamāciju/ trockisma garā ar mērķi izplatīt to fabrikās strādnieku mulsināšanai. Nelabvēlīgi pret PSRS izturējās arī iekšlietu ministrs Veitmanis. Tā kā viņam bija pakļauts Drošības departaments, [234.] tad viņam bija bieži strīdi ar justīcijas ministru par to, kā rīkoties ar arestētajiem komunistiem. Apsītis vienmēr uzstāja par apsūdzības materiālu nodošanu tiesu iestādēm. Veidnieks uzstāja, lai arestētos labāk tur apcietinājumā, nenododot tiesai, jo bez departamenta aģentu liecībām citu materiālu nebija un Veidnieks baidījās, ka tiesa izturēsies kritiski pret viena vien liecinieka kailiem apgalvojumiem. Apsītis viņu mierināja, ka šinī sakarībā nav ko baidīties, bet ka daudz neērtāk ir turēt cilvēkus ieslodzījumā bez tiesas procesa. Vienojās par kompromisu — daļu apcietināto nodeva tiesai, daļu turēja apcietinājumā bez apsūdzības akta iesniegšanas. No pārējiem ministriem Kāposts un Piegāze par kabineta locekļiem kļuva nesen, viņi man bija pilnīgi nepazīstami un par viņu politiskajiem uzskatiem es neņemos spriest. Katrā ziņā simpātijas pret PSRS viņi neizrādīja. Blumbergs, Kaminskis un Volonts bija padzīvojuši cilvēki, kuri izkalpojuši pensiju un pret PSRS un ārpolitiku vispār izturējās pilnīgi indiferenti. Apmēram to pašu var teikt par Auškāpu. Viņš bija ķīmijas profesors, pēc tam Latvijas Universitātes rektors, un no šī amata viņš tika aicināts par izglītības ministru. Zemkopības ministram kā tipiskam bagātam zemniekam, protams, arī nevarēja būt nekādu simpātiju pret Padomju Savienību, bet ar savu pilnīgi praktisko domāšanas veidu viņš uzskatīja, ka var un vajag sarunāt un pielāgoties.

Par pašu Ulmani es sīki raustīju vienā no ziņojumiem, ko nodevu biedram Terentjevam.

Ja runā par atsevišķu ministru izturēšanos pret PSRS, tad daži vārdi jāsaka par viņu nostāju pret Vāciju. Šeit pirmkārt uzmanības cienīgs ir fakts, ka gandrīz neviens no kabineta locekļiem pat nezināja vācu valodu. Ģenerālis Berķis bez krievu un somu valodas (viņa sieva bija somiete, viņš līdz karam dienēja kaut kur Somijā un ļoti simpatizēja somiem) nekādas citas svešvalodas nezināja. Par Bērziņu es zināju, ka prezidents viņam lika ņemt vācu valodas stundas, lai nedaudz varētu iepazīties ar ārzemju literatūru un varētu sarunāties bez tulka ar ārzemniekiem (diplomātiem un žurnālistiem), ar kuriem viņam atbilstoši amatam nācās sadarboties. Nedaudz vācu valodu zināja Birznieks, Blumbergs un Apsītis. Es domāju, ka arī Čamanim kā katoļu akadēmiju beigušam, nedaudz vajadzēja zināt vācu valodu. Vēl savas tehniskās specialitātes ietvaros vācu valodas terminoloģiju zināja Auškāps. Visi ministri savu vidējo vai augstāko izglītību bija ieguvuši krievu mācību iestādēs, un vācu kultūra viņiem bija sveša, no vācu vēstniecības viņi izvairījās un ar diplomātiem vispār tikās reti, oficiālās pieņemšanās. Kara laikā Birznieks un ģenerālis Balodis nokļuva vācu gūstā. Bet es nekad no ģenerāļa neesmu dzirdējis nevienu vācu vārdu, pat īpašā [nesalasāms vārds] sarunā. No bijušajiem valdības locekļiem tikai Ēķis un Einbergs labi zināja vācu valodu un grozījās diplomātu sabiedrībā. Runāja, ka viņiem nebija sveša materiāla ietekme, taču pierādīts nekas netika. Ēķis ļoti draudzējās ar lielās vācu kompānijas "Reinmetāls" aģentu Baiži ("Selonijas" biedrs). Einbergam arī bija kādi sakari ar Vācijas diplomātiem, un Satiksmes ceļu ministrijas (kur ietilpa dzelzceļi, šosejas, telegrāfs, pasts, telefons) lielos pasūtījumus Ulmanis vienmēr uzņēma ar aizdomām. Einbergs bija radnieciskās attiecībās ar lielāko būvuzņēmēju Neiburgu, kurš arī ne mazumu nopelnīja valsts pasūtījumos. Pēc aiziešanas no [235.] ministra amata Einbergs [vairāki nesalasāmi vārdi] tehniskā amatā tekstilfabrikā "Lenta", kurā bija investēts vācu (un angļu, ja to pašā pēdējā brīdī nelikvidēja) kapitāals.

Lai aina būtu pilnīga, varu piebilst, ka bez Ulmaņa un manis, bet agrāk Ēķa, neviens no kabineta locekļiem nesaprata angliski un ar angļiem netikās. Pēdējos vispār Latvijā varēja saskaitīt uz pirkstiem. Paši pazīstamākie bija akciju bankas direktors Templins (izšķīrās un apprecējās ar latvieti), "United Baltic" direktors Kornoroens [grūti salasāms], Kormiks un "Shell" direktors Hartfords. Vai viņi kādiem nodeva ziņas, es nezinu, bet pieļauju, ka pa saimniecisko līniju viņi informēja Britānijas konsulātu. Interesanti atzīmēt, ka Hartforda palīgs bija Baltijas vācietis Frišs, kas pirms gadiem 16 kalpoja Ārlietu ministrijā un kādu laiku bija sekretārs Maskavā (Pie Bīlmaņa). Vēl interesantāks ir fakts, ka (karam sākoties — I.R. ) Frišs kā vācietis netika atbrīvots no darba angļu kompānijā "Shell" un pat atteicās repatriēties, un palika Rīgā.

Franču Rīgā vispār nebija, ja neskaita pusduci pasniedzēju.