Tie Amerikā bija mūsu Dziesmusvētki

Vērpšanas mākslu Vašingtonā rādījā Ilga Madre

Uzskatei un ciema kukulim ņemot līdzi savas grāmatas par aušanu, adīšanu, baltajiem darbiem un krāsošanu ar augvielu krāsvielām, mazās lellītes dažādu novadu tautastērpos un pāris sedziņu, Ilga Madre pirms pašiem Jāņiem devās uz Vašingtonu, lai kopā ar citiem daiļamata meistariem un amatniekiem, "Skandiniekiem", "Senleju", "Dandariem" un "Rasu" no 22.jūnija līdz 5.jūlijam piedalītos Smitsonu institūta tradicionālajā tautu dzīves festivālā. Tālais ceļš un lielā atbildība sirmo meistari nebaidīja. Jau 40 gadus viņa Jelgavā vada Tautas mākslas studiju "Atspole" un no sava Juglas dzīvokļa ik nedēļas ceļu turp mēro ar tramvaju un vilcienu. Vai tad pārlidot lidmašīnā pāri okeānam varēja būt grūtāk! Bet par to, ka latviešu tautas māksla spēj raisīt interesi un atsaucību citās zemēs un tautās, viņa jau vairākkārt bija pārliecinājusies gan savulaik Pēterburgā un Pievolgā, gan pēdējos gados — Vācijā un Šveicē. Žēl bija tikai tā, ka nevarēs piedalīties lielajos Dziesmu svētkos, īpaši tautastērpu skatē, kuras sarīkošanā pati bija piedalījusies. Tiesa, balto darbu izstādē Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā palika viņas smalkie izšuvumi un tautas mākslas ekspozīcijā Pēterbaznīcā — pelēkbalta austā gultas sega ar violetu apmali. Un kultūras ministre Ramona Umblija toreiz skubināja: "Latvijai šī līdzdalība tautu dzīves festivālā ir tikpat nozīmīga kā Dziesmu svētki. Tie būs mūsu Dziesmu svētki!"

Vai tā patiesi noticis, vai cerības piepildījušās?

Ilga Madre atzīst, ka atsaucība un sirsnība bijusi pat lielāka, nekā varēja cerēt:

— Man pirmo pārsteigumu sagādāja kāds angļu džentlmenis, kas no interneta bija izkopējis "Latvijas Vēstneša" numuru ar manu rakstu par tautastērpu darināšanas tradīcijām dzimtā, novadā, tautā. Man pašlaik bija jāsāk līgavas ģērbšanas un rotāšanas rituāls, kad viņš pienāca un priecīgs pasniedza man to. Pat savu vārdu nepateica.

Paldies par šīm divām nedēļām būtu jāsaka daudziem. Mums bija brīnišķīgi dzīves apstākļi viesnīcā "Marriotti", bagātīga ēdienu karte, daudz augļu un dārzeņu. Par mums visu laiku rūpējās gan Smitsonu institūta ļaudis, gan mūsu vēstniecības darbinieki. Īpaši par to, lai mums augļu un sulu neaptrūktu. Tur gan ir ļoti labs tīravota ūdens, bet bija jādzer arī sulas un jāēd viņu sulīgie, garšīgie banāni un āboli, jo laiks bija ļoti karsts un mitrs. Kā mūsu lauku pirtī, kad tikko gars uzmests. Svīdām uz nebēdu.

Man sagatavoties ceļam palīdzēja Jelgavas pilsēta un Kultūras centrs, varbūt atbalstītāji bija arī citiem. Par ceļu un mantu nosūtīšanu rūpējās mūsu Kultūras ministrija. Smitsonu institūts sedza uzturēšanās izdevumus un katras delegācijas rīcībā nodeva astoņas līdz desmit baltas būdas. Mūsu māksliniekam Mārtiņam Heimrātam bija izdevies radīt īstu latviešu sētu, kurā varējām justies kā viena saime. Baltās būdas bija savienotas ar apakļkoku sētu, virs lielajiem fotostendiem — lubu jumtiņi. Un tad vēl laivas sētsvidū un būdas–dēļu galdi, kur varējām parādīt rokdarbu paraugus, izstādīt grāmatas. "Senlejas" un "Skandinieku" meitas adīja un auda prievītes, Ingrīda Žagata grieza savu podnieka ripu, es ducināju ratiņu, vīri vija tīklus, greba karotes. Un visu laiku mums apkārt — lieli un mazi, kas grib iemācīties kādu derīgu lietu.

Blakus bija lietuvieši. Viņiem visinteresantāk strādāja koktēlnieki. Visu acu priekšā amatnieks no vienkārša trīsmetrīga staba izgrieza varenu krucifiksu. Apbrīnot varēja viņu unikālos dzintara gabalus, bet tā apstrādi maz rādīja. Ar apmeklētājiem vairāk kontaktējās ziedu kārtotāji — daudziem cilvēkiem redzējām rokās lietuviešu slavenās verbas.

Ļoti smalkus darbus ar pavisam primitīvu tehniku darināja filipīniešu audējas. No pašām Savienotajām Valstīm šoreiz festivālā piedalījās Viskonsinas štats. Tika parādīta gan visu tur dzīvojošo tautu māksla, gan mūsdienu mašīnbūves sasniegumi. Skaistas Latgales, Zemgales un Augšzemes jostas un prievītes te auda Vera Medne no Alūksnes novada un viņas meita Māra.

Kauns atzīties, bet tā arī neizdevās rūpīgāk papētīt turpat apkārt esošo Smitsonu institūta muzeju bagātīgās kolekcijas. Visu laiku bija jārosās un jādarbojās pašiem savā sētā, jo cilvēki nāca un nāca, jautāja un stāstīja. Senators Garijs Drzeveckis ieradās katru dienu ar kādām trim četrām darbabiedrenēm, cienāja mūs ar augļiem un lūdza viņa kolēģēm stāstīt par Latviju, rādīt mūsu mākslu. Viņa māte esot latviete, un viņš arī pats labi runāja latviski.

Par visu, ko rādījām, dzīvi interesējās daudzi latvieši. Bet visvairāk bija cittautiešu. Jau pirmajā dienā amerikāņi izteica atzinumu, ka mūsu sētā viņi redzot ļoti senu, bagātu kultūru. Ratiņu viņi uztvēra kā kaut ko eksotisku, bet apbrīnoja vērpšanas ritmu un līdzeno pavedienu. Kāds inženieris pat negribēja ticēt, ka ratiņš tapis pagājušajā gadsimtā un to izdreijājuši vienkārši lauku amatnieki. Par mūsu pītajām jostām ļoti ieinteresējās angļu etnogrāfs Rodriks Ovens. Viņš teicās braukt uz Latviju, lai labāk varētu izpētīt jostu aušanas un pīšanas tehnikas un to nēsāšanas tradīcijas. Bet amerikāņu audējs Edvards Hailends no Merilendas bija sajūsmināts par latviešu aušanas tehniku daudzveidību. Viņš pats auž skaistus lielos lakatus un vilnas drānas kostīmiem un jakām, bet atzina, ka viņi neprastu izaust daudzus no tiem audumiem, kas redzami manā grāmatā "Aušana", uzdāvinājis man trīs dažādus amerikāņu žurnālus par aušanu un audējiem, viņš lūdza aizsūtīt pretim audumu tehnisko aprakstu. Manu aušanas grāmatu vēlējās iegādāties arī amerikāņu audēja Terija Ņūhauza–Flinna, kas uz Latvijas sētu atnāca kopā ar mūsu tautieti, labu izšuvēju Ievu Cucanelli.

Ja nu būtu jāsaka kāds kritisks vārds, tad jāatzīst, ka mums ļoti pietrūka albumu prospektu un citu materiālu par tautas un profesionālo mākslu, par tūrismu un Latviju vispār. Visa tā, ko tik spoži rādīja, piemēram, Igaunija. Aizgāja garām arī iespēja plašāk "laist tautās" mūsu izstrādājumus un reizē mazliet nopelnīt. Uz plašāku tirdzniecību nebijām gatavojušies, un ar tām nedaudzajām mantām un izstrādājumiem, ko bijām atveduši pārdošanai, pietika labi ja trim stundām. Tirdziņa saimnieki nāca un prasīja vēl. Mums vairāk nebija. Nācās atdot krūzītes, bļodiņas, sedziņas, tautiskās lellītes un citas sīkas mantiņas, ko bijām atveduši līdzi kā suvenīrus un paraugus. Bet pārdot tos varēja trīs četras reizes dārgāk nekā mūsmājās. Kad gatavojāmies likt mūsu priekšstatiem atbilstošu cenu, mūs pat norāja, ka tā neklājoties pret labu mantu izturēties.

Tomēr viss festivāls kopumā neapšaubāmi bija priecīgs notikums. Un man varbūt vislielākā veiksme — brīnišķīgais tulkotājs Guntis Šmidhens. Varējām jau kaut kā sazināties arī angliski, bet apmeklētāji vairākkārt izteica lūgumu, lai mēs runātu latviski. Viņi gribot dzirdēt, kā skan latviešu valoda. Un daudzi teica: "Jūs jau sarunājaties dzejā." Bet es lasīju referātus, stāstīju par līgavas ģērbšanu — to nemaz nevar tik vienkārši pārtulkot. Guntis lieliski pārzina etnogrāfiju, viņš ir Vašingtonas universitātes pasniedzējs. Un mums abiem par lielu pārsteigumu izrādījās, ka viņa vectēvs Lībagos bijis mans tuvākais kaimiņš, tikai kādus piecus gadus par mani vecāks. Kad Talsos gāju ģimnāzijā, viņš jau Rīgā matemātiku studēja. Ne no manu vecāku, ne Šmidhenu mājām nekas nav pāri palicis. Joprojām zaļo vien liepas, kastaņas un ozoli. Bet Guntis ļoti daudz zināja stāstīt part Lībagiem, par mēslu talkām un kulšanas talkām, par svētkiem un sadzīvi. Un vēl vairāk viņš gribēja no manis dzirdēt. Kaut arī man dzimtajā pusē palikuši tikai tuvinieku kapi un tēvoča Friča Blumbaha piemiņai uzliktais laukamens, mēdzu turp ik vasaru aizbraukt un varēju kaimiņa mazdēlam pastāstīt par tās puses ļaudīm un tradīcijām. Viņš mūsu sarunu ierakstīja lentē. Būšot viela pārdomām.

Ilga Madre rāda arī Amerikā fotografētās festivāla ainiņas, ziedošās magnolijas un sastaptos ļaudis, iemantoto draugu vizītkartes un līdzatvestos žurnālus. Izstāstīt jau visu nevar. Un šis stāsts būtu katram no 50 Latvijas sūtņiem savs. Latvijas sētās Kapitolija kalna pakājē pašā Vašingtonas centrā veselas divas nedēļas skanēja dziesmas latviešu un lībiešu valodā, tika saulē celti mūsu tradicionālie amati un daudzi amerikāņi paņēma kaut ko no tā visa sev līdzi. Ar labi padarīta darba apziņu mājās atgriezusies darbīgā latviešu sētas saime, kas stipra varēja justies arī savā paaudžu kopības sajūtā. Ar agro celšanos, dancošanu un dziedāšanu godam ticis galā arī Salmaņu dzimtas jaunākā atvase — četrgadīgais Dāvis, tikai pēdējā dienā skubinādams vecmāmiņu: "Brauksim nu uz Siguldu!"

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto no Ilgas Madres albuma

Tulko Guntis Šmithens, kas Vašingtonas universitātes Skandināvijas studiju departamentā vada Baltijas programmu. Viņa saknes — Talsu novadā

Etnogrāfe Daina Kraukle pie vecās zvejnieku laivas

Viskonsinas štata paviljonā auž latvietes Māra un Vera Mednes

Vidusskolniece Ilze Prīmane čakli auda prievītes un Anda Skuja no kuplās Salmaņu dzimtas — adīja cimdus un zeķes. Abas arī dziedāja un dejoja