Domas

Turpinājums. Sākums "LV" nr.216.,

23.07.1998., nr.217/218., 24.07.1998

Dr. Eduards Bruno Deksnis

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

7. Baltijas valstis kā Eiropas reģions

Neatkarību piecām Baltijas tautām — somiem, igauņiem, latviešiem, lietuviešiem un poļiem — atnesa Krievijas Impērijas iekšējo strukturālo vājību atklāšanās Pirmā pasaules kara laikā. Pateicoties Pirmā pasaules kara iznākumam, šo iespēju izmantoja vairāki Eiropas bāreņi, lai atgrieztos dabīgā saskarē ar saviem eiropiešu kaimiņiem. Pretstatā šodienas apstākļiem, etniskais sastāvs gandrīz visās šinīs jaundibinātajās valstīs toreiz bija daudz viengabalaināks. Polijas gadījumā, atjaunotajā valstī dzīvoja ļoti liels skaits ebreju un ukraiņu (šodien tā vairs nav). Atbrīvošanās process vietumis izvērtās iekšējā konfliktā (pilsoņu karā), kurā zaudēja impērijas tiešie mantinieki (reakcionārie bijušās impērijas atjaunotāji), zaudēja arī topošo valstu iekšējie ienaidnieki.

Šo valstu titulārās nācijas diezgan viennozīmīgi izteica savu suverēno vēlmi atstāt Krievijas politisko un ekonomisko virskundzību. Starptautiskajās tiesībās ir pieņemta aksioma: ja reiz tautas suverēnā griba izteikta, izveidojot valsti, un šī valsts atzīta kā juridiski un faktiski patstāvīga būtne, tad tās valstiskuma iznīcināšana nav savādāk apzīmējama kā rupja iekarošana.23 Šeit šķiras interešu piesaukšana vai lozungs par atbrīvošanu no autoritāras valsts iekārtas ir tikai piesegums procesam, kas savādāk apzīmējams kā kapitāls noziegums pret šo valstu iedzīvotājiem atsevišķi un kopumā. Protams, no pieredzes ir zināms, ka tiesiskuma nianšu ievērošanā PSRS vadība savos darījumos ar ārzemēm bija nekonsekventa. Pakļauto tautu individuālā apziņa par to, ka pretošanās PSRS bija taisnīga sacelšanās pret okupantu, diemžēl nenoteica šādas pretestības veiksmi.

1944. gadā visās trijās Baltijas republikās notika bruņota un netieša politiska pretošanās PSRS okupācijas atjaunošanai. Lietuvā pretestība pret PSRS okupāciju izpaudās gan tiešā veidā — visilgāk, mežabrāļi darbojās vēl 1950’to gadu sākumā, — gan netiešā veidā: Lietuvas vadība pēckara dekādēs (pat Staļina ekscesu laikā) neaizmirsa savu lietuvisko izcelsmi (pretstatā latviešiem un zināmā mērā arī igauņiem). Neraugoties uz daudzām vietēja rakstura pretošanās kustībām, nopietnas cerības iegūt saimniecisku autonomiju, arī politisku pašpārvaldi vai pat atjaunot neatkarību saistījās ar M.S.Gorbačova24 nākšanu pie varas 1985. gada martā. Neizsakoties par to, vai iespējams uzskatīt M.S.Gorbačovu par vienu no Eiropas apvienošanās idejas nesējiem, jāatzīst un ļoti pozitīvi jānovērtē viņa nostāja un rīcība, lai nepieļautu varas metodes Austrumeiropas un Viduseiropas tautu atbrīvošanās centienu apspiešanā.

Četrās Baltijas valstīs neatkarības atgūšana notika bez asinsizliešanas no apspiesto puses, savukārt apspiedēju asinskāri mīkstināja ārpasaules spiediens. Visi atbrīvošanās laika upuri ir bijuši no apspiesto puses. Šī sacelšanās pret varu, kurai trūka kauna izjūtas, dumpiniekiem ievērojot Rietumu politiskās cīņas metodes, bija pirmā liecība par normālu dzīves apstākļu atkalatgriešanos Baltijā.

Padomju laikā daudzie un dažādie saimnieciskie izmēģinājumi neapšaubāmi padarīja Baltijas republikas "bagātākas" par PSRS caurmēru25 (salīdzinājumā vienīgi Maskavas rajons, kas bija paraugreģions, pārspēja šīs trīs republikas). Pretstatā Maskavai, kurā darbojās daudzi vairāk vai mazāk sekmīgi PSRS politiskās sistēmas idejiskie pretinieki, vienīgi Lietuvā (centrējoties uz katoļticīgo aprindām) bija manāma kāda alternatīvu meklēšana masveidā. Tomēr, kad PSRS pienāca laiks sadalīties, tās bija vispirms ar PSKP vietējām organizācijām saistītās elites, kas ierosināja masu izkustēšanos no pasīvās ikdienas apstākļu paciešanas. Masām, protams, nebija noslēpums PSRS vājības, it sevišķi tādā jomā kā patēriņa preču piegāde perifērijai. Strauja reālo algu krišanās PSRS (vispārēja tendence toreiz AEVEV) notika tāpēc, ka PSRS 1960’to gadu beigās atteicās no (ekonomisko) reformu iecerēm. Lai gan PSKP centās neļaut saviem ierindas pilsoņiem apmeklēt pat "brālīgās" sociālistiskās valstis, atziņa, ka PSRS strādājošie bija viszemāk atalgotie sociālistiskajās valstīs (Eiropā), nonāca līdz plašu PSRS ierindas pilsoņu masu apziņai.

Uzrādītie dati ir tikai viena, ļoti maza liecība par to, ka, salīdzinājumā pat ar relatīvi mazu un ne visai izdevīgā situācijā atrodošos valsti — Austriju, Eiropas sociālistiskās valstis un PSRS (kura dabas resursu bagātības ziņā pārspēj ASV) kļuva no gada uz gadu mazāk turīgas (krītošā tendence algās nozīmēja krītošu reālo dzīves līmeni — vismaz tiem, kam bija jāiztiek no algām). Šeit jāatzīmē divi faktori. Pirmkārt, PSRS okupācijas karaspēks izgāja no Austrijas tikai 1956. gadā; reālā Austrijas attīstība kavējās, iekams tika pārvarēta postaža, kas bija šī okupācijas karaspēka mantojums. Tikai 1960’to gadu otrajā pusē sākās Austrijas reālā atgriešanās Rietumu apritēs. Otrkārt, PSRS reāli izmaksātās algas radikāli un strauji kritās pēc politiskajām pārmaiņām 1960’to gadu beigās un nostabilizējās apmēram ap to laiku, kad tika sākts kārtējais militārās rūpniecības lēciens, lai pārspētu Rietumu progresu militārās tehnoloģijas jomās. Saprotamu iemeslu dēļ relatīvais dzīves līmeņa salīdzinājums tika liegts lielajam vairumam AEVEV un praktiski visiem PSRS iedzīvotājiem. Tomēr skaudrā dzīves realitāte, proti, ieilgstošā dzīvošana no dabas resursu visprimitīvākās izmantošanas, lai aizpildītu piegādes robus, pēc zināma laika panāca šinīs valstīs faktiski neapslēpjamu un par neesošu nepadarāmu pilsoņu apziņu, ka bez radikālām pārmaiņām politiskajā sistēmā ne uz kādu augšupeju nav iespējams cerēt.

Baltijas valstīs politiskā pretošanās PSRS okupācijai bija izbeigusies 1950’to gadu vidū. Individuālā līmenī pielāgošanās "jaunai realitātei" šajās trijās tautās notika atšķirīgā veidā. Igauņu izvēli turpināt spītīgu, kaut arī klusu un kompromisiem bagātu norobežošanos no svešā atviegloja iespēja informēties par pasaules notikumiem pa logu, kas tiem palika vaļā, resp., Somijas masu līdzekļu redzamība, dzirdamība un to saprašana bez svešvalodu zināšanām. Latviešu starpā visvairāk atradās Krievijā augušo un pret turieni akli lojālo etnisko latviešu, kas "aizpildīja" vajadzīgo "nacionālo" kontingentu LPSR valdībā.26 Latviešu etnosam vissekmīgāk bija nogrieztas iespējas izprast pasaules notikumus, atskaitot stipri bīstamus tiešos meklējumus. Lietuviešiem neapšaubāmi palaimējās ar nacionāli noskaņotu vietējo kadru atrašanos pie teikšanas, kuri kritiskajos brīžos, kad izšķīrās, kāda veida industrializācija skars Lietuvu, pagrozīja šo izvēli sev par labu, izvairoties no milzīgās klīstošu strādnieku ieplūdes Lietuvā. Pie tam ikviena lietuvieša apziņā neizdzēšami mītošā atmiņa par senās Lietuvas valsts varenību, kas reiz bija lielāka par tā laika Maskavijas kņazisti, padarīja šai tautai vieglāku vienkāršu jebkura iebraucēja neievērošanu. Lietuvā notika vislielākā un vissekmīgākā aktīvā pretošanās padomju okupācijai, kas to darīja piesardzīgu arī tad, kad tā šķietami bija uzvarējusi.

Kolektīvās tautas atmiņas saglabāšana par savas valsts esamību un par pārdzīvoto netaisnību bieži tiek izcelta kā viens no faktoriem, kas baltiešus vienoja savā pretestībā totalitārajai varai. Jāatceras, ka līdz pašam pēdējam brīdim padomju interešu grupējumi saglabāja kontroles monopolu pār sabiedrisko pašizpausmi. Baltiešu tautu likteņi beidzot noskaidrojās — septiņdesmit gadus pēc Romanovu dinastijas padzīšanas no varas — vispirms pateicoties pašu rīcībai un veiklumam. Bija arī nepieciešama puspasaules klātbūtne, kā arī Rietumeiropas diskrētais spiediens, lai pārliecinātu cara Krievijas mantinieci PSRS pieņemt par neatgriezeniskām tā dēvēto Krievijas robežtautu tiesības atteikties no pakļautības Maskavā dzīvojošai cilvēku saujiņai.

Nemaz nemēģinot izsekot visiem notikumiem, nedz arī tos izanalizēt, ieskatīsimies neatkarības atgūšanas svarīgāko notikumu gaitā. Baltiešu starpā galvenais dzinulis tieksmei pēc neatkarības bija atmiņas par to, ka šāda neatkarīga valsts bija iespējama, un arī nemitīgais slāvu iebraucēju spiediens uz pamatiedzīvotājiem. Maskavas, PSRS centra, elite 1980’to gadu vidū meklēja ceļu, kā pārvarēt PSRS atpalicību militāri nozīmīgās industrijās. Šis nesaskaņotais un diezgan haotiskais pasākums atrada Baltijas pamatiedzīvotājus gatavus izmantot šo iespēju, lai īstenotu sev izdevīgu tautsaimniecības pārbūvi. Notikumu uzskaitījums vispirms liecina par šo tautu un to dabisko vadītāju politisko attapību. Netiešā pieredze, kas bija iegūta, noskatoties no attāluma uz Vācijas, Ungārijas, Čehoslovākijas un Polijas vairākkārtējām tiešas sacelšanās neveiksmēm, baltiešiem lieti noderēja. Otrkārt, dziļāk ieskatoties notikumos, kad tuvojās pirmā mērķa sasniegšana — politiska nodalīšanās no PSRS, no apkārtnes slāvu republikām —, redzam šīs valstis aizejam katru savā ātrumā pretī daudz svarīgākam mērķim, proti, pilnīgai politiskai un ekonomiskai neatkarībai.

Ļoti iespējams, ka visi PSRS diplomātiskie manevri, kas tika veikti Austrumeiropā un Viduseiropā, sākot ar 1986. gadu, bija cerība panākt ļoti seno J.V.Staļina ieceri, proti, neitralizēt Vāciju, atļaujot tai apvienoties "ar noteikumiem"27. Vadība visās PSRS tieši pakļautajās sociālistiskajās valstīs 1980’to gadu otrajā pusē bija novecojusi, tā bija patiesībā zaudējusi jebkādas tiesības uz varu savu līdzpilsoņu acīs. Pavecajam nomenklatūras augšgalam trūka vitālu pēcteču. Šinīs valstīs izveidojās sociālistiskās dinastijas, kas skaita ziņā bija mazas un ar tendenci nepārmantot savu pirmsteču politiskās iemaņas un tīri teroristiskos dotumus.

Uz vispārējās Austrumeiropas un Viduseiropas valstu pašatbrīvošanās fona neatkarības atguvēju aktivitātes Baltijas valstīs bija daudz klusākas, to cerības uzvarēt daudz pieticīgākas. Reālās varas un padoto attiecības bija saspīlētas visas trijās Baltijas padomju republikās; pretstatā AEVEV šinīs valstīs bija ieviests koloniālisms, notika nemitīgs uzbrukums to iedzīvotāju etniskajai identitātei. Valdības aprindas padomju Baltijā (ar sastingušu domāšanu) lojāli pauda centrālās varas intereses. Ekonomiskās pretrunas, kas tādā veidā radās, modināja visus šo republiku iedzīvotājus uz protestu. Toties, līdzko uzradās neatkarības atgūšanas tēma, sākās iedzīvotāju interešu sadalīšanās. Vieni šāda iznākuma pretinieki bija nomenklatūrai piederošie; citus vadīja vēlēšanās saglabāt savas uz etniskās izcelsmes pamata piešķirtās privilēģijas. Latvijā un Igaunijā dislocētie kolonisti īpaši klaji un ar patiesu sirsnību aicināja PSRS bruņotos spēkus pielietot varu kā koloniālam karaspēkam. Uz šī nicinājuma, nievu un vienkārši naida pret etniskajiem baltiešiem fona parādījās ļoti nedaudzi viņu līdztautieši, kuru ieguldījums neatkarības atgūšanā ir nozīmīgs.28 Tomēr vienīgā izšķirošā noteicēja šajā procesā bija etnisko baltiešu savstarpējā saliedēšanās, monolīta visu vilinošo "kompromisu" noraidīšana.

Eiropas apvienošanās procesā 1989. gadā Eiropas Kopienas 12 dalībvalstis turpināja virzīties uz Vienotā tirgus izveidošanu. Neapšaubāmi, notikumi AEVEV veicināja kopējo politisko iestāžu nodibināšanu. Eiropas Kopienas attiecībās ar AEVEV notika strauja evolūcija. PSRS arī bija pieņēmusi lēmumu, kura būtība atklātībā sākumā neizpaudās visā pilnībā, bet kas nomainīja iepriekšējo konfrontācijas politiku ar iespēju apsvēršanu slēgt līgumus ar Eiropas kopienām, neprasot no tām atzīt SEPP kā līdzvērtīgu pasākumu. Baltijas valstu problemātika atklāti nefigurēja nevienā Eiropas Komisijas izteicienā līdz 1990. gadam, un arī tad tikai šifrētā veidā. Kā redzēsim tālāk šinī nodaļā, Eiropas Komisija vispirms izstrādāja ekonomiskās sadarbības un tirdzniecības veicināšanas līgumus (kurus tā parakstīja ar AEVEV, sākot ar 1988. gada decembri, kad stājās spēkā tirdzniecību un sadarbību veicinoša vienošanās ar Ungārijas Tautas Republiku29).

PSRS iekšējās pretrunas 1990’to gadu sākumā bija ne mazāk būtiskas kā cara Krievijas pretrunas. PSRS bija krietni pārvērtējusi savas iespējas, sniedzoties pārlieku tālu gan Eiropā, gan Āzijā pēc "sabiedrotiem", resp., pēc satelītvalstīm. Tās prasme novērst pat nopietnu pētnieku un speciālistu domas no šādas krievu tautai galīgi neaptveramas katastrofas, resp., impērijas sadrupšanas, ir ievērības un nopietnas izpētes vērta — tomēr ne attiecībā uz Eiropas apvienošanos.

Gatavošanās iespējai pieprasīt neatkarību (ar cerību šo pieprasījumu panākt) vispirms nozīmēja pakāpeniski demontēt dinozauriskās PSKP atbalsta struktūras. Ja 1989. gadā Čehoslovākija, Ungārija, Polija un pat Vācijas Demokrātiskā Republika atbrīvojās no savas nomenklatūras redzamās ietekmes, tad Baltijā vēl bija sperti tikai ļoti mēreni reformas soļi, tā teikt, bez nomenklatūras interešu apdraudējuma. Ļoti iespējams, ka PSRS sākotnējā piekrišana "saimnieciskās autonomijas" izmēģinājumam bija saistīta ar ārpolitiskiem apsvērumiem (PSRS vajadzība pēc Rietumu finansēm). Tāpat iespējams, ka šī baltiešu, to skaitā arī ļoti mazas baltiešu nomenklatūras daļas apjēgsme par iespēju panākt sev labvēlīgu iznākumu iedvesmoja šo notikumu sākuma posmu. Toties visā 1990. gada garumā bez mitas vai atkāpes pastiprinājās PSRS augstākās vadības pakāpeniskā nostāšanās pretī Baltijas republiku iecerēm. Šķiet, ka 1990. gada februārī panāktā diezgan iluzoriskā Baltijas republiku brīvība tiešā veidā tirgoties ar ārzemēm bija robeža, kuru PSRS vadība bija apvilkusi ap šī baltiešu eksperimenta iznākumu. Trūkst konkrētu liecību par to, ka PSRS vadība, sākot ar tās augšējo galu un beidzot ar kuriozajiem krieviskajiem latviešiem, kas uzticīgi kalpoja šovinisma vārdā, pieļāva jebkāda veida īstenas brīvības piešķiršanu baltiešiem.30 Viņu pretdarbībai, protams, nebija kāda sākuma datuma (līdzīgā veidā, minēto krievisko latviešu kalpībai arī nav bijis nekāda aktivitātes pārtraukuma datuma).

Ļoti nozīmīga neatkarības atgūšanas laika politiskā aktivitāte bija Baltijas republiku konsultatīvie referendumi par neatkarību 1991. g. martā. Atgādināsim, ka PSRS vadība visai kuriozi izprata šādu pasākumu. Pēc PSRS vadības uzskatiem, jebkuram neatkarības centienam būtu vispirms jāiegūst visu PSRS iedzīvotāju absolūtā vairākuma piekrišana apstākļos, kuros (a) visus masu saziņas līdzekļus kontrolētu PSKP, (b) vēlēšanu gaitu noteiktu PSKP prakse un pieredze un (c) PSKP saskaitītu balsis. Un, ja nejaušības pēc šādā veidā nepiepildītos iepriekšprognozēts iznākums, viss referenduma process būtu jāatkārto pēc 5 gadiem (saprotams, ja starplaikā nerastos nepārvaramas tehniskas problēmas). Baltijā notikušajos referendumos piedalījās visi šinīs republikās oficiāli pierakstītie iedzīvotāji. Iznākums bija saprotams, toties šodien par tiem saceltā ažiotāža pelna to dziļāku analīzi. Ar absolūtu vairākumu (visvairāk Lietuvā, vismazāk Latvijā) visu triju Baltijas republiku iedzīvotāji nobalsoja par neatkarības atjaunošanu. Šodien kļuvis skaidrs, ka jēdzienu "atjaunot neatkarību" nav izpratuši daļa toreizējo balsotāju, kas, protams nedz groza referenduma iznākumu, nedz neatkarības atjaunošanas fakta juridiski korektās sekas.

Kā redzams no notikumu secības, tanī pašā laikā, kad pirmie drosmīgākie (optimistiskākie) AEVEV vadības pārstāvji zondēja iespēju drīzumā iekļauties Eiropas integrācijas procesā, Baltijas valstu iespējas atgūt neatkarību tikai uzsāka jaunu, daudz grūtāku attīstības posmu. Uz to visprecīzāk 1990. g. decembrī norādīja tā laika PSRS ārlietu ministrs E. Ševardnadze, papildinot publisko brīdinājumu par PSRS augstākās vadības diktatoriskajām tieksmēm ar savu demisiju. Līdz ar to PSRS augstāko vadītāju grupā vairs atradās tikai etniskie krievi vai arī tādi krievu šovinisti kā kādreizējais Latvijas PSR KP pirmais sekretārs, no kura viņa līdztautieši spēj tikai norobežoties. Šo it kā internacionālistu noskaņojums un vēlākās izdarības būtībā atgādināja visreakcionārāko cara galma aprindu noskaņojumu, vērojot savas varas loka sašaurināšanos. Kā zināms, PSRS bruņotie spēki, tajā skaitā sevišķo uzdevumu vienības, atteicās atklāt uguni uz savu tautu 1991. gada augusta notikumu laikā. Iznākumā beidza pastāvēt Padomju impērija; kļuva iespējams domāt par Eiropas izveidošanu par telpu, kurā valda demokrātija. Šeit jāteic, ka "trešās Romas" valdnieki izrādīja savu izcili zemo izpratni par vēstures mācībām. Patiesās un īstenās pirmās Romas valdnieki saprata to, ka, politiskajai elitei nonākot pretrunā ar savas galvaspilsētas iedzīvotājiem, vienīgā bruņotā vara, kas to spēj paglābt, ir ārzemnieku (impērijas perifērijas) vienības.31

Politiskās neatkarības atjaunošana Baltijā pēc 1991. gada notikusi strauji, uzrādot ne mazumu ar šādu steigu saistītu parādību. Izbeidzās vienotā tautas viedokļa izteikšana caur nelielas politiskās elites darbību — šī tā dēvētā aiziešana no politiskos procesos par ārkārtēju uzskatāmās vienprātības Baltijas gadījumā iestājās pat krietni vēlāk, nekā tas novērojams citās AEVEV. Politisko procesu gaitā saredzamas sekas no ilgās dzīvošanas sociālisma bezatbildības apstākļos. Krievijas kā topošas demokrātiskas valsts ļoti nenoteiktais attiecību kurss pret Baltiju gan sarežģījis šo valstu attīstību, bet visvairāk negatīvi skāris pašas Krievijas attīstību. Šo ieskatu Baltijas neatkarības atjaunošanā noslēgsim, apskatot divus svarīgus cēlienus:

— PSRS, vēlāk Krievijas bruņoto spēku evakuāciju no Baltijas valstīm, kas noslēdzās 1994. gada augusta beigās;

— pirmās patiesi brīvos apstākļos notikušās vēlēšanas, no kurām pēdējās pēc kārtas noritēja Latvijā.

Pirmais no šiem notikumiem sakrita ar Krievijas karaspēka aiziešanu no Vācijas. Kā toreiz pieminēja ne viens vien ārzemju laikraksts, no Vācijas armijas vienības aizgāja ar pompu un bravūru (kā nekā bagātākā Eiropas valsts šo teātri bija ļoti dārgi nopirkusi), toties no Igaunijas un it sevišķi no Latvijas Krievijas karaspēks šķīrās īpaši klusinātā veidā32. No Lietuvas šī karaspēka pēdējās daļas bija izgājušas jau agrāk. Baltijā dislocētā karaspēka izvākšanas process bija krietni savādāks, nekā tas notika Vācijā. Baltijā dislocētās vienības mēdza "izgarot", resp., pretēji visām norunām tās demobilizējās uz vietas. Daudzi virsnieki "uzpeldēja" Baltijā samērā ātri, pateicoties tam, ka viņu ģimenes locekļi bija reģistrēti kā Latvijas/Igaunijas "likumīgie" iedzīvotāji. Ļoti bieži šādi "ieceļotāji" atrodas Baltijā tamdēļ, ka viņiem vienkārši labpatīk tā darīt.33

Gatavošanās patiesi brīvām vēlēšanām bija saistīta ar daudzām konstitucionālām problēmām. Šis ir daudz strīdīgāks temats, jo patiesībā Baltijas valstu satversmes kā juridiski dokumenti prasījās pēc papildinājuma, pēc modernizācijas. Saprotamā kārtā, bija nepieciešams arī pabeigt vienu otru nepabeigtu šo satversmju darbības atjaunošanas posmu.34 Igaunijas gadījumā atjaunotās satversmes veidolam piekrita 91% no tiem, kas par to nobalsoja 1992. g. 28. jūnijā. Latvijā bija diezgan sarežģīts stāvoklis, kas gandrīz pilnībā izkliedēts tikai pēc 1993. gada jūnijā notikušām Saeimas vēlēšanām. Bija vienlaikus spēkā 1922. gada Satversme un 1977. gadā pieņemtās LPSR konstitūcijas daļas, kas nerunāja pretī 1922. gada Satversmei, bet vairāki 1922. gada Satversmē ietvertie panti netika atzīti par spēkā esošiem. Arī šodien Latvijā nav vēl aprimusi Satversmes grozīšanas tieksme. Lietuvā netika atjaunota 1938. gada Satversme. Uz diezgan garas un ļoti strīdīgas politiskās cīņas fona de facto ar pirmajām Seima vēlēšanām 1992. gada 25. oktobrī tika pieņemta arī jaunā Lietuvas Satversme.

Īsumā Latvija un Igaunija raksturojamas kā parlamentārās demokrātijas sistēmas, kas strādā pieņemamā līmenī. Abās Prezidents (augstākā simboliskā persona) tiek ievēlēts netiešā veidā. Lietuvā ir tieši ievēlēta Prezidenta vadīta parlamentārā sistēma, kas arī strādā adekvāti. Izskatot jautājumu par to, cik lielā mērā izpildvara nošķirta no lēmējvaras, arī no tiesas varas, konstatēts tāds fakts, ka Latvijas Satversmē bija nepilnības attiecībā uz tiesu varu. Tās zināmā mērā koriģētas ar Latvijas Konstitucionālās Tiesas izveidošanu. Jautājums par suverēnās varas izpausmi Latvijā atšķiras no situācijas pārējās Baltijas valstīs, jo Latvijā Saeima ir suverēnās tautas gribas augstākā izpausme ar relatīvi mazu šīs Saeimas suverenitātes (kas tai deleģēta) līdzsvarojumu. Latvijas Satversmes visai vārgais kontroles mehānisms pār Saeimā ievēlētajiem deputātiem radījis ne mazumu problēmu. Neatgriezeniska varas deleģēšana tautas ievēlētiem pārstāvjiem noved pie tā, ka tie bieži vien "piemirst" savu funkciju.35 No Saeimas deputātu puses nav manāmi nopietni mēģinājumi ķerties pie kaut kādas kontroles ieviešanas. Tādu varētu panākt, liekot deputātiem ciešākā veidā kontaktēties ar saviem vēlētājiem un izjust viņu vajadzības. Reāli visās postsociālistiskās valstīs iestājusies masveida apātija pret politisko procesu kā indivīdu ekonomisko problēmu atrisināšanas veidu.

Eiropas Savienības attiecības ar Baltijas valstīm aizsākās neatkarības atgūšanas laikā. 1991.gada 22.janvārī, pēc ārkārtējiem notikumiem Viļņā un Rīgā, Eiropas Komisijas valdes loceklis Hanss Andrīsens, kas papildus bija viceprezidents un atbildēja par ārlietām, pirmo reizi apciemoja Baltiju. Kā zināms, laikā no 1991. g. janvāra līdz 1991. g. augustam izšķīrās PSRS liktenis un arī Baltijas neatkarības reālā atjaunošana. Eiropas Kopienas koordinējošā loma tīri politiskā plāksnē nebija noteicošais faktors. Andrīsena vizītes mērķis bija novērtēt tehniskās palīdzības problēmas Baltijā; tai noteikti bija arī simbolisks raksturs. Jāteic, ka ASV kā baltiešu politisko centienu galvenās veicinātājas šinī laikā izcēlās ar simboliskām izrīcībām36. ASV prezidenta Dž. Buša tikšanās ar ASV dzīvojošiem baltiešu izcelsmes amerikāņu pilsoņu grupējumiem (kopā 14 grupas) atstāja nedaudz sāju izjūtu. Ir prezidents, ir tā laika ASV ārlietu ministrs neradīja iespaidu, ka viņi sola uzņemties konkrētu rīcību, kas atvieglotu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Šī laika daudzpusējās diplomātijas arhīvi nav vēl šodien pieejami, un tamdēļ tālāk šeit pievērsīsim uzmanību notikumu atstāstam.

Krievijas attieksme pret atjaunotajām Baltijas valstīm pilnīgi korekti apzīmējama ar 1950’jos gados izplatīto terminu neokoloniālisms. Ar to tiek saprasta kādas pakļautās valsts politiskā brīvlaišana, paturot koloniālajā metropolē šīs valsts ekonomisko procesu kontroli. Fakts, ka gandrīz visas šādas valstis mācējušas atbrīvoties no neokoloniālām saitēm, vieš cerību, ka pat Latvija, kurā vienīgajā no piecām Baltijas valstīm pastāv pat valstiski atzīta labvēlīga attieksme pret neokoloniālo saišu (ar Krievijas Federāciju) paturēšanu, laika gaitā spēs atbrīvoties no iluzoriski optimistiskā šādas atkarības novērtējuma.

23 Šo vispārpieņemto principu Krievijas interešu grupas nevēlas attiecināt uz sevi: visā Padomju laikā šāds loģikas konsekvences trūkums sagādāja būtiskas problēmas PSRS speciālistiem ārlietās un starptautiskajās zinātnēs.

24 Mihails Sergejevičs Gorbačovs (dzimis 1931. g.), juridiskā izglītība Maskavas Valsts universitātē (beidzis 1955. gadā), PSKP biedrs no 1952. gada; pēdējais PSKP ģenerālsekretārs, pēdējais PSRS vadītājs (šī amata nosaukums mainījies PSRS pastāvēšanas laikā), no 1990. gada pirmais un vienīgais PSRS prezidents. Viņa ierosinātās reformas bloķēja un tām pretojās PSKP un PSRS valsts aparāta vidējais posms; pēc lielām cerībām pilnas reformu gaitas aizsākšanas, kas Gorbačovam atnesa popularitāti Rietumos un Nobela Miera prēmiju 1990. gadā, Gorbačovs pakāpeniski nonāca reakcionāro PSKP elementu ietekmē, iespējams, ka arī viņu pulkā; atgriežoties Maskavā pēc 1991. gada Augusta puča izgāšanās Gorbačovs neapjēdza tautas noskaņojumu un strauji zaudēja popularitāti; 1991. gada rudenī Gorbačovs parakstīja dekrētus, kas likvidēja PSKP vadošo lomu un likvidēja PSRS, 1991. gada 25. decembrī nododot PSRS pēdējo funkciju — kodolieroču kodus — Krievijas prezidentam.

25 Šeit par zemu nav jānovērtē šo valstu pamatiedzīvotāju pašlepnums, kas nepieļāva dzīvot okupācijas apstākļos sliktāk par okupanta vidusmēru, tomēr lielais migrantu ieplūdums (pārsvarā izteikti nabadzīgu) rāva uz leju šo republiku labklājības līmeni; bez tam pārlieku liela atšķirība arī nebija iedomājama jau fiksētās impēriskās domāšanas dēļ — perifērija nedrīkst kļūt bagātāka nekā autoritārās varas centrs.

26 Igaunijā ar īpašu nicinājumu tiek apveltīti tie igauņi, kas nemāk nekā cita kā piekrist; asprātīgais nosaukums Yestonians (jā—igauņi) reizē arī atdarināja šo igauņu krievisko akcentu, saucot sevi par jestonec; savukārt atbilstošais latoviči, kas atrodams ārzemju pētnieku rakstos, nav tik trāpīgs apzīmējums šiem latviešiem pēc pases, krieviem pēc pārliecības (skatīt, piemēram: R. Taagepera, R. Misiunas, The Baltic States: the Years of Dependence, 1940—1990, London, 1993).

27 Ļoti intriģējošu un labi pamatotu šī laikposma notikumu analīzi sniedz Kvebekas vēsturnieks Jacques Levesque savā grāmatā: The enigma of 1989, University of California Press, Berkely, 1997 (franču oriģināls Le fin d’un Empire: L’URSS et la liberation de l’Europe de l’Est, Presses de la Fondaion Nationale des Sciences Politiques, Paris, 1995); grāmatā atrodamas daudzas norādes uz PSRS diplomātijas un ārlietu resora arhīvu materiāliem; Gorbačova atbalsta grupā tīri praktiskā ikdienas darbībā iekļāvās ļoti daudzi PSRS diplomātu bērni un citi, kas bija uzauguši ārzemēs.

28 Atsevišķu šo cilvēku drosme un līdzdalība ir visnotaļ cienījama (pēc autora pieredzes tā ir apliecināta un pierādīta daudzkārtēji); tomēr indivīda sniegums nevar atsvērt savas tautas attieksmi: Āfrikā dekolonizācijas laikā atrodami neskaitāmi daudzi piemēri, kad atsevišķi koloniālās varas pārstāvji praktiski solidarizējušies ar apspiestajiem; šie fakti tomēr neatspēkoja viņu pārstāvētās varas un tās atbalstītāju padzīšanu.

29 Formāli, Trade and Co-operation Agreement, ar Ungāriju noslēgts pirmais. Savukārt ar PSRS 1990. gada aprīlī noslēgtā līguma darbība vairākas reizes pārtraukta sakarā ar nemieru brutālu apspiešanu Baltijā.

30 Sarunā ar Igaunijas pārstāvjiem M. S. Gorbačovs 1990. g. 11. janvāri šķietami nopietni deklarējis, ka Igaunijā pirms Pirmā pasaules kara (kopš mūžīgiem laikiem) dzīvojis 40% etnisko krievu, — apgalvojums, kas nedara godu nedz teicējam, nedz viņa padomdevējiem (sk.: Baltic Independence and Russian Empire, Macmillan, Basingstoke, 1991).

31 Pārņemta doma, ka daudznacionālu impēriju iespējams savaldīt, tikai dislocējot etniski ļoti sajauktas karaspēka vienības, kurās vietējās tautības elementiem ir maznozīmīga un simboliska loma. 1991. gada augusta notikumi liecināja, ka PSRS karaspēka plosīšanos ierobežoja tikai atvēlētais 1 1/2 dienu garais laiks; nav liecību par vienību komandieriem, kas būtu (līdzīgi, kā tas notika Maskavā) solidarizējušies ar tiem, kurus viņiem pavēlēja pazemot.

32 Lai Krievijas bruņotie spēki ievērotu tiem atļauto termiņu paturēt tehnoloģiski novecojušo gaisa telpas aizsardzības bāzi Latvijā (Skrundā) līdz 1998. gadam, šķiet, būs jāatsaucas uz precedentu, proti, PSRS bruņotie spēki evakuēja Somijā, Porkkalas pilsētā dislocētās flotes vienības 1955. gada janvārī, tikai pateicoties Somijas valdības nelokāmai stājai.

33 Ap Rostokas pilsētu atrodams liels skaits PSRS armijas pensionāru, kas tur apmetušies uz dzīvi (nav šinī reģionā izskanējušas prasības ieviest krievu valodu), citi atgriezušies Krievijā, citi Baltijā; starp šiem pēdējiem atrodami tādi, kas izskaidro saviem krieviski runājošiem latviešu draugiem, ka vācu valodu taču bija nepieciešams apgūt pat Padomju laikā, jo savādāk nevarēja izdzīvot VDR.

34 Visās trijās Baltijas valstīs to satversmju darbība formāli tika atjaunota vēl PSRS okupācijas laikā, toties to iedarbība tika iesaldēta līdz okupācijas fakta likvidēšanai.

35 Latvijas Republikas konstitucionālā sistēma tiek raksturota kā Pirmā pasaules kara noslēguma laikā Vācijā bieži sastopamās vietējās "tautas demokrātijas" piemērs, vienīgais tāds, kas šodien dzīvs (sk.: K.Schrader, C.-F.Laaser, Die baltischen Staaten auf dem Weg nach Europa, Kieler Studien, Institut fūr Weltwirtschaft an der Universitet Kiel, J C B Mohr, Tūbingen, 1994).

36 ASV tā dēvētās neatzīšanas politikas rašanās Otrā pasaules kara laikā ir spilgts piemērs tam, kā nevīžība un pārcenšanās no PSRS puses izjauca tā laika ASV prezidenta ļoti piekāpīgo personīgo nostāju šinī jomā: viens no Aukstā kara iedīgļiem bija PSRS vadoņa J. V. Staļina bravūrīgā atteikšanās sarīkot jebkāda veida vēlēšanas ir trijās Baltijas valstīs, ir Polijā, aizbildinoties ar vajadzību saglabāt padomju politiskiem procesiem to ļoti specifisko identitāti; par nopietnu un korektu ASV atbildi uz daudzkārt izliktajiem PSRS politiskajiem slazdiem uzskatā—ma atteikšanās piešķirt Lietuvas PSR atsevišķu sēdekli ANO (1944. gadā); toties Jūrmalā 1986. gada augustā sarīkotajā PSRS un ASV atklātajā diskusijā, kuras orga—nizētāju cerības — panākt ASV politikas kompromitēšanu — izjauca ASV delegācijas principiālās runas, saredzams viens iedīglis vēlākajai latviešu nacionālā lepnuma izpausmei (sk.: G. Matlock, Autopsy on an Empire, Randam House, New York, 1995).

No Rīgas izdevniecībā "Junda" (redaktors Ivars Tirans) topošās Dr. Eduarda Bruno Dekšņa grāmatas "Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte"

Turpmāk — vēl