Ar atklātību, operativitāti un sadarbību Eiropas mērogā

Par Uzņēmumu reģistra un tautsaimniecības attīstību

Māris Gulbis, Uzņēmumu reģistra valsts galvenais notārs, — "Latvijas Vēstnesim"

— LR Uzņēmumu reģistrā pēdējos gados panāktas diezgan būtiskas pārmaiņas. Par ko jums pašam ir gandarījums?

— Pirmām kārtām par to, ka tagad Uzņēmumu reģistrs kļuvis visnotaļ mūsdienīgs un atbilst Rietumeiropas līmenim. Te vienuviet apvienotas visas juridiskās personas, izņemot politiskās partijas, reliģiskās organizācijas un budžeta iestādes, un informācija (tagad arī par komercķīlām) ir publiski pieejama un kvalitatīva. Līdz 1996. gadam tā nebija, un noziedzīgās struktūras to vienkārši "pirka" vai kā citādi nelegāli ieguva. Turklāt toreiz tikai 20 līdz 30 procentu informācijas atbilda reālajai datu bāzei, tagad — vismaz 98 procenti. Protams, ja kāds nav paziņojis aktuālu informāciju par savu uzņēmumu, viņa vietā to nedarām. Katrs pats ir atbildīgs par to, lai izmaiņas būtu iesniegtas un dokumenti sakārtoti.

Otrkārt, visi reģioni ir saslēgti "on-line" režīmā — tiklīdz, teiksim, Valmierā ievada informāciju, datu bāzē to uzreiz var uzzināt visa Latvija.

Treškārt, Latvija pirmā no Austrumeiropas valstīm ir iestājusies Eiropas biznesa reģistra savienībā — tas nozīmē, ka Eiropā ir pieejama informācija par jebkuru Latvijas uzņēmumu, un arī mēs varam iegūt ziņas par Eiropas Savienības uzņēmumiem.

Visbeidzot, Uzņēmumu reģistra "vecā gvarde" nomainīta aptuveni 80 procentu apmērā. Tie laiki, kad uzņēmuma reģistrāciju "steidzināja", aploksnītē dodot 10–20 latu, aizgājuši uz neatgriešanos. Tagad uzņēmumu var reģistrēt arī vienas dienas laikā — valstij samaksājot nodevu trīskāršā apmērā.

— Kā vērtējat privatizācijas procesu Latvijā?

— Augstākajos varas ešelonos privatizācija jau ilgāku laiku ir jautājums numur viens. Šajā jomā paveikts daudz pozitīva, un 70 procentu nodokļu valsts kasē ieplūst tieši no šā procesa. Tomēr gribētos uz to paraudzīties vispusīgāk, atzīstot, ka privatizācijas rezultātā ir ne tikai ieguvumi, bet arī zaudējumi (piemēram, pēc atsevišķu uzņēmumu privatizēšanas ļoti daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu un sociālās garantijas), ka valstī vēl ir daudz neatrisināta un pilnveidojama: izglītībā, zemkopībā, vides un reģionālajā attīstībā un citās jomās.

— Kāda ir ārvalstu investoru interese par Latvijas uzņēmumiem?

— Līdz 1998. gadam bija kritums, bet no 1999. gada tā pamazām pieaug. Tas galvenokārt saistīts ar Latvijas lielo uzņēmumu privatizāciju un vērtējams pozitīvi, jo līdz ar investoriem ienāk arī ārzemju bankas un citi uzņēmumi, kas ir savstarpēji saistīti. Interesi par Latviju vairāk izrāda Skandināvijas valstis un ASV, īpaši tur dzīvojošie mūsu tautieši.

Taču arī šai ziņā situācija būtu jāvērtē no dažādiem aspektiem. Proti, ko iegūstam un ko zaudējam, vēlēdamies piesaistīt ārvalstu investoru interesi, un kā to darām. Pirmkārt, mēs nedrīkstam paši savā zemē palikt tikai par darba ņēmējiem. Tāpēc jārīkojas gudri un tālredzīgi. Otrkārt, nedrīkstam ignorēt faktu, ka Latvija daudziem ārvalstniekiem ir tikai tramplīns uz Krieviju. Taču tie, kam tāpēc šeit būtu visnotaļ nopietni nodomi, ļoti uzmanīgi vēro notiekošo. Ja šodien kādas amatpersonas, valdības pārstāvja, ministra viedoklis ievērojami atšķiras no paša vakar sacītā — un tā diemžēl nereti notiek — tas kaut ko liecina par valsti kopumā. Un tāpēc nav jābrīnās, ka daudzi potenciālie investori valsts nepārdomātās politikas dēļ ieņem nogaidošu pozīciju, bet negodīgie izmanto situāciju.

Starp citu, mūsu tuvākie kaimiņi — Lietuva un īpaši Igaunija — arī šajā jomā mums aizsteigušies priekšā — to apliecina iekšzemes kopprodukta pieaugums.

— Kā Latvijā attīstās uzņēmējdarbība — kādas tendences vērojamas?

— Jaunākā informācija tiks apkopota pēc 1. maija, taču par situāciju kopumā var spriest arī tagad. Patlaban reģistrēts aptuveni 150 tūkstošu juridisku personu. 1991. gadā to bija 17 tūkstošu, 1992.gadā — 36 tūkstoši; pēdējos gados pieaugums mazinās — vidēji gadā valstī tiek reģistrēti 8 līdz 9 tūkstoši uzņēmumu. Reāli bankrotējušo uzņēmumu, pēc Uzņēmumu reģistra datiem, ir aptuveni divi tūkstoši. Tas viss liecina, ka process stabilizējas, ir valsts atbalsts uzņēmējdarbībai, vērojama ekonomikas dinamika un tā attīstās pozitīvā virzienā.

Astoņdesmit pieci procenti visu uzņēmumu reģistrēti Rīgā. Ja salīdzinām mūsu astoņas reģionālās nodaļas, paveras diezgan atšķirīga aina — uzņēmējdarbība attīstās vēl arī Valmierā, Ventspilī un Liepājā, bet citviet Latvijā — rajonos, mazpilsētās un ciematos — cilvēkiem nav īsti ar ko nodarboties. Piemēram, Vidzemē pierobežas rajonos reģistrēti aptuveni 15 tūkstošu uzņēmumu, turpretim Latgalē — uz pusi mazāk. Ir iespējas nodibināt uzņēmumus, taču nav nedz reālas tirgus nišas, nedz atbilstošas infrastruktūras. Tāpēc reģioniem, īpaši Latgalei, ļoti vajadzīgs valsts un arī Eiropas Savienības finansiālais atbalsts.

— Cik objektīvi ir šie skaitļi? Nav noslēpums, ka dažiem uzņēmējdarbība kalpo kā negodīgu nodomu aizsegs.

— Jā, īpaši atsevišķās sfērās — piemēram, kokmateriālu tirdzniecībā. Teiksim, tiek nodibināts liels uzņēmums ar vairākiem meitasuzņēmumiem, kas apkalpo mātesuzņēmumu, saņem no valsts PVN apmaksu, veic darbības, nemaksā nodokļus. Mazo firmu vadītāji nav lielā uzņēmuma reālie līdzīpašnieki, bet tikai saņem noteiktu samaksu par to, ka paraksta dokumentus un vienkārši "skaitās".

Otra šāda joma ir saistīta ar tirdzniecības un starpniecības pakalpojumiem — tādas firmas parasti darbojas pie tirgiem.

Ir gadījumi, kad kāda persona nodibina uzņēmumu, iesniedz bilanci, pārējos nepieciešamos dokumentus, bet uzņēmums reāli nestrādā. Reģistrējot to nevaram prognozēt, lai gan aizdomas reizēm rodas. No cilvētktiesību viedokļa mums nav tiesību atteikt uzņēmuma reģistrēšanu, ja nepieciešamie dokumenti ir kārtībā. Mūsu uzdevums nav būt represīvai institūcijai. Bet, ja fakti ir, ziņojam attiecīgām kompetentām iestādēm. Tāpēc arī izveidots fiktīvo firmu reģistrs. Tajā ir aptuveni 300 līdz 400 firmu jeb 0,2 procenti visu reģistrēto uzņēmumu. Taču to skaitam ir tendence sarukt.

— Cik neizdevīgi tām ir iekrist?

— Diezgan iedarbīgs ir jauninājums — kad par ļaunprātīgām darbībām vai ļaunprātīgu bankrotu ar tiesas spriedumu aizliedz nodarboties ar uzņēmējdarbību, teiksim, desmit gadus. Tādu sodu nesen piemēroja kādam uzņēmējam Aizkrauklē, kas kredītus bija ņēmis skaidrā naudā, krāpis valsti un savus klientus un vairākus uzņēmumus ļaunprātīgi novedis līdz bankrotam.

Informācija par šo cilvēku tagad atrodas arī mūsu datu bāzē. Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka viņš atrod kādu darījuma partneri, kas piekristu viņa vietā rīkoties ar atkal jaundibināta uzņēmuma dokumentāciju, par to saņemdams nolīgto naudas summu. Tāpēc esam izveidojuši tā dēvēto zirnekļa tīklu, ar kura palīdzību uzreiz pēc adreses var konstatēt saistības ar pārējiem uzņēmumiem. Šī elektroniskā sistēma pieejama arī tiesībsargājošajām institūcijām, un tās to izmanto.

Lai izvairītos no šādām nelikumībām, ir jāpilnveido likumdošana. Ir, piemēram, uzņēmēji, kas savu firmu speciāli, kā mēdz teikt, nolaiž uz grunti — uztaisa 100 tūkstošu latu parādu, "pārsviež" pamatlīdzekļus uz savu nākamo firmu, tad arī to "nogremdē". Ļaunprātību šādos gadījumos grūti pierādīt, vienkārši — cilvēkam biznesā nav veicies. Tomēr mēs redzam šo darījumu ķēdi. Pie mums nonāk aptuveni 90 procentu "tukšo" uzņēmumu, kuriem nav nekā — ne dokumentu, ne bankas konta, ne naudas, ne īpašuma. Tādos maksātnespējīgos uzņēmumos aiziet diezgan liela valsts nauda — avīzēs jāliek sludinājumi, jāveic apsekojumi, tiek tērēti līdzekļi transportam utt. Tāpēc būtu jādomā par tā dēvētās zārka naudas ieviešanu, kā tas ir attīstītajās valstīs, kur 10 līdz 20 procentu no katra uzņēmuma līdzekļiem ir garants gadījumā, ja firma tiek likvidēta vai atzīta par maksātnespējīgu.

Domāju, ka ļoti daudz atrisinās arī Komerclikuma pieņemšana. Patlaban mums ir 13 vai 14, vai, kā daži apgalvo, pat 17 uzņēmējdarbības formu, bet jaunais likums noteiks tikai piecas. Turklāt tas atbildīs Eiropas Savienības prasībām vismaz 99 procentu apmērā.

— Kas likumdošanā un organizatoriski vēl būtu jāpaveic?

— Darvas karote medus mucā vienmēr būs manāma. Attiecībām starp valsts pārvaldi un uzņēmējiem vajadzētu būt sabalansētām. Daudzos uzņēmējos vēl no padomju laikiem stipri turas neticība — viņi saka: jau deviņus gadus mūsu nauda tiek nelietderīgi izsaimniekota; tiklīdz valsts būs "caurspīdīga", arī mēs godīgi maksāsim nodokļus. Tādai "filozofijai" jāmainās! Uzņēmējiem jāsaprot, ka tikmēr, kamēr viņi algas maksās aploksnēs, valstī nekas uz labo pusi nemainīsies, ka nodokļi zināmā mērā ir garantija viņu bērniem un vecākiem.

Vēl pāris vārdu par "caurspīdīgumu" un aizdomīgumu. Mūsu uzņēmēji dažādu apsvērumu dēļ nereti vēlas, lai informācija par viņu firmām nebūtu plaši pieejama — kā tas ir mūsu datu bāzē. Gadās, ka mums pat jāiesaista policija, lai viņus vispār piespiestu iesniegt gada pārskatu. Bet tā no šo uzņēmēju puses ir tuvredzība, jo pirmais, par ko parasti pārliecinās potenciālie ārvalstu investori, ir attiecīgā uzņēmuma iepriekšējā gada bilance — un tikai pēc tam viņi domā par iespējamajiem kredītiem un atsevišķu projektu finansēšanu. Mūsu uzņēmējiem būtu jāsaprot, ka viņu darba rādītāju publiskums pašiem var kļūt par ieguvumu!

Savukārt valsts līmenī jādomā, kā visas lietas labāk sakārtot, lai neradītu nepamatotas aizdomas. Teiksim, lai saņemtu licenci, uzņēmējam jāsamaksā noteiktā valsts nodeva un piedevām vēl pašvaldību darbinieku attīstības fondā jāiemaksā piecdesmit latu. Daudzos, īpaši ārvalstu uzņēmējos, tas rada lielu neizpratni. Pieļauju, ka nauda tiek pareizi, godīgi izmantota, tomēr tā nav jāiekasē tādā veidā.

Tiklab mūsu uzņēmējus, kā arī ārvalstu investorus neapmierina tas, ka juridisko personu reģistrācijā dublējas dažādu valsts iestāžu funkcijas, īpaši Uzņēmumu reģistra un Valsts ieņēmumu dienesta funkcijas. Tāpēc kopā ar Finansu ministriju esam izstrādājuši grozījumus likumā "Par nodokļiem un nodevām", kas paredz, ka, reģistrējot Uzņēmumu reģistrā jaundibinātu uzņēmumu, tas automātiski tiek reģistrēts kā nodokļu maksātājs, un Valsts ieņēmumu dienestam nepieciešamo informāciju sagatavo un nosūta Uzņēmumu reģistrs.

Man patīk, ka uzņēmējdarbībā patlaban valda diezgan asa konkurence — tas ir stimuls objektīvām cenām, labai kvalitātei un augstam apkalpošanas līmenim. Diemžēl ne vienmēr sāncensība un metodes cīņā ar konkurentu, padoto vai priekšnieku ir pieņemamas no morāles un likuma viedokļa. Mums šeit ir nācies pieredzēt, kā uzņēmuma dēļ — par īpašuma tiesībām uz tā daļām, par pārvaldi utt. — māte nežēlīgi tiesājas ar meitu, brālis ar brāli, vīrs ar sievu… Bet tas jau ir cits temats — par uzņēmējdarbības kultūru, morāles un ētikas kategorijām.

— Aprīlī aprit četri gadi, kopš esat šajā amatā. Kā to atzīmēsiet?

— Šo notikumu atzīmēšu "savā stilā" — daļu algas pārskaitīšu kādai bērnu slimnīcai vai ziedošu Latvijas Bērnu fondam. Tā esmu rīkojies arī vairākus iepriekšējos Ziemassvētkus, piedaloties akcijā "Saulainas dienas mūsu bērniem!" — lai gan man pašam ir četri bērni.

Tādā veidā — daloties ar sabiedrību savā nopelnītajā — es pateicos arī valstij par iespēju strādāt. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, man šķiet ļoti svarīgi, lai sabiedrībā tiktu lauzts uzskats, ka turīgiem cilvēkiem viss ir vienalga. Nauda vien cilvēku nedara laimīgu. Mana pārliecība — tiem, kam ir nauda, jādalās ar tiem, kurus mēdz dēvēt par dzīves pabērniem. Mana artava ir niecīga, tomēr jūtos gandarīts, redzot, ka tā noderējusi, lai, teiksim, izremontētu telpas slimnīcā, kur ārstējas onkoloģiski slimie bērni.

— Savulaik atteicāties no dienesta automašīnas. Jums gan nebija sekotāju.

— Kamēr valstī ekonomiskā situācija ir tāda, kāda tā patlaban ir — sabiedrība ir neveselīgi polarizējusies, tajā faktiski ir tikai divi slāņi: turīgie un maznodrošinātie — neuzskatu, ka drīkstu izmantot valsts labumus tādā veidā.

Attiecībā uz atteikšanos no dienesta automašīnas man nebija sekotāju, tomēr šis mans žests pamudināja pārskatīt jautājumu par "ekstra" lietām ierēdņu automašīnās — dažam tās bija pat trīs līdz četru tūkstošu latu vērtībā. Tika stingri noteikts, ka ne kuram katram ierēdnim pienākas pašas dārgākās mašīnas.

Man ir divdesmit astoņi gadi. Mana vecuma cilvēki nav miljonāri un labi redz atšķirību starp "bagāto un nabago šķiru". Man gribētos, lai mūsu valsts attīstītos pēc Rietumu, nevis Austrumu standartiem. Man tas ir svarīgi arī tāpēc, ka savus bērnus gribu mācīt būt godīgiem un principiāliem. Un es to nedaru, liekulīgi teikdams: "Neskatieties uz maniem darbiem, klausieties manos vārdos!" Esmu pārliecināts — un to apliecina arī pasaules vēsture — ka sabiedrības virzību nosaka indivīdu uzņēmība.

— Kas jūs uztrauc, domājot par Latvijas nākotni?

— Mums bija iespējas, arī finansiālas (G–24 kredīts u.c.), daudz ko paveikt, bet desmit gadu pagājuši bez īpašiem panākumiem. Kā sacīja Valsts prezidente, Augeja staļļi pašiem vien jāizmēž, un tas jādara nevilcinoties.

Gribas ticēt, ka tas noteikti ir mūsu spēkos — lai Latvija no agrāras valsts kļūtu par modernu informācijas tehnoloģiju zemi. Priekšnoteikumi tam ir, un jaunā paaudze ir varoša.

Ina Eglīte

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"