Es vienmēr esmu gribējis būt mājās.

Es nevaru citur būt.

Tauta ir manas mājas.

Tās nevar citur būt.

Kad neredzu ceļu uz mājām,

Bet aizaugušu taku uz aku,

Tepat jau vajag būt —

— Mājām.

No grāmatas "Tauta manas mājas "

"Roka roku rokā tur" ir Andreja Eglīša 85 gadu jubilejas krājums, par kuru dzejnieks šopavasar no Stokholmas rakstīja: "Man prieks — grāmata sasniegusi vidusskolu jaunatni. Daudz gaišu ļaužu iesaistījās Draudzīgā aicinājuma dāvināšanas priekā, arī Izglītības ministrija." "Daugavas" apgāds pēc autora norādītajām adresēm grāmatas piegādāja vairākām Rīgas skolām, veda uz Lazdonu, Ķekavu un Ludzu, Grobiņu un Liepāju. Vēlāk dzejnieks stāstīja, ka saņēmis no bērniem un skolotājiem ļoti jaukus zīmējumus, kartītes un vēstules. Bet kāds zēns uzrakstījis pavisam tieši: "Brauciet mājās!" Šie divi tik vienkāršie vārdi dzejnieku bija dziļi skāruši, un viņš toreiz sacīja: "Es izlīdzējos ar joku un zēnam atbildēju, ka dzīvoju piektajā stāvā pie pašas jūras un varu pa logu redzēt, kā otrā krastā puikas starpbrīžos plūcas. Vai tad es viņam varēju izstāstīt, ka jau rīt brauktu mājās, ja mani spēki nebūtu par vājiem. Lai sameklētu dzīvokli, pārvestu iedzīvi — tam vajag labāku veselību."

Tās ir skumjas patiesības, ar kurām saduras daudzi, kas domās un sirdī jau sen ir mājās, bet dzīvē, sadzīvē, bērnos un mazbērnos paliek cieši saistīti ar savām tā sauktajām mītnes zemēm. Un pēkšņi saņēmu 1.augustā izsūtītu brīnumjauku kartīti ar vēl brīnumaināku ziņu: "Esmu ceļa jūtīs. Braucu mājās. Latvija — lai nu kāda tā šodien būtu — ir tikai viena. Ir tikai viena Latvija."

Vai esmu pareizi sapratusi? Vai tas tiešām nozīmē — ne ciemos, bet pavisam! Zvanu uz Stokholmu. Andreja Eglīša balss klausulē skan moži un gaiši:

— Man nekāds lēmums nebija jāpieņem. Es vienmēr esmu gribējis būt mājās. Par to es visu laiku esmu runājis un rakstījis. Tas izteikts visos manos dzejoļos — "Tauta manas mājas". Bet par to, ka es īstenībā jau pēc dažām dienām varēšu atgriezties Latvijā, man jāpateicas daudziem. Ticību tam, ka būs iespējams tikt galā ar visam praktiskām un saimnieciskajām lietām, man palīdzēja uzturēt tādi labi cilvēki kā Misiņa bibliotēkas vadītāja Anna Šmite, akadēmiķis Jānis Stradiņš un visa akadēmiskā saime. Pavisam praktiski par mani rūpējušies Imants Ziedonis, Juris Viņķelis un Guntars Krasts. Es domāju, ka tik augstu un ļoti aizņemtu amatvīru gādība par dzejnieka likteni ir pasaulē reta parādība. Es gribu teikt lielu paldies visiem, kas man palīdzējuši šo dienu piedzīvot. Ilgi es to esmu gaidījis.

Vēl par tēmu — 7.lpp.