Par graudu iepirkšanu. Kas?, kad?, kur?

Turpinājums

no 1.lpp.

Ir vēl arī citi sarežģījumi. Šis 2,1 miljons latu ir paredzēts visos valdības dokumentos, tomēr nav noteikts, kurā mēnesī tas tiks pārskaitīts Zemkopības ministrijai, un mēs tālāk varēsim to ieskaitīt Labības biroja kontā. Pašlaik ir tādas ziņas, ka šī nauda var kavēties. Tas ir ļoti būtiski, jo var izjaukt visu iepriekš plānoto un līdz šim veikto graudu iepirkuma organizēšanā. Līdzekļi nāk no budžeta pārpildes fonda, un ja tos nevar iedalīt tūdaļ, tad tas ir nesaprotami.

Otrkārt, ja valsts ir pasludinājusi, ka tiks iepirkti visi piesolītie labas kvalitātes graudi, tad šim darījumam nepietiek iedalīto līdzekļu — 4,5 miljonu latu. Mēs rēķinājāmies, ka varētu iepirkt apmēram 60 tūkstošus tonnu graudu intervencei. Savukārt izaudzēti aptuveni 200 tūkstoši tonnu graudu. Uzskatu, ka pats būtiskākais nākamajā valdības sēdē, kas notiks 11. augustā, ir atrast līdzekļus visu piedāvāto graudu iepirkumam. Mēs piedāvājām izmanot budžeta pārpildes līdzekļus vai valsts kases kredītu, vai komercbanku kredītu, kuru garantē valsts, un vēl citus variantus. Pagaidām vēl neviens no šiem priekšlikumiem nav akceptēts.

Preses konferences dalībnieki interesējās par kvalitātes prasībām graudiem. Tās ir krietni augstākas nekā iepriekšējos gados. Kvieši pārtikai tiek iepirkti ar lipekļa saturu ne zemāku par 23 procentiem. Savukārt pārtikas rudzi netiek pieņemti, ja ir liels rozā graudu saturs.

Savukārt attiecībā uz valdības akceptēto valsts intervences cenu labības tirgū, kas kviešiem ir noteikta 72 lati par tonnu, bet rudziem — 67 lati par tonnu, paredzēts atmaksāt pievienotās vērtības nodokli 18 procentu apmērā vai 12 procentus lielu kompensāciju.

Latvijas Lauku atbalsta asociācijas dalībnieks statūtsabiedrības "Naukšēni" priekšsēdētājs Visvaldis Skujiņš iepazīstināja klātesošos ar 8. augustā Cēsu rajona Valsts Baltijas mašīnu izmēģinājumu stacijā Priekuļos organizēto konferenci. Minētā organizācija izvirzījusi tālejošus mērķus. V.Skujiņš minēja trīs galvenos jautājumus, ko nepieciešams apspriest. Viens no tiem saistīts ar zemnieku saimniecību statusa noteikšanu. Patlaban ir tendence lauku saimniecības pielīdzināt komercstruktūrām, neievērojot to darbības īpatnības. Tādējādi zemnieku saimniecību darbs tiek negatīvi ietekmēts, jo arī subsīdiju iedalīšana nākotnē netiek paredzēta. Jāņem vērā, ka ir dažāda veida zemnieku saimniecības. Dažas no tām gan nodarbojas tikai ar kokmateriālu izstrādi un tirdzniecību vai citāda veida komercdarbību. Un tās nevar salīdzināt ar saimniecībām, kur galvenais darbības veids ir lauksaimniecības produkcijas ražošana.

Ne mazāk svarīgs ir lauksaimniecības pašpārvaldes jautājums. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā aktīvi darbojās Lauksaimniecības kamera. Arī pašlaik nepieciešama šāda veida organizācija, kuru daļēji finansētu valsts un kura palīdzētu risināt zemniecībai svarīgus jautājumus.

Aktuāls ir arī jautājums par kooperāciju. Nesen pieņemtais likums diemžēl vairāk orientēts uz komercstruktūrām, nevis zemnieku apvienībām. Bet tas ir vienīgais ceļš, kā strādāt zemniekiem, lai spētu konkurēt ar visiem gaļas un piena pārstrādes uzņēmumiem, cīnīties pret monopoldarbību. Kā tas veidojas pašlaik, kad valdība un Zemkopības ministrija ir bezspēcīgas cīņā ar graudu pārstrādes uzņēmumu monopolu.

Priekuļu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Līpastis uzsvēra, ka zemnieku saimniecību statusa likvidācija, ko paredz topošie likumdošanas akti, nesekmēs lauku attīstību. Runājot par lauku pašpārvaldi, viņš izteica viedokli, ka tās jāveido no apakšas, nevis centralizēti. Svarīgs ir valsts atbalsts Latvijas lauksaimnieku pašpārvaldes organizācijai.

Latvijas Lauku atbalsta asociācijas priekšsēdētājs, zemnieku saimniecības īpašnieks Andis Kāposts uzskata, ka šādas aktivitātes ir ļoti nepieciešamas. Tikai tā ir iespējams ko panākt lauku attīstībā. Neformāli rīkotās akcijas jau savu labumu devušas, jo ir panākta akcīzes nodokļa atmaksa, tāpat subsīdijām atvēlētie līdzekļi ievērojami palielinājušies. Sabiedriskās organizācijas galvenais mērķis ir apvienot zemniekus un radīt mehānismu, lai ietekmētu lauksaimniecības likumdošanas aktu izstrādi.

Ingrīda Rumbēna,

"LV" nozares redaktore

Eiropas Savienības acquis . Līgumi ar trešajām valstīm

Inese Krastiņa, Tieslietu ministrijas Starptautisko un salīdzinošo tiesību departamenta direktore, — "Latvijas Vēstnesim"

Tām aprindām, kuru darbs saistīts ar Latvijas un Eiropas Kopienas likumdošanas saskaņošanu, acquis communautaire (likumdošanas kopums, turpmāk tekstā — acquis ) ieviešanu, integrācijas jautājumiem, starptautisko līgumu projektu ekspertīzi, nākas atzīt nepieciešamību pilnībā pārzināt ne tikai Eiropas Kopienas tiesību sistēmu, bet arī ar tiesību normu piemērošanu saistītos mehānismus un institūcijas. Turklāt nenāktu par ļaunu paralēli minētajiem procesiem laikus apzināt arī tik darbietilpīgu jautājumu kā Eiropas Savienības līgumiskās attiecības ar trešajām valstīm, vispirms jau noskaidrojot šādu līgumu esamību, un pakāpeniski iepazīties ar tiem pēc to nozīmības pakāpes. Jāpaskaidro: lietojot terminu "Eiropas Savienības līgumi", ar to tiek domāts, ka pati ES kā tāda līgumus neslēdz, bet to dara, piemēram, Eiropas Kopiena, kas darbojas ES dalībvalstu uzdevumā. Iespējams, ka tagad, kad tik intensīvi tiek ieviests Eiropas Savienības acquis , Eiropas Savienības attiecību, tajā skaitā līgumisko attiecību, izpēte ar trešajām valstīm šķiet vairāk attiecināma uz nākotni. Eiropas Savienības līgumu ar trešajām valstīm skaits ir ievērojams, un iepazīšanās ar tiem speciālistiem prasīs zināmu laiku. Dažkārt ir izskanējis viedoklis, ka Latvijai, kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti, bez iepriekšējas sagatavošanās var izrādīties problemātiski pārņemt līgumiskās attiecības ar trešajām valstīm, taču līdz iestāšanās brīdim Eiropas Savienībā Latvijai vajadzētu būt skaidrībā par tai saistošām daudzpusējām līgumiskām attiecībām.

Dalība Eiropas Savienībā uzliek veikt arī attiecīgas izmaiņas tajās administratīvajās struktūrās, kas saistītas ar nacionālo lēmumu pieņemšanu. Piemēram, ES dalībvalstis nolūkā pārliecināties par kandidātvalstu veiksmīgu līdzdalību iekšējā tirgū, kā arī kandidātvalstu administratīvo institūciju spējām pildīt saistības, kas izrietēs no dalības ES, likusi Eiropas Komisijai (tās XV ģenerāldirekcijai "Iekšējais tirgus un finansu pakalpojumi") izstrādāt tādu dokumentu kā "Road Map", kas paredz individuālu pasākumu kompleksu katrai asociētajai valstij iekšējā tirgus likumdošanas saskaņošanā un ieviešanā, administratīvās sadarbības uzlabošanā u.c.

Atšķirībā no Eiropas Savienības pirmā pīlāra, kas ietver sevī uz trīs Eiropas Kopienu līgumiem balstīto likumdošanu, uz otro un trešo pīlāru nav attiecināmas Eiropas Kopienas institūciju tiesības, bet gan to ietvaros notiek starpvaldību sadarbība.

Kā nozīmīga acquis sastāvdaļa minama ES dalībvalstu Šengenas vienošanās. Starpvaldību sadarbība trešā pīlāra (sadarbība tieslietās un iekšlietās) ietvaros izpaudusies šī gada jūnijā vienpadsmit Eiropas Savienības kandidātvalstu iekšlietu ministru sanāksmē.

Šo sanāksmi organizēja Beļģijas prezidentūra. Tās laikā izvērtēja Šengenas acquis , kas ir Eiropas Savienības acquis sastāvdaļa. Sanāksmes laikā Šengenas valstis izteica vēlēšanos sniegt kandidātvalstīm priekšstatu par noteikumiem, kas regulē svarīgus ārējo robežu drošības jautājumus, kā arī atbalstīt kandidātvalstis šo noteikumu kopuma obligātā pārņemšanā. Sanāksmes dalībnieki izteica apņemšanos kopīgi cīnīties pret nelegālo imigrāciju, vispirms jau uzsākot konkrētus pasākumus robežu drošības nostiprināšanā. Šengenas acquis saistībā ar ārējo robežu aizsardzību nozīmē drošības pasākumu kopumu, kas attiecas gan uz vīzu izsniegšanu, gan dalībvalstu veiktajiem pasākumiem to teritorijās attiecībā uz personu izbraukšanu, gan pievienošanos konvencijām un konvenciju projektu izstrādāšanu. Dalībvalstīm laikus ir jāpārņem noteikumi, kas atbilst Šengenas līmenim attiecībā uz robežkontroli. Šengenas valstis paziņoja, ka kandidātvalstīm tiks sniegta informācija par Šengenas acquis gan divpusējā, gan daudzpusējā līmenī, kā arī palīdzība valstīm robežu aizsardzības sistēmu attīstībā. Šengenas valstis paziņoja, ka attiecībā uz Šengenas noteikumiem, kas būs daļa no ES acquis , iestāšanās līgums varēs stāties spēkā tikai tad, ja kandidātvalstis ievēros nepieciešamos priekšnoteikumus un varēs konstatēt, ka paredzētie robežu kontroles un uzraudzības pasākumi tiek piemēroti praksē. Bet savukārt pēc valstu iestāšanās līgumu stāšanās spēkā tiks ņemta vērā noteikumu piemērošana un izpilde. Kandidātvalstis savukārt pauda savu gatavību nodrošināt sadarbību ar Šengenas valstīm. Ministri akceptēja principu, ka tiks radīta pastāvīga izvērtēšanas komisija, kuras uzdevums būs konstatēt, vai kandidātvalstīs tiek ievēroti nepieciešamie noteikumi Šengenas konvencijas ieviešanai un vai Šengenas acquis tiek pareizi ieviesta valstī. Ministri vienojās par nosacījumiem, kas tiks iekļauti līgumos par vīzu režīma atcelšanu, kas nākotnē tiktu noslēgti ar trešajām valstīm. Saistībā ar Šengenas acquis nozīmīga loma arī šoreiz būs sadarbībai tieslietās, izvērtējot jautājumus par valstu savstarpējo sadarbību krimināllietās, kas galvenokārt izpaužas, pievienojoties konvencijām un to papildu protokoliem, piedaloties jaunu konvenciju projektu izstrādāšanā. Tika izvērtēti arī Šengenas konvencijas juridiskie aspekti saistībā ar Eiropas konvenciju normām, jo īpaši saistībā ar Eiropas konvenciju "Par izdošanu". Šengenas konvencijai kā starptautiskajam līgumam būs nozīmīga loma valstu tiesiskajā sadarbībā dažādos līmeņos.

Minētās sanāksmes laikā kā īpaša organizētās noziedzības forma Eiropas Savienībā tika minēta krāpšana pret Eiropas Savienības budžetu. Eiropas Savienības trešā pīlāra ietvaros ES dalībvalstu valdības ir apstiprinājušas divas nozīmīgas konvencijas cīņai pret krāpšanu un korupciju Eiropas Savienībā, kuras gan pagaidām nav ratificētas. Tās ir 1995. gadā parakstītā PIF konvencija (franču val. PIF — Convention sur la Protection des Intērźts Financiers ) un 1997. gadā apstiprinātā konvencija, kas ir nozīmīga cīņā pret negodīgām ES un dalībvalstu amatpersonu, kas rīkojas ar to finansiālajiem resursiem, darbībām.

Arī Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas valdību vadītāju rezolūcijā 1998. gada 10. jūlijā tika atzīmēta Eiropas Savienības trešā pīlāra darba grupas un Tieslietu un likumdošanas komitejas darbības turpmākas attīstīšanas nozīmība.

Acquis

ieviešanas procesā Eiropas Savienības kandidātvalstīm paši nozīmīgākie ir tie starptautiskie līgumi, kurus piemērojot ir jāpārzina Eiropas tiesību sistēma un tiesu sistēma. Piemēram, tāds ir Eiropas Kopienas dibināšanas līgums — Romas līgums (1957), kurš daudzkārt ticis grozīts un papildināts. Necenšoties pārstāstīt šī būtiskā līguma regulējošās jomas, jāatzīmē Romas līguma 189. pants, kurš nosaka dažādu juridisko instrumentu saistību pakāpi. Piemēram, lēmumi ir saistoši dalībvalstīm vai citām Kopienas organizācijām; direktīva sevī ietver saistošu norādi visām dalībvalstīm; konkrētas tiesību normas ir saistošas konkrētām fiziskām vai juridiskām personām, viedoklim nav saistoša rakstura, bet gan atbildes raksturs; ieteikumiem un rekomendācijām nav saistoša rakstura. Romas līgums pilnvaro Eiropas Komisiju vest sarunas par tirdzniecības līgumiem ar trešajām valstīm, kā arī pārstāvēt dalībvalstu intereses. Eiropas Komisijai ir arī cieša sadarbība ar dalībvalstu ekspertiem, kuri apvienojušies Komitejā 113 un darbojas, pamatojoties uz Romas līgumu. Komitejas 113 nosaukums radies saistībā ar Romas līguma 113. pantu. 1994. gadā pieņemtais Eiropas Justīcijas tiesas lēmums noteica, ka ar tirdzniecību saistītās sarunas tādās nozarēs, kas radušās pēc Romas līguma parakstīšanas (pakalpojumi, intelektuālā īpašuma tiesības u.c.) ir jārisina nevis Eiropas Komisijai, bet pašām dalībvalstīm.

Pamatojoties uz 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 35. un 36. pantu, līgumi var noteikt trešajām valstīm gan saistības, gan tiesības, kas izpaužas attiecīgu atvieglojumu vai priekšrocību veidā, savukārt 38. pants par līguma noteikumiem, kas kļūst saistoši trešajai valstij starptautisko paražu rašanās rezultātā, nosaka: konvencijas 34.— 37. pants nekādā veidā nekavē jebkādiem līgumā ietvertajiem noteikumiem kļūt saistošiem trešajai valstij, kā parasti pieņemtai starptautisko tiesību normai, kas atzīta kā tāda.

Kaut arī 1969. gada Vīnes konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām tiek reglamentēti līgumi — starptautiskas rakstiskas vienošanās starp valstīm —, tā nereglamentē līgumus, kas noslēgti starp valstīm un starptautiskajām organizācijām, turklāt to piemēro tikai attiecībā uz rakstiskiem līgumiem. Tas nozīmē, ka apgūstami starptautiskie tiesību principi, kā arī paražu tiesības, pēc kurām vadoties līgumus slēdz valstis, kas nav Vīnes konvencijas dalībvalstis.

Starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un pārējām valstīm tiek noteikts speciāls attiecību veids, pamatojoties uz asociācijas līgumiem. Asociācijas līgumi — gan tie, kas slēgti noteiktu attiecību uzturēšanai starp ES dalībvalstīm un pie ES nepiederošām valstīm, gan tie, kas reglamentē kādu valsts iestāšanās ES procesa posmu, — ir visaptverošāki nekā sadarbības līgumi. Saskaņā ar Eiropas līgumu attīstīt sadarbību starp valstīm ir Eiropas Kopienas pienākums, kas, piemēram, īstenojies saistībā ar 1975., 1979., 1984. un 1989. gada Lomes konvencijām ( angļu val. — the Lome Conventions I — IV). Savukārt, pamatojoties uz šīm konvencijām, īstenojas Eiropas Savienības ekonomiskā sadarbība ar ACP valstīm — Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm ( angļu val. ACP — African, Caribbean and Pacific countries ). Lomes konvencija ietver normas attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem, uzņēmēju tiesību aizsardzību. Saskaņā ar Lomes II konvenciju pastāv tā saucamā Sysmin sistēma ieguves rūpniecības produkcijas aizsardzībai, kas nozīmē to, ka ACP valstis ir tiesīgas pieprasīt atmaksājamu palīdzību, mazinoties produkcijas ražošanas apjomam.

1995. gada novembrī Barselonā pieņemtās ES un 12 Vidusjūras valstu (Ēģipte, Izraēla, Alžīrija, Palestīna, Maroka, Malta, Jordānija, Turcija, Sīrija, Tunisija, Kipra, Libāna) deklarācijas pamatā ir Eirovidusjūras sadarbība nolūkā līdz 2010. gadam izveidot brīvo tirdzniecības zonu. Šī mērķa sasniegšanai Barselonas līgumā paredzēta sadarbība politiskajā un drošības, ekonomiskajā un finansu u.c. jomās. Sadarbība tiek īstenota, slēdzot arī divpusējus asociācijas līgumus starp ES un Vidusjūras valstīm. Ar šo piemēru gribu teikt, ka pastāv daudzi nozīmīgi starptautiski līgumi, kuru pārzināšana palīdzēs veiksmīgāk pilnveidot nacionālās tiesību normas un piedalīties starptautisko līgumu projektu izstrādāšanā.

Salīdzinājumā ar integrācijas procesā iesaistīto institūciju informētību par ieviešamo ES likumdošanas kopumu, iespēja apzināt ES līgumiskās attiecības ar trešajām valstīm nav liela. Taču veicot normatīvo aktu savstarpēju salīdzināšanu, kā arī sagatavojot konvencijas ratifikācijai, ir atzīstama nepieciešamība apgūt ES līgumus ar trešajām valstīm.