Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa kavaliere Adina Ķirškalne

Par sevi — pati

 

Mana dzimtā puse ir skaistā Vecpiebalga, kur lielā pagasta vienā stūrī (uz Skujenes robežām) ir apmeties Alauksta, Ineša un Tauna mazākais brālis Zobols. Netālu no Zobola, netālu no veca ozola, kura stumbrā sagūlušies vairāki gadu simteņi, atrodas četru māju puduris — Ģibuļi. Vienā no tām 1915.gada 15.augustā zemnieku ģimenē man šūpulis kārts. Tur pirmās ganu gaitas, tuvība ar dabu, darbu un grāmatu, pirmā apjausma, cik skaista un mīļa ir Tēvuzeme Latvija.

Pēc Kagaiņu un Ogrēnu pamatskolu beigšanas mācījos Cesvaines Valsts ģimnāzijā (1930—1934) un Rīgas Skolotāju institūtā (1935—1937). Institūts jaunajiem skolotājiem līdzi deva novēlējumu:

Garām gāju sila malu,

Āboliņu dēstīdams;

Es gribēju sila zemi

Par ārisku padarīt.

Tā arī centāmies darīt. 1937.gada rudenī sāku strādāt Vecpiebalgas Upītes sešklasīgajā pamatskolā. 1940.gadā pārgāju uz jaunatvērto Vecpiebalgas 1905.gada nepilno vidusskolu (kā toreiz sauca), kur nostrādāju līdz 1948.gadam.

Padomju iekārtas režīmā cieta tēvs un brālis. Ģibuļus nācās pamest. Man no represijām laimējās izvairīties. Pārcēlos uz Madonas rajona Lazdonas skolu. Māmiņu ņēmu pie sevis. Darba bija daudz — gan skolā, gan sabiedriskās dzīves pasākumos. Laime, ka pārsvarā gadījies satikties ar labiem, izpalīdzīgiem cilvēkiem. 1970.gadā aizgāju pensijā, bet pēc tam vēl gadus divdesmit strādāju skolas internātā. Skola un skolēni man vienmēr aizstājuši māju un ģimeni.

Skolā galvenokārt esmu mācījusi latviešu valodu un literatūru. Šad tad gribējies arī pašai ko uzrakstīt. 1977.gadā iznākusi grāmatiņa "Rītdienas prieks" (skolotājas atmiņas), 1995.gadā dzejoļu izlase "Pie saulespuķu pieturas".

Kad 1994.gada 18.novembrī Nacionālajā teātrī saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni, šajā apbalvojumā domās dalījos ar saviem skolotājiem un skolas biedriem (kā dzīvajiem, tā mirušajiem), gan arī ar saviem skolēniem un kolēģiem, visiem tiem, kam Latvijas vārds un trīs zvaigžņu mirdzums Brīvības piemineklī visos laikos bijis dārgs un svēts. Ordeņa gaismas mantiniekiem un tālāk nesējiem gribas novēlēt:

Lai nebūtu jāapmaldās,

Sargāsim gaismas staru:

Grūti lauzties uz mērķi

Bez sirdsgudrības un gara.

Lazdonā 1997.gada aprīlī

Sešdesmit gadi kopā ar savu skolotāju

1970.gada 1.septembrī. Atvadas no skolas darba

Atceros es skolas kļavas,

Kad ar ziediem nāca maijs,

Labvēlīgās acis tavas,

Mīļais, vecais skolotāj.

Tā Kārlis Skalbe rakstīja veltījuma dzejolī skolotājam Ūdrim, kurš Vecpiebalgas draudzes skolā mācīja bērniem dabasstāstus.

Labvēlīgās acis. Man vienmēr licies, ka tās vispirmās liecina par īstu skolotāju. Arī es tās uzreiz ieraudzīju aiz briļļu stikliem, kad pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem mazajā Upītes skoliņā mani apsveicināja jaunā skolotāja ar skaistu uzvārdu — Ķirškalne. Smuidra, skanīga, ar zelta bižu vainagu ap galvu, kālab viņas starojums šķita sevišķi iespaidīgs.

No šīs pirmās skolas ziemas Adina Ķirškalne sāka veidot manu garīgo pasauli, un arī tagad es sūtu un atrādu viņai savas grāmatas kā mācību gados domrakstus. Ar to tad arī ir gandrīz pateikts viss, jo es nemaz vairs nevaru izplēst, atdalīt skolotāju no sava mūža, lai aplūkotu pretskatā un izvērtētu viņas pedagoģiskos principus un audzināšanas metodes. Tur viss bija tik dzīvs, mainīgs un — neparedzams.

Lauku skolā nācās pasniegt arī citus priekšmetus, bet galvenā Adinai Ķirškalnei vienmēr palika latviešu valoda. Un šajās stundās svētīgākais guvums bija nevis tas, cik daiļi mēs atstāstījumos izsakāmies vai sacerējumos izrakstāmies, bet gan vārdos neizsakāmais, izjustais, tas, ko skolotāja izlasīja ar sirdi pat visvienkāršākajos vārdos. Katram no audzēkņiem, to es zinu, ar skolotāju izveidojās individuāla saziņas sistēma, ar savu šifru. Arī man. Citam tas neder. Skolotāja kā tāda liela centrāle, vai ne? Par šo salīdzinājumu — jau dzirdu — Adina palaidīs savu lielo smieklu, jo vispār jau mums abām tuvāka ir Skalbes valodas burvīgā tēlainība.

1940.gadā gandrīz uz vecās, slavenās Vecpiebalgas draudzes skolas drupām uzcēla jauno, par Balto skolu iesauktu. Pamatus tai ielika vēl ar "Dievs, svētī Latviju!", bet atklāja ar Internacionāli. Tur kara laikā un pirmo pēckara ziemu Ķirškalnīte atkal bija mana latviešu valodas skolotāja. Kādreiz ienāca klasē skumja, runāja ar mums kā ar lieliem cilvēkiem. Tā arī sacīja, ka sirds bēdīga (sliktu ziņu taču bija tik daudz), vai mēs nevarot pastāstīt viņai kaut ko priecīgu. Un paceļas rociņa, un atskan mazā piebaldzēna vēstījums: "Lūdzu, skolotāj, mums mājā mazs, smuks sivēnīc." Un stunda pagāja gaiša. Visiem.

Saulainā pavasara dienā mani izsauca pie tāfeles rakstīt skolotājas diktētas dzejas rindas:

Kāpj marta saule bērzu audzēs šmaugās,

Kas sārti pumpurotas pavasarim acīs raugās.

Nez kādi iztēles viļņi mani bija apskalojuši, bet es iedomājos, ka tāda meitene, Marta vārdā, Saule — uzvārdā, kāpj tajā bērzā. Klase spurdza, un bija arī par ko. Bet skolotāja? Viņa sarīkoja īstu fantāzijas turnīru: kāda tā Martiņa, kā apģērbta, kādi mati, kādas kurpītes. Visus šos gadus martā es no Ķirškalnītes saņemu īpašu sveicienu ar Martas Saules zīmogu.

Vācu laiks. Padomju laiki. Obligātās prasības. Nodevas. Un tomēr skolotāja Ķirškalne savos audzēkņos kopa un sargāja latvietību, ko var saukt par tēvzemes mācību. Ar brīvā dabā pavadītu stundu, ar tautasdziesmu, dzeju, ar klusu piemiņas brīdi pie Kronvalda pieminekļa, uz kura rakstīts, ka tēvzeme un brīvība — vislielākie svētumi uz zemes. Varbūt kādreiz skolotājai jūsmas bija par daudz, bet mūsu jaunās sirdis tai atsaucās, un mēs bijām aizkustinoši patiesi savās piederības jūtās Kronvaldam, Piebalgai, Skalbem, Latvijai. Tieši tādēļ, ka mēs tiešos, patriotiski skaļos vārdos par to nerunājām.

Un tad Adinai Ķirškalnei dzimtā Vecpiebalga bija jāatstāj, lai izbēgtu no melnā ceļa, pa kuru jau aizgāja viņas tuvinieki. Mūsu skolotāju pieņēma un prata nosargāt madonieši, un Lazdonas skolas kalnu ilgus gadus apstaroja Ķirškalnītes zelta kronis, kas toreiz vēl kupli rotāja galvu. Tur tas pa gadiem arī apsūbējis. Skolotāja maizei arī jaunajā vietā bija cieta garoza, un kādā vēstulē viņa man rakstīja, ka šad tad prātā nākot Cimzes vārdi, semināra audzēkņiem teikti: "Vidzemē jūs sagaida mocekļa liktenis, trūkums, necieņa un nepateicība." Sirds smeldza arī pēc Vecpiebalgas, un vai tā sāpe jel kādreiz pāries?

Bet Vecpiebalgai paliek leģenda par neaizmirstamo skolotāju, tur vienmēr atvērtas bijušo skolēnu durvis, paliek Imanta Kalniņa komponētā himna ar Adinas Ķirškalnes vārdiem:

Pie tevis eju, Vecpiebalga,

Tu novads — senatnīgs un skaists.

Un tomēr neviens nav ieņēmis viņas vietu. Piebalgā tā palika tukša, kas jūtams vēl šobaltdien.

Lilija Dzene

Trīs dienas kopā ar savu skolotāju

Lai gan pirmais muzeja vadītājs Jānis Ķirškalns toslaikus Rūdolfa Blaumaņa "Brakos" vairs nestrādāja, uz rakstnieka piemiņas sarīkojumiem Jaungadā, septembrī un nereti arī citkārt viņš brauca tāpat kā Madonas muzeja direktore Elza Rudenāja, Ilze Indrāne un skolotāja un dzejniece Adina Ķirškalne, Jāņa māsa. Dažādās balsīs skandētais "Tālavas taurētājs" vai "Negaidītais vakars" ciemiņu sirdīs lēja blaumaniski cēlo traģismu un tam līdzi no reizes uz reizi vairāk atklājās Zeltbizes Smieklavas Adinas jūsmīgā dvēsele. Kādureiz aizvērpās saruna par teiksmaino Piebalgu, viņas dzimteni, un skolotāja 1977.gada vasarā apņēmās būt par ceļa rādītāju un traukties "braucienos pa kalniem un lejām, ar dziesmām un dejām".

Ceļojums sākās vētraini — tiešā un pārnestā nozīmē: vējš plosīja pāri Viņķu kalnam skrejošos augusta mākoņus, bet mēs kāpām vēl augstāk tornī, lai atmiņā ielāgotu lielceļus, pa kuriem turpināsim ceļojumu, un zaļo mežu klājienu ar balto dominanti Gaujas pusē — Jaunpiebalgas baznīcu. Par katru vietu rūpīgi uz lapiņām bija izrakstīti fakti un citāti, skolotāja sāka tos lasīt un mirkli tā kā samulsa, kad ievaicājāmies — vai tad nevar tāpat saviem vārdiem? Viņa, piebaldziete — un nevar? Tieši ar to brīdi mūsu nelielajā sabiedrībā ienāca ģimeniskas sirsnības gaisotne, kuru ne lietus, ne vējš nespēja izgaiņāt. Adina Ķirškalne vispirms aizveda mūs uz tuvējām "Vecviņķu" mājām, kur dzimuši brāļi Kārlis un Jonass Miesnieki (rakstnieks dzīvoja Amerikā un pēc kara Latvijā netika pieminēts) un tagad saimniekoja brāļa Pētera dēls Kārlis. Tāpat kā citur, arī te uzticēšanās garants bija mūsu ceļvede; runājāmies, aplūkojām radiem dāvinātās Kārļa Miesnieka gleznas, kur noskaņa atbilda mākslinieka pirms gadiem desmit teiktajiem vārdiem: "Glabājiet to, kas jūsos ir tautiskis, i tad jūsus visas tautas cienīs."

Ar Mārtiņskolas skolotāju un deju kolektīva vadītāju Oto Vāliņu izstaigājām gan jauno, gan veco ēkas spārnu, kur draudzesskolas ēkas palīgskolotājs Miķelis Krogzemis 1871.gada rudenī iesvētīšanas mielastā runājis tik dedzīgi, ka mācītājs Kēlbrants viņu padzinis no darba. Bet ko tas līdzēja: pēc nepilniem diviem gadiem, uz Pirmajiem vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem piedzima spoža dzejas zvaigzne — Auseklis!

Garām Zeltakrogam, Sudrabkalna bērnības gadu miteklim, kas pazemīgi un klusu stāv ceļmalā bez jumta, spārēm un logiem, cauri novakares miglu blāķiem ripojam uz "Incēniem", un ar katru nobrauktu kilometru Adina tin atmiņu pavedienu par to 1943.gada vasaras dienu, kad viņas, vairākas meitenes, ar riteņiem aizbraukušas un satikušas pašu Pasaku ķēniņu. "Kā zobens iesprausts skuju vainagā, Spīd Alauksts tumšu egļu ielokā," skolotāja norunā Kārļa Skalbes dzejoļa "Dzimtenē" rindas, un tas viņai ir tik pat atbilstīgi kā dziesma "Mazs bij tēva novadiņiš", ko A.Ķirškalne arvien uzsāk pirmā. Kamēr dzejnieka mazmeita Margrieta, ar kuru kopā stājāmies Filoloģijas fakultātē, aiziet pasaukt tēvu no kolhoza svērtuves, mēs noskaidrojam, ka "Saulrieti", celti 1929. gadā un tagad tos apsaimnieko Mākslinieku savienība. Pie "Incēnu" sienas rotājas piemiņas plāksne. Esot gan bijuši kādi nekādi rīdzinieki, izprašņājuši un likuši saprast, ka būšot jāņem nost. Bet dēls Jānis, tas pats Ģiģis, kas "brauc uz miega muižu," trīsdesmitajos gados "Jaunāko Ziņu" žurnālists, uz tēva simtgadi no saviem personiskajiem līdzekļiem iecerējis dāvināt Kārļa Skalbes prēmiju. Neiznāca, tāpat kā daudz kas cits, un Jānis Skalbe turpmāk dzīvos ar jūtīgu, taču aizlauztu dvēseli — vecāki aizbrauca uz Zviedriju, māsas Ilzes ģimene aizbrauca, bet viņš palika. Kāpēc? Nekad neuzdrošinājos viņam to pajautāt, ja nu Adina Ķirškalne varbūt... Tomēr no šī brauciena viens praktisks labums ir — Jānis sāk rakstīt atmiņas, un tēva simtgadē tās tiek publicētas literārā mantojuma gadagrāmata "Varavīksne".

Pārlaiduši nakti pie Bodes Austras, otrā rītā gar Vecpiebalgas baznīcu, kur Piebalgas Leimaņu un Jumurdas pagastu mērītājs un dziesminieks Andrejs Pumpurs 1875.gada 27.jūlijā par mūža draudzeni apņem "Jaungaigalu" Edi Gobu, gar Elzas Stērstes "Naurēniem", Adina Ķirškalne mūs ved uz "Kaikažiem", amatnieku ciemu, kur dzimis Antons Austriņš, un, skolotājas samudināta, Lielā Kapūņa mazmeita stāsta, kā Lilita Bērziņa ar savu Priedes Jāni, arī Dailes teātra aktieri te vasaras vadījusi, gar mācītājmuižu, kur Garlībs Merķelis dzīvojis, un "Kūrēniem", grāmatizdevēja Jāņa Ozola mājām, kur Kārlis Skalbe uzsācis kolportiera gaitas, braucam uz Vecpiebalgas muižu, tagad sauktu par Inešiem, kur ne tikai laba tiesa brāļu Kaudzīšu romāna darbības risinājusies, bet arī modernieka, brīvības cīņas dalībnieka Hermaņa Mača un viņa meitas Lilijas Dzenes, Adinas skolnieces, dienas un gadi ritējuši.

Pārgājuši pāri upītei, esam pie sabrukušajiem "Hirša–Gaigaliem", kas saistīti ar jurista un žurnālista Konstantīna Hirša–Gaigala mūžu, un "Jaungaigaliem", Edes Gobas dzimtajām mājām, kas tagad skaitās Andreja Pumpura dēla Indriķa īpašums. Trīsdesmitajos gados te vasaras vadījusi Edes Gobas māsasmeita Angelika Gailīte, skolotāja, žurnāliste un rakstniece, kas septiņdesmito gadu sākumā no Kanādas atsūtīja atmiņas par Andreju Pumpuru Daugavpilī, un dzejnieka meita Elza. Skolotāja Ķirškalne kā allaž ir pirmā vārtu vērēja un sarunu aizsācēja, bet Zēģeles, kas tagad te dzīvo, uz Pumpuriem ir gandrīz vai dusmīgi — mājas nelabo un viņiem arī neatdod. Ko paši? Kā ir, tā dzīvojam. Bet griesti ir neslaucīti, logi aizkvēpuši, jumts caurs, zem tā paša arī malka glabājas. Ko lai te saka? Bet — kādas tiesības mums pamācīt? Vēlāk Rīgā runājamies ar dzejnieka mazmazmeitu Ievu, bet — tā tas ir un tur neko nevar darīt...

Adina Ķirškalne manāmi atplaukst, kad tuvojamies Paulēnkalnam, jo tur ir pavisam cits skats. "Reinkaļvos" saimnieko dramaturga Paula Putniņa tēvs, skolotājs, mamma, vasarās te dzīvo arī Pauls ar ģimeni, tiekam uzņemti kā draugi, bet tas, protams, pirmāmkārtām piebaldznietes Adinas dēļ. Valodas par dzīvi vispār un pazīstamiem cilvēkiem tuvu un tālu burbuļo nenogurstošā spēkā, un tikai tad, kad sakām, ka jāuzbrauc pašā kalna galā arī, tiekam mīļi izvadīti un aicināti ciemos atkal. Bet kalna galā dzīvo fotomākslinieka Jura Krieviņa ģimene, viņš ir atjaunojis klēti un izracis dīķi ūdensrozēm, uzbūvējis pirtiņu un iecerējis te pavadīt vecumdienas. Viņpus dīķim ir komponista Imanta Kalniņa māja.

Lai gan svētdienas rīts uzaust lietains, vēl ir jātiek Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiālē "Vēveros". Braucam, no kalna lejā tiekam, bet "Vēveros" augšā vairs ne, jo esam dubļos līdz acīm. Nu, ja nevar ar stumšanu, tad jāķeras pie vilkšanas. Adina Ķirškalne zina: vajag būt vienam traktoram, ejam turp, saimnieks ir mājās, un, striķī iesieti, iestūrējam Vēverciemā. Kāds ir šīs dienas spilgtākais iespaids? Brauciens atpakaļ uz Vecpiebalgu, septiņi kilometri ar zirgu un pelēkraibu kumeliņu līdzās mātei, vecā "Vēveru" saimnieka nesteidzīgā runa, svaigs gaiss un iespēja vērot gar acīm slīdošo ainavu, kas pilsētniekam praktiski jau ir atņemta.

Bet Vecpiebalgā šodien ir kapusvētki, cilvēki nāk ar ziediem, ir sakopuši vai vēl kopj savu mīļo atdusas vietas, tepat arī Putniņu Pauls ar savējiem, un brīdi pa brīdim tā vien dzirdi: "Labdien skolotāj!" Jo Audinai jau visa Piebalga pazīstama, šajā un viņā saulē. Kaut arī strādā Lazdonā un šurp atbrauc pa reizei, godos.

Imants Pijols,

viens no četriem braucējiem

Ordeņa kavaliere Ilga Madre

Par sevi — pati

Zemgalietis Oskars Ulmanis 1919. gadā Talsu novadā sāka strādāt par piena pārraugu. Te viņš ieskatījās Gotlībā — vienā no jaunākajām Slaparu saimnieku Līzes un Jaņa Blumbahu meitām. Kuplajā Blumbahu ģimenē auga seši bērni: Fricis, Karlīne, Anna Regīna, Anna Līze, Gotlība Marija un Olga Alma. Tā ir ļoti draudzīga, savstarpēji izpalīdzīga ģimene arī tad, kad meitas jau izprecētas un katrai sava ģimene ar kuplu bērnu pulciņu, ikdienas rūpēm un priekiem. Viesošanās Saulgriežu un ģimenes svētkos, līdzdalība talkās visiem kopā izvēršas kā vienotas dzīves galvenie pieturas punkti.

1921.gada 24.septembrī, saulainas sestdienas pusdienlaikā, ar skaļu kliedzienu pasauli sveic Gotlības un Oskara pirmais bērns — Ilga Alma. Tā esmu es! Pēc diviem gadiem piedzimst brālītis Jānis. Tas ir tradicionāls ģimenes zēnu vārds, jo arī māsām Karlīnei un Annai Regīnai, katrai no četriem bērniem viens ir Jānis.

Manas bērnu dienas un pirmie seši skolas gadi rit Lībagos. Ģimnāzijas laiks Talsos un studiju gaitas Rīgā, Vispirms Latvijas Mājturības institūtā un tad Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības tehnoloģijas un mājturības fakultātē. Tas ir spraigs mācību darba, izzināšanas un zinību pamatu apguves laiks.

Un atkal satikšanās ar zemgalieti — jelgavnieku Induli Madri. Manu vecāku ģimenē ienāk jauni ļaudis — mans vīrs un dēls Arnis. Un drīz arī brāļa Jāņa ģimenē — sieva Aldonija un dēls Dainis.

Tālāk viss mans mūžs rit kopā ar maniem abiem vīriešiem, bez kuru atbalsta un palīdzības daudz kas nebūtu sasniegts, nebūtu redzēts un varēts!

Man ir trīs lielas aizraušanās: rokdarbi, matemātika un zirgi. Viss kopā tas saplūst vienā lielā pasaules izzināšanas priekā.

Rokdarbi, aušana — māmiņas un krustmātes Olgas tiešs ievads (abas beigušas Talsu meiteņu skolu), kuram vēlāk piebiedrojas visu manu skolotāju prasmīgais un aizraujošais darbs. Paldies!

Matemātika! Laikam jau kaut kāds iedīglis kopīgs ar krusttēvu Frici Blumbahu — profesoru, pazīstamu astronomu, slavenā ķīmiķa un fiziķa Mendeļejeva līdzgaitnieku. Viņš visu mūžu nenogurstoši strādāja, visus pienākumus veica ar pedantisku neatlaidību. Matemātika skolas gados man ļoti patika, pat aizrāva. Varbūt tādēļ, ka tā liek domāt, meklēt un risināt. Arī dzīvē no tā vaļā netieku: tieši matemātiķa domāšana un redzes atmiņa palīdz izprast dažādo aušanas un rokdarbu tehniku pamatprincipus.

Zirgi — to spēks, izturība, trauksme, ko vēroju, aprūpējot zirgus brīvdienās un vasarā. Vēroju arī tēva un brāļa neatlaidīgo tieksmi pētīt, doties nezināmajā, atrast un izturēt. To vienmēr esmu augstu vērtējusi.

Kopš 1958.gada vadu Jelgavas lietišķās mākslas studiju "Atspole". Kopā ar citiem Jelgavas muzeja speciālistiem piedalos etnogrāfu ekspedīcijās. Kopš 1990.gada darbojos arī Latviešu tautas lietišķās mākslas biedrībā. Tas viss ir cieši saistīts, saaudzis, tā ir mana ģimene.

Paralēli mācību un izstāžu darbam studijā un tautas mākslas pamatprincipu izpētei krāts un vākts metodiskais materiāls. Tā tapušas grāmatas "Krāsošana ar augu krāsvielām", "Aušana", "Izšūšana" — 3 grāmatas, "Cimdu raksti" un vēl dažas.

Organizatoriskais darbs prasa daudz laika. Tā man žēl, bet jārīkojas jau ir, ja kaut ko grib panākt. Grāmatas arī jāraksta, lai nepazustu tas, kas reiz atrasts. Tomēr vislabāk man patīk sēdēt stellēs, izšūt, adīt un par visu vairāk — izgudrot arvien jaunus rakstus.

Ar drošāko mērauklu, ar senču pieredzi

Ilgu Madri pazīst visas rokdarbnieces, ko interesē spodršuvumi un rišeljē, etnogrāfiskie baltie un krāsainie izšuvumi, mežģīņu izšūšana un tamborēšana. Viņas grāmatās padomu meklē audējas un smalku toņu cienītājas, kas dzīparus krāso ar augu krāsvielām. Jau četrdesmit gadus viņa vada Jelgavas tautas mākslas studiju "Atspole", turklāt vēl visu mūžu darbojusies dažādās biedrībās un komisijās, piedalījusies neskaitāmās etnogrāfiskajās ekspedīcijās. Vai nav žēl tik daudz laika un jaudas atdot organizēšanai, vadīšanai un citu skološanai, kad pati taču varētu kaut ko vairāk izšūt, noadīt vai noaust?

— Kā tad nav žēl! Man vienmēr sevis žēl, kad jākārto visādas formalitātes un jāvirina ierēdņu durvis.

Bet kādam tas jādara. Un par lielu brīnumu — vienmēr arī atrodas kāds, kas dara. Kā pēc kara sievas gribēja aust, izšūt, kaut ko nopelnīt! Pretī stāvēja briesmīgā nodokļu politika, kas jau bija pilnīgi izputinājusi Piebalgas audējus un Latgales podniekus. Vēl bija trīsdesmito gadu rokdarbnieces, slavenās kaucmindietes.

Cēsu pusē aušanu un rokdarbus sāka mācīt Erna Rubene. Pulciņi veidojās arī Blomē un Smiltenē. Toreizējā kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa aizgādībā sāka darboties tautas mākslas nams, tagadējais Emīla Melngaiļa tautas mākslas centrs un sākās Tautas daiļamata meistaru kvalificēšana. Tā tika dota iespēja meistariem oficiāli pārdot savus izstrādājumus. Jelgavas muzeja enerģiskā direktore Skaidrīte Siliņa mani pierunāja uzņemties lietišķās mākslas studijas veidošanu un vadīšanu. Muzejs — mūsu senču pielocītais pūrs, sakrātās gudrības — ir tautas mākslas pamats. Un nekad jau neesam bijuši tikai ņēmēji — kopā ar vēsturniekiem, arheologiem piedalāmies ekspedīcijās, savā Zemgales pusē esam apstaigājuši katru sētu, izrunājušies ar katru vecāku lauku cilvēku.

Bet būt par skolotāju — tas ir mans pienākums. Jo man pašai bijuši brīnišķīgi skolotāji. Jau sākot ar vecākiem. Tādas lietas kā uzcītība, precizitāte, atbildības sajūta — tās mēs, bērni, apguvām bez īpašas mācīšanas. To mēs redzējām ikdienā. Māte bija saimniekmeita, mācījusies pilsētas meiteņu skolā. Paviršu dūrienu viņa pa gabalu redzēja. Kad tev vienu un vēl otru reizi liek ārdīt laukā, trešo reizi tu esi uzmanīgāks. Tēvs skolā bija gājis tikai četras ziemas, bet rokraksts viņam bija ideāls, gluži kā skrīverim. Tēvs visu mūžu mācījās, veidoja sevi. Ja kaut ko esi uzņēmies un iesācis — tas jāpabeidz. Ja katrs kaut ko dara, tev arī jāsāk ar savu pienesumu. To visu redzējām, iemantojām savā ģimenē.

Lībagu pamatskolā mana audzinātāja bija Elza Zihmane (Pūliņa), pati tikko Jelgavas skolotāju institūtu beigusi. Jauna un skaista. Viņa mums ielika labus pamatus. Talsu vidusskolā vislielākā autoritāte man bija bioloģijas un ģeogrāfijas skolotāja Milda Balode (Ozoliņa). Viņa bija arī mazpulku vadītāja. Kā viņa prata mūs aizraut! Augu latīniskos nosaukumus vēl tagad atceros. Bezgala stingra bija vācu valodas skolotāja Vanaga. Viņa apprecējās ar gleznotāju Jēkabu Spriņģi, bet mums bija un palika Vanadzene. Starpbrīžos jautra un mīļa, bet stundās — īsta fūrija. Toties vāciski runājām. Un visi dziedājām. Bijām 12 meitenes un 12 zēni, un visi dziedājām. To panāca mūsu dziedāšanas un fizikas skolotājs Ezeriņš.

No katra kaut ko esmu guvusi. Un varu tikai pateikties liktenim, ka arī es varu citiem ko dot.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Tautas tērpu konkursā Talsu vidusskolā 1939.gadā

Tēvs Oskars Ulmanis ap 1912.gadu

Pirmais no labās (sēž) Fricis Blumbahs. Andrejs Upīts sveic Jāni Endzelīnu 75. dzimšanas dienā. 1948.gads

No kreisās: tautas mākslas speciāliste Vija Ābele, daudzu paaudžu aušanas skolotāja Emma Skujiņa, rokdarbniece Otīlija Mežule no Toronto, Ilga Madre, etnogrāfe Velta Rozenberga un audēja Lidija Beklešova no Adelaides, 1992.gadā

No kreisās: studijas "Līve" vadītāja Rita Harlinska, Jelgavas rajona Mākslas jaunrades centra direktore Rita Barona un Ilga Madra, 1998.gadā

Foto: Arnis Blumbergs un no Ilgas Madres ģimenes albuma