Par valsts ekonomikas

teritorālās struktūras

līdzsvarošanu rūpējoties

LEONĪDS ALKSNIS, Jūrmalas domes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Leonīds Alksnis

Uz dzelzceļa perona vairs neredzam košus atpūtnieku pulkus. Varbūt drīzumā?

"Ķemeri" nezināmas nākotnes gaidās

Jūrmala — šaurā, garā zemes strēle starp Lielupi un jūru. Dažam — paradīzes stūrītis zemes virsū, kur atpūsties, citam — ikdienišķa dzīves un darba vieta, vēl dažam — dziedēšanās un cerību sala... Aptuveni sešiem desmitiem tūkstošu iedzīvotāju un vēl dažiem desmitiem tūkstošu viesu katram būs savs skatījums uz šo pilsētu — tūkstošveidi. Tā piedzīvojusi greznus laikus, kad šā gadsimta sākumā atpūta Rīgas Jūrmalā bija turīgu un sevi cienošu eiropiešu goda lieta. Tā pārdzīvojusi simtiem tūkstošu atpūtnieku masveida pārgruvumus gandrīz pusgadsimta garumā, kad kāpas un priežu saknes jau sāka apgurt no nesaudzīgajiem soļiem. Bet tagad... Tagad Jūrmala kā apjukusi līgava stāv krustcelēs, no košā precinieku bara vairs samanot tikai sīkas atbiras. Un uz ko gan dižu cerēt, ja pašai kājas basas, kleita noplīsusi, kauč vaigi nosārtināti? Bet varbūt nāks vēl sapņu princis, kas uzminēs skaistules īsto dabu un modinās to jaunai dzīvei? Kaut jaunas kurpītes uzdāvinās?

— Ieceru ir daudz. Bet to visu īstenošanai līdzekļu nepietiek. Tādēļ es priecājos, ka šobrīd pilsētas dome saprot, ka galvenais darbības virziens ir — vides sakārtošana, sakopšana. Aizvadītajos gados pēc valsts neatkarības atjaunošanas nekas netika darīts ielu un trotuāru atjaunošanā. Šogad mums jau izdevies ar jaunu segumu noklāt Asaru un Mellužu prospektu, tiek remontēti ielu posmi daudzās citās vietās; tūdaļ tiks pabeigts projekts Lienes ielas rekonstrukcijai — pirmais posms būs no Turaidas ielas līdz Majoru stacijai. Šeit iela tiks mazliet paplašināta, lai varētu nodrošināt autotransporta kustību abos virzienos divās joslās. Tālab gan nāksies nojaukt dažas ēkas, būs jāizcērt vairāki koki, bet tas patiešām ir nepieciešams. Jāpiebilst, ka šeit jāveic arī lieli darbi inženierkomunikāciju sakārtošanā. Tos sāksim šoruden, un iela būs pilnīgi atjaunota nākamgad maija sākumā. Līdztekus tiek plānots arī ielas nākamā posma remonts — no Majoru stacijas līdz Meierovica prospektam. Arī šeit brauktuve tiks paplašināta, jo auto skaits mūsu pilsētā pieaug ar katru dienu. Tādējādi sevi pieteikusi nākamā problēma — autostāvvietas pilsētā. Tās no jauna tiks izveidotas vairākās vietās, dažviet samazinot arī zaļo zonu. Taču par to īpaši nevajadzētu satraukties, jo Jūrmalā ir diezgan daudz cērtamu novecojušu koku, it īpaši mežonīgi saaugušu lapkoku, kuri nomāc priedes, radot šai pilsētā gluži citu mikroklimatu. Jā, nākamgad gribam sakārtot arī Jomas ielu, izveidojot tai gluži citu segumu. Taču ielas klājums jau nav galvenais — mums jādomā, kas šajā ielā, kuru varam uzskatīt arī par tādu kā pilsētas dvēseli vai vizītkarti, vispār notiek. Kāda ir mūsu pamatnostādne šajā jomā.

— Nu, lūk, uzzinājām, ka daiļavas kurpju jautājums pamazām tiek risināts. Tagad esam nonākuši līdz tērpam...

— Jāatzīstas, ka mazliet esam palaiduši vaļā grožus vides kultūras uzturēšanas ziņā. Tur ir tik dažādas tirdzniecības uzņēmumu teltis un galdi, un reklāmas, un skaļās mūzikas, kas rada milzu raibumu. Liekas, ka tas nu gan nav īstais veidols, kas Jūrmalai būtu piedienīgs. Tas attiecināms arī uz pludmali. Tur gan šogad parādījušies arī daži labi jauninājumi. Priecājamies par jaunajām ģērbtuvēm, tualetēm. Mūsu nodoms ir pludmali sakārtot atbilstoši tā dēvētā "zilā karoga" statusa prasībām. Te vietā uzsvērt, ka pie mums jūrā tagad var droši peldēties, ūdens kļuvis daudz tīrāks. Liels panākums arī tas, ka puse Jūrmalas notekūdeņu tagad nonāk Rīgas ūdensattīrīšanas iekārtās. Tagad pilsētas austrumos pie Lielupes jau veidojas teritorija, kuru nākotnē varētu izmantot ūdenssporta attīstībai. Tur būtu lieliska starptautiska jahtu osta. Mēs jau redzam, ka šobrīd šis atpūtas veids kļūst arvien populārāks, ir bagāti cilvēki, kas iegādājas visvisādus ūdens transporta līdzekļus, un tie taču kaut kur ir jānovieto. Šogad pabeigsim Majoru skolas celtniecību. Tā patiešām būs laba ēka, ko būvēja tiešām labs uzņēmējs — firma "Garants". Paldies valdībai, kas skolas būvniecībai no valsts budžeta piešķīra 400 tūkstošus latu. Dome paņēma 300 tūkstošus latu aizņēmumu, un tā Jūrmalai izdevās tikt pie vienas jaunas skolas.

— Gadu gadiem Jūrmalas eksistences avots bijusi atpūtas industrija, ja tā to var apzīmēt. Tagad kūrorti un atpūtas nami pajukuši, atpūtnieku maz, un tādējādi arī pati pilsēta pat vasaras vidū šķiet panīkusi. Ko varat šeit piebilst? Varbūt jāatgriežas pie daudzkārt cilātā vīzu jautājuma īpaši atpūtniekiem?

— Šis jautājums jāaplūko plašāk. Latvijā kūrortpolitikai vispār nav valstiska atbalsta. Atcerēsimies vien, kādi kūrorti mums savulaik ir bijuši (protams, Jūrmalā gan atradās tie populārākie) — Baldonē, Līčos, Siguldā, kuru vairs nav... Acīmredzot ne mēs, pašvaldību darbinieki, ne šo iestāžu speciālisti nepratām valdības vīrus pārliecināt, ka kūrorti un tātad arī tūrisms varētu būt nozīmīga tautsaimniecības un uzņēmējdarbības nozare, kas varētu nest peļņu. Piemēram, lietuvieši to ir sapratuši. Viņi savu kūrortu fondu ir saglabājuši valsts īpašumā; valsts piešķir līdzekļus gan remontiem, gan administratīvā un medicīniskā personāla uzturēšanai. Ir izstrādāta sistēma, kā ar zināmiem atvieglojumiem nodrošināt nepieciešamo atpūtnieku skaitu "tukšajos" mēnešos. Es biju Lietuvā un izpētīju, kā viņi rīkojas šajās kūrorta lietās. Starp citu, vīzu jautājumā atšķirības nemaz nav tik lielas. Un kūrortu viesi pārsvarā ir paši Lietuvas iedzīvotāji, nevis ārzemnieki no austrumiem, kā pie mums pieņemts uzskatīt. Protams, ir arī viņi un ciemiņi no Ziemeļvalstīm. Savukārt Igaunijā — Pērnavā — trīs ceturtdaļas atpūtnieku ir somi un zviedri. Domāju, ka mums arī tas viss būs, taču šobrīd mēs nevaram uzņemt vairāk viesu, nekā mums ir vietu.

— Kuri kūrorti spējuši sekmīgi pārdzīvot skarbos pārmaiņu laikus?

— Kopuzņēmums "Rīgasslīcis", kas pieder "Gazprom" un "Ruhrgas" un kurā ir arī Latvijas daļa. Sekmīgi darbojas arī "Marienbāde", kas kādreiz piederēja sarkankarogotajai Baltijas flotei, bet tagad uz pusēm ir Latvijas un Krievijas kopuzņēmums. Pašlaik tie ir dzīvotspējīgi kūrorti, kur atpūtas sezonā brīvu vietu parasti nav. Arī Labklājības ministrijas pārziņā esošā sanatorija "Rīgas jūrmala" un dažas citas par apmeklētāju trūkumu nesūdzas. Tomēr šo atpūtas iestāžu mums ir palicis gauži maz. Padomju laikā Jūrmalā viesnīcās, atpūtas namos un sanatorijās bija 30 tūkstoši vietu, bet tagad ir tikai mazliet vairāk nekā 5 tūkstoši. Sezonas laikā tās ir aizņemtas. Ja mēs radīsim vairāk vietu, manuprāt būs arī atpūtnieki un tūristi.

— Kas noticis ar atlikušajiem 25 tūkstošiem vietu?

— Tās ir tukšās un pamestās sanatorijas, kuras ir izpostītas, izlaupītas, izsistiem stikliem. Šīs ēkas nodotas Privatizācijas aģentūrai, kura veic privatizācijas procesu...

— Pirms neilga laika, 18. jūlijā, jaunu saimnieku ieguva arī 1936. gadā celtā dziednīca "Ķemeri", kurai šogad apritēs jau 160. gadskārta. Kā vērtējat "Ķemeru" nākotnes izredzes?

— Jūrmalas pašvaldībai bija atšķirīgs viedoklis par "Ķemeru" privatizāciju. Mēs uzskatījām, ka šī sanatorija ir unikāls objekts gan arhitektūras, gan dziedniecības novirziena ziņā, viena no vērtīgākajām ēkām Latvijā — arhitekta Eižena Laubes meistardarbs; turklāt pagājušajā gadā tika pieņemts likums par Ķemeru nacionālo parku. Tālab nepieciešams šo objektu saglabāt valsts īpašumā, veidojot valsts akciju sabiedrību. Mēs pieņēmām šādu lēmumu, es runāju gan ar premjeru, gan ekonomikas ministru, gan Valsts prezidentu... Taču — nu nacionālā parka vidū noteicējs būs pilnīgi sveša mentalitāte, jo sanatoriju izsolē par 900 tūkstošiem latu, 80 procentu no tiem maksājot sertifikātos, ieguva arābi. Papīros rakstīts, ka tā ir kompānija "Ominasis Italia S.R.I.", bet mums ir ziņas, ka patiesībā tur saimnieko arābi. Privatizācijas noteikumos paredzēts, ka visas pārmaiņas sanatorijā kompānijai jāsaskaņo ar pašvaldību, un mēs ceram, ka tādējādi varēsim tās regulēt. Esmu ticies ar kompānijas pārstāvjiem, un viņiem ir šādas un tādas vēlēšanās — uzstādīt parkā kaut kādas būdas un paviljonus, izveidot tur tādu kā austrumu mantu tirgu...

— Taču privatizācijas noteikumos ir arī ierakstīts, ka jāsaglabā sanatorijas darbība un jānodrošina ar darba vietām zināms skaits cilvēku.

— Jā, piecus gadus. Kas būs pēc tam, nezina neviens. Bet noteikts, ka šo piecu gadu laikā investoram jāiegulda "Ķemeros" 10 miljoni latu, jo nesaimnieciskas darbības dēļ ēka pašlaik ir ļoti bēdīgā stāvoklī.

— Vai jūsuprāt bija kaut kas darāms, lai vēsturisko celtni neaizlaistu tādā postā?

— Viens no mūsu priekšlikumiem bija Nacionālo rehabilitācijas centru, kas tagad atrodas Vaivaros, pārvietot uz "Ķemeriem". Protams, tas prasītu zināmus papildu līdzekļus, arī peldbaseina tur nav, taču šis ierosinājums neguva atsaucību no atbildīgo personu puses. Jāsaka — Jūrmalā ir daudz šādu novārtā pamestu ēku, kuras gaida savus saimniekus. Tas ir valsts īpašums, mēs ar to nedrīkstam rīkoties, tikai rakstām un atgādinām, ka šos objektus vismaz nepieciešams apsargāt, lai tos neizdemolētu. Bet gadi iet, un ir visādas situācijas un sarežģījumi. Teiksim, zeme pieder privātpersonai, bet ēkas — valstij. Un šādi kopus īpašumi neattīstās.

Ir daudzi īpašnieki, kuri īpašumus gan atguvuši, taču paši nedzīvo Latvijā. Ar viņu īpašumiem notiek dažādas transformācijas, ar tiem rīkojas mistiski pārvaldnieki, un mēs šīm darbībām pat nespējam izsekot. Piemēram, Jūrmalas reiz slavenie restorāni "Lido" un "Jūra". Dzintaru koncertzāli un tās apkārtni mēs varam kopt pēc labākās sirdsapziņas, taču — tieši pretī tai atrodas bijušais "Lido", kas pamazām pārvēršas par graustu. Objekts pieder fiziskai personai, kas mīt ārpus Latvijas. Šobrīd spēkā stājušies "Būvniecības likuma" divi panti, kas atļauj šādas ēkas, kuras morāli un fiziski apdraud apkārtējos cilvēkus, vai nu nojaukt vai sakārtot uz vainīgā rēķina. Ne reizi vien jau tā esam darījuši. Ir sagatavoti akti, lai no šiem īpašniekiem tiesas ceļā piedzītu šos izdevumus. Taču, kā zināms, tas ir ārkārtīgi sarežģīti.

— Ja īpašnieks atsakās maksāt vai viņam nav šo līdzekļu, ko tad?

— Tad varētu vērst piedziņu pret viņa mantu — attiecīgo īpašumu — gan zemi, gan ēkām, un mēs arī to darām. Domē ir trīs juristi, kas nodarbojas tieši ar šīm lietām un nepārtraukti staigā pa tiesām. Taču mūsu tiesvedības sistēma ir tik "demokrātiska", ka procesi velkas bezgalīgi. Atbildētājs vienkārši neierodas uz tiesas sēdēm, un viņam neko nevar padarīt. Konflikta situācija izveidojusies ar bijušo ēdnīcu Bulduros. Kas notika? Zemi atdeva īpašniekam, bet uz tās bija uzcelta jauna ēka. Ar īpašnieku vienojāmies, ka viņš no pašvaldības šo ēku nopirks. Iepriekšējā dome noslēdza attiecīgu līgumu, ar aktu nodeva šo objektu zemes īpašniekam valdījumā. Tur viss bija pilnīgā lietošanas kārtībā. Vajadzēja iet virtuvē un sākt gatavot ēdienus. Taču īpašnieks šo ēku neizmantoja, atstāja bez apsardzības, tā tika izlaupīta un izpostīta. Pašvaldībai par šo ēku nav samaksāts vēl šodien. Tiesā īpašnieks neierodas, ar citu personu līgumu par ēkas nomu ilgāk par vienu gadu slēgt neatļauj. Kurš gan ieguldīs līdzekļus kādā objektā, ja skaidri redzams, ka tos nav iespējams atgūt? Jāatzīst, ka dome šo vienošanos ar zemes īpašnieku nebija veikusi juridiski precīzi, un mēs šobrīd esam pie sasistas siles. Tādas neatrisināmas lietas. Lūk, atrakciju pils "Daile" Dzintaros. Bijušais valsts īpašums, par kura tagadējiem īpašniekiem pat nevaram iegūt precīzu informāciju. It kā tas pārdots uzņēmējam Raitim Gailim, kas nedzīvo Latvijā, it kā tagad piederot "Bankas Baltija" likvidatoram Deividam Berijam... Taču ēka stāv tukša, neizmantota, to sāk jau postīt, kamēr nodedzinās. Bet pašvaldība tajā pašā laikā no uzņēmējiem saņem dažādus interesantus priekšlikumus par šī ēku kompleksa izmantošanu... Taču mēs nekā nevaram izdarīt. Ar valsts īpašumiem vispār ir ļoti sarežģīti. Saskaņā ar Civllikumu valstij piekrīt ēkas, uz kurām nav pieteikušies īpašnieki. Tādu namu Jūrmalā ir diezgan daudz. Lienes ielā iepretim Majoru stacijai tukša stāv bijusī pasta ēka, arhitektūras piemineklis. Jau septīto gadu logi aiznagloti. Ja ēkā tik ilgi neviens nedzīvo, ja tā netiek apkurināta, tā taču bojājas. Mēs rakstām Valsts nekustamā īpašuma aģentūrai, lai taču kaut ko lietas labā dara, lai šo ēku vismaz pārdod, taču nekas nenotiek.Tādu objektu, kā jau teicu, ir daudz.

Esam lūguši, lai mājas nodod pašvaldībai, mēs tām atrastu pielietojumu. Arī nē. Taču šobrīd ar finansu ministra Roberta Zīles palīdzību esam panākuši zināmu vienošanos ar Valsts nekustamā īpašuma aģentūru. Izveidota darba grupa, kas veica inventarizāciju par saimnieciski neizmantotajiem objektiem. Tagad tā manta sadalīta apmēram uz pusēm, un noteikts, kas par ko atbildīgs un var rīkoties pēc saviem ieskatiem.

— Varbūt vaina arī tā, ka uzņēmēji pamirušā pilsētā baidās ieguldīt lielas investīcijas, bet vērtīgu namu īpašnieki gaida labākus laikus, kad celsies īpašumu cenas?

— Nezin vai tas ir saprātīgi, ja ēkas iet bojā. Norvēģu koncerns "Varner Hakon" pirms četriem gadiem privatizēja viesnīcu "Jūrmala". Šlesera kungs man paziņoja, ka firma vispirms Rīgā savedīšot lietošanas kārtībā trīs viesnīcas, un tikai pēc tam ķeršoties pie "Jūrmalas"... Un vairākus gadus Jūrmalas centrā atkal kā biedēklis tukša stāv vēl viena liela ēka. Ko darīt pašvaldībai? Tā kā jaunais īpašnieks nav izpildījis privatizācijas noteikumus un divu gadu laikā nodrošinājis šā objekta funkcionēšanu, nav ieguldījis tajā noteiktās investīcijas, pašvaldībai ir tiesības meklēt citu īpašnieku. Esam saņēmuši vairākus interesantus piedāvājumus, un mēģināsim sadarboties ar firmām, kas tiešām reāli vēlas kaut ko darīt. Iepriekšējam īpašniekam tiks atlīdzināti viesnīcas privatizācijā ieguldītie līdzekļi, un viss. Ka Jūrmalā ir iespējams veiksmīgi saimniekot, apliecina uzņēmējs Vladimirs Barinovs, kas paņēma ilgtermiņa nomā valsts viesnīcu "Majori". Tā tiek ļoti kvalitatīvi atjaunota, sakopta ir arī hoteļa apkārtne, un šī ēka daiļo visu pilsētu. Un tā allaž pilna ar iemītniekiem. Dziesmu svētku laikā tajā dzīvoja Jūrmalas domes viesi no daudzām Eiropas pilsētām.

— Bet vēl jau ir arī pavisam bēdīgi pagātnes liecinieki — "Jūras pērle", "Couburg"...

— "Jūras pērli" ir nopircis viens uzņēmējs, viņam pārdots arī attiecīgais zemesgabals, un tagad īpašums ir vienots. Godīgi runājot — ēkai jau vairs nav nekādas vērtības, tā ir tikai vietai, kur tā atrodas. Ceram, ka tagad šim uzņēmējam izdosies atrast arī partnerus, un "Jūras pērle" tiešām atdzims. Arī otram bijušajam restorānam ir īpašnieks, top atjaunošanas projekts.

— Jā, te redzams, cik grūti pārvarams šis loks — tūristi un atpūtnieki Jūrmalā uzturēsies tikai tad, ja šeit būs pietiekami attīstīta infrastruktūra, bet savukārt to grūti paveikt tieši tādēļ, ka nav šo tūristu, kas pilsētā atstāj savu naudu...

— Jā, cilvēki ir ļoti izvēlīgi. Viņi ies tikai tur, kur tiek sniegti kvalitatīvi pakalpojumi, kur ir atbilstošas telpas. Es tā labvēlīgi apskaužu Ventspili, kur šajā ziņā ir citas iespējas.

— Jūrmalai nav ostas un tranzīta, šīs pilsētas balsts ir mazie un vidējie uzņēmēji. Kā viņiem klājas?

— Jūrmalas lielais pluss un reizē arī trūkums ir Rīgas tuvums — ļoti daudzi uzņēmēji gan dzīvo Jūrmalā, bet strādā galvaspilsētā. Mums ir ļoti stipri izteikts sezonas darba raksturs. Kaut gan šobrīd notiek diezgan strauja pilsētas pārtapšana citās funkcijās — Jūrmala vairs nav tikai vasarnieku mītnes vieta, jo ļoti daudzas ēkas tiek pārveidotas pastāvīgai apdzīvošanai. Atbilstoši attīstīsies arī sabiedriskās apkalpošanas struktūras. Pamazām atdzimst Slokas papīrfabrika, kuras īpašnieks tagad ir SIA "Sabiedrība SVA". Tagad tiek remontēts jumts, iedarbinātas arī vecās papīrmašīnas, kas gan ne tuvu neatbilst mūsdienu prasībām. Taču zināmas izredzes ir.

— Jūrmalā mājvietu atradušas arī Latvijas biznesa galvenās personas, un vairākas villas tiek būvētas arī kāpu zonā. Kā komentēsiet šo faktu?

— Runas par to ir stipri pārspīlētas. Piemēram, "Aldara" prezidents Vitālijs Gavrilovs no īpašnieces iegādājās zemesgabalu ar ēku, kas atradās kāpu zonā līdz 1940. gadam. Tā ir vecā parcele, un šajā gadījumā netiek pārkāpts neviens likuma punkts. Arī jaunās ēkas projekts ir saskaņots ar Jūrmalas arhitektiem. Jāteic, ka daudzos gadījumos preses saceltā trauksme ir pilnīgi bez pamata. Turklāt ir labāk, ja šeit ir sakopts īpašums, par kuru maksā zemes nodokli, nevis piegāzta teritorija. Tagad firma "Man- Tess" vēlas priekškāpu zonā, vietā, kas patlaban piedrazota ar atkritumiem, īstenot kādu projektu. Tagad ir jāizsver — kurš no variantiem labāks. Dome izmanto šo turīgo firmu ienākšanu Jūrmalā, izsakot arī savus nosacījumus — piemēram, ieguldīt līdzekļus kāda ielas posma vai cita svarīga objekta sakārtošanā.

Cits gan — mums ir diezgan liels cīniņš, lai bagātie ienācēji Jūrmalā, ceļot savas mītnes, ievērotu pilsētas arhitektūras vienotā stila prasības. Viņi ierauga ārzemju prospektos kādas ēkas reklāmu, un vēlas tieši tādu uzbūvēt Jūrmalā, neņemot vērā, ka tā galīgi nav piemērota nedz mūsu klimatam, nedz videi.

— Kā ar mājokļu privatizāciju? Jūrmalā ir daudz mazģimeņu māju, kuras atrodas pašvaldības valdījumā un kuras īrniekiem saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" ir tiesības privatizēt?

— Jā, tās tiek privatizētas pirmām kārtām. Cilvēkiem tas ir izdevīgi. Mēs neapmaksājam izdevumus māju ierakstīšanai zemesgrāmatā. To par saviem līdzekļiem veic paši iedzīvotāji. Taču jūs tūliņ droši vien bildīsiet arī par rīdziniekiem, kuriem esam atļāvuši šādas mājas privatizēt. Es uzskatu, ka tas tiešām nav nekas slikts. Tā pie savas mājiņas tika aktieris Eduards Pāvuls, nesen arī Helga Dancberga, tagad varbūt arī režisors Aloizs Brenčs. Šie cilvēki mājas bija daudzus gadus īrējuši, un vai viņi to nav pelnījuši? Es tieši lepojos ar to, ka varam izdarīt šiem cilvēkiem ko labu. Kārtojam lietas, lai Raimondam Paulam nodotu privatizēšanai pusnodegušo ēku Kāpu ielā. Vēl ir daži.

— Un noslēgumā — kā raugāties uz izredzēm, ka Jūrmalas koka apbūve, kurā vairāk nekā 400 objektu ar pieminekļa statusu, varētu tikt ieslēgta Pasaules mantojuma sarakstā?

— Tas, protams, ir iepriecinoši. Rudenī tiks rīkots seminārs par šo koka apbūvi, taču es personīgi uzskatu, ka šis koka apbūves arhitektūras piemi-nekļu saraksts ir jāpārskata, atdalot patiesās saglabājamās vērtības no pārspīlēti saudzējošās attieksmes pret jebkuru koka būvi. Tas rada daudzus sarežģījumus ēku apsaimniekošanā un uzturēšanā.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Romvalds Salcevičs