Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe prof.Janīna Kursīte:

Naudas mītiskie aspekti

Pastāv tas laukums, uz kura naudai piemīt vienlīdz ekonomiskais, vēsturiskais, tā arī mītiskais aspekts. Respektīvi, pat mūsdienu nauda tās vizuālajā noformējumā vai izlietojuma veidā saglabā mitisko dziļplānu. Te par dažiem mītiskā aspektiem attiecībā uz Latvijas jaunlaiku naudu, iekonturējot to arī plašākā — citu valstu naudas — kontekstā.

Monētas agrāk un tagad

Viens no daudzajiem romiešu panteona augstākās sieviešu dievības Junonas pavārdiem bija "monēta" (burt. "padomdevēja"). Viņas galvenajā svētvietā Romā bijusi naudas kaltuve. Laika gaitā ‘monēta’ kļuva par vispārīgu kaltas naudas apzīmējumu, bet arī par naudas kā tādas apzīmējumu (piemēram, angļiem ‘money’). Metāla nauda tradicionālajā apziņā saistījās ar sievišķo sākotni. Monētas tapa no metāliem, kas paslēpti kalnos, pazemē, respektīvi, Zemes mātē, kur to sargā htoniskie gari un dievības. Naudas kalšana identa ar kosmogonisku vai antropogonisku aktu, kurā metāla rūda tiek uzlūkota par Zemes mātes embriju. Savukārt jau izkaltām monētām, īpaši zelta monētām, bet arī citām, tradicionāli piedēvēja saistību ar Sauli. Arī uz Latvijas naudaszīmēm (īpaši uz monētām) redzam Latvijas valsts ģerboņa attēlu, kurā centrālā vieta ierādīta uzlecošai saulei. Uz Zviedrijas karaļa Kārļa XII laika monētām tika attēlots grieķu saules dievs Fēbs. Akmens un bronzas laikmeta kapos Latvijas teritorijā, bet arī Skandināvijā un citur, nereti atrastas dzintara ripas, kas nosedz mirušo acis. Dzintara ripas, vēlāk apaļas zelta vai vara monētas, liktas uz acīm vai mutē, vai rokās, simbolizēja viņsaules gaismu vai precīzāk — saules gaismas daļu, kas vajadzīga, lai apgaismotu mirušajiem ceļu uz viņsauli. Indijā bija paraža pirms nelaiķa kremēšanas uzlikt viņam uz acīm, deguna un mutes zelta naudu vai zelta gabaliņus kā atdzimšanas zīmi.

Ja runā par monētu mītisko dziļplānu vispār, ne tikai par monētu saistību ar Zemes un Saules dievībām, tad jāsecina, ka uz grieķu, persiešu un romiešu, vēlāk arī citu Eiropas tautu monētām bieži tika attēloti vai nu kādi mītiski sižeti, dievības (piemēram, romiešu debesu dievs un augstākās ķēniņa varas aizgādnis Jupiters, uz Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga Rēvelē (Tallinā) 1515.gadā kaltām monētām — Svētā Marija ar bērnu uz rokas) vai dievību zoomorfais veidols, tā Atēnās uz tetradrahmām tika atveidota dievietes Atēnas galva (aversā) un viņas zoomorfiskais veidols pūce (reversā). Vispār uz senajām monētām diezgan bieži bija īpašu, mītiski nozīmīgu dzīvnieku un putnu attēli. Par pūci jau minēju, bet uz citām Grieķijas monētām bija bruņurupucis, bite, lauva, ronis, tuncis, grifs u.c. Žemaitijas 13.gs.monētā, uz kuras, kā domā lietuviešu pētnieki, attēlots Lietuvas karalis Mindaugs, reversā iekalta vilka figūra. Vilks Eiropas tautām ir drosmes un saliedētības simbols, totēmiskais pirmsencis, tāpēc bieži attēlots arī kā maģiskais sargs un pārdabiska spēka iemiesojums. Uz Polijas un Lietuvas 17.—18.gadsimta monētām redzami gan ērglis, gan vērsis — divu kosmosa līmeņu (augšas un lejas) simboliski reprezentanti. Visbiežāk uz jaunlaiku Eiropas monētām ir attēloti divi augstākās varas simboli — zemes līmenī lauva un debesu līmenī ērglis. Tāpat bieži vai nu ērglis ir divgalvains (uz Krievijas monētām), vai arī lauvas ir divas (kā, piemēram, uz Latvijas monētām un attiecīgi arī uz valsts ģerboņa). Tas neizslēdz iespēju un diezgan biežu iespēju, ka lauva var būt viens, kā, piemēram, uz Lielbritānijas vai Somijas monētām, tomēr šī uz samērā daudzu Eiropas valstu monētām attēloto augstākās varas nesēju dzīvnieku vai putnu biežā saistība ar skaitli divi vienlaikus ir divu laika aspektu ietvērums (pagātne un nākotne), bet varbūt arī mūsu arhetipiskajā atmiņā iebūvētais priekšstats par senās augstākās varas divdaļību. Kā zināms, indoeiropiešu tautām tā bija valdīšanas tradīcija, kas guvusi atspoguļojumu daudz un dažādos avotos. Piemēram, divi angļu–sakšu cilts vadoņi Hengists un Horss, divi Romas dibinātāji Romuls un Rems, divi prūšu cilts vadoņi Videvuts un Brutens u.c. Viens no vadoņiem pārstāvēja garīgo, otrs laicīgo varu. Arhetipiskais šīs varas divdaļības paraugs ir indoeiropiešu mītos par diviem dievišķajiem dvīņiem — Dieva dēliem.

Mītiskais dziļplāns nav pazudis jaunlaiku Latvijas un arī citu Eiropas valstu monētās. Lai minam Latvijas viena un divu latu monētas ar laša un govs attēlu ("zivtiņa" un "gotiņa"). Kā zivs, tā govs latviešu mitoloģijā asociējas ar Lielo pirmmāti (Māra, Laima) tās auglības aspektā un tradicionāli saistās ar bagātības, pārticības vairošanas simboliku. Starp citu Latvijas vienlatnieka līdaka gandrīz viens pret vienu sakrīt ar Islandes vienkronas līdaku, tikai islandiešiem piederīgajai aste uz augšu, mūsējai uz leju ("Kā saka, ko tu padarīsi!").

Uz Latvijas 50 santīmu monētām attēlots priedes stāds. Priede un egle ir Lielās pirmmātes koki, kas simbolizē nomiršanu un atdzimšanu. Tā kā priede un egle ietvēra ne tikai atdzimšanas, bet arī nomiršanas aspektu, mūsu senči vairījās šos kokus stādīt māju tiešā tuvumā. Uz 50 santīmu monētām šis priedes stāds ir pat īsti ar aci neidentificējams, drīzāk izskatās pēc trijžuburu vārpas (piepildījumā līdzīgas tām, kas ietvēra 1938.un 1939.gadā kaltās 1 un 2 santīmu monētas). Vārpas simbolizē auglību, ražību, bagātību, tāpēc tās ietvertas samērā daudzu valstu monētu vizuālajā noformējumā.

Jebkurā gadījumā kā uz pirmās, tā otrās brīvvalsts laiku monētām dominē auglības un ražības simbolika, ja skatās plašāk— sievišķā simbolika. Uz pirmās Latvijas brīvvalsts 5 latu monētas (mākslinieks Rihards Zariņš) attēlota tautu meita un vārpas. Uz nerealizētās 20 latu zelta monētas pēc mākslinieka Teodora Zaļkalna 1922.gada projekta aversā bija sievietes — mātes attēls, reversā maize un tradicionālie mājsaimniecības trauki (sievišķā simboli). Te vērojama atšķirība, piemēram, no Lietuvas, kuras monētas grezno vīrišķā spēka simbolika ("Vītis" — bruņinieks uz zirga ar paceltu zobenu).

Papīra nauda

Kaut arī papīra nauda Eiropā sāka funkcionēt tikai 18.gs.sākumā, arī tai ir tieksme mitoloģizēties. Spilgts piemērs tam Aleksandra Čaka dzejolī "Klaidoņa dziesma":

Nu es klaidonis biju. Tur, kur bulvāri gari,

Viņa pagāja garām man melnā;

Manī pavērās pēkšņi, likās, savādi gari

Un tad — iespieda līdaku delnā.

Kas ir tā līdaka, ko iespiež klaidonim saujā? Runa ir par pirmās Latvijas valsts pārejas laika naudu — piecsimts rubļiem, kas 1925.gadā pārvērtās par 10 latiem. Uz šīs naudaszīmes aversā bija attēlots bagātīgs dažādu dabas velšu klāsts, sākot no labības kūlīša, dažādiem augļiem un beidzot ar līdaku. Tautā šī naudaszīme drīz vien ieguva līdakas vai līdaciņas vārdu. Aleksandrs Čaks savā dzejolī uztvēra dziļāko līdakas simbolisko slāni, kas saistīts ar sievišķo radošo un auglīgo sākotni.

Kā pirmās brīvvalsts laika, tā tagadējās Latvijas papīra naudas pamatā ir mītiskais dziļplāns, kas vienlaikus labi saskaņots un sakņojas Latvijas ainavas specifikā, Latvijas ļaužu tradicionālajos nodarbošanās veidos. Tā, tagadējais pieclatnieks (mākslinieks I.Žodziks, V.Ošiņš), bet arī 1925.gada mākslinieka R.Zariņa veidotais desmitlatnieks un nerealizētais A.Plotkas 1990.gadā veidotais 10 latu projekts ar ozola attēlu sakņojas senajos indoeiropiešu priekšstatos par ozolu kā kosmosa, bet arī vīrišķā dievišķā spēka (Pērkons) un vīrišķā fiziskā spēka simbolu.

Ja uz divdesmito gadu papīra naudas pārsvarā tika attēloti sievišķā vai sievišķā un vīrišķā vienības simboli, tad trīsdesmito gadu otrajā pusē situācija mainījās. Piemēram, uz 1929.gadā iespiestajām 500 latu banknotēm aversā ir tautu meita, reversā Latvijas lauku ainava ar auglības un ražības tēliem — govīm un labības statiem priekšplānā, bet arī ar kaduceju (divas savijušās čūskas), kas simbolizē sievišķā un vīrišķā, dzīvības un nāves vienību. Bet arī vēl uz 1933.gadā iespiestajām 10 latu banknotēm ir tautu meita ar labības kūli rokā un augļiem, kas apvij Latvijas ģerboni. Trīsdesmito gadu beigās arī Latvijas nauda reaģē uz oficiālo mitoloģiju ar Saimnieka jeb Lielā saimnieka, Tēva tēlu tā dažādās modifikācijās. Tā, 1937.gadā iespiestajā 10 latu naudaszīmē attēlota ne vairs tautu meita, bet sējējs (averss) un zvejnieki (reverss), kas velk tīklus no jūras, 1940.gadā iespiestajā 20 latu naudaszīmē — zemnieks — saimnieks, kas sēd uz pļaujmašīnas, zem kuras brīvā vālā krīt nopļautā labība (sievišķā, pasīvā sākotne), 1938.gadā iespiestajā 25 latu naudaszīmē — pilnībā mitoloģizēts vīrišķā fiziskā spēka tēls — Lāčplēsis, pār labo roku pārmestu lāča ādu, kreisajā tur zobenu. (Arī monētu vizuālajā tēlā, īpaši 1930.g. beigās, vērojamas patricentrisma iezīmes. — "Vēsturiskās situācijas ietekmē 1939.gadā nerealizēts palika arī 5 latu monētas projekts ar Latvijas Valsts un Ministru prezidenta K.Ulmaņa portretu." — Ducmane K., Vēciņš Ē. Nauda Latvijā. Latvijas Banka, 1995, 170.lpp.) Zobens ir vīrišķā spēka simbols, tāpēc tā klātesamība uz īsi pirms Otrā pasaules kara iespiestās 25 latu naudaszīmes ir likumsakarīga. Mitoloģijas pētniekam te zīmīga viena detaļa, kas saistīta ar šo zobenu Lāčplēša rokās. Lāčplēsis to tur nevis paceltu uz augšu, nevis gatavu aktīvai darbībai (kā, piemēram, bruņinieks uz Lietuvas monētām), bet nolaistu, ar smaili uz leju. No vienas puses, to var traktēt kā latviešu miermīlīgā, neagresīvā rakstura zīmi. ("Mēs neuzbrūkam pirmie, bet vienmēr esam gatavi aizsargāties.") No otras puses, tas, iespējams, liecina par kaut ko dziļāku un būtiskāku — par Latvijas valsts nespēju trīsdesmito gadu beigu Eiropas kolīzijās ieņemt neatkarīgu un aktīvu stāju. Mākslinieki daudzkārt pierādījuši, ka, būdami tālu no politikas, no ikdienas notikumiem, viņi bieži tver to daudz dziļāk un būtiskāk nekā politiķi paši. Te var salīdzināt kaut vai ar Somijas naudu, uz kuras (piemēram uz 1 kronas) attēlots lauva ar cirtienam paceltu zobenu. Pavisam zīmīgs te būtu salīdzinājums ar 1938.gada Padomju Savienības trīsrubļu naudaszīmi, kur aversā ir karavīri ar durkļotiem šaujamajiem plecos.

Kas attiecas uz otrās brīvvalsts laika Latvijas monētām un papīra naudu, tad te neiztrūkstoši ir tradicionālā ornamentālā raksta un kultūrzīmju attēli — sprēslīca (Ls 5), senlatviešu stopa šķēršu sakta (Ls 10), dreļļu raksts (Ls 20), Lielvārdes jostas raksts (Ls 100) un bronzas vainadziņa raksts (Ls 500). Šīs kultūrzīmes uz Latvijas naudas ir tradīcijas klātbūtne un tādā vai citādā veidā simbolizē kosmosu tā veselumā un atspoguļo veidotāju–mākslinieku, bet līdz ar viņiem arī tautas tiecību rast patvērumu tradīcijas spēkā un pamatā.

Ja paskatāmies plašāk, tad nevar neredzēt, ka mūsdienās naudas vizuālajā noformējumā daudzām valstīm dominē ne mītiskais, bet tieši vēsturiskais elements. Baltijas valstīm, kaut arī vēsturiskais aspekts nav pārsvarā pār mītisko, tomēr pietiekoši pārstāvēts: uz papīra banknotēm visbiežāk redzami slavenu kultūras darbinieku attēli. Lietuvā tie ir nacionālās atmodas laika rakstnieki un kultūras darbinieki J.Žemaite, Maironis, J.Basanavičs, līdzīgi arī Igaunijā (K.Jakobsons, L.Koidula, J.Hurts, K.Rauds) un Latvijā — K.Valdemārs (uz 1928.gadā iespiestajām Ls 25 banknotēm), K.Barons (uz 1992.gadā iespiestajām Ls 100 naudaszīmēm). Jāpiezīmē, ka, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas uz Latvijas banknotēm ir pārstāvēti tikai vīriešu — kultūras darbinieku attēli. Savukārt uz ASV naudaszīmēm tie ir tikai un vienīgi politiķi, kuri devuši ieguldījumu valsts tapšanā (A.Linkolns, B.Franklins, Dž.Vašingtons, A.Hamiltons, A.Džeksons). Līdzīgi, kaut nesalīdzināmi šaurākā apjomā tas guvis atspoguļojumu arī uz Padomju Savienības naudaszīmēm, uz kurām bija tikai viena cilvēka — valsts dibinātāja Ļeņina attēls.

Ja iedomājamies, ka no mūsdienu Latvijas politiskajiem darbiniekiem būtu jāizvēlas kāda "banknošu seja", tad visvieglāk iedomāties laikam bārdoto un nopietnsvinīgo Andra Šķēles veidolu. Tas arī cienīgi iekļautos Latvijas naudas "bārdaiņu" K.Valdemāra, K.Barona, Jāņa Čakstes rindā. Ka tieši Šķēles seja šai funkcijai vispiemērotākā (vismaz šobrīd), to uztvēruši arī mākslinieki, kas uz gadskārtējo SWH masku balli bija atnesuši sadrukātas, šķiet, Ls 100 banknotes ar Šķēles bildi aversā.

Nauda un laime. Lai kā arī mēs censtos abstrahēties no naudas un laimes saistības (krievi saka: "Ņe v deņgah sčastje", bur. "Ne naudā ir laime"), tomēr tradicionālajā apziņā šāda saistība pastāvējusi, kaut varbūt ne tādā vienkāršotā veidā, kā varētu iedomāties. Tā, angļu vārds ‘happy’ nozīmē ‘laimīgs’, bet senāk arī ‘pārticīgs’. Šis vārds radniecīgs hetu vārdsaknei ‘hap-’, kas nozīmēja ‘būt pārpilnībā’, ‘happinant’ — bagāts, ‘happineš’ — kļūt bagātam. Tātad par laimīgu tika uzskatīts tāds, kas pie visa cita šādam stāvoklim nepieciešamā vienlaikus bija arī pārticis. Taču jau minētā vārdsakne ne visās indoeiropiešu valodās nozīmē bagātību pozitīvā izpratnē. Tā, piemēram, krievu valodā ir radniecīgi veidots darbības vārds ‘hapatj’, kas nozīmē ‘nesātīgi grābt, ņemt kukuļus, zagt’ un lietvārds ‘hapuga’ — ‘kukuļņēmējs, laupītājs, cita labuma piesavinātājs’ (sal. ar augšvācu ‘happig’– ‘alkans, kārīgs’). Indoeiropiešu tautām senatnē šī vārdsakne, redzams, ietvērusi kā pozitīvu, tā negatīvu semantiku, konkrēti realizējoties atkarībā no tā, kādā veidā pārticība, nauda, labums iegūts — ar darbu un pūliņiem vai bez tiem. Šim pieņēmumam par labu liecina radniecīgs senindiešu vārds ‘apnas’, kas nozīmē gan bagātību, gan arī darbu; bet arī latīņu valodā ‘opes’ — bagātība, un tās pašas saknes arī ‘opus’ — darbs. Es saprotu, ka šodienas Latvijas situācija ir visai tālu no tās, kas formulēta indoeiropiešu mītiskajā apziņā: "Uzcītīgi strādā un tu būsi pārticis un laimīgs!" Mūsu laiks un mūsu telpa ir labvēlīga ‘hapugām’, kas tautas vairākumā provocē agresiju vai depresīvu nomāktības sajūtu. Kā dzejnieks Māris Melgalvs intervijā teicis: "Ja jāskaita katra kapeika, lai kaut kur aizbrauktu, un ja tev ir TIKAI biļetei, tad ir vienkāršāk par to biļetes naudu kaut ko iedzert un nekur nebraukt, jo ko tad tu darīsi kaut kur aizbraucis. (Ļoti melgalviski smiekli.)." (Literatūras Avīze, 1999, Nr.12/13, 23.lpp.).

Bet zem šī šķietami bezcerīgā ir vēl dziļāks mītisks naudas, bagātības, laimes izpratnes slānis, ko, manuprāt, viedi formulējis senais dzejnieks Omārs Haijams, rakstot:

Aizmirsti, vakar ka nācās tev alga, bet neguvi to.

Esi laimīgs. Nenožēlo nekā. Un negaidi it nekā.

Ērglēnieši dāvināja R.Blaumanim 1 rubli par dzejoli "Čemberlens", ko dzejnieks nekavējās apspēlēt satīriskā dzejolī "Kvīts":

Man piesūtīts ir rubulis,

Ko es kā cilvēks pelnījis.

Kas veikli vārdus savērt prot,

To Čemberlenu apdziedāt.

Šo rubli vālenieši sniedz,

Bet klusām ķešā bāzt to liedz.

Caur avīzi man jādod kvīts,

Kā piebriedis mans maķelīts.

Lai notiek vāleniešu prāts!

Še atklāti top sludināts:

To rubli saņēma tas zells,

Kas sevī zīmē r–bl’s.

Bet rubulis ir apaliņš,

No pirkstiem laukā rit man viņš

Uz vāleniešu nabagiem,

Lai Dieviņš rubli svētī tiem!

Etc. Tālāk viņš sevi dēvē par ‘Rbl’zēns’.

Referāts Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta konferencē Rīgā 2000.gada 13.aprīlī