Lībiešu zīmē

Saulvedis Cimermanis,

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas Zinātņu akadēmijas un Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Lībiešu krasts" sadarbības gaitā tapis jauniznākušais žurnāla "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis" A daļas 1998.gada 3.numurs.

Šī žurnāla laidiena pamatu veido 1997.gada 6.jūnija LZA izbraukuma sēdes materiāli, kas veltīti lībiešu dzejniekam, kultūras darbiniekam un tulkotājam Jānim Princim vecākajam viņa 200 gadu jubilejā. Sēdes materiāli papildināti arī ar citiem dotumiem. Apmēram 16 autorloksnes plašais, samērā bagāti ilustrētais zinātnieku devums iekļaujas šādās jautājumu grupās: 1) lībiešu kultūras un vēstures izpētei noderīgi pirmavoti; 2) lībiešu cilme un senvēsture; 3) lībiešu saplūšana ar latviešiem kā plašs etnisks process; 4) lībiešu kultūras un valodas pētīšana, pārmantošana un saglabāšana. Žurnāla pamatdaļā ietilpstošie raksti kopumā virza uz priekšu LZA "Letonikas" programmas apakšprogrammas "Baltu un Baltijas somu etniskā vēsture un kultūras vēsture" pētīšanu. Tie dod zināmu pamatu arī topošās starptautiskās zinātniskās programmas "Baltonika" risināšanai, kuras viena apakšprogramma ir "Baltu un Baltijas somu etniskā vēsture un kultūras vēsture". Bet žurnāla otrā daļa jau informē par dažādām Latvijas zinātnes dzīves norisēm.

Tā LZA īstenais loceklis Andris Caune apkopo Rīgā iegūtos arheoloģiskos dotumus, papildina tos ar hroniku un sendokumentu ziņām un uz šīs iespējami vispusīgās avotu bāzes stāsta par Rīgas pašreizējās vietas un tās apkārtnes seniedzīvotājiem — lībiešiem. Rakstā izstrādātas sekošas galvenās jautājumu grupas: 1) Daugavas lībiešu apdzīvotie apvidi un apdzīvotības centri; 2) senākās hroniku ziņas par Rīgas lībiešiem, par lībiešu lomu Rīgas pilsētas tapšanā un hipotēzes par pirmsvācu Rīgas vietu plašas apkārtnes saimnieciskajā dzīvē; 3) 13.—14.gadsimta dokumentu ziņas par lībiešiem Rīgā un par viņu saimnieciskajām aktivitātēm; 4) arheoloģisko izrakumu vietas Rīgā, pirmsvācu laika lībiešu ciemu, kapulauku un svētnīcu iespējamās atrašanās vietas; 5) arheoloģiskie atradumi, it īpaši rotas un apbedīšanas ieražas kā etnosu noteikšanas un etniskās vēstures izzināšanas avots; 6) pirmsvācu Rīgas iedzīvotāju etniskais sastāvs, kurā droši nosakāma Daugavas lībiešu un Ziemeļkurzemes iedzīvotāju — pārkuršoto lībiešu — klātbūtne; 7) Rīgas lībiešiem piederējušās zemes Rīgas apkārtnē varētu būt tās, uz kurām vācu valdīšanas laikā izveidoja pilsētai piederošo lauku novadu; 8) sēļi kā varbūtēji Rīgas apkārtnes iedzīvotāji; 9) Daugavas un Rīgas lībiešu izzušanas cēloņi (kristīšana, piespiedu līdzdalība vācu karagājienos, kaimiņu etnosu atriebības uzbrukumi vāciešu atbalstītājiem, Livonijas ordeņa, Rīgas virsbīskapa, Rīgas pilsētas feodālās cīņas, 16.—17.gadsimta postošie feodālie kari un tiem sekojušās epidēmijas, latviešu ienācēju iesakņošanās lībiešu novados; 10) hipotēze, ka Rīgas apkārtnē lībiešu valoda izzudusi jau 16.gadsimtā un viņi saplūduši ar latviešiem, atmiņas par lībiešiem saglabājušie vietvārdi; 11) lībiešu māju jeb īpašumu zīmes, kuras iegrieza bišu kokos un zvejas piederumos.

Nozīmīgs ir autora secinājums: "Tādēļ diezgan droši var uzskatīt, ka pirmsvācu Rīga nav bijusi viens ciems, bet to veidojušas netālu viena no otras novietotas nelielas apmetnes: viena Rīgas upītes grīvas, senās ostas krastā, otra apmēram 300 m garā, šaurā josla gar Daugavas piekrasti." Raksts ir nopietns ieguldījums lībiešu un latviešu saplūšanas mehānisma un teritoriju izzināšanā.

ASV dzīvojošais latviešu cilmes profesors Indriķis Šterns pamatojas uz Indriķa hronikā atrodamajiem izteicieniem par Turaidas lībiešu vadoni Kaupo un izsaka vairākus pieņēmumus par viņa personību, rīcības principiem, dzīves vietu un citu: 1) vispirms Kaupo bija lībiešu pagāns un tikai tad katoļticīgs kristietis; 2) visam pāri Kaupo bija savu dēlu mīlošs tēvs, kas dēla mīlestības un viņa paturēšanas dēļ savā tuvumā atsacījās no savu tautasbrāļu sabiedrības, dzīvoja šķirts no savas sievas, pazaudēja savu pili un valsti un kļuva pirmais Senlatvijas trimdinieks; 3) ar trimdinieku vāci nebija spiesti nevienu līgumu slēgt, tāpēc viņš arī nevienā dokumentā nav minēts. Latvijas lasītājam var likties dīvaini profesora lietotie vārdi Kaups, lībji, Lībjzeme u.c., kurus viņš lūdza tekstā noteikti saglabāt.

LZA goda loceklis Jānis Graudonis zinātniski visai būtiskajā apcerējumā "Lībieši Latvijā" uzsver viņu kritisko etnisko situāciju mūsdienās un tādu pētījumu nepieciešamību, kuri celtu lībiešu etnisko pašapziņu, sekmētu etnosa izzušanas apturēšanu, viņu kultūras un valodas saglabāšanu. Nolūkā bagātināt cilvēku zināšanas par mazo etnosu J.Graudonis ataino lībiešu vēstures senāko posmu, aplūkojot vairākas jautājumu grupas: 1) vecākās rakstītās ziņas par lībiešiem kopš 11.gadsimta un viņu apdzīvotā Latvijas daļa 13.gadsimta sākumā; 2) etniskās vēstures problēmu risināšanas sākums Latvijā 19.gadsimta pirmajos gadu desmitos un arheoloģiskie izrakumi lībiešu dzīves vietās, sākotnējās domas par lībiešu cilmi; 3) pirmo cilvēku eiropeīdu ienākšana Latvijā 10.—9.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras no dienvidiem un dienvidrietumiem; 4) pirmo cilvēku — mongoloīdu ienākšana Latvijā no ziemeļiem un ziemeļaustrumiem 3.gadu tūkstoša vidū pirms mūsu ēras; 5) ķemmes–bedrīšu keramikas kultūras nesēji — vēlāko Baltijas somu cilšu senči — Latvijā jeb "lībiešu tālo senču pirmās saknes Baltijas reģionā konstatējamas 3.g.t. pr.Kr.otrā pusē vai pat vidū"; 6) auklas keramikas un kaujas cirvju kultūras nesēju ienākšana Baltijā no austrumiem un dienvidiem 3.—2.g.t. mijā pirms mūsu ēras, ražotājsaimniecības attīstība un baltu etnisko elementu veidošanās Igaunijā, Latvijā, Somijā un pat Zviedrijā; 7) Baltijas somu atdalīšanās no lielā somugru etniskā masīva un viņu kultūras savdabības pirms mūsu ēras gadsimtos; 8) Baltijas somu un baltu saskares zona Latvijā 1.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras pa aptuvenu līniju Venta—Abava—Gaujas lejtece–Vidzemes Centrālās augstienes dienviddaļa–Lubāna ezers; 9) vienotas kultūras pastāvēšanā visā Baltijas somu teritorijā Igaunijā, Latvijā un pat Somijā līdz mūsu ēras 4.gadsimtam, kas neiezīmē vēlāko lībiešu zemju īpašu izdalīšanos; 10) no pārējiem Baltijas somiem atšķirīgas etniskas grupas — lībiešu — izveidošanās Latvijā mūsu ēras 9.—10.gadsimtā un viņu kultūras savdabības; 11) lībiešu saplūšana ar baltiem, procesa savdabības Kurzemē un Vidzemē 10.–14.gadsimtā; 12) lībiešu kontakti ar igauņiem, skandināviem un slāviem; 13) Daugavas un Gaujas lībiešu cilmes saikne ar Kurzemes lībiešiem.

LZA īstenais loceklis Saulvedis Cimermanis publicē ievirzes apcerējumu jautājumam par lībiešu saplūšanu ar latviešiem. Tajā mēģināts atainot šā sāpīgā un visnotaļ nelabvēlīgā procesa mehānisma atsevišķas daļas, pamatuzmanību veltot 18.—20.gadsimta norisēm un rosinot pētnieku pārrunas, kurās dziļāk atklātos saplūšanas daudzšķautņainais saturs. Kā nozīmīgākie apstākļi, kas sekmēja lībiešu izzušanu laikā kopš 10.—13.gadsimta līdz 20.gadsimtam, aplūkoti: 1) lībiešu etnosa mazskaitlīgums salīdzinājumā ar baltu, kopš 16.gadsimta latviešu, etnosu; 2) novadu iedzīvotāju jauktais etniskais sastāvs, kurā arvien lielāku īpatsvaru guva balti (latvieši), bet lībiešu īpatsvars pakāpeniski samazinājās; 3) vācu krustnešu iebrukums Latvijā, lībiešu nevienprātība, vardarbīga pakļaušana vāciem un iesaistīšana to karapulkos, feodālajos karos un tiem sekojušajās epidēmijās ciestie cilvēku zaudējumi; 4) administratīvie, sociālekonomiskie un vēsturiskie apstākļi kā saplūšanas procesa veicinātāji; 5) latviešu un latviešu valodas noteicošā loma administratīvajā, saimnieciskajā un kultūras dzīvē; 6) lībiešu nepietiekamās rūpes, arī nespēja rūpēties par savas etniskās pašapziņas un valodas saglabāšanu un pārmantošanu jaunajās paaudzēs; 7) lībiešu valodai ilgstoši nelabvēlīgi apstākļi; 8) arvien pieaugošā jauktu ģimeņu veidošanās ar tai sekojušo pārtautošanos etniskā vairākuma (latviešu) virzienā; 9) padomju varas sekmētā lībiešu pārtautošanās.

Rakstā aplūkotas arī dažas citas datu kopas, kas cieši saistītas ar lībiešu un latviešu saplūšanu: 1) 18.–19.gadsimta laikabiedru ziņas par lībiešiem, viņu etnisko apziņu, kultūru un valodu; 2) lībiešu dzīves apstākļi kā saplūšanas sekmētāji; 3) lībiešu skaits dažādos 19.—20.gadsimta posmos; 4) lībiešu atmodas kustības un to rezultāti; 5) "Lībiešu krasta" nodibināšana un rīcība etnosa izzušanas procesa apstādināšanā.

Vēstures doktore Irisa Priedīte uz jaunapstrādātu datu pamata atkārtoti noraida Mazirbes mērakmenī iekaltā teksta ticamību par to, ka pēc 1710.–1711.gada mēra epidēmijas jūrmalas posmā no Jaunciema līdz Žocenei dzīvi palikuši tikai 10 cilvēki. Neraugoties uz to, ka akmenī iekaltā apgalvojuma ticamību jau 1847.gadā apšaubīja pazīstamais senatnes un baznīcu dzīves pētnieks T.Kalmeijers, pēc 1846.gada ekspedīcijas arī Pēterburgas akadēmiķis A.J.Šēgrēns, leģenda kā viennozīmīga patiesība joprojām dzīvo dažādu publicistu — pirmavotus neapstrādājušu cilvēku rakstījumos, Latvijas preses slejās un tūristu ceļvežos. Šo leģendu noraida gan 1712.—1720.gada ieraksti Popes–Rindas draudzes baznīcas grāmatā, gan Irbes–Ģipkas draudzes mācītāja Matiasa Petrsona pārskats par Dundagas jūrmalas iedzīvotājiem laikā no 1711.līdz 1717.gadam. Minētajos gados Popes jūrmalā ik gadus dzimuši ap 20 bērnu, Dundagas jūrmalā no 12 līdz 42 (1711.gadā, t.i., pirmajā pēcmēra gadā 31, 1713.gadā — 42) bērniem. Pie tam dzimušo skaits atsevišķos gados pārsniedz mirušo daudzumu 2,5 līdz 6 reizes. Pie tādām demogrāfiskajām iezīmēm mērakmens ieraksts var būt tikai leģenda, kuras cilmi pagaidām nevaram izskaidrot. Ticēšanu mērakmens ierakstam nepieļauj arī Daundagas muižas dokumenti, kas apliecina piekrastes saimniecisko rosību 18.gadsimta pirmajos divos gadu desmitos. Svarīgs ir I.Priedītes secinājums: "... jūras piekrastē mēra upuru skaits bija salīdzinoši neliels. Tas arī saprotams, jo sērgas ceļi vispirms saistījās ar satiksmes ceļiem — ar vietām, kur norisinājās svarīgākā kustība. Kurzemes lībiešu ciemi bija tālu no satiksmes maģistrālēm, tie no pārējās Kurzemes bija izolēti ar purvu un mežu joslu. Nesalīdzināmi smagāk cieta viņu tautas brāļi Vidzemē, jo caur Vidzemes jūrmalu gāja vairāki satiksmes ceļi."

No avotzinību un no lībiešu kultūras pētīšanas viedokļa visai nozīmīgs ir Irisas Priedītes raksts "Kurzemes lībieši fotogrāfijās: 1943.—1944.gada rudens." Viņa apraksta līdz šim nezināmus lībiešu fotouzņēmumus, kuri 1943.—1944.gada vasarā tapuši piekrastes posmā no Lūžņas līdz Rojai. Darbu veikuši vācu vēsturnieks H.R.Maiers un fotogrāfs B.Prenclaus. Pētnieki fotografējuši visu paaudžu lībiešus, jūrmalas dabas ainavas, ciemu un sētu kopskatus, atsevišķas celtnes un to grupas, ceļus, žogus, dažādus darbarīkus, mājas iedzīves priekšmetus, darba un godu tērpus un citu. Baltijas vācu presē publicēti daži viņu raksti un nedaudzi attēli. Sākotnējie materiāli glabājas Prūsijas kultūras arhīvā Berlīnē. Autore stāsta, cik un ko pētnieki fotografējuši un pieminējuši katrā ciemā: attēlu anotācijas ir visai skopas un nepilnīgas. Fotogrāfiju būtiskākā nozīme ir tā, ka tajās redzamas sen mirušu lībiešu antropoloģiskās iezīmes un jau pirms vairākiem gadu desmitiem izzuduši piekrastes ciemu materiālās kultūras objekti, kas citādi nav fiksēti un par kuriem mūsdienās nevar izsmeļoši pastāstīt pat vecākie jūrmalas apdzīvotāji. Izsmeļošākas ziņas par visai vērtīgo fotomateriālu kolekciju varēs sniegt pēc iepazīšanās ar to jau minētajā Prūsijas kultūras arhīvā.

LZA goda locekļa Tenu Karmas zinātniski praktiskajā rakstā pirmo reizi izklāstīti lībiešu rakstu valodas normēšanas pamati, kuru principus 1995.gada martā Mazirbē izstrādāja "Lībiešu krasta" organizētā starptautiskā semināra dalībnieki. Autors stāsta par lībiešu valodas izloksnēm un bijušām neskaidrībām atsevišķu burtu rakstībā, par četrām rakstībām, kādas zināmas lībiešu rakstu valodā (F.J.Vīdemaņa uz vecās latviešu rakstības pamata veidotā rakstība; M.Lepstes, L.Rudzīša un P.Nurmekunda 30.gados radītā rakstība; L.Ketunena un O.Loritsa 20.gados radītā rakstība), un ierosina izturētu atsevišķu burtu un skaņu rakstību, patskaņu garuma apzīmēšanu, citvalodu personvārdu rakstību u.c. Apcerējumam pievienota lībiešu burtu secība (alfabēts) un nosaukumi.

Tenu Karmas rakstā "Jānis Princis, seniors (1796—1868), un viņa literārais devums" lasām par pagaidām zināmā pirmā lībiešu cilmes dzejnieka, tulkotāja, lībiešu valodas mācītāja (skolotāja) un tā laika sabiedriskā darbinieka dzīves gājumu un radošās darbības devumu. Dzimis Miķeļtorņa zvejnieka ģimenē viņš nesaņēma skolas izglītību, jo skolas jūrmalā nebija. Tomēr pats iemācījās lasīt un rakstīt un kļuva par ciema baznīcas ķesteri, kura pienākumus pildīja 18 gadus. Pēc pārcelšanās uz Ventspili 1844.gadā Princis sāka rakstīt dzeju latviešu valodā. Iespējams, ka ķestera vajadzībām viņš to darīja jau agrāk, dzīvodams ciemā. Ierosmi dzejošanai Princis guvis 1842.gada vasarā vētras laikā, kad laimīgā kārtā izglābies no bojā ejas jūrā un devis solījumu rakstīt slavas dziesmu Dievam. Par dzejnieku kļuva arī viņa vecākais dēls Jānis. Ar Prinču darbību latviešu literatūrā ienāca jūras tematika. Vecais Princis 1850.gados publicējās arī "Latviešu Avīzēs." 1863.gadā Londonā iznāca Jāņa Prinča un viņa dēlu tulkotais Mateja evanģēlijs. Jānis Princis jau pirms akadēmiķa Šēgrēna 1846.gada ekspedīcijas bija domājis par lībiešu valodas saglabāšanu nākamajām paaudzēm un nodevis Rindas mācītājam V.Hilneram glabāšanā vairākus tekstus lībiešu valodā. Viņš ir pirmais zināmais lībietis, kurš izmantojis rakstītprasmi savas valodas pierakstīšanai, pratis atcerēties tautā aizmirstus lībiešu vārdus un darināt jaunus agrāk nebijušu parādību apzīmēšanai.

Vēstures doktore Ieva Neilande ir Prinču dzimtas piektās jeb mūsdienu paaudzes pārstāve. Viņa stāsta par Jāni Princi vecāko un par viņa vecākā dēla Jāņa dzimtu, kas turpina seniora sākto lībiešu kultūras un sabiedrisko darbu. Rakstā uzsvērta nepieciešamība pētīt atsevišķu dzimtu vēsturi, kā avotu izmantojot ļaužu atmiņas un visus saglabājušos vēstures dokumentus. Sevišķi svarīgi tas ir lībiešiem, kuru skaits strauji sarūk un vajag pārmantot lībisko garīgumu, mērķtiecību, pašapziņu un sīkstumu. Prinču dzimtas raksturīgās iezīmes no paaudzes paaudzē bijušas augsta lībiskā pašapziņa, tradicionālās nodarbošanās nozares — jūrniecība un zveja, rosīga garīgā un sabiedriskā dzīve. Stāstījumā gūstam dziļākiem pētījumiem vajadzīgo sākotnējo informāciju par Jāņa Prinča dzimtas zarošanos un par tās mūsdienu paaudžu radošajiem darbiniekiem. Autores pamatuzmanība veltīta Jāņa Prinča juniora (1821–1904) dzimtas zarojumiem un tajos dzimušiem rosīgiem ļaudīm. Ievas Neilandes stāstījumā atrodam plašu vielu par Jāņa Prinča dzimtas ceturtās paaudzes pārstāves, lībiešu trešās atmodas iedvesmotājas un virzītājas, LU docentes Emmas Ērenštreites (1912—1987) dzīvi, radošo darbību un cīņu par lībiešu saglabāšanos: viņa skaidroja lībiešu etnisko situāciju, rosināja izveidot lībiešu ansambli "Līvlist", ilgus gadus strādāja kā ansambļa vecākā, cīnījās par tautības "lībietis" ierakstīšanu pasēs, lūdza saglabāt darba vietas lībiešu ciemos. Emma Ērenštreite uzrakstīja un 1978.gada augustā iesniedza vēstuli LKP Centrālajai komitejai un valsts pārvaldes iestādēm, kurā lūdza pārtraukt lībiešu asimilēšanās sekmēšanu, palīdzēt saglabāt lībiešu valodu, atļaut rakstīt pasēs etnonīmu "lībietis". Kopā ar autori vēstuli parakstīja vēl 26 cilvēki. I.Neilande pirmo reizi nosauc ievērojamu daļu no tiem. Raksta izskaņā atrodam ziņas par lībiešu līdzdalību 80.—90.gadu atmodas kustības norisēs un par to, kas tika panākts viņu etniskā stāvokļa uzlabošanai: 1) lībiešu atzīšana par Latvijas otru pamattautību, 2) valsts atbildības uzņemšanās par lībiešiem, 3) informācijas sniegšana par lībiešiem, 4) lībiešu tautības ieraksta atļaušana pasēs. Izdevās panākt lībiešu etniskās pašapziņas celšanos. 1991.gadā nodibināja valsts īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju "Lībiešu krasts", kam sekoja daudzveidīgas izpētes un kultūras darba norises. Noslēgumā uzzinām par Prinču dzimtas jaunākās — sestās paaudzes — perspektīvo pārstāvju Ullas un Valta Ernštreitu veikumu.

Minhenes universitātes Somugristikas institūta privātdocenta Eberharda Vinklera apcerējumā "Par lībiešu valodas pētīšanas sākumiem" uzsvērta latviešu un Baltijas somu saskaru daudzpusība un dažādā kvalitāte. Ja latviešu un lībiešu sakari bijuši stipri saausti, tad igauņu un latviešu saiknes aprobežojušās galvenokārt ar robežnovadiem. Kaut par šiem sakariem daudz rakstīts, tomēr vēl palicis pietiekami neizzinātā. Kā viena no neizpētītām jomām minēta lībiešu valodas izzināšanas senākā gaita, kurai veltīts šis raksts. Īsām ziņām par lībiešu valodas izzināšanas vēsturi seko norādes par vissenākajiem lībiešu valodas dotumiem Indriķa hronikā un viduslaiku dokumentos, 18.—19.gadsimta vākumos. Kā neskaidrība norādīts Kurzemes lībiešu valodas dialektu izveidošanās laiks. Autors rūpīgi salīdzina 18.–19.gadsimta valodas paraugu pierakstītāju (Adelunga, Bakmeistera, Jannaua, Kruzes, Šlecera u.c.) devumu, izceļ tā labās īpašības, kļūdas, nepilnības, secību. Īpaši nozīmīgas ir E.Vinklera atziņas par aplūkoto lībiešu valodas pierakstu precizitāti, ticamību, valodas dotumu pierakstīšanas mtodēm, jau pierakstītāju valodas zināšanām un salīdzināšanas iespējām. Par pilnvērtīgāko atzīts akadēmiķa A.J.Šēgrēna vākums. Apcerējumu pavada LZA īstenā locekļa Saulveža Cimermaņa stāstījums par E.Vinklera dzīvi un radošo darbību.

Pieredzējušais muzikologs Dzintars Kļaviņš jau vairākus gadu desmitus pēta lībiešu folkloru un kopš 1972.gada sadarbojas ar viņu ansambļiem "Kāndla" un "Līvlist", kas darbojas Ventspilī un Rīgā. Programmatiskajā un visai rosinošajā rakstā "Par lībiešu muzikālā mantojuma izpēti: autors izsaka vairākas būtiskas atziņas: 1) pašreizējā gultnē esošā folkloras kustība jau ir izdzīvojusi savu laiku un palikusi bez nākotnes dzīvības spēka; 2) ir pienācis laiks Latviju skatīt kā atsevišķu kultūrvēsturisku reģionu integrējumu, nevis kā vienotu veselu, kā to uzsver folkloras kustība: 3) Ziemeļkurzeme ir atsevišķs kultūras reģions ar savām tradīcijām, kas nav identiskas citu reģionu tradīcijām; 4) ir pienācis brīdis paplašināt kultūrvēsturiski reģionālo tradīciju izpēti un izveidot Ventspilī kā Ziemeļkurzemes galvenajā pilsētā īpašu etnoloģiskas pētniecības centru, kurā risinātu arī etnomuzikoloģijas jautājumus; 5) pēc jau zināmas metodikas vajag rekonstruēt to, kas bija 17.gadsimtā un pat agrāk. Uzsvēris, ka savāktajā lībiešu mūzikas folkloras materiālā ir maz savdabību, viņš pamato tāda stāvokļa rašanās cēloņus (vairums dziesmu teicēju dzimušas 19.gadsimta otrajā pusē, kad viss oficiālais muzikālais repertuārs Baltijā sekmēja relatīvi viendabīga romantiskā melodiskā stila iesakņošanos; straujais kuģniecības uzplaukums 19.gadsimta otrajā pusē, 20.gadsimta sākumā; baptistu draudžu muzikālais repertuārs; latviešu muzikālās kultūras savdabības profesionāli sāka pētīt tikai 19.gadsimta pēdējā desmitgadē). Ziemeļkurzemes etnomuzikoloģiskās izpētes programmas īstenošanā ievērojami pieci aspekti: 1) reģionālais — pētāma visa Ziemeļkurzeme līdz aptuvenai līnijai Jūrkalne — Alsunga — Kuldīga — Sabile — Kandava — Engure un visas Baltijas jūras reģiona zemes; 2) ergoloģiskais — pētāmas pamatiedzīvotāju nodarbošanās nozares, kas sekmēja citāda dzīves stila, citādas attieksmes pret tradīciju un jaunievedumu mijiedarbību izveidošanos piekrastē; 3) etnoģenētiskais un valodnieciskais — nodrošina rūpīgu salīdzinošu pētījumu īstenošanu, apdomīgi izmantojot arī salīdzinošās valodniecības dotumus; 4) žanriskais — mūzikas folklora pētāma vienoti ar citiem žanriem un saiknē ar visu cilvēka darbību; 5) vēsturiskais — skaidrojama ne vien tā mūzikas folkora, kas zināma no rakstītajiem avotiem, bet arī tā, kas attiecas uz daudz agrākiem laikposmiem, un par kuru antropoloģijas un arheoloģijas dotumos atrodamas kaut vai pieņēmuma līmeņa liecības. Tāda padziļināta pētniecības programma vajadzīga, lai varētu paredzēt nākotnes norises, lai Ziemeļkurzemes lībiskā dialekta novads 21.gadsimtā varētu parādīt savu vienreizīgumu un neatkārtojamību.

LZP doktorante Renāte Blumberga apstrādājusi plašākai sabiedrībai līdz šim maz pazīstamu lībiešu stāstījumu daļu, kas pierakstīta Latvijas Kultūras fonda "Cilvēkarhīva" un LU Filozofijas un socioloģijas institūta Nacionālās mutvārdu vēstures projekta ietvaros. Stāstījumi aptver dažādas 20.gadsimta lībiešu dzīves jomas. No pierakstīto stāstījumu plašā loka izvēlēti tikai tie fragmenti, kuros dzirdamas teicēju domas par savu tautu, it īpaši par lībiešu etnisko pašapziņu, valodu un tās likteņiem, par latviešu un lībiešu saskarēm. Ievērību pelna viņas stāstījums par to, kā senā etnonīma "lībietis" vietā vēsturisku apstākļu ietekmē ar laiku stājās sociālais apzīmējums "zvejnieks, jūrmalnieks", bet pēdējos gados ar publicistu aktīvu līdzdalību iesakņojas poētiskais "līvs". Nozīmīgu vietu lībiešu stāstījumos ieņem 20.—30.gadu Latvijas valsts vienaldzīgā attieksme pret lībiešiem un apstākļi, kas sekmēja viņu saplūšanu ar latviešiem un valodas aizmiršanu. Vecākās paaudzes lībieši labi atceras, kā radu tautas — igauņi un somi — palīdzējuši jauniešiem tikt pie izglītības Igaunijas un Somijas augstskolās, kas citādi būtu nācies visai grūti. Svarīgs ir rakstā publicētais patiesais lībiešu skaits 1935.gadā — 1205 cilvēki, no kuriem 820 vēl pratuši lībiešu valodu. Tas ir par 261 cilvēku vairāk nekā lasāms 1935.gada tautskaites publicētajos dotumos. Jaunos datus ieguvis tā laika Helsinku universitātes students Košraga lībietis Edgars Vālgamā (kopš universitātes absolvēšanas dzīvo Somijā), kurš izstaigāja visus 12 toreizējos lībiešu ciemus, uzskaitīja lībiešus un viņu valodas zinātājus. Rūpju pilnu attieksmi pret dzimto valodu pauž to cilvēku stāstījumi, kuri 90.gados sākuši mācīties lībiešu valodu. Mīlestības pilnu attieksmi pret jūrmalu pauž tie, kuri jau daudzus gadus dzīvo ārpus piekrastes. Gan latviešiem, gan lībiešiem visai būtisku atziņu sniedz jaunās pētnieces raksta noslēgums: "Visi /.../ pieraksti viennozīmīgi apstiprina patiesību, ka valoda, etniskā pašapziņa un dzimtenes mīlestība ir pašas būtiskākās etnosa pazīmes un pastāvēšanas priekšnoteikumi. To vājināšanās un izzušana tuvina etnosa nenovēršamu bojāeju."

Filoloģijas doktore Zigrīda Frīde attēlo 18.gadsimta otrās puses literāros procesus Latvijā, it īpaši Kurzemē, uz kuru pamata veidojās 19.gadsimta pirmās puses literatūra un uz tās pamata savukārt vēlākā vienotā latviešu literatūra. Autore stāsta par vācu mācītāju devumu, par viņu organizētajiem periodiskajiem izdevumiem, kuros publicējās tā laika autori, un par viņu pirmajām grāmatām. Tiek salīdzināts Neredzīgā Indriķa un Jāņa Prinča vecākā devums. Viņa parāda arī vācu autoru atšķirīgo attieksmi pret latviešu kultūru, kura izpaudās gan atbalstīšanā, gan noliegšanā.

"Lībiešu krasta" direktors Edgars Sīlis stāsta par izdevējdarbībā paveikto un iecerēto. Izaugsmes gaitu raksturo pirmo rotaprinta tehnikā kopš 1990.gada izdoto pirmo lībiešu kalendāru esamība. Tiem sekoja 1940.gadā slēgtā mēnešraksta "Līvli" atjaunošana 1992.gadā un pirmie pieticīgie tipogrāfijā iespiestie kalendāri, gadagrāmatas un citi izdevumi. Kopš 1994.gada izdod ar ziņām bagātas, labi noformētas gadagrāmatas un citus zinātniskus un zinātniski populārus izdevumus. Kā pēdējā minama ilgus gadus lolotā 1998.gada jūlijā skaisti izdotā lībiešu dzejas izlase. Grāmatas noformē lībiešu cilmes māksliniece Baiba Damberga. Visi "Lībiešu krasta" izdevumi sniedz plašu, jaunu zinātnisku un populārzinātnisku informāciju par lībiešu vēsturi, valodu, kultūru, ziņas par lībiešu darbu, dzīvi un aktivitātēm mūsdienās. Nākotnē iecerēta ""Lībiešu krasta" vietvārdu vārdnīca", grāmata par lībiešu etnisko vēsturi un kultūras vēsturi, biogrāfiskā vārdnīca. Turpinās mēnešraksta "Līvli" un "Lībiešu gadagrāmatu" izdošana un satura bagātināšana.

Žurnāla iedaļā "Akadēmijas locekļa korespondence" ievietota Renātes Blumbergas intervija ar LZA ārzemju locekli, Helsinku universitātes profesoru, valodnieku Sepo Suhonenu, kurš 1998.gada 16.maijā atzīmēja sešdesmit gadu jubileju. Somijā tajā sakarā izdeva jubilāra sabiedriskajai un zinātniskajai darbībai veltītu rakstu krājumu, kurā ievietoti arī latviešu zinātnieku apcerējumi. Profesors ir viens no mūsdienās ievērojamākajiem lībiešu valodas un tai tuvāko radu valodu pētniekiem. Intervijas sākumā stāstīts par pētnieka zinātnisko izaugsmi. Tam seko viela par viņa saiknēm ar lībiešiem un citām Baltijas somu tautām, par to valodu apguvi, atmiņas par Mazirbes Lībiešu tautas nama 60 gadu jubilejas atzīmēšanai rīkotajiem lībiešu svētkiem, par "Lībiešu krasta" Mazirbē 1994.gadā sarīkoto plašo starptautisko zinātnisko konferenci. Interesants ir ižoru, karēļu, lībiešu, vepsu un votu valodu pašreizejā stāvokļa salīdzinājums un domas par to nākotni. Sepo Suhonens labi atceras savus teicējus un ir iecerējis uzrakstīt grāmatu par lībiešiem un viņu tradīcijām.

LZA īstenie locekļi Jānis Stradiņs un Uldis Viesturs iepazīstina ar 1993.gadā Rīgā nodibinātā Eiropas–Latvijas institūta kultūras un zinātnes apmaiņai (EUROLAT) darbības pamatmērķiem un veikumu aizvadītajos piecos gados. Kā pamatmērķus viņi uzskaita 1) veicināt Latvijas kultūras un zinātnes ciešākus sakrus ar Eiropas kultūru un zinātni, aptverot mākslu, medicīnu, lauksaimnicību, meža un veterinārās zinātnes, humanitārās, sociālās un dabas zinātnes, kā arī teoloģiju; 2) izkopt savstarpēju izpratni, atbalstu un attīstību; 3) veidot Latvijas sabiedrībā harmoniskus priekšstatus par pasauli kā vienotu veselumu, kurā nav pretstata starp zināšanām un ticību; 4) veicināt eiropeiskas kultūrvides veidošanu Latvijā un Rīgā. Plaši atreferētas domas, kas izteiktas institūta organizētajā starptautiskajā simpozijā "Nacionālā identitāte un Eiropas vīzija" Rīgā 1998.gada 20.martā. Norises galvenais saturs — pārrunātas mazo tautu problēmas, gatavojoties integrācijai Eiropā.

Žurnālā publicēta bagāta informācija par zinātnes norisēm. Tur ir stāstījums par LZA pilnsapulcē 1997.gada 21.novembrī ievēlēto 8 īsteno locekļu, 18 korespondētājlocekļu, 6 ārzemju locekļu un 4 goda locekļu dzīvi un darbību.

Seko informācija par LZA, Ventspils pilsētas domes un valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Lībiešu krasts" zinātnisko kopsēdi, kas LZA "Letonikas" programmas ietvaros 1997.gada 6.jūnijā bija veltīta lībiešu kultūras darbinieka Jāņa Prinča vecākā 200 gadu jubilejai. Sēde notika Ventspils Kultūras centrā. Tās tēma bija "Lībiešu grāmatniecība un latviešu literatūra 19.gadsimta pirmajā pusē".

Zinātņu akadēmijas 1998.gada 26.jūnija sēdē plaši pārrunāja jautājumu par inovāciju politiku Latvijas zinātnē un tehnoloģijā. Galvenie secinājumi: 1) zinātnes un tehnoloģijas izstrādņu kompleksam atbalstam, tajā skaitā valsts finansējumam, jākļūst par būtisku Latvijas inovatīvās ekonomikas sastāvdaļu; 2) Latvijas zinātņietilpīgu tehnoloģiju piedāvājums un apgūšanas pieredze ir pietiekama, lai attīstītu aktīvu valsts stimulētu inovāciju politiku.

Ir publicēta informācija par LZA Senāta 1998.gada 14.aprīļa un 18.jūnija sēžu lēmumiem.

Filoloģijas doktors Agris Timuška stāsta par zinātniskā semināra "Izloksne: pētniecība un perspektīva" saturu un norisi Šauļos 1998.gada 24.aprīlī. Semināru rīkojis Šauļu universitātes Humanitārās fakultātes Dialektoloģijas centrs sakarā ar lietuviešu dialektoloģes Aldonas Jonaitītes septiņdesmitgadi. Norisei bijušas divas ievirzes: 1) lietuviešu izlokšņu pētīšanas vēsture un mūsdienu problēmas; 2) sociolingvistikas jautājumi.

Agris Timuška publicē arī izsmeļošu pozitīvu atsauksmi par plašo rakstu krājumu "Savai valodai", kas izdots 1997.gadā, lai deviņdesmitgadē atcerētos LZA goda locekļa valodnieka Rūdolfa Grabja radošo devumu.

Etnogrāfe Austra Žeikare izsmeļoši atreferē Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja ikgadējās konferences gaitu 1998.gada 2.februārī. Tajā aplūkoti nozīmīgi muzeju ikdienišķās darbības jautājumi: 1) materiālās kultūras objektu klasificēšana, šoreiz — par vērpjamo ratiņu sprēslīcu, kas paredzēta kodeļas piestiprināšanai; 2) muižas kompleksa izveidošana muzeja brīvdabas ekspozīcijas vajadzībām, šajā gadījumā — par Turaidas muižas klaušinieku mītni kā par muižas apbūves sastāvdaļu; 3) Brīvdabas muzeja darbība pirmajos desmit pēckara gados; 4) kino arhīva sakārtošana un pārveidošana par videoarhīvu, ārzemju pieredze šajā darbā; 5) etnogrāfisko kolekciju katalogu izdošanas turpināšanas lietderība un iespējamā tematika; 6) starptautiskas nozīmes izdevuma — lībiešu materiālās kultūras leksikona sagatavošanas un izdošanas iespējas un problēmas; 7) Ziemeļvidzemes lauku sētas apbūves tradīciju varianti.

LZA prezidenta akadēmiķa Jāņa Stradiņa parakstītajā "Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstījumā Latvijas sabiedrībai, Latvijas valdībai, Eiropas Zinātņu akadēmijām sakarā ar Salaspils pētnieciskā kodolreaktora darbības apstādināšanu" Latvijas zinātnieku saime izsaka pateicību bijušajiem un pašreizējiem kodolreaktora darbiniekiem par viņu pašaizliedzīgo devumu zinātnei un sabiedrībai. Zinātnieki izsaka cerību, ka ar laiku Latvijā atkal atdzims lielā zinātne, kas nesīs Latvijas vārdu pasaulē. Pēc zinātnieku domām, "mūsu intelelektuālais potenciāls un prasmīgās darba rokas ir lielākā Latvijas bagātība — šo atziņu vēlamies vēlreiz atkārtot Latvijas sabiedrībai?".

LZA goda doktors Edgars Ķiploks atceras ASV mirušā teoloģijas profesora Jāņa Rozentāla (1904–1997) personību un veikumu.

Žurnālā ievietoti arī akadēmiķu Valda Jāņa Bērziņa (1943—1998) un Edgara Imanta Siliņa (1927—1998) nekrologi, kuros atainots viņu galvenais devums zinātnei.

Izdevumu noslēdz Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas zinātnes 1998.gada maija un jūnija dzīves hronika. Tajā lasām par Zinātņu akadēmijas sēdēm un konferencēm, par augstāko mācību iestāžu un citu organizāciju rīkotām konferencēm, par Latvijas zinātnieku sakariem ar citzemju kolēģiem, par jauniznākušām grāmatām un citām norisēm.

Jaunais "LZA Vēstu" numurs ir vērtīgu ziņu avots visiem, kas interesējas par Latvijā notikušajiem un notiekošajiem etniskajiem un kultūras procesiem. Tas noderēs gan ikdienas praktiskā darba darītājiem, gan visu līmeņu mācību iestāžu pasniedzējiem, audzēkņiem un studentiem, gan novadpētniekiem un citiem interesentiem. Publicētajā materiālā lasāmi vērā ņemami priekšlikumi Latvijas kultūras, saimnieciskās un sabiedriskās dzīves organizētājiem, nacionālo jautājumu kārtotājiem un citiem praktiķiem.

Rīgā, 1998.gada 3.augustā