Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas nodaļas vadītāja Līga Krūmiņa:

Latviešu un britu kalendārniecība

Latviešu kalendāri. Par tiem varam runāt gan no bibliogrāfiskā, gan arī no kultūras vēstures izpētes viedokļa. Pētniecībā būtiski ir iepazīties ar citu tautu, piemēram, ar angļu literatūrzinātnieku pieredzi kalendāru apzināšanā. Pamudinājums darbam bija kalendāru bibliografēšanas nepieciešamība, turpinot realizēt Jāņa Misiņa (1862—1945) ideju par «Vispārīgo latviešu rakstniecības rādītāju».

Kā zināms, Jāņa Misiņa «Latviešu rakstniecības rādītāja» 1. sējums iznāca Latviešu grāmatu tirgotāju un izdevēju biedrības apgādā 1924. gadā, 2. sējums — Latvijas Kultūras fonda apgādā 1937. gadā. «Latviešu rakstniecības rādītāja» 3. sējumā J. Misiņš bija iecerējis apkopot periodiskos izdevumus — laikrakstus, žurnālus, kalendārus, bet ar 4. sējumu papildināt un turpināt pirmajos divos sējumos (1911—1925) iekļautās ziņas. J. Misiņš priekšvārdā 2. sējumam uzsvēra, ka «tikai ar 3. un 4. sējuma izdošanu šo rādītāju varēs uzskatīt par pilnīgu». Diemžēl iecere palika nerealizēta.

Vairāk nekā 25 gadus šo darbu turpina Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas bibliogrāfi. Sastādīts bibliogrāfiskais rādītājs «Latviešu periodika» četros sējumos. 1998. gadā klajā nāca apjomīgs izdevums «Latviešu rakstniecības rādītājs — Jāņa Misiņa izdevuma 1. un 2. sējuma papildinājumi (1585—1919), 1. sējuma turpinājums (1911—1919)». Tagad kārta kalendāriem —trūkstošajam posmam nacionālajā bibliogrāfijā, un ideja par «vispārīgu latviešu rakstniecības rādītāju» tiktu realizēta.

Uzsākot darbu ar latviešu kalendāriem, bija jāatrisina vairāki metodoloģiski jautājumi, piemēram, kurus kalendāru veidus (grāmatu kalendārus, dienu noplēšamos, galda pārliekamos, tabulkalendārus u. tml.) aprakstīt un pētīt, lai necenstos aptvert neaptveramo, kā arī cik plašas ziņas par kalendāriem sniegt, lai mūsu savāktais materiāls kļūtu par pamatu tālākiem pētījumiem latviešu kultūras vēsturē.

No visa kalendāru klāsta tika izvēlēti grāmatu kalendāri, tātad turpinājumizdevumu veids, kuru saturā ir pamatziņas — kalendāriji [‘dienu saraksti pa nedēļām un mēnešiem, parasti kopā ar astronomiskām ziņām, svētku un vārdadienu reģistrējumiem’] un pielikumi — populārzinātniska vai daiļliteratūras lasāmviela.

Šo izvēli noteica gan fakts, ka tieši ar grāmatu kalendāriem sākās un veidojās latviešu kalendāru vēsture, kas nu jau iesniegusies trešajā gadu simtā, gan arī tas, ka šie kalendāri, precīzāk sakot, to pielikumu saturs, līdzīgi kā grāmatas, atspoguļo noteikta laikmeta kultūras sistēmu ar noteiktām sociālām interesēm un estētisko gaumi, ar noteiktiem sociāliem stereotipiem, sadzīves paražām, tradīcijām u. tml. Tādējādi darba grupas uzmanības lokā pašlaik ir vairāk nekā 700 kalendāru nosaukumu (jeb attiecīgi ap 6000 gadagājumu laidienu) hronoloģijā no pirmā iespiestā kalendāra līdz 1919. gadam. [Uzziņai — no 1920. gada kalendāri tiek reģistrēti A. Ģintera un V. Caunes sastādītajā rādītājā «Latviešu zinātne un literatūra», bet vēlāk — no 1927.gada «Valsts bibliotēkas biļetenā».]

Kalendāru vērtību nosaka pirmām kārtām saturs, tādēļ nepieciešams pierakstīt ne tikai vispārīgo bibliogrāfisko informāciju, bet arī apkopot kalendāru satura izrakstus. Pašlaik ir sākta bibliogrāfiskas datu bāzes veidošana, kurā katram gadagājumam paredzētajā ierakstā ir gan bibliogrāfiskās ziņas, gan pilns satura apraksts. Darba gaitā tiek skaidrotas kalendāru tapšanā iesaistītās personas — izdevēji, rakstu autori u. tml. Izmantojot datu bāzes priekšrocības, tiks indeksēti nozīmīgākie kalendāru satura elementi, lai izveidotu kalendāru tematisko struktūru un atvieglotu to izpētes darbu.

Veicot latviešu kalendāru bibliografēšanu, jāsecina, ka tie uztverami ne tikai kā bibliotekārā darba virziens, bet arī kā kultūras vēstures izpētes objekts.

Dažādos laika posmos par kalendāriem izteikti dažādi viedokļi. Piemēram, kā Ādolfam Alunānam 1884. gada avīzē «Balss» par dažu labu kalendāru 1885. gadam [«Latviešu tautas kalendārs»]:

«Es saku — daudz klīstera izgājis, jo mana eksemplāra vāks apklīsterēts ar otru, mazāku, raibu vāku ar kalendāra nosaukumu un šim otram vākam atkal uzklīsterēta zedele ar gada skaitli 1885. Šīs īpašības dēļ kalendārs gauži uzteicams, jo viņš gribot negribot izpilda arī barometra pienākumu. Līdz nāk mitrs laiks, tad mana eksemplāra vāks sāk raustīties un locīties, viņš uzpampst, briest, knikšķ un knakšķ, otrais vāks taisās šķirties no pirmā un zedele ar gada skaitli plivinājās kā karogs, kad lielskungs mājās. Bet līdz uznāk salna, tad klīsteris paliek atkal ciets un kalendārs saraujas kā ezis.»

Literatūras darbinieku kritiku izpelnās arī lielais skaits Pirmā pasaules kara laikā izdoto kalendāru, kuri, kā 1915. gadā atzīmē J. Misiņš, «tapuši no grāmatu tirgus atkritumiem un to vērtība ir 40 kapeikas pudā».

Taču katrā no nedaudzajām kalendāriem un kalendārniecībai [Teodora Zeiferta termins] veltītajām publikācijām tiek uzteikti kalendāri, kuri «gadu desmitiem, pat simtiem tautā iesakņojušies, piemēram, Vilhelma Ferdinanda Hekera «Vidzemes kalendārs» (1781—20. gs. vidus), Johana Frīdriha Stefenhāgena «Jauna un veca latviešu laiku un notikušu lietu grāmata» (1761—20. gs. vidus), Ernsta Platesa «Vidzemes laika grāmata» (1860—1915) u. c.

«Kalendāri tak ir mums, latviešiem, viena no visnepieciešamākajām grāmatām, kas, tāpat kā Bībele un Dziesmu grāmata, netrūkst nevienā mājā», tā J. Misiņš 1915. gadā, vai, piemēram, Teodors Zeiferts 1913. gadā: «Latviešu kalendāram, kā redzams no paša iesākuma, nav šaura dienu rādītāja nozīme. Tas grib būt patiesi laiku un notikušu lietu grāmata. Tas izpilda laikraksta, hronikas, populārzinātnisku un beletristisku rakstu krājuma vietu.»

Arī mūsdienās «kalendārs rada lietišķu gaisotni darba kabinetā, ienes emocionālu akcentu dzīvokļa interjerā. Tas mēdz mājot auto salonā, kabatas portfelī, rokas somiņā, pie sienas, uz rakstāmgalda, it visur, kur uzturas cilvēks.» [No kalendāra 2000. gadam. Uzziņai —1998. gadā lietotāju rīcībā nodoti 190 dažāda veida kalendāri, no tiem 30 — grāmatu kalendāri.]

Latviešu kalendāriem un kalendārniecības jautājumiem kultūras vēsturnieki un pētnieki ir pievērsušies visai epizodiski. Piemēram, periodiskajos izdevumos lasāmas dažas analītiskas publikācijas, sākotnējo faktu materiālu papildina G. Šauruma bibliogrāfija rokrakstā «Latviešu kalendāri». Atrodamas atsauksmes par konkrētiem kalendāriem, to reklāmas [sk. Augusta Gintera sastādīto periodikā iespiesto rakstu rādītāju «Latviešu zinātnes un literatūra»]. Atsevišķi fakti, galvenokārt sakarā ar pirmā kalendāra rašanos, apkopoti, piemēram, Teodora Zeiferta, Luda Bērziņa, Andreja Johansona, Latvijas Zinātņu akadēmijas pētnieku kolektīva un citu autoru literatūras vēstures daudzsējumu izdevumos. Nav nācies sastapt šim iespieddarbu veidam veltītas vēsturiskas un kritiskas monogrāfijas. Mūsu uzsāktās kalendāru bibliografēšanas un tematiskās struktūras analīzes darba pamatmērķis būtu radīt zināšanu bāzi šādiem pētījumiem.

Vēsturiskas saknes ir faktam, ka latviešu literatūras vēsturē galvenokārt raksturota vācu kultūras ietekme un nozīme, latviešu kalendāri pētnieku publikācijās aplūkoti salīdzinājumā ar vācu kalendāriem. Nav ziņu par citu lielu Eiropas tautu, piemēram, angļu kalendārniecībā paveikto, kaut arī šādas zināšanas sekmētu objektīvāku situācijas analīzi.

Kā zināms, pirmā latviešu grāmata — mesa latviešu luteriešu vajadzībām, no kuras neviens eksemplārs nav atrasts, datējama ar 1525. gadu, pirmais latviešu kalendārs iespiests 18. gadsimta vidū, taču par nacionālās literatūras veidošanās laiku uzskata 19. gs. vidu.

Britu (t. i., angļu valodā un Lielbritānijā) nācijas, nacionālās literatūras un arī kalendārniecības veidošanās sākumi datējami ar 14. gadsimtu, pirmie iespiestie kalendāri angļu valodā tapuši 15. gadsimtā (tātad 3 gadsimtus agrāk nekā latviešu). Britu literatūras vēsture būtu viens no lielas Eiropas nācijas kultūras secīgas attīstības piemēriem.

Kā šāda sena kultūra atspoguļojas britu kalendāros? Vai pastāv britu un latviešu kalendāru tematiskā un sabiedriskās nozīmes radniecība? Kāds ceļš būtu ejams latviešu kalendārniecībā [kalendāru bibliografēšanā un analīzē], kritiski izvērtējot britu kalendārniecības pieredzi? Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas un Britu akadēmijas atbalstu atbildes uz šiem jautājumiem tika meklētas, 20 dienas strādājot Britu bibliotēkā Londonā un analizējot vairāk nekā 60 britu kalendārus (izdoti laikā no 1555. līdz 1919. gadam), 15 monogrāfijas un rakstus britu kalendārniecībā, 6 apjomīgus literatūras reģistrus — 15.—19. gs. iespieddarbu rādītājus.

Pamatproblēmas un secinājumi, kas radušies, neilgā laikā iepazīstoties ar minētajiem materiāliem salīdzinošā (britu — latviešu) aspektā, apkopojami vairākās grupās, piemēram, divas no tām:

1) britu un latviešu kalendāru vēsture — pirmā kalendāra publicēšanas gads;

2) britu un latviešu kalendāru nozīme lietotāju sadzīvē un to tematika.

Jāpiebilst, ka pētāmajam latviešu grāmatu kalendāru tipam vistiešāk atbilst britu almanahi (almanahs ar nozīmi ‘kalendārs vai gadagrāmata’), tomēr terminoloģiskās vienkāršības labad par kalendāriem saukti arī visi saturā līdzīgie britu iespieddarbi.

Nedaudz tuvāk par abām minētajām jautājumu grupām.

1. Lai raksturotu britu kalendāru vēsturi, bija nepieciešams noskaidrot pirmā britu kalendāra iespiešanas laiku. Ziņas par šiem kalendāriem rodamas gan monogrāfijās, gan literatūras rādītājos. Lielbritānijā pirmie rokraksta kalendāri datējami ar m. ē. 969.—978. gadu. Šie kalendāri rakstīti baznīcu vajadzībām latīņu valodā ar daudziem martiroloģija [‘raksti par kristīgajiem mocekļiem; vajāšanu, ciešanu uzskaitījums’] elementiem. Pirmie iespiestie kalendāri abās (angļu un latīņu) valodās datējami ar 1498.—1503. gadu. Šie kalendāri, piemēram, Prognostikons 1498. gadam un Almanahs vai kalendārs 1500. gadam reģistrēti gan apjomīgā literatūras rādītājā un gan bibliogrāfijās, raksturota arī tā laika iespiešanas tehnoloģija, burtu veidi u. tml. Britu zinātnieki pētījuši kalendāru sastādītājus un iespiedējus, kā arī kalendāru iespiešanas un izplatīšanas monopolu un citus ar kalendārniecības vēsturi saistītus jautājumus.

Par pirmajiem latviešu kalendāriem atsevišķās publikācijās 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā rakstījuši Kārlis Egle, Matīss Vītiņš, Ernsts Ferdinands Šēnbergs, Jānis Misiņš, Teodors Zeiferts, Jānis Zēvers u. c. Iepriekš izteiktos viedokļus apkopojusi jaunākā — 1998. gadā izdotā «Latviešu literatūras vēsture»: «Latviešu valodā pirmie periodiskie klajā laistie izdevumi bija kalendāri. Pirmo reizi tie sākuši iznākt Kurzemē 18. gs. vidū. Domājams, ka vissenākais neatrastais kalendārs varētu būt datējams ar 1750. gadu un to sastādījis Kurzemes mācītājs G. V. Krīgers (šie kalendāri neparādās bibliogrāfiskās uzziņās, bet aprakstīti M. Vītiņa un E. F. Šēnberga atmiņās). Pirmais līdz šim atrastais kalendārs "Jauna un veca latviešu laiku un notikušu lietu grāmata .." paredzēts 1763. gadam.»

Iepazīstoties ar minētajiem materiāliem, jāsecina, ka kalendāru vēsture un pirmā kalendāra problēma ir interesējusi gan britu, gan latviešu literatūrvēsturniekus. Britu kalendārniecībā — padziļināti (vairākos monogrāfiskos izdevumos), analizējot aizvien jaunus kalendāru fragmentus (it sevišķi tas attiecināms uz kalendāriem kādam ilgākam laika posmam) un izsakot jaunas hipotēzes, kas labo un papildina iepriekšējos secinājumus. Latviešu literatūras vēsturē šie kalendārniecības jautājumi nav plašāk pētīti.

2. Otra grupa — Britu un latviešu kalendāru nozīme lietotāju sadzīvē un kalendāru tematika.

Pētnieks Eistasijs Bozankets ( Eustace F. Bosanquet ) savas monogrāfijas un bibliogrāfijas ievadā raksta: «... trīsarpus gadsimtus almanahi ir bijuši vispopulārākās grāmatas angļu valodā un kopā ar Bībeli — pamats katrai praktiskai mājas bibliotēkai šajā zemē. 17. un 18. gs. šīs abas grāmatas, iespējams, bijušas vienīgā daudzu ģimeņu bibliotēka.» Sākotnēji atsevišķas britu kalendāru daļas (piem., almanahi) bija domātas izglītotiem cilvēkiem — studentiem, ārstiem u. tml., bet citas (piem., prognostikoni) — plašai populārai lietošanai ( popular use ). Taču kopš 1540. gada kabatas almanahu saturā atrodami gan pilni kalendāri, gan prognostikoni.

Britu zinātnieku darbos uzsvērts, ka tikai viens iespieddarbu veids — almanahi sasniedza iespiesto balāžu un chapbooks [‘klejojošu tirgotāju piedāvātās brošūras, kuru saturā ir populāri stāsti, apcerējumi, bērnu dzeja un proza’] popularitāti. Almanahi līdzās balādēm un chapbooks bija trešā lielākā iespiedprodukcijas kategorija, un tiem, piemēram, 18. gs. bija visplašākais noieta tirgus britu iespieddarbu tirdzniecībā. Par britu kalendāru tematisko daudzveidību liecina gan pašu kalendāru analīze, gan apjomīgie katalogi un literatūras rādītāji.

Britu kalendāros kopā ar kalendāriju atrodamas ziņas par baznīcu svētkiem un rituāliem, sadzīvei un izglītībai nepieciešamās praktiskās ziņas (piem., Kembridžas un Oksfordas universitātes brīvdienu sākums un beigas, naudas izdevumu kalkulēšanas tabulas, pasta un banku darbs, karaliskā ģimene un tās locekļi u. tml.), politiskās ziņas (piemēram, abu Parlamenta palātu locekļu saraksti, armijas struktūra, valsts pārvaldes iestāžu darba laiki, piezīmes par Pirmo pasaules karu u. tml.), ziņas praktiskajā mājsaimniecībā (piemēram, padomi dārzkopjiem, receptes, mēri un svari, svinamās dienas u. tml.), kā arī literatūra — gan pasaules, gan britu, praktiskā astronomija, ģeogrāfija un meteoroloģija [norādes pasaules ģeogrāfijā, laika prognoze utt. Plašu pārskatu par kalendāru tematiku sniedz bibliogrāfiskie rādītāji un Saīsinātā apraksta katalogs ( Short Title Catalogue ). Piemēram, 19. gs. iespieddarbu katalogam pievienots kumulatīvais priekšmetu rādītājs, kurā šī gadsimta kalendāros esošā informācija attiecināta gan uz Vispārīgo nodaļu, Filozofiju, Reliģiju un Sociālajām zinātnēm, gan arī uz Dabaszinātnēm, Lietišķajām zinātnēm, Mākslu un Literatūru. Tātad pārstāvētas visas klasifikācijas sistēmas pamatnodaļas.

Apzinot britu kalendārus un pētījumus par tiem, jāsecina, ka šiem iespieddarbiem ir bijusi nozīmīga vieta britu drukāto darbu hierarhijā. Kalendāru popularitāte un pieprasījums pēc šādas literatūras, iespējams, visciešāk ir saistāmi ar to tematisko daudzveidību un praktisko pielietojumu, kā arī ar sastādītāju, iespiedēju un grāmattirgotāju lielo aktivitāti kalendāru reklamēšanas, iespiešanas un izplatīšanas jomā.

Kaut arī britu un latviešu kalendāru vēsturi šķir trīs gadsimti, pārsteidzoša ir to radniecība gan popularitātes, gan tematikas ziņā.

Ieskats latviešu kalendāru tematikā rodams Jāņa Misiņa, Ādolfa Alunāna, Teodora Zeiferta, Jāņa Zēvera publikācijās, atsevišķas ziņas arī citos literatūras vēsturei veltītos izdevumos. Latviešu kalendāros kopā ar vispārīgo nodaļu (tajā iekļaujams kalendārijs, fakti praktiskajā astronomijā, meteoroloģijā, politikā un valsts pārvaldē u. tml.) ir pielikumi, kuru saturu bieži nosaka kalendāra adresāts. Piemēram, strādnieku kalendāros ievērojama vieta ir tulkotajai marksistiskajai literatūrai, vispārīgajos kalendāros — proporcionāli daudz ziņu un praktisku padomu saimniecībā, medicīnā u. tml.

Publikācijās uzsvērts, ka kalendāru nozīme un izplatība sabiedrībā nosaka izdevēju pienākumu rūpēties par šo izdevumu saturu, par "krietnu" kalendāru veidošanu (Jānis Misiņš, 1915).

Apkopojot iepriekš teikto, jāsecina, ka britu kalendāriem ir pievērsta pētnieku uzmanība gan no bibliografēšanas, gan no literatūras vēstures viedokļa. Monogrāfijas, kā arī faksimili ar komentāriem rada pilnīgu priekšstatu gan par senākā laika britu kalendāru vizuālo noformējumu, saturu, sastādītājiem, iespiedējiem, izplatītājiem, gan arī par to pašreizējo atrašanās vietu. Šis ziņas ir izmantojamas valodas, ekonomikas, zinātnes, kultūras un citu sabiedrības dzīves jomu vēstures pētījumiem.

Šāda, mūsuprāt, varētu būt attieksme arī pret kalendāriem latviešu valodā. Turpinot darbu, tiks veikta secīga 18.—20. gs. latviešu kalendāru satura daudzveidības un vērtības analīze atbilstošajā kultūras situācijā.

Mēs aicinām bibliografēšanas darbā iesaistīties arī kolekcionārus, jo jau tagad pakāpeniski veidojas to latviešu grāmatkalendāru saraksts, kuri nav atrasti nevienā no lielākajām Latvijas bibliotēkām, bet kuri, iespējams, atrodas kādā privātkolekcijā.

Noslēgumā kāda Teodora Zeiferta atziņa:

«Pie latviešiem kalendārs spēlē tādu lomu, kā retā kādā citā tautā. Viņu sevišķie apstākļi, viņu dzīves šaurība, atkarība, daudzkārtējie spaidi to ir darījuši, ka viņu vidū tam bija jāietilpst kalendārniecībā, kas citur parādījās grāmatās, avīžniecībā, statistiskos, publicistiskos un citos izdevumos. Tāpēc šī kalendāru dažādība un bagātība ...»

Novērtēsim šo bagātību!

Izmantotā literatūra:

1. Aizkrācnieks. [Jānis Misiņš.] No viņu augļiem būs jums viņus pazīt: Kāds vārds par mūsu kalendāriem // Dzimtenes Vēstnesis. — 1915. — 17. dec. — Nr. 331. — 1.—2. lpp.

2. Apīnis Aleksejs . Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gadsimta vidum. — Rīga: Liesma, 1991. — 223 lpp.

3. Bennett H. S . English books & readers: 1558 to 1603: Being a study in the history of the book trade in the Reign of Elizabeth I. — Cambridge: University Press, 1965. — Pp. 204—205; Feltoe Charles Lett . Three Canterbury kalendars: Described and annotated. — London: Harrison & Sons, Ltd., 1922. — 56 p.; English Benedictine kalendars after A. D. 1100: In 2 vol. / ed. by Francis Wormald. — London, 1939—1946.

4. Bosanquet Eustace F . English printed almanacks and prognostications: A bibliographical history to the year 1600. — London: Chiswick Press, 1917. — XI, 204 p., 5 l. facsimiles.

5. Bosanquet Eustace F . Notes on further addenda to English printed almanacks and prognostications to 1600 // The Library: A Quarter Review of Bibliography. — 1938. — Vol. XVIII. — Pp. 39—66. — (Transactions of the Bibliographical Society; Second Series).

6. Dobelnieks . [Ādolfs Alunāns.] Graudi un ziedi: Kāds vārds par mūsu kalendāriem // Balss. — 1884. — 12. dec. — Nr. 50. — 1.—4. lpp.

7. Egle Kārlis . Īsa latviešu bibliogrāfijas vēsture: (Līdz 1917. gadam) / LPSR ZA Valodas un literatūras inst. — Rīga: LPSR ZA izdevniecība, 1957. — 84 lpp.

8. Feather John . The provincial book trade in Eighteenth—Century England. — Cambridge; London; New York etc.: Cambridge University Press, 1985. — XVI, 176 p.

9. Latviešu literatūras vēsture: 3 sēj. / Latvijas ZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts; redkol. V. Hausmanis u. c. — Rīga: Zvaigzne ABC, 1998— . — 1. sēj.: No rakstītā vārda sākumiem līdz 1918. gadam. — 1998. — 416 lpp.: il.

10. M. V . [M. Vītiņš] No latviešu veciem kalenderiem // Latviešu Avīzes. — 1852. — 31. janv. — Nr. 5. — 3. lpp.; E. F. S . [E. F. Šēnbergs] Kāds vārds par kalenderēm // Latviešu Avīzes. — 1863. — 29. aug. — Nr. 35. — 7. lpp.

11. Misiņš J ānis. Vecākais kalendārs latviešu valodā // Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. — 1923. — Nr. 10. — 1149.—1150. lpp.

12. Nineteenth century short title catalogue: Series I, Phase I, 1801—1815 ... . — Vol. 5: Special sections, Indexes & First supplement. — [London]: Avero Publications Ltd., 1985. — XX, 606 p. — Ephemerides: pp. 187—197.

13. A short—title catalogue of books printed in England, Scotland & Ireland and of English books Printed Abroad: 1475—1640. — 2nd ed. — Vol. 1: A—H. — London: The Bibliographical Society, 1986. — Almanacs, prognostications and kalendars: pp. 15—30.

14. Šaurums G . Kalendāru bibliogrāfija, 2 d: 1. d.: 1750—1916, 2. d.: 1917—1919. — 464 lpp. — Inv. nr. 3428.

15. Teodors . [Teodors Zeiferts.] Atskats uz latviešu kalendārniecību: (Simtspiecdesmit gadu piemiņai) // Druva. — 1913. — Nr. 10. — 1137.—1148. lpp.

16. Zēvers J . Vecākais kalendārs latviešu valodā // Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. — 1922. — Nr. 9. — 897.—901. lpp.

Referāts Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta konferencē Rīgā 2000.gada 13.aprīlī