Domas

Dr. Eduards Bruno Deksnis

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

8. Eiropas Savienības tālākā attīstība

Turpinājums. Sākums "LV" nr.216., 23.07.1998., nr.217/218., 24.07.1998.,

nr.219/220., 28.07.1998., nr.221., 29.07.1998., nr.223/224., 31.07.1998.,

nr.225., 04.08.1998., nr.226., 05.08.1998., nr.227., 06.08.1998.

Sajūsma par drīzu "atgriešanos Eiropā", kas uzviļņoja 1980’to gadu beigās, AEVEV atbrīvojoties no PSRS kundzības, tīri deklaratīvā un politiskā ziņā sasniedza savu paisumu neilgi pēc LES spēkā stāšanās. Starplaikā notikusi nopietna AEVEV tautsaimniecības atveseļošana, kas šodien nesusi pirmo sasniegumu, proti, no 10 AEVEV kandidātēm 5 uzsākušas sarunas par iekļaušanos ES kā dalībvalstis. Arī AEVEV iedzīvotājos pamanāms ES popularitātes noplakums. Iemeslu tam ir daudz, nebūt nav mazsvarīga PSRS uzticīgo struktūru saglabāšanās praktiski visās AEVEV, tikai modernā izpausmē tās raksturojamas kā Krievijas interešu izpratēji, tās izaugsmes līdzjutēji.

Šinī nodaļā pēc ieskata, kādas ir ES pilsoņu intereses un nostāja vairākos iekšēja rakstura jautājumos, pievērsīsimies dokumentu paketes Darba kārtība — 20003 izskatīšanai. Eiropas Savienības pilsoņu viedoklis, arī dažādi integrācijas aspekti, kas padara ES aktivitātes nozīmīgas ikvienam ekonomiski aktīvam pilsonim, izklāstīti ar ieceri, ka Amsterdamas līguma ratifikācija noritēs bez būtiskām pārmaiņām4. Nav domāts šeit sīki analizēt tos notikumus, kuru iznākumā 1990’to gadu sākotnējais optimisms pārtapa reālistiskā atziņā, ka šāds padziļināšanas un paplašināšanas process ritēs stipri lēni. Nav tomēr pamata arī pesimismam, raugoties uz stāvokli šodien. ES dalībvalstu tirdzniecības kopapjoms ir 45% no pasaules aprites. ES uzdevums tātad ir nodrošināt šādu īpatsvaru nākotnē. Jauni uzdevumi vienmēr rosinājuši spējīgos Eiropas apvienošanās idejas īstenotājos pastiprinātu darba ražīgumu, kas nes arī sasniegumus. Pašreizējie aicinājumi uz kāpinātu darbu saistīti ar Austrumu paplašinājumu, iekšējo reformu un pastiprinātu ES politisko klātbūtni pasaules arēnā.

ES sabiedrības un arī valsts iestāžu uzmanības centrā, kopš pārkāpts 1990’to gadu slieksnis ir Austrumeiropas, Viduseiropas un Baltijas valstu kandidatūras. Šīs valstis kā ekonomiskas vienības ir līdzīgas cita citai, ar dabisku gradāciju, kas Kipras gadījumā izceļ šīs valsts ekonomisko vēsturi. Šo valstu līdzdalība Eiropas integrācijas izvēršanā apskatīta 8.3. nodaļā. Problēma ir tikai daļēji idejiska, jo visām ES partnerēm būs jāpielāgojas jauniem apstākļiem. Ka šo valstu vieta ir Eiropas Savienībā, nav šaubu — to iekļaušanās politiskais segums nesagādā grūtības. Ieskatoties izvērstā ES un kandidāšu tautsaimniecības salīdzinājumā, redzam, ka Austrumu paplašinājuma gaitu noteiks tas, kā ES dalībvalstīm izdosies celt savu apriti, reizē ļaujot topošajām dalībvalstīm attapties no sociālisma bojāejas izraisītā tautsaimniecības kraha.

ES apvieno demokrātiskas valstis, kuras spēj nodrošināt tautsaimniecības attīstību, lai cik daudzveidīgu un dažādu pēc iznākuma. Kad bija jāspriež konkrēti par bijušo sociālistisko valstu iekļaušanos, tas rosināja iekšējas pārdomas par to, kādā veidā novērtēt šo valstu progresu. Šeit jāatgādina, ka kandidātes atbilstību kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti noteic Māstrihtas līgums par Eiropas Savienību. LES papildina Romas līgumā visai skopi formulētos nosacījumus, proti, ka tai jābūt eiropeiskai valstij. LES O pants5 paredz konstatēt šo "eiropeiskumu" sekojošā veidā:

Jebkura Eiropas valsts drīkst pieprasīt, lai izskata tās atbilstību kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Šī valsts piesaka savu kandidatūru Eiropas valstu vadītāju sapulcei, kurai jāpieņem iesniegums vienbalsīgi, ņemot vērā notikušo konsultāciju ar Komisiju un pēc tam kad Parlaments piekritis ar absolūto visu deputātu balsu vairākumu. Veids, kā valsts pievienojas, un nepieciešamās izmaiņas pamatlīgumos, kuri noteic Savienības darbību, jānosaka ar vienošanos starp kandidātvalsti un esošām dalībvalstīm. Šo Līgumu iesniedz pieņemšanai atsevišķi visās valstīs, kuras skar šī vienošanās, lai to apstiprinātu veidā, kas saskan ar šo valstu satversmi vai citu likumdošanu.

Māstrihtas līgums, tāpat kā Romas līgums (un arī jaunais Amsterdamas līgums), klusē par to, vai obligāti jāaicina iekļauties ES ikvienu valsti, kas atbilst šiem nosacījumiem. Protams, būtu neloģiski paredzēt iespēju, ja nebūtu cerību uz šādas iespējas īstenošanu. Ņemot vērā to, ka AEVEV diktatūra valdīja 45 gadus ilgāk nekā Vācijā, piesardzīgie Eiropas integrācijas ceļveža izveidotāji uzsvēra ir politiskās stabilitātes iedīgļu konstatējumu, ir saimnieciskās aprites atveseļošanās pazīmes tā dēvētajos Kopenhāgenas kritērijos6. Skaidrības labad tie šeit citēti pilnībā:

"Asociētajām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, kuras to vēlas, jākļūst par Eiropas Savienības loceklēm. Katra atsevišķā valsts varēs iestāties, tiklīdz tā atbildīs tādiem ekonomiskajiem un politiskajiem nosacījumiem, ka būs spējīga pildīt dalībvalsts saistības. Uzņemšanai Eiropas Savienībā nepieciešams:

— lai kandidātvalsts būtu panākusi to institūciju stabilitāti, kuras garantē demokrātiju, likumu varu, cilvēktiesības, kā arī cieņu pret minoritātēm un minoritāšu aizsardzību;

— lai valstī būtu funkcionējoša tirgus ekonomika un valsts spētu tikt galā ar Eiropas Savienībā pastāvošo konkurences spiedienu un tirgus spēkiem;

— lai valsts spētu pildīt dalībvalsts saistības un, starp citu, būt uzticīga mērķim izveidot politisku, ekonomisku un monetāru savienību."

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem ES paplašinājumiem, Austrumeiropas un Viduseiropas un Baltijas valstu iekļaušanās Eiropas Savienībā solās būt tās visnozīmīgākais paplašinājums vairāku iemeslu dēļ. Ir kandidātēm, ir esošām ES dalībvalstīm tas pieteicis politiskā saprāta un ekonomiskās sistēmas izturības visnopietnāko pārbaudījumu. Šinī nodaļā ieskatīsimies, ko nozīmē vairāki lēmumi, kas šajā sakarā pieņemti Eiropas Savienības Padomes sēdē Luksemburgā 1997. g. 12.–13. decembrī. 8.4. apakšnodaļā izskatīsim iemeslus, kamdēļ no Baltijas valstīm7 Igaunijas kandidatūra novērtēta pozitīvi diezgan, kamēr Latvijas un Lietuvas kandidatūras atzītas par nepilnīgām. Jāuzsver, ka nedz atzinumā par Latvijas sagatavotību, nedz atzinumā par Lietuvas sagatavotību neizskan norādes uz to, ka nepilnības ir būtiskas8.

"Gan Eiropas Savienības, gan kandidātvalstu interesēs svarīgi ir apsvērt Eiropas Savienības spēju uzņemt jaunas dalībvalstis, nezaudējot Eiropas integrācijas tempu."9 Praktiski visos AEVEV sabiedrības slāņos pamanīta zināma nevēlēšanās saredzēt ES par jebko citu kā tikai "ātro" ceļu uz labklājību. Šīm jaunajām kandidātēm ceļš uz ekonomiski saprātīgu stāvokli, tādu, kas apmierina to vēsturiskās un kultūras īpatnības, protams, ir bijis grūts. Un tomēr, ja atceras, ka Grieķijai bija jādarbojas kādi 20 gadi, lai iekļautos ES, tad AEVEV situācija nebūt nav īpaši grūta vai neizprotama. ES savdabīgā īpašība ir tāda, ka katrai kandidātvalstij jāatrod savs ceļš, lai tās iekļaušanās nenāktu kā pārsteigums tās galvenajiem tirdzniecības partneriem un notiktu vienīgi tad, kad tās pilsoņi ir gatavi izmantot jaunās ekonomiskās iespējas.

Raugoties uz līdzšinējo Eiropas integrācijas gaitu, esam varējuši secināt, ka visi pozitīvie procesi notiek samērā lēni, pēc nopietnām debatēm. Kopš pirmajām nopietnajām runām pagāja vairāk nekā 20 gadi, līdz izveidojās ES. Tātad pamācība, ka nopietnus soļus Eiropas integrācijā sper tikai apdomīgi un nevis pārgalvīgā ātrumā, ir jāpatur prātā, vērtējot ES attīstības izredzes. Apzinoties, ka ES lēmumam ir liela nozīme (praktiski vienāda visām kandidātēm), slēdziens par šo valstu sagatavotību uzsākt sarunas ir pieņemts, ņemot vērā ir šo valstu intereses, ir ES dalībvalstu intereses šodien un tā dēvētajā "vidēji īsajā" laika skatījumā. Lai gan šis termins nav precīzs, izlasot ar Agenda — 2000 saistītos pavaddokumentus, viegli secināt, ka šāds laika posms varētu būt pat nefiksēts, kaut kur starp 5 un 10 gadiem. Jāievēro, ka ikvienas jaunās dalībvalsts iekļaušanās ES maina ES konstitucionālo pamatu, tātad ienes jaunu interešu loku šinī sarežģītajā, bet darbojošā starpvaldību attiecības regulējošajā mehānismā, kas ir Eiropas Savienība.

8.1. Eiropas Savienība

tās pilsoņu skatījumā

Eiropas Savienības idejas veidotāji un dalībvalstu valdību pārstāvji Līgumā par Eiropas Savienību pieteica vajadzību vispirms darīt caurredzamāku kopējo iestāžu darbību, otrkārt, veicināt to, lai ikviens Eiropas Savienības pilsonis spētu, pēc viņa paša vēlēšanās, informēties par ES norisēm. Līdzsvars starp aktīvo ES iestāžu darbības skaidrošanu (gan mācību iestādēs, gan populārā līmenī, presē) un ES iestāžu dokumentu pieejamību tās pilsoņiem, protams, mainās atkarībā no tēmas. Piemēram, ES lauksaimnieki, it sevišķi sekmīgākie, izveidojuši modernus informācijas tīklus, lai ātri un operatīvi izplatītu ziņas par jaunākajiem ES iestāžu lēmumiem tieši to aprindu vidū, kas ar šīs informācijas palīdzību var celt savu saimniecisko apriti.10 No otras puses, pastāv iespējas lūgt jebkurai ES iestādei sagādāt jebkuru dokumentu, kas parādījies atklātībā, saprotamā kārtā, ne jau par brīvu, toties bez jautājuma, kādam nolūkam vajadzīgs šis dokuments.11

ES ierindas pilsoņi gaida no ES iestādēm tādu rīcību, kas viņiem nodrošinātu (1) saimniecisko labklājību, (2) personisko drošības izjūtu (ar to saprotot tiesiskas valsts iekārtas cieņu pret cilvēka tiesībām) un (3) ārējas drošības izjūtu. Šādi uzskati ir vispārizplatīti, neraugoties uz Eiropas kulturu daudzveidību. Neapšaubāmi, nav nevienas iestādes vai starpvaldību vienošanās, kas spētu garantēt visas trīs šīs iespējas. Pat visturīgākās ES dalībvalstis nespēj tādas garantijas sniegt saviem tautiešiem. Eiropas Savienības iestādes arī nespēj garantēt vispārējo labklājību — kaut gan daudzi integrētās Eiropas iekšzemes pretinieki tēlo pretējo, resp., attēlojot ES kā kaut kādu neesošu solījumu lauzēju, eiroskeptiķiem labpatīk sevi nostādīt "mazā cilvēka" aizstāvja vietā. Lietderīgi tamdēļ iesākt šo nodaļu par ES tālākās attīstības perspektīvām ar ieskatu, ko tad konkrēti ES garantē saviem pilsoņiem, pareizāk sakot, savu dalībvalstu pilsoņiem12.

Sākumā jāpiebilst, ka Eiropas Savienības pilsonība ir dalībvalstu pilsonības papildinājums, sava veida šo valstu pilsoņu ierasto tiesību nodrošinājums citās ES dalībvalstīs. Gan Māstrihtas LES, gan Amsterdamas līgumā nav konkrēti noteikts, kādi ir ES pilsoņa pienākumi, kaut gan formulējumā ieturēts līdzsvars starp pilsoņa tiesībām un pilsoņa pienākumiem. Mēdz uzskatīt, ka ES pilsonība ir zināmā mērā arī politisks žests. Tās mērķis ir ļaut ES pilsoņiem ātrāk integrēties citas dalībvalsts politiskajā apritē, ar nepārprotamu (nerakstītu) nosacījumu, ka tāda integrācija respektē juridisko un kultūras vidi, kurā ienācējs atrodas. Nekur ES pilsonim nav garantēta iespēja pieprasīt pretimnākšanu valodas jautājumos.13 Attiecībā uz pilsonības piešķiršanu saviem tautiešiem, kas piedzimuši ārzemēs, dalībvalstu nostādnes krietni atšķiras cita no citas. ES pilsonības fakts negroza šo stāvokli.

Lai arī Eiropas Savienības dalībvalstis veido lielāko ekonomisko grupējumu Eiropā (tirdzniecības ziņā lielāko pasaulē), tā ir tikai daļa — kaut arī visnozīmīgākā daļa — no Eiropas ekonomiskās telpas. Šī ģeogrāfiski noteiktā telpa jānošķir no juridiski noteiktās Eiropas ekonomiskās telpas (EET), kura tika izveidota apmēram vienlaikus ar Eiropas Savienību un Vienoto tirgu14. EET uzskatāma par attiecību nostabilizēšanu starp Eiropas Kopienas valstīm (kuras vēlas ciešāk savā starpā sastrādāt, nekā vienkārši izveidojot ekonomisko problēmu risināšanas mehānismu) un Eiropas brīvās tirdzniecības apvienības valstīm (kuras atteikušās no šādas ciešākas sadarbības politiskās lietās, protams, atteikušās arī no pievienošanās vienas naudas sistēmai). Šveices un Norvēģijas iedzīvotāju ne līdz galam pārdomātās politiskās vēlmes būtībā nesašūpoja Eiropas integrācijas kursu.

ES dalībvalstu pilsoņi uzskata ES iestādes ja ne par dažu viņu ikdienas problēmu cēloni, tad noteikti par vairāku šo problēmu atrisinātāju. Lai cik tas glaimo ES iestādēm, tās spēj rīkoties, vienīgi balstoties uz ES konstitucionālā pamata līgumiem. Šeit pieskarsimies tikai nedaudzām aktuālām ES tēmām: ES kā jēdziena novērtējumā tās pilsoņi nereti piemirst, ka reālas pārmaiņas dalībvalstu tautsaimniecībā noteic to nacionālo tautsaimniecību veicinošās politikas (arī atsevišķu valdību atjautība, piemēram, jautājumā par ārvalstu investīciju piesaistīšanu). Tas ir fakts, kas jau vairākās vietās šajā grāmatā izskaidrots, proti, ka ES tiešajā budžetā lauksaimniecība aizvien ieņem lielu īpatsvaru.

Atstājot ārpus šī iztirzājuma ES ieceres un iespējas nodarboties ar iekšlietu jautājumiem, ar ieceļošanas noregulēšanu, ar kopīga ārpolitikas kursa konsekventu ieturēšanu, kā arī ieceres pastiprināt ES izpausmi drošības lietās, tās jomas, kurās ES reāli var paveikt savus uzdevumus, ir divas.

— Bezdarba samazināšana, reizē ceļot tautsaimniecības apriti. Turpinoties lēnai ES dalībvalstu tautsaimniecības izaugsmei (1990’to gadu vidū parādījās pirmā nopietnas augšupejas pazīme), ļoti augstais bezdarba līmenis nekritīsies: līdz šim ekonomikas augšupejas brīžos nodarbināto skaits nepalielinās, šīs augšupejas notiek, pateicoties darba ražīguma augšanai un pastiprinātai darbu automatizācijai; turklāt lejupslīdes brīžos nodarbināto skaits samazinās, jo, vecākiem darbiniekiem aizejot pensijā, viņu darba vietas tiek likvidētas; Kopienas iestāžu uzdevums ir stimulēt jaunu attiecību izveidošanu starp esošiem uzņēmumiem, arī veicināt tehnoloģisko progresu.

— Vienas naudas sistēmas ieviešana kā nozīmīgākā daļa centienos padarīt ES ārējo tirdzniecību un finanšu pakalpojumus efektīvākus. ES nesaskaņotība monetārās lietās, kā arī saimnieciskā politikā un drošības jautājumos padara ES daudzu acīs par ekonomisku lielvaru, kam trūkst saskaņas un kas tātad nespēj izraisīt pienācīgu cieņu pasaules apritēs15; fiskālā ziņā pat visspēcīgākā ES nacionālā valūta DM nespēj uz patiesiem vienlīdzības pamatiem sacensties ar ASV $ un Japānas jēnu (¥).

Sekojošās divas tēmas galvenokārt attiecas uz ES ārējo darbību (par tām, tātad, sīkāk tālāk šinī nodaļā), tomēr to ietekme uz iekšējo ES reformu kursu ir liela. Tieši šīs divas tēmas būtiski figurē (spriežot pēc aptaujas, spriežot arī pēc personīgiem kontaktiem) ES pilsoņu bažās par Eiropas integrācijas gaitu.

— Austrumu paplašinājums. 1980’jos gados, kad Krievijas uzmākšanās Rietumu valstīm sasniedza izšķirošo stadiju, liela AEVEV iedzīvotāju daļa bija pārliecināti, ka integrētā Eiropa ir viņu sapņu valstība; šos politiskos solījumus ES nākas segt ar ekonomiski grūti attaisnojamiem izdevumiem; šim paplašinājumam tikai tad ir izredzes uz dalībvalstu iedzīvotāju labvēlību, kad AEVEV uzrādīs spēju gūt panākumus vidēji ilgā laika skatījumā.

— Integrācijas iestāžu smagais administratīvās darbības veids. Šeit autors izteic personīgo atbalstu domai, ka ES iekšējo lēmumu izvirzīšanas un pieņemšanas procedūrām, kā arī Eiropas Kopienas iestādēm kā administratīvām vienībām nepieciešama pārveide, jo pēc nākamā dalībvalstu skaita paplašinājuma šim filigrānajam daudzpusējo attiecību mehānismam būs jāspēj integrēt un apmācīt tādus darbiniekus, kuriem ir vāja pieredze daudzpusējo attiecību kārtošanā, kuriem līdz šim ir bijis jāmāk panākt tikai paša valsts un vienas, augstākais, dažu citu valstu līdzsvaru.16

Izpratne par to, ka ES veido teritoriju, kurā tiek ievērotas tiesiskas valsts paražas, ir pamats, uz kura ES pilsonis cer panākt personīgo ieguvumu, pateicoties tam, ka notikusi (ka turpinās) Eiropas integrācija.

Jo interesantākas šķiet ES pilsoņu atbildes uz jautājumu, kāda varētu būt ES loma viņu ikdienā 21. gs. Tikai 7% saskata, ka ES nozīmīgums varētu samazināties, savukārt 12% izsakās, ka viņi vēlētos, lai tās nozīme samazinātos. Abos gadījumos rezultāti rada zināmu pārsteigumu, jo tieši Vācijā ir visskeptiskāk noskaņotā pilsoņu kopa. Izskaidrojums šādai parādībai, šķiet, ir vienkāršs — vāciešiem populistiski iegalvots, ka viņi par ilgu bijuši galvenie (vienīgie?) ES darbības finansētāji. Reālistiskāk noskaņota šķiet tā dēvētā valsts aprindu un sabiedriskās domas veidotāju grupa.17 Monolītā pārliecība par ES vēlamību un par tās noturēšanās iespējām ir diezgan iespaidīga. Ievērosim, ka tieši Vācijas vadošo darbinieku grupa vispozitīvāk izsakās par ES vēlamību. Salīdzinot šīs iedzīvotāju grupas un pārējo pilsoņu uzskatus, saredzama diezgan iespaidīga līdzība.

Galvenās ES pilsoņa (cilvēka) tiesības saistās ar tautsaimnieciski nozīmīgas kustības brīvības nodrošināšanu. Jau daudz runāts par četru ražošanas faktoru (darbaspēka, kapitāla, preču un pakalpojumu) kustības brīvības nodrošināšanu Eiropas Vienotā tirgus apstākļos. Par LES sasniegumu varētu uzskatīt aicinājumu vienādi atalgot sievietes un vīrieša darbu; kaut īpaši skaļi tas nav pieteikts, neapšaubāmas ir citas ES dalībvalsts pilsoņa tiesības saņemt tādu pašu algu, kādu saņem pašmāju pilsonis. LES jauninājums bija nodrošināt kustības brīvības iespēju izmantošanu tiem, kas vairs nav darba spējīgi (domāti pārsvarā pensionāri, nevis tādi, kas izvairās no darba). Pie tam, neraugoties uz ES pieteikto mērķi pacelt aprites līmeni tā dēvētajos mazāk attīstītos reģionos, sociālā nodrošinājuma līmeni noteic mītnes zemes apstākļi (normas un likumi), nevis ienācēja valstiskā piederība.

Reģionālā identitāte Eiropas Savienības apstākļos rodas no kopīgas saimnieciskās un kultūras ieinteresētības kā savstarpējas cieņas izrādīšana. Turīgie un attīstīties spējīgie pārvalstiskie ES reģioni, tā dēvētais galvaspilsētu reģions (apmēram trīsstūris Parīze–Londona–Amsterdama), arī plašs loks, kas sākas ap Barselonu un ietver Minheni un Milānu, izjūt pietiekami lielu finansiālu solidaritāti ar mazāk attīstītiem ES reģioniem (piemēram, ar četru mazāk attīstīto valstu grupu — tā dēvēto Atlantijas piekrastes lielo loku), lai atbalstītu pasākumus to iekšējās aprites vairošanai.

Patiess progress, jauninājumi mēdz rasties tā dēvētajos Eiropas reģionālajos puduros, arī tā dēvētajās jauninājumu salās18. Šinīs reģionos dzīvojošie visvairāk bauda Eiropas integrācijas priekšrocības, jo šinīs vietās rodas aizmetņi tālākai ES aprites celšanai, pateicoties tam, ka ļoti tuvu cita citai atrodas pētniecības laboratorija, paraugfabrika (kurai starta kapitālu labprāt piešķir progresīvi finanšu institūti), mācību iestāde. Zināmā mērā jauninājumi, kas rodas uz lietišķās zinātnes pamatiem šajās salās, tālāk difundē ES teritorijā, sasniedzot ar laiku tās visattālākos nostūrus. Šiem integrētajiem areāliem raksturīga Eiropai specifiskā daudzkultūru vide, tādā izpratnē, ka šinīs jauninājumu iestādēs cieņa pret spējīgu ienācēju saņem atbildi kā šī ienācēja integrēšanos vietējā vidē — ja viņš vēlas to darīt un ja viņš vēlas palikt tur uz dzīvi.19 Šādā veidā izpaužas Eiropas integrācijas visapgaismotākās parādības, kuras varētu nodēvēt par atjautīgu integrācijas iespēju izmantošanu. Šinīs reģionos nav raksturīgs eiropesimisms, jo tajos ir plaši izplatījusies sapratne par vienīgo iespēju, kā Eiropai atrast atbildi uz aizvien jauniem izaicinājumiem tās vadošās pozīcijas saglabāšanā, ko sauc par globalizācijas problēmu.

Jaunatnes attieksme pret ES ne visai atšķiras no viņu vecāku attieksmes. Konkrēti, jaunatne mēdz būt pozitīvāk noskaņota par izglītošanās un arī darba iespējām citā ES dalībvalstī. Šeit pilnīgi paliek bez ievērības parādība, ka praktiski visi nākamās paaudzes vadošie Eiropas kadri, šodienas jaunieši, pavada zināmu savas izglītības posmu (arī darba pieredzes posmu) ASV.

1990’jos gados ES tomēr uzņēma savā apritē pirmās "politiski problemātiskās" valstis. Ar šo triju pēdējo (lielo) EBTA valstu pārtapšanu par ES dalībvalstīm noslēdzies noteikts ES izaugsmes posms. Procesu atviegloja to ļoti augstais attīstības līmenis. Šo jauno dalībvalstu politiskā izpratne par nepieciešamību atrasties to valstu starpā, kas izveido ES tirdzniecības bloka ekonomiskos noteikumus, nozīmē samierināšanos ar to, ka daļai no viņu (pirmspievienošanās laikā) aizsargātās tautsaimniecības nāksies īslaicīgi ciest, iekams tā piemērosies jaunajiem apstākļiem. Šī vienošanās panākusi visu Rietumeiropas valstu savstarpējo attiecību noskaidrošanu — tautsaimniecības jomās, atstājot ārpusē attiecību regulēšanu drošības jautājumos. Šādā daudzu līmeņu attiecību plejādē atrodam:

— ES dalībvalstis, kuras atzīst pastiprinātu integrāciju dalībvalstu starpā;

— valstis, kas atteikušās no iekļaušanās ES, proti, Norvēģija un Malta;

— valstis, kas par šādu iespēju nav nopietni interesējušās, — būtībā vienīgi Islande20;

— tā dēvētās pundurvalstiņas, Andoru, Monako, San Marino un Vatikānu, arī Lihtenšteinu21, kas katra fiziski ir krietni par mazu, lai iekļautos ES kā dalībvalsts.

Izņēmums šinī skatījumā ir Šveice. Pirmkārt, jāatzīmē, ka Šveice aizvien ir EBTA līguma locekle — vienīgā tāda, jo visas pārējās EBTA dalībvalstis pastiprinājušas savu sadarbību ar ES, izveidojot EET. Otrkārt, ekonomiskie faktori šodien liek Šveicei atsākt sarunas ar ES un ar EET, tomēr stāvoklis vēl nav skaidrs diezgan, lai varētu precīzi raksturot Šveices ilgtermiņa attieksmi pret EET un pret ES.22 Norvēģijas pilsoņi savukārt atteicās no līdzdalības ES, toties nenoraidīja Norvēģijas iekļaušanos EET. Šāda attieksme saistīta ar četru kustības brīvību ievērošanu, arī ar savu likumu un normu pieskaņošanu ES acquis . Jāpiebilst, ka tas jādara bez tiesībām ietekmēt acquis izaugsmi, bez tiesībām piedalīties tā izveidošanā.

3 Angliski Agenda-2000, arī franciski Agenda-2000 nozīmē tieši "darba kārtība" (franču valodas izrunā uzsvars krīt uz pēdējo zilbi, angliskajā variantā uz otro zilbi); pārējās ES valodās Agenda-2000 tiek lietots tāpat, kā tajās ienākuši termini acquis un subsidiaritāte (sk. arī šīs grāmatas 4. pielikumu Vārdnīca).

4 It kā eiroskeptiskā Lielbritānija ratificēja šo Līgumu 1998. gada februārī; Vācijas Konstitucionālajā tiesā ( Bundesverfassungsgericht ) tika pieteikta lieta, kas 1998. gada 2. aprīlī noraidīta, paverot Vācijai iespēju ratificēt Amsterdamas līgumu, reizē arī paverot Vācijas valdībai ceļu uz vienoto naudas sistēmu: Dānijā šo Līgumu ratificēja 1998. g. 28. maija referendumā (55,1 % par, 44,9 % pret).

5 Pēc Amsterdamas līguma parafēšanas arī LES sadaļu numerācija ir grozījusies, § O kļūstot par 51. pantu; Amsterdamas līgumā šī panta teksts nedaudz vienkāršots, nemainot tā jēgu: jaunajā 51. panta redakcijā atrodama atsauce uz bijušo § F(1) (jauno 6.(1)) LES pantu, kas noteic, ka (Eiropas) Savienība balstās uz brīvības, demokrātijas un cilvēka tiesību un fundamentālo brīvību ievērošanu, kā arī tiesiskuma principu ievērošanu valsts struktūrās.

6 Oriģinālie kritēriju teksti, arī skaidrojošās piebildes, publicēti: Conclusions of the Copenhagen European Council of June 1993, Brussels, Bulletin of the Commission of the European Communities, Bull. 6-1993, Point I.26.

7 Atzīstot, ka Polija pieder Baltijas valstu kopumam, tās sevišķo problēmu izskatīšanai, arī tās kandidatūras izvērtēšanai trūkst vietas šinī grāmatā; šeit atzīmēsim, ka Polijas kandidatūras izvērtēšana notika pēc tiem pašiem principiem kā pārējo 9 kandidāšu vērtēšana; arī Polijas kandidatūra novērtēta atturīgi, tomēr, līdzīgi Igaunijai, tā uzskatīta par pietiekami progresīvu, lai iesaistītos aktīvākā iekļaušanās procesa gaitā nekā Latvija un Lietuva.

8 Vienīgā AEVEV, kas izpelnījusies atklāti negatīvu norādi, ir Slovākija, par kuras politisko iestāžu attālināšanos no Rietumu demokrātijas principiem liecina tās Atzinuma 1.3. punkts, kurš secina, ka Slovākijas valdības tieksme izmantot policijas spēkus un drošības dienestu (faktiski slepeno policiju) izraisa dziļas šaubas par šīs valsts iekārtas raksturošanu kā demokrātisku (skatīt pilno Atzinumu par Slovākiju: Agenda-2000, Commission Opinion on Slovakia’s Application for Accession to the European Union, COM (97) 2004 final).

9 Citāts no Eiropas Komisijas Atzinuma par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā, kādu to pārtulkojis (no angļu valodas) Eiropas dokumentu tulkošanas centrs Rīgā kā Eiropas integrācijas biroja pasūtījumu; izsakot pateicību EIB par iespēju izmantot šo tekstu, autors atļaujas nepārņemt savā grāmatā EIB un Tulkošanas centra ieviestos terminus; citātos šeit un tālāk saglabāta Tulkošanas centra terminoloģija.

10 Pastāv arī atgriezeniskā šo informācijas tīklu saikne, proti, lauksaimnieku interešu tiešie pārstāvji gan savās valstīs (attiecībā uz valsts nostāju Eiropas lēmumu izveidošanā), gan Briselē (šo tā dēvēto lobistu darbība būtiski ietekmē Eiropas Komisiju kā lēmuma projekta izstrādātāju); lielie fermeri mēdz arī aši un savtīgi atrast robus, piemēram, kvotu sistēmas apsekošanā, arī specializētas lauksaimniecības kultūras subvenciju izlietošanā, kas noved pie parādības, ka KLP īpatsvaru Kopienas budžetā iespējams uz laiku samazināt ar reformām, toties tas pieaug, pateicoties atjautīgai lauksaimnieku reakcijai, principā iepriekš neparedzamā veidā: Lielbritānijā selekcionāri attīstīja ļoti ražīgu pundursaulespuķu variantu, lai uz nedaudziem gadiem piesaistītu tās subvencijas, kas bija domātas īpaši trūcīgo reģionu atbalstam Spānijā.

11 Vispirms šeit jānorāda gan uz reģionāliem informācijas centriem (parasti tādi atrodas universitātēs, toties lietišķie tematiskie centri atrodami arī pie reģionālām valsts iestādēm), gan uz moderno sazināšanās līdzekli Internetu; formāli jebkurš ES dokuments ir publiski pieejams (pakalpojuma cena sedz tā ražošanas izmaksas) ar nosacījumu, ka tālāka šādu dokumentu komerciāla izlietošana pārkāpj starptautiskās autortiesības; tas attiecas arī uz dokumentiem, kas iepirkti caur Eiropas Komisijas Informācijas biroju (Office for Official Publications of the European Communities).

12 Angliski A Europe of its citizens, arī a Citizens’ Europe, franciski Une Europe pour ses citoyens.

13 Šeit izņēmums ir tiesu prakse: lai nenodarītu pārestību dēļ vājas valodas prasmes, apsūdzētajam norīko tulku. Latvijā novērotā de facto kārtība, kurā latviešu tautības pārstāvji, aizbildinoties ar iedomātu labu krievu valodas prasmi, tiesā paši uzņemas aiztaupīt apsūdzētajam neērtības uzklausīt tulka teikto, neatbilst nevienas ES dalībvalsts praksei, nedz arī Eiropas Padomes Cilvēktiesību hartas idejām.

14 Līgums parakstīts 1992. gada 2. maijā Oporto pilsētā Portugālē. (Skatīt arī 3.1. nodaļu.) Reizēm tiek aplami apgalvots, ka EET ideja pieder tā laika PSRS ārlietu ministram E. Ševardnadzem, kas 1989. gadā patiesi aicināja izveidot šādu telpu, proti, ES + EBTA + SEPP valstis (skatīt arī: T. Blanchet et al, The Agreement on an EEA, 1994).

15 Par saitēm starp RES un ES jāņem vērā, ka 1998. gadā formāli iztek šī Līguma mandāts, kas nozīmē, ka pēc 1998. gada 18. marta jebkura dalībvalsts, dodot viena gada termiņu, var izstāties no RES; papildinājumi Briseles līgumam publicēti 1997. gada novembrī (skatīt: Document 1583, Assembly of the Western European Union, Paris (25 November 1997), ar Interneta koordinātēm: http://www.weu.int/assembly/).

16 Rietumeiropas pētnieki, arī daži Austrumeiropas pētnieki, ir izpratuši šo problēmu: lielākai daļai AEVEV iekļaušanās ES saistās ar savtīgu ieguvumu, paredzot sadarbību tikai ar dažām (visbagātākajām) ES dalībvalstīm (un aizmirstot, ka, iekļaujoties ES, teiksim, Ungārija nepazaudēs tās "reizēm neērtos" kaimiņus - Čehiju, Slovākiju un it īpaši Rumāniju). Vienīgi tāda paplašināta ES, kurā kaimiņi savā starpā sastrādāsies, būs pieņemama esošām dalībvalstīm - 40 gadu laikā tās atradinātas no niķiem, kurus AEVEV izvirza, dažreiz neapzināti, kā daļu no savas "eiropeiskās" identitātes.

17 Aptauja, uz kuru balstās šie secinājumi, ir European Commission, DG-X, Top Decision Makers Survey Summary Report (May 1996 fieldwork) reporting date September 1996, kas aptaujāja noskaņojumu piecās grupās: vēlētus politiķus, augstākos ierēdņus, uzņēmumu vadītājus un arodbiedrību (strādnieku aprindu) pārstāvjus, masu saziņas līdzekļus, personības no akadēmiskām aprindām, kultūras darbiniekus, kā arī reliģiskos darbiniekus (vadošos).

18 Angliski regional clusters un islands of innovation ; par šīm pēdējām skatīt: U. Hilpert, Archipelago Europe - Islands of Innovation, FAST Programme report, 1992.

19 Kopš 1992. gada Eiropas Komisija tā dēvētās FAST programmas ietvaros pēta, kādas ir šo tautsaimniecības attīstības dzinēju specifiskās īpašības; par iespējām attiecināt daļu no šīs pieredzes uz Baltijas telpu (ar secinājumu, ka 1992. gadā vēl bija krietni par agru jebko citu teikt par Mare Balticum (Baltijas jūra, latīniski) projektu, izņemot labas veiksmes vēlējumus) skatīt: A. J. Hingel, Co-development across the EC’s External Borders, no rakstu krājuma: A. Kikliēski (red), Baltic Europe in the Perspective of Global Change, Oficynowa Naukowa, Warszawa, 1995.

20 Šis jautājums izskatīts divas reizes: 1972. gadā Islande parakstīja (un ratificēja) Brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas Kopienu, toties doma, ka Islande varētu iekļauties ES, nopietni izskatīta pēc tam, kad 1994. gadā Norvēģija otru reizi uzsāka sarunas par iekļaušanos ES; politiskajās aprindās šī tēma nav radusi lielu atsaucību, savukārt biznesa aprindās (ārpus tām, kas saistītas ar zveju) un sevišķi starp jaunajiem islandiešiem atrodams atbalsts Islandes iekļaušanai ES; debates par šo tēmu apskatītas rakstā: G. H. Kristinson, Iceland and the EU, no rakstu krājuma: L. Miles, The European Union and the Nordic Countries, 1996.

21 Tā dēvētās mikrovalstiņas (angliski micro-states ): Lihtenšteina parakstījusi Līgumu par EET kā EBTA locekle, pateicoties tās saistībām ar Šveici; Malta arī būtu ieskaitāma šo valstu grupā, toties Malta savā laikā slēdza Asociācijas līgumu ar Eiropas Kopienu, vēlāk pieteica, bet šodien praktiski atteikusi savu kandidatūru kļūt par pilntiesīgu ES dalībvalsti.

22 Šveices atteikšanās no EET līguma nozīmē to, ka tā atrodas krietni ārpus šīs telpas; tai pašā laikā Šveices valdības lūgums izskatīt atbilstību uz iekļaušanos ES nav nekad atsaukts. Kā kuriozu varētu pieminēt faktu, ka 1986. gadā Šveices vēlētāji referendumā noraidīja iespēju Šveicei kļūt par pilntiesīgu Apvienoto Nāciju locekli.

Turpmāk — vēl

No Rīgas izdevniecībā "Junda" (redaktors Ivars Tirans) topošās Dr. Eduarda Bruno Dekšņa grāmatas "Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte"