Mūsu demogrāfiskie procesi. Motivācijas

no 1.lpp.

Dr. oec. BRUNO MEŽGAILIS, Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Ja liela loma motivācijas pamatojumam ir bailes (no daudz kā), tad nepavisam ne maza, bieži vien pat izšķiroša ir naudas (materiālo apstākļu) esamībai vai trūkumam. Pat vairāk: nav tāda demogrāfiskā procesa, kura veikšanai cilvēks nenovērtētu, vai viņš to var "pacelt" vai tam pietiks naudas.

Jebkurš demogrāfiskais solis maksā naudu, sākot ar laulībām, bērna piedzimšanu un beidzot ar miršanu (zārka nauda). Mainīt dzīves vietu, migrēt nevar bez līdzekļiem (ne tikai pārvietošanās vajadzībām).

Sociāli labi nodrošinātās valstīs (kā Rietumeiropas valstis) tērē lielus līdzekļus bērnu dzimstības nodrošināšanai (palielināšanai). Palīdzību sniedz grūtniecības laikā, bērnam piedzimstot, ikmēneša piemaksas (līdz zināmam vecumam), dažādas citas piemaksas bērnu audzināšanas atvieglošanai. Ir valstis (Vācija, Zviedrija u.c.), kur ģimenēm ir izdevīgi audzināt bērnus, valsts par tiem pietiekami maksā. Uzlabojoties ekonomiskajam stāvoklim, arvien lielākas summas valsts atvēl (var atvēlēt) nākamās paaudzes ataudzei.

Demogrāfiskie procesi tiek raksturoti pašvaldību, valsts, kontinentu, pat pasaules līmenī. Taču to pirmsākums ir katra indivīda rīcība. Tāpēc arī demogrāfiskajai motivācijai jābūt individuālā līmenī. Tas ir par maz, ja bailes novērš (drošību sagādā) un līdzekļus (naudu) nodrošina valstī kopumā, sabiedrības līmenī. Cilvēks tikai tad būs ar mieru veikt kādu demogrāfisko procesu, ja viņš būs motivēts (ierosināts) to darīt personisku iemeslu dēļ.

Nav līdzēts, ja valsts nodrošina pietiekami augstu ekonomikas, medicīnas, sociālās palīdzības līmeni. Ja to par pietiekamu nenovērtēs katrs indivīds, tā viņam nebūs motivācija, lai dotos laulībā, šķirtos, radītu bērnus vai migrētu. Arī mūža ilguma pagarināšana atkarīga no tā, kā indivīds pats izmanto (grib izmantot) tās iespējas, ko sagādā ekonomiskie, sociālie un medicīniskie nosacījumi.

Taču individuālais nodrošinājums nevar tikt garantēts, ja valsts līmenis nenodrošinās katram indivīdam tādus materiālos un morālos apstākļus, lai tam būtu pietiekamas garantijas, ka tā veiktā demogrāfiskā uzvedība neradīs sarežģījumus viņa dzīvē.

Latvijā pašreiz iedzīvotāju skaits samazinās, bērnu dzimst uz pusi mazāk, nekā tas nepieciešams normālai iedzīvotāju paaudzes atjaunošanai. Mūža ilgums ir viens no zemākajiem Eiropā. Pie visa vainojam nabadzību un zemo dzīves līmeni.

Tas, ka Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas materiālie dzīves apstākļi nav spoži, cilvēkiem trūkst naudas, ir vispārzināms fakts. Taču — vai materiālo labumu trūkuma dēļ vien var vainot bērnu dzimstības sarukšanu?

To, ka ne jau materiālo apstākļu, naudas trūkuma vai tās pārpilnības dēļ bērni dzimst mazāk vai vairāk, parāda pasaules prakse.

Pasaulē kopumā iedzīvotāju skaita pārmaiņas nosaka tikai dabiskais pieaugums, dzimušo skaita pārsniegums pār mirušajiem.

Pasaules iedzīvotāju skaits visus pēdējos gadus un desmitgades strauji aug. 1950.gadā pasaulē dzīvoja 2,5 miljardi cilvēku. 80.gadu vidū šis skaits bija jau dubultojies, sasniedzot 5 miljardus. 2000.gadā pasaules iedzīvotāju skaits būs sasniedzis jau 6,2 miljardus.

Straujais iedzīvotāju skaita pieaugums pasaulē nenotiek uz bagāto, attīstīto valstu rēķina. To nodrošina galvenokārt nabadzīgās, jaunattīstības valstis: Dienvidaustrumāzija, Latīņamerika, Tuvie Austrumi un Āfrika.

Eiropā, sevišķi tās rietumdaļā, iedzīvotāju skaits aug lēni; prognozē, ka tas var samazināties. Taču tās ir valstis ar augstu attīstības līmeni, tajās sociālā nodrošinātība ir augstākā pasaulē.

Nauda, tās pietiekamība nav "nostrādājusi" kā dzimstības motivācija. Tieši otrādi — cilvēki, zinot, ka viņi vecumdienās būs pietiekami sociāli nodrošināti, "var sev atļauties" bez bērniem iztikt, ne bērni, bet valsts tos vecumdienās nodrošinās ar labām pensijām. Bērni, kā zināms, ir arī apgrūtinājums, par tiem jārūpējas visu dzīvi.

Nauda vispār nav dzimstības, demogrāfisko procesu vienīgais un galvenais motivācijas faktors. Tieši vājais sociālais nodrošinājums vecumdienās var būt par mudinājumu gādāt bērnus, kas tos vecumdienās uzturēs.

Nauda, tās pietiekamība vai nepietiekamība, protams, motivē lēmumu pieņemšanu jebkuram demogrāfiskajam solim. Taču tas nav vienīgais un nereti pat ne galvenais motivācijas pamats.

Latvijas (un ne tikai tās) demogrāfisko procesu motivācijas pamatā vairāk nekā nauda (materiālie apstākļi vispār) ir bailes un nedrošība. Nedrošība, bailes par nākotni ir vispār raksturīgs posms jebkurai pārejas, reformu valstij. Latvija šajā ziņā nav nekāds izņēmums.

Taču atšķirībā no gandrīz visām citām valstīm, kuras 90. gadu sākumā atbrīvojās no svešās pārvaldes, Latvija saņēma mantojumā lielu skaitu te "iestrēgušo" iebraucēju no svešām teritorijām. Šeit palikušo sveštautiešu noskaņojumā bailes (nedrošība) ir daudz lielākas nekā te esošajam pamatetnosam.

Nedrošība, bailes no rītdienas spieda daudzus desmitus tūkstošus cilvēku emigrēt no Latvijas. Tas notiek arī tagad, varbūt tikai mazākos apjomos. Šo iespējamo demogrāfisko soli vēl apsver ļoti daudzi palikušie iebraucēji.

Ne jau visi var (grib) izšķirties par projāmbraukšanu. Lielākā daļa paliek uz vietas, taču bailes no rītdienas arī paliek (ar viņiem). Tas tad arī motivē cittautiešu demogrāfisko uzvedību visus 90. gadus. Viņiem nav pietiekamas motivācijas, lai aktīvi iesaistītos demogrāfiskajos procesos šajā (liekas, pagaidu) dzīvesvietā. Jādzīvo ir, bet vienam dzīvot — neprecēties, neaudzināt bērnus — ir mazāks risks.

Nav jau tā, ka cittautieši Latvijā nepiedalītos (ignorētu) demogrāfiskos procesus. Aktīvi viņi piedalās vienīgi migrācijas procesos, daļēji šķiršanās procesos, ja pienāk laiks, arī jāmirst. Taču tādu svarīgu demogrāfisko pasākumu katram indivīdam kā došanās laulībā, bērnu radīšanu visus 90. gadus cenšas atlikt uz vēlāku laiku, atturēties no tiem. Tas nozīmē, ka viņiem nav motivācijas (vajadzības) šajos demogrāfiskajos procesos piedalīties (vismaz kādu laiku).

Neaktīvi piedalīties svarīgākajos demogrāfiskajos procesos ir bīstami katram cilvēkam pašam, bīstami tas ir arī sabiedrības, valsts līmenī. Par to liecina kaut vai tas, ka Igaunijā sāk bažīties, ka igauņu skaits valstī mazinās. Publicētās domas rāda, ka igauņiem draud lībiešu liktenis, jo to skaits Igaunijā noslīdējis zem miljona (950 tūkst. cilvēku). Lai gan latviešu skaits Latvijā miljonu vēl pārsniedz, tas jau tuvojas šai robežai. Ja 1935.gadā Latvijā latvieši dzīvoja 1467 tūkst. cilvēku, 1989.gadā 1388 tūkst., tad 1997.gadā latviešu skaits bija 1372 tūkst., ar tendenci vēl samazināties*. Tas nelielai tautai ir bīstami.

Vai tautas bailes no pazušanas nav pietiekama motivācija "kaut ko šai lietā darīt", kamēr nav par vēlu?

Demogrāfijas vēstures sniedz pietiekami daudz piemēru, kas rāda, ka nepieciešamības gadījumā var daudz ko darīt, lai attīstību pavirzītu sev vēlamajā virzienā. Tam var būt dažāda motivācija.

Ķīnā, Indijā un vairākās citās valstīs ar augstu dabisko pieaugumu realizē dažādus pasākumus, lai ierobežotu dzimstību. To panākt nav nemaz tik viegli. Varbūt arī nav vajadzīgs. Lieta tāda, ka jaunattīstības valstīs ar tradicionāli neierobežotu dzimstību lielais bērnu skaits ģimenēs ir zināms sociālais garants vecumdienām. Tas ir pamats dzimstības neierobežošanai.

Senākā vēsture, arī vēsture pirms Otrā pasaules kara liecina, ka bijušas agresīvas ciltis, valstis, kas centušās stiprināt savas armijas ar augstu dzimstību. Viena no tādām bija hitleriskā Vācija. Gatavojoties iekarot pasauli, tā aicināja vācu mātes dzemdēt vairāk dēlu, nākamos armijas karavīrus. Tātad arī ideoloģija, politiskā motivācija var tikt izmantota, lai panāktu vēlamo demogrāfisko rezultātu.

Arī šādai motivācijai pamatā ir bailes: vai nu no pārapdzīvotības, vai iedzīvotāju skaita nepietiekamības.

2. Motivācija dažādos demogrāfijas procesos

Tas, ka demogrāfiskos procesus izmanto dažādu (politisko vai citādu) problēmu risināšanai, nav vērojams tikai vēsturē. Tas notiek arī mūsdienās. Par to, piemēram, liecina 1996.gada oktobrī Palma de Maljorkā (Spānijā) notikušā demogrāfijas konference.**

Konferencē plaši iztirzāja dažādas Eiropai aktuālas demogrāfiskās problēmas. Konferences dalībnieki uzskata, ka visām Eiropas attīstītajām valstīm ir aktuāla iedzīvotāju skaita palielināšanās vai vismaz saglabāšanās līdzšinējā līmenī.

Lai cik arī bagātas vairākas Eiropas valstis arī būtu, tās par naudu nevar pietiekami pamudināt savas sievietes (ģimenes) radīt bērnus pietiekamā skaitā. Pastāvot pašreizējai situācijai, vairumam Eiropas valstu (Vācijai, Francijai, citām) nākotnē draud iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Ja iedzīvotāju skaita palielināšanu (vai vismaz saglabāšanu) nevar panākt ar dabisko pieaugumu, bet gan ar citu demogrāfisko procesu — migrāciju. Tāpēc arī minētajā konferencē lielu uzmanību pievērsa migrācijai no citu kontinentu valstīm uz lielākajām Eiropas valstīm. Minētajā konferencē sniegti konkrēti skaitļi par iebraukušo skaitu no Āreiropas uz dažādām Eiropas valstīm atsevišķos gados. Parādīts, ka Eiropa pakāpeniski tiek papildināta ar citu kontinentu cilvēkiem, ko rada Eiropas tautu zemā dzimstības pakāpe.

Tātad Āreiropas imigrācijai uz Eiropu ir tā motivācija, ka Eiropai ir bailes "palikt tukšai", bez pietiekami liela iedzīvotāju skaita. Citu kontinentu imigranti apmetas uz dzīvi gandrīz visās Rietumeiropas un Viduseiropas valstīs, sevišķi Vācijā un Francijā.

Gan netika speciāli afišēts, taču bija labi saprotams, ka imigrācija uz Latviju 40.–80. gados no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un citām austrumteritorijām arī bija motivēta ar papildu darbaspēka nepieciešamību. Tas, ka Latvijā bija zema dzimstība visos pēckara gados, bija fakts, kas atļāva pamatot (motivēt) to, ka vietējie cilvēki savā skaitā gandrīz neaug, kamēr "tautsaimniecības piecgadu plāni prasa kāpināt ražošanu". Tā bija svarīga motivācija masveida imigrācijai no aizrobežas. Iedzīvotāju skaita palielināšana būs sevišķi aktuāla problēma jau tuvākajā nākotnē daudzām Eiropas valstīm, Latvijai tai skaitā. Kā to panākt? To var panākt, vai nu palielinot dzimstību, dabisko pieaugumu, vai arī ar citu valstu (kontinentu) imigrāciju. Ja nebūs ne viena, ne otra un visu atstās pašplūsmei, iedzīvotāju skaits pakāpeniski samazināsies.

Demogrāfiskās motivācijas problēma saduras ar iedzīvotāju skaita nodrošināšanas problēmu.

Jebkurš demogrāfiskais process un tā rezultāts demogrāfiskās pārmaiņās nenotiek bez noteiktas motivācijas. Pat tad, ja demogrāfijas jomā nekas nenotiek (tas gan vairāk var būt teorētiski), arī tam ir sava noteikta motivācija. Piemēram, ja kāda valsts slēdz savas robežas, t.i., neļauj uz pastāvīgu dzīvi pārcelties (migrēt) no citām valstīm (tādas varētu minēt ļoti daudzas), arī tas tiek pamatots, motivēts. Parasti reliģisku motīvu dēļ cilvēkiem aizliedz šķirties. Arī tas tiek attiecīgi motivēts. Sakarā ar straujo iedzīvotāju skaita palielināšanos tiek ierobežota dzimstība. Apturēt dzimstības procesus nevar, bet ierobežot gan. Taču arī tas ir jāpamato, kāpēc ģimenes nedrīkst sev atļauties tik daudz bērnu, cik tās tos gribētu. Parasti to motivē ar valdības lēmumiem.

Demogrāfijā ar aizliegumiem procesus motivēt nevar. Izņēmums ir starpvalstu migrācija, ko var panākt ar stingriem ierobežojumiem. Citi demogrāfiskie procesi ir dabiski, tos regulē pats cilvēks bioloģisko nosacījumu vadīts.

Lai precētos vai lai sievietei varētu būt bērni, jāsasniedz zināms vecums. Zināmā vecumā sievietai bērni vairs būt nevar. Arī mirstību regulē dabiskie, bioloģiskie procesi. Pat tādā demogrāfiskā procesā kā šķiršanās neiztikt bez "dabas klātbūtnes". Bieži vien jāšķiras tāpēc, ka nevar ar otru pusi sadzīvot viņa rakstura (dabas dots) dēļ.

Kā saprotams, demogrāfiskos procesus aizliegt nevar. Tos vairāk reglamentē (cilvēka) daba. Taču ietekmēt tos var vai nu vienā, vai otrā virzienā.

Demokrātiskās sabiedrības demogrāfiskos procesus nereglamentē ar aizliegumiem. Cilvēkus, ģimenes veikt vai atturēties no demogrāfiskajiem procesiem ietekmē attiecīgas motivācijas veidošanās. Valstij jārada apstākļi, lai cilvēki būtu ieinteresēti, vai arī pretēji apstākļi — lai cilvēki atturētos attiecīgo demogrāfisko lēmumu pieņemt.

Uzskatāms piemērs, kā valsts regulē demogrāfisko procesu norisi, ir tas, ka starp Eiropas Savienības valstīm nepastāv migrācijas ierobežojumi. Cilvēku migrācijas plūsmas pāri valsts robežām netiek reglamentētas. Eiropas Savienības valstu starpā migrāciju regulē motivācija: palikt uz vietas izdevīgāk vai arī izdevīgāk pārcelties un dzīvot citā šīs Savienības valstī. Tas acīmredzot ir izdevīgi, lai cilvēki paši lemj, kā rīkoties gan valstij (valstīm), gan šo valstu iedzīvotājiem.

Ja Latvija (ar laiku) grib iekļūt Eiropas Savienībā, tai jābūt tam gatavai arī demogrāfijas jomā. Ar saviem demogrāfiskajiem raksturotājiem mēs no ES esam patālu visādā ziņā. Mums jākļūst (ar laiku) daudz atvērtākiem ne tikai robežu ziņā.

Būs jātransformējas ne tikai migrācijas jomā. Padomju Savienībai Latvija bija pievilcīga, tāpēc cilvēki no austrumteritorijām labprāt uz Latviju brauca (migrēja). Vai, likvidējot robežu ar Eiropas Savienību, daudzi no Latvijas negribēs aizbraukt uz Savienības citām valstīm?

Arī citi (bez migrācijas) demogrāfiskie procesi pie mums norisinās atšķirīgi no Eiropas Savienības valstīm. Tur cilvēkiem ir cita motivācija doties laulībā, radīt bērnus, šķirties nekā Latvijā. Protams, dabas (bioloģiskie) nosacījumi būtībā ir tie paši. Taču motivācija, kāpēc un kad to darīt vai nedarīt, atšķiras. Tāpēc arī Eiropas Savienības valstīs vēlāk stājas laulībā, retāk šķiras, bērni dzimst vecākiem vēlākā vecumā, cilvēka mūža garums ir ilgāks. Arī mums (ar laiku) būs jāmaina savu demogrāfisko procesu motivācija, lai neizkristu no Eiropas standartiem.

* Latvijas demogrāfijas gadagrāmata. — 1997, 33.lpp.

** Mediterranean Conference on Population, Migration and Development. — Palma de Mallorca. 15.–17. October 1996. — Strasbourg, 1997