RUNAS. RAKSTI. REFERĀTI

Prof. Dr. theol. Roberts Feldmanis:

Ķēniņš Kaups un laiks

Nedaudzo Latvijas cilšu piederīgo starpā, kurus piemin mūsu senvēstures vienīgais avots — Livonijas Chronika (CL) — izceļas Turaidas lībiešu valdnieka Kaupa persona. Chronika viņu piemin kā ļoti cienījamu personu, dēvētu par "pirmo starp pirmajiem" (primus ex primorum in Thoreida — CL/I—10) un kā ķēniņam līdzīgu (Quasi Rex — CL: VII—5,25). Ziņu par ķēniņa Kaupa dzīvi nav daudz un tās pašas ļoti fragmentāras. Tomēr vispārēju notikumu sakarībā un situācijās var rast pietiekamu skaidrību par šo spēcīgo, savdabīgo personību un tās novērtējumu.

(CL: I—10) Ar drāmatisku notikumu ienāk vēsturē Turaidas valdnieks Kaups. Kādā no nebeidzamajām cīņām, kurās Turaida bij ar igauņiem, krieviem, daždien pat ar leišiem, smagi ar šķēpu ievainots, valdinieks Kaups lūdz dziedināšanu no misionāra, mūka Teodorika, solīdamies izdziedināšanas gadījumā pāriet kristīgā ticībā. Cisterciešu ordeņa mūks Teodoriks nebij ārsts. Bet tā laika uzskatos kā ārstiem tā garīdzniekiem piedēvēja dziednieku spējas. Teodoriks, savācis kopā dažādas zāles, pat tādas, kuru dziedniecības īpašības viņš nepazina, sasmalcinājis, sagrūdis un, Dievu piesaukdams, lietoja ārstēšanai. Brūci sadziedēja. Valdinieks Kaups, savā dižciltīgajā stājā, pildīja savu solījumu un Teodoriks viņu kristīja — "izglābdams reizē dvēseli un miesu" — kā piezīmē chronists.

Tas varēja būt noticis vēl pirms 1196. gada, pirms bīskapa Meinarda nāves, kura laikā Teodoriks darbojās Turaidā.

Kad 1200. gadā bīskaps Alberts pēc lībiešu kapitulācijas saaicina kopā visu novadu vecājus, uzliek tiem par pienākumu tikt kristītiem un turēt šo ticību, šis noteikums neattiecas uz diviem, kas jau ir kristīgi — Azo un Kaups. Arī pie pilsētas vietas izraudzīšanas "Rīgas ciemā" ir klāt Kaups.

Vai izglītošanai Vācijā izraudzīto trīsdesmit jauniešu starpā ir bijis kāds no Kaupa ģimenes locekļiem — nezinām.

Ķēniņa Kaupa dzīves turpmākie gadi līdz pat viņa nāvei cieši saistīti ar Livonijas drāmatisko vēsturi XIII gadsimtā.

Prof. R.Feldmaņa zinātniskais referāts "Ķēniņš Kaups", kas iesniegts Svētā Meinarda dienu konferencei Rīgā, 1998. gada 14. augustā. Nemainot autora rakstību.

Spēku trijstūris — Bīskaps Alberts, Ķēniņš Kaups un Pāvests Innocents III

Ķēniņa Kaupa

ceļojums uz Romu un audience

pie pāvesta Innocenta III

Bīskaps Alberts bij plašu mērķu, stipras gribas un nerimstošas enerģijas cilvēks. Jau pašā darbošanās sākumā viņa mērķi bij viņam skaidri un tikko pēc iesvētīšanas par Ikšķiles bīskapu Bremenes dombaznīcā, ko izdarīja viņa mātes pusbrālis Bremenes archibīskaps Hartvigs II 1199. g. pavasarī, viņš dodas uz Visbiju un ar pāvesta piešķirto privilēģiju "apzīmē ar krustu" pulku karavīru ticības karam Livonijā. Tad viņš dodas uz Dāniju, apmeklē ķēniņu Knutu un Lundas archibīskapu Alsalonu. Šī draudzības vizīte ir jau vesela polītiska programma. Lunda un Bremene bij krasas pretinieces. Lunda izjauca Bremenes archibīskapu loloto ieceri izveidot "Ziemeļu Patriarchātu" — visu esošo un vēl topošo ziemeļu zemju bīskapiju sakopošanu Bremenes virsvadībā, izveidojot kautko līdzīgu ziemeļu Romai. Alberts, tagad Bremenes suffragāns, ar to parādīja nepārprotamo vēlēšanos Rīgu padarīt līdzīgu pašai Bremenei — par neatkarīgu archibīskapiju — metropoli. Šī bij pirmā zīme par atraisīšanos no Bremenes. Albertam bij sveša tiklab Meinarda lēnprātība, kā Bertolda pārsteidzība. Viņš centās pārliecināt pāvestu par to, ka Rīga jau pilnīgi atbilst Metropoles stāvoklim: ar savu nodibināto un jau plaukstošo metropoli, ar Krusta karotāju brālības izveidošanu misijas un pakļaušanas veicināšanai, ar jau prāvo kristīto pulku — to starpā arī ar ievērojamākā vietējā valdnieka pāriešanu katoļticībā.

Kaupa ceļojums uz Romu bij patiesībā organizēts, lai iespaidīgi pastiprinātu Alberta lūgumu pēc Rīgas metropoles, ko darīt bij pilnvarots Alberta tuvākais un uzticīgais līdzstrādnieks — cisterciešu mūks un Daugavgrīvas jaundibinātā klostera abats Teodoriks, Kaupa kristītājs. Uzturēšanās Romā ilga vairākas dienas, kurās Teodoriks varēja plaši un labvēlīgi raksturot Alberta darbošanos un panākumus, tomēr chronika nepauž nekādu pāvesta atbildi. Innocenta III ideja par Livonijas nākotni bij cita. No jau tapušajām un vēl topošajām jaunajām kristīgajām zemēm Baltijas piekrastē pāvests vēlējās izveidot "Terra Mariana" — pāvestam tieši pakļautu valsti, līdzīgu "Patrimonium Petri" ap Romu, kur pāvests pats ir arī laicīgais valdnieks. Savu atzinību Alberta sekmīgajam darbam pāvests izteica ar pāvesta Gregora (pašrocīgi pārrakstīto) Bībeli, kas skaitījās ļoti liela relikvija, bet Alberta vēlēšanās pacelt Rīgu par metropoli un būt pašam paaugstinātam par archibīskapu nepiepildījās, jo tā neatbilda Innocenta III idejām.

Kaupam plaši izvērstais ceļojums un pamatīgā iepazīšanās ar Vāciju noslēdzās ar apmeklējumu Romā (CL/VI—5,6). Teodoriks stādīja pāvestam Innocentam III priekšā Kaupu kā lībiešu cilts valdnieku — "itkā ķēniņu" (quasi Rex). Pāvests saņēma Kaupu ļoti laipni, sveicinādams ar skūpstu, un izrādīja dzīvu interesi par viņa zemi un tautu, daudz par to vaicādams. Audience bij ilga. Pāvests Innocents III, kura priekšā ceļos stāvēja kronēti valdnieki, izrādīja īpašu laipnību un interesi pret kādas svešas, mežonīgas cilts valdnieku, arī atvadīdamies no tā sirsnībā ar skūpstu, kā tiekoties. Pēc dažām dienām, Kaupam aizceļojot, nododams tam visai prāvu dāvanu — simts zelta guldeņus. Kas bija runāts ilgajā, ļoti draudzīgajā audiencē? Nezinām. Chronika par to klusē. Teodoriks bij tulks. Kā viņš pārtulkoja Kaupa vārdus pāvestam? Kā viņš pārtulkoja Kaupam pāvesta vaicājumus un atbildes? Nezinām. Teodoriks bija Alberta pilnvarotais un uzticības vīrs. Viņš pārstāvēja Alberta prasību par Rīgas pacelšanu par metropoli un līdz ar to par tās garīgo neatkarību no Bremenes. Tas nenotika, jo pāvesta intereses bij citas. — Rīgas bīskapijas tiešā pakļaušana Romas "archibīskapam", jaunizveidojamā "Jaunavas Marijas zemē". Bet vai tiešām Kaups nemaz un neko nevarēja saprast no pāvesta tieši un arī atbildēt?

Innocenta III dāvanas apmeklētājiem no Livonijas

Enerģiskajam Rīgas bīskapam darbs un panākumi algoti ar ļoti vērtīgo relikviju.

Lībiešu ķēniņam — simts zelta guldeņu. Grandiozs dāvinājums tā laika vērtējumā. Kautkas nesamērīgs pret pieklājības apmeklējumu delegācijas pavadonim. Arī toreiz bij spēkā formula: "Gabe ist auch eine Aufgabe" — dāvana ir arī uzdevums, tā jau — arī šodien — ir investicija. Kāds uzdevums dots lībiešu ķēniņam un viņa valstij? — Alberta aizdomas un neuzticība.

Kas varēja būt pāvesta sarunas ar Kaupu? Vēlēšanās iekļaut jau christianizētās un vēl christianizējamās ciltis pāvesta valstī un padarīt Kaupu un citus vietējos valdniekus par vasāļiem? Par šādu domu izmaiņu chronika klusē. Katoļu vēsturnieki (Vaivods) te apgalvo klaji un skaidri, ka šai audiencē Kaups esot nodevis pāvestam virsvaru "par savu valsti Vidzemi" un saņēmis to atpakaļ kā lēni, paturot savas valdnieka tiesības. Mums nav zināmi dokumenti, kas apstiprinātu šo apgalvojumu, bet gluži klaji apšaubīt šo uzskatu nevaram. Netieši apstākļi šo apgalvojumu zināmā mērā apstiprina. Jau pieminētā doma, ka Kaups zināmā mērā varējis saprast sarunu un arī atbildēt, nav neiespējama. Bīskapa Alberta attieksme pret Kaupu pēc Romas apmeklējuma liecina par Alberta īpašu uzmanību no Kaupa (internēšana Rīgas pilī). Kontrolē — vai nepastāv kāda komunikācija Kaupam ar pāvestu Innocentu III. No vienas puses Romas audiences iepaidus un atceres jau drīz pēc atgriešanās Rīgā (1204. pavasarī) pārsedza patiesi globāla rakstura notikumi. Ceturtā krusta kara karapulki iekaroja Konstantinopoli, apvērsdami ar to visas kristīgās Eiropas garīgo un polītisko dzīvi. Vai Innocentam nu bij laiks Livonijas problēmām!

1203./04. gada ziemā, Alberta un Teodorika prombūtnes laikā, drauds Rīgas pastāvēšanai nāca no leišiem. Ļoti liels leišu karapulks Svelgaita vadībā devās gar Rīgu uz Igauniju. Svelgaitis "pieteica" Rīgas izpostīšanu atceļā no Igaunijas. Zemgales virsaitis Viesturs steidzās uz Rīgu, kurā bij palicis tik neliels garnizons, brīdināt par draudošajām briesmām, piedāvāja kopīgu aizsardzību un noslēdza ar Rīgu militāras savienības un palīdzības līgumu. Izsekojot leišu atpakaļceļu no Igaunijas, apvienotais Rīgas un Viestura vadītais zemgaļu karaspēks sakāva leišu spēkus. No 2000 lielā pulka bij palikuši pāri ap 600. Šī noslēgtā militārsavienība Viestura un Rīgas starpā palika vēl vairākus gadus spēkā.

Situācija Livonijā, bīskapam Albertam un Romas braucējiem atgriežoties, bija joprojām nopietna. Lībieši, nebūdami paši karotāji, rosīgi centās organizēt cīņu pret Rīgu. Polockā tie atrada dzirdīgas ausis un situācija veidojās draudīga.

(CL/X—1) 1206. gadā bīskaps Alberts, abata Teodorika vadībā, līdzi dodot vērtīgas dāvanas Valdemāram, norīko delegāciju, lai "atjaunotu labās attiecības ar Polocku, kādas bij bīskapa Meinarda laikā". Šī stipri novēlotā miermīlība un draudzības meklēšana panāca tikai pretējo. Delegāciju saņēma ar atklātu naidu. Tā gan drīkstēja atgriezties Rīgā, bet pa pēdām tai nāca karš. Chronika šai neveiksmei un naidam meklē izskaidrojumu lībiešu intrigās pie Polockas valdnieka. Bez šaubām, lībiešu ierosme bij ļoti spēcīga, bet Polockas interese par Rīgu bij daudz dziļāka.

Situācija kļuva draudoši nopietna. Polocka organizēja karaspēku Rīgas ieņemšanai. Lībieši — neorganizētā karapulkā, bet atsevišķos baros aktīvi uzbruka, postīdami un laupīdami, īpaši gar Daugavu un Gauju. Rīgas situācija nu bija tuvu kritiskai, jo Polockas pulki jau aplenca Salaspili. Te atcerējās Rīgā internēto Kaupu, pazīstamu kā drosmīgu un veiksmīgu karavadoni, kuram uzticēja Rīgas aizstāvēšanu. Zemgaļu virsaitis brīvprātīgi ieradās palīgā ar savu zemgaļu karaspēku, to sadalīdams divi daļās. Pusi nodeva Kaupa rīcībā, kurš bij virspavēlnieks, ar otru pusi izvietodamies krievu atvairīšanai. Jau pirmās sadursmes pārliecināja krievus par izredžu trūkumu cīņā par Rīgas ieņemšanu. Izbeigdami Salaspils aplenkumu, krievi izbeidza karadarbību un atgriezās Polockā. Palika cīņas ar sabangoto lībiešu bariem. Kaupam naidīgie lībieši bij ieņēmuši Turaidu un Kaupa pili. Kaupam tuvojoties ar karaspēku, tie metās bēgt, nodedzinot un pametot Kaupa pili. Rīgas īsajā pastāvēšanas laikā šī bij jau otrā izglābšana no iznīcināšanas. — To veica rīdzenieku un zemgaļu apvienotie spēki virspavēlnieka (chronikas apzīmējums) Kaupa vadībā. Zemgaļu virsaitim Viesturam Rīga izteica sirsnīgu pateicību.

1207. gads. Bīskaps Alberts dodas uz Vāciju pie vācu ķēniņa Filipa

(CL/X). 1206./07. g. ziemā bīskaps Alberts atkal ir Vācijā. Apceļojis Saksiju, Vestfāli un Frīziju un salīdzis krusta karotāju pulku, viņš dodas pie ķēniņa Filipa, nodod tam iekaroto Livoniju un saņem to atpakaļ kā lēni, līdz ar vēl pakļaujamajām teritorijām. Chronika vēstī, ka, nesaņēmis nekādu palīdzību, Alberts griezies pie ķeizara Otto IV, saņemdams no ķeizara un visām valsts kārtām vasalitātes apstiprinājumu (CL/X—17). Ar šo ķeizara aktu bīskaps Alberts bij kļuvis par Vācu Nācijas Svētās Romas valsts vasāli un par iekarotās Livonijas un vēl pakļaujamo zemju suverenu valdnieku. Ko Innocents III bij liedzis ar archibīskapa uzdevumu un suverenitāti pār archibīskapiju — Alberts bij panācis no laicīgās varas.

Atgriežoties Rīgā (CL/XI—1), nu jau skaitā un iespaidā pieaugušais Ordenis uzstāda Albertam prasību pēc atalgojuma — trešdaļu no iekarotajām un vēl pakļaujamajām zemēm. Bīskapam palika divas trešdaļas. Alberts nekavējoties pasteidzās sev nodrošināt Idumu un Metsepoli — ķēniņa Kaupa īpašumu… (ar Turaidu) …Šim faktam ļoti dziļa, tālejoša, iekarotājiem fatāla konsekvence.

1206. gads kļuva liktenīgs krievu valdiniekam Koknesē Vjačko (Vetseke). Intensīvie sakari ar Krieviju un naids pret Rīgu izraisīja cīņu pret Koknesi. Nesagaidot pat krustnešus, Vjačko nodedzināja Kokneses pili un aizbēga uz Krieviju.

Tam sekoja Jersikas pakļaušana. Iemesli karam ar Jersiku, pēc paša bīskapa Alberta izteiciena, bija vēlēšanās atbrīvoties no pastāvīgajām leišu un krievu briesmām, kā arī atmaksa par Rīgai, lībiešiem un latviešiem nodarīto ļaunumu. Jersikas ķēniņš Visvaldis bij apprecējis kāda leišu augstmaņa meitu, un leiši devās laupīšanas iebrukumos uz Vidzemi (arī Igauniju) cauri Jersikai. Pats ķēniņš Visvaldis bij nikns "latīņu" (katoļu) pretinieks un vajātājs. Kara darbība pret Jersiku bij īsa, 1209.g. rudenī (CL/XIII—4…). Jersiku ieņēma ātri, izlaupīja, pēc iespējas saudzot iedzīvotājus — jo tie kristīgie (austr. B-cas). Saņēma daudz gūstekņu, to starpā ķēniņieni. Ķēniņš paglābās, pārceļoties pāri Daugavai, kur, skatīdamies uz degošo pilsētu, sauca savas žēlabas par savu tēvu mantojuma bojā eju. Mieru slēdza Rīgā, kur bij ieradies ķēniņš Visvaldis. Bīskaps Alberts viņu saņēma laipni. Saskaņā ar miera līguma noteikumiem, Jersikas ķēniņš izbeidz visus sakarus ar pagāniem (leišiem) un krieviem, godinādams bīskapu par savu tēvu, un nodod tam savu valsti.

Bīskaps Alberts, saņemdams no ķēniņa Visvalža viņa valsti kā dāvinājumu Svētajai (Jaunavai) Marijai, svinīgā veidā, pasniedza ķēniņam trīs karogus. Šis svinīgais akts tomēr nebij lēņa piešķiršana. Ar Visvaldi atkārtojās tas, kas jau bij noticis ar Kaupu — iedzimto tautu dižciltīgos Alberts neuzņēma jaunās kolonijas aristokratijā, kas mēdza bieži notikt citur, lai nostiprinātu iekarotāju saites pakļautajā tautā. Alberta ideja bij konsekventais apartheids, saglabājot iekaroto jauno topošo valsts veidojumu ekskluzīvi tikai iekarotāju rasei un izlietojot pakļauto tautu masu vienīgi kā darba spēku. Eiropietis Kaups nevarēja nesaredzēt šāda higroponiska veidojuma tālāko likteni, tāpat arī pakļautās, bet nepārveidotās tautu "masas" tālāko, spēcīgo izaugsmi.

 

1210. gads. Ķēniņš Kaups

un Rīgas likteņstunda

1210. pavasars. Bīskaps Alberts dodas uz Vāciju vervēt jaunu krusta karotāju pulku, uzdevumu pabeigušo aizbraucēju vietā. Zundā (Daugavas attekā) tie sastopas ar 12 kuģu lielu kuršu laupītāju flotīli. Cīņu uzsāk zobenbrāļi, bet nespēj kuršus pārspēt. Abām pusēm ir ievērojami zaudējumi, katra puse dodas savā ceļā. Bīskaps Alberts turpina savu ceļu uz Vāciju. Salīgstot jaunus karotājus, viņam nu spēcīgs pierādījums, cik smags un bīstams ir "krusta nešanas" darbs Livonijā un cik nepieciešami tam palīdzēt. — Livonija, cīņu uzbangota. Lībieši izmanto situāciju, organizējot visu tautu cīņu pret Rīgu. Īpaši aģitātori dodas uz Kurzemi pie kuršiem. Lielai cīņai pret Rīgu aicina zemgaļus, leišus, latviešus, igauņus, pat krievus. Rīgas krustnešu garnizons ļoti mazs. No visiem uzaicinātajiem ieradās gan vienīgi kurši. Viņi ieradās lielā pulkā, viņu laivas (kuģi) pārklāja Daugavu kā melns mākonis. Sauszemes karotāju pulks, izkāpis krastā, aplenca Rīgu. Pēc pirmajiem uzbrukumiem Rīgas mūriem, ko Rīgas garnizons atvairīja, tie apmetās ap Rīgu un zīlēdami gaidīja orakulu par izdevīgo uzbrukuma dienu. Ieradās arī naidīgo lībiešu pulks. Uzbrukumam vajadzēja sākties nākošā rītā. Pa nakti pienāk Turaidas uzticīgo lībiešu karaspēks, Kaupa vadībā. Mazais Rīgas krustnešu garnizons iznāca no aplenktās Rīgas un noturēja "spēles". Kaupa karaspēka klātbūtne atstāja tādu iespaidu, ka kurši izbeidza aplenkumu, savāca savus cīņās kritušos, lai tos sadedzinātu, un devās uz saviem kuģiem. Atkritušie lībieši steidzās pie bīskapa aizvietotāja ar nožēlu, piedošanu lūgdami. Rīgas brīnišķīgā izglābšana no nopostīšanas notika svētās Margaritas dienā — 12.jūlijā un palika par Rīgā svētītu brīnišķās izglābšanas piemiņas dienu.

Kaupa ierašanās ar karaspēku izšķīra cīņu. Kurši izbeidza Rīgas aplenkumu, prom devās arī viņu lielā flote. — Kas būtu noticis, ja kurši būtu ieņēmuši un nopostījuši Rīgu? Kam tiktu Rīgas pelni? — Ne kuršiem, ne lībiešiem, ne zemgaļiem, ne leišiem, ne igauņiem! Pēdējais, gala vārds būtu Polockai, kura sen jau tīkoja pēc šīs savas ienīstās konkurentes. Te, jūras vārtos, paceltos Polockas osta ar skatu uz pasaules jūrām, Krievzemes "logs uz Eiropu" — pieci simti gadus pirms Pētera Pirmā… Un vietējās ciltis? Tās būtu miermīlīgi izkusušas krievu jūrā, ne atmiņas par sevi neatstājot. Pēc pāris gadsimtiem Baltijas jūras austrumu krastā no Prūsijas līdz Somijai skanētu krievu mēle…

Mūsu dzimtenes vēsture, kā vēsture vispār, skubina ielūkoties dziļāk notikumu sakarībās un personās, to rīcībā un stājā. Kādi dzejnieki un rakstnieki savā patriotiskā romantismā no vēsturiskām personām ir izveidojuši un ieviesuši "literāros un skatuves tēlus" (sal. "Beverīnas dziedonis") — tā radies arī negatīvais vērtējums par ķēniņu Kaupu, kurš cīnījies vācu pusē pret latviešu tautu. Aizstāvēdams un izglābdams Rīgu 1210. gadā, Kaups necīnījās ne par sanākušajiem vācu birģeļiem un tirgoņiem, ne arī par valdonīgo bīskapu. Rīga jau bij Eiropa, tās garīgās dzirksts — kristīgās ticības un tās kultūras nesēja un turētāja. Kaups pats — pirmais eiropietis un pārliecinātais kristīgais cilvēks cīnījās par šo Rīgu — austošo gaismu šejienes ciltīm. Nenojaušot viņš tapis par jaunas tautas pamatu licēju, jo jau pašā sākumā Rīgā plūda visu šejienes cilšu ļaudis — sakusdami par vienu tautu — latviešiem. Ķēniņš Kaups — kas viņš — nodevējs? patriots?

Smaga un gandrīz nepārtraukta ir cīņa ar igauņiem, kas nepārtraukti spiežās lībiešu (Turaidas) un latviešu novados lejup gar Gauju. Vēl tai pašā 1210. gadā ir smagas cīņas ar igauņiem pie Imeras upes (Seda? Abuls?). Šī cīņa, neraugoties uz uzvaru, nes Kaupam sāpīgu zaudējumu: cīņā krīt viņa dēls Bertolds un svainis Vane. Kaups paliek bez vīriešu kārtas pēcteča. Viņa meita Magdalēna (atraitne?) pieminēta sakarā ar Madlienas (baznīcas -?) celšanu, pie kuras tā apbedīta.

1212. izcēlās ass konflikts lauku un dravu dēļ starp Antines latviešiem un lībiešiem un Cēsu Ordeņa brāļiem, kas bijuši varmācīgi un tikuši kādi latvieši nonāvēti. Draudīgajā situācijā bīskaps Alberts sasauca un vadīja sapulci. Kaups ieradās sanāksmē un pašā sākumā deklarēja, ka viņš nācis, lai šai lietā aizstāvētu cietušos latviešus un lībiešus.

 

Kaups — Homo religiosus

Kaups kļuva dziļi pārliecināts kristietis. Viņš bij solījis savam ārstētājam — mūkam Teodorikam izārstēšanas gadījumā pāriet kristīgā ticībā un šo solījumu arī izpildīja. Teodoriks, dziļi ticīgs un izglītots cisterciešu ordeņa mūks, vēlāk klostera abats un visupēc Igaunijas bīskaps, varēja savam pacientam katechūmenam veltīt daudz vairāk laika, kā tas notika parastajos masu kristību gadījumos, un dot dziļu un skaidru ieskatu kristīgās ticības būtībā. To spēcīgi un izšķiroši pastiprināja Eiropas ceļojumā un Romas apmeklējumā gūtie iespaidi. Tas bija katoļu Baznīcas hierarchijas pilnveidojuma, klosteru dievbijības, garīgās kultūras un zinātnes plaukuma laikmets. Tas bija laikmets, kad Eiropas ziemeļos un austrumos tautas un ciltis vēla nost vēl pēdējos pagāniskā primitīvisma un mežonības atlikumus, atplaukdamas gaišākai dzīvei kristīgās ticības patiesībā. Ar neofita degsmi Kaups iekļāvās kristīgajā ticībā tapušajā "apvienotajā Eiropā"…

Mūsu historiografija Kaupa pāriešanu kristīgā ticībā, kā arī pašu kristīgās ticības nozīmi mūsu vēsturē bieži ignorē, vai arī traktē negatīvi — pēc materialistiskām mērauklām. Rīgas izglābšanā no izpostīšanas līdzi izpaudās arī cīņa par šo ļoti svarīgo Kristīgās ticības un misijas centru, kura izpostīšana varētu kļūt liktenīga visai jauntapušai kristīgai kopībai Livonijā. Un vēl kas. Rīga bij pirmais jau iespaidīgais Eiropas un tās kultūras centrs. Rīga bij Eiropa Baltijā. Kā viņas tapšanai, tā eventuālai izpostīšanai būtu liela, tālejoša nozīme. Ne par vācisko Rīgu, ne par vācu setlementu, bet par Rīgu, kur plūda iekšā ciltis un no ciltīm veidojās tauta, kuras nebūtu, ja kristieša karavadoņa acs nebūtu to novērtējusi.

Kaups — latviešu un lībiešu etnisko robežu nosargātājs, stabilizētājs

Igauņu spēcīgā un neatlaidīgā spiešanās uz dienvidiem XIII g.s. sākumā un gandrīz napārtrauktās, smagās cīņas gar Gauju uz leju. 1206. — cīņas par Turaidu, tāpat 1207., kauja pie Imeras 1210., 1217. — cīņas un Kaupa nāve Igaunijā pie Palas. Igauņu "interese" par Rīgu… Cīņas par apkrievotās Tālavas atgūšanu un nosargāšanu pret Novgorodu un Pleskavu. Cīņa par Vidzemi un latviešu tautas etniskajām robežām, kuras nespēja sagraut pat ilgstošā vācu pakļautība. Nodevība — vai patriotisms?

 

Ķēniņa Kaupa nāve

(CL/XXI—3,4) 1217. gads. …Igauņi, sava vadoņa Lembita vadībā, sapulcinājuši lielu karaspēku no visām igauņu ciltīm, gaida ierodamies savus sabiedrotos Novgorodas krievus, lai kopīgiem spēkiem "dotos iznīcināt kristīgos Vidzemē". Uzzinājuši par šo nodomu, organizētais krustnešu un Kaupa vadītais latviešu un lībiešu karaspēks uzņem cīņu ar Sakalas igauņu organizēto karaspēku, ko vada Lembits, igauņu vadonis. Sīvajā cīņa pārspēti, igauņi bēga. Veko, pazina viņu pulkā Lembitu, to vajāja un nokāva un nogrieza viņa galvu. Bēgošos igauņus vajāja, mežiem un purvājiem pāri Sakalā. Vajājot bēgošos igauņus, šķēpa (Lanze, (lancea perforatus)) caurdurts, krīt Kaups.

(CL/XXI—3) Chronika vēstī: "Kaups pilnīgi, ar šķēpu plati caurdurts, ticīgi pieminēdams Kunga ciešanas un saņēmis tā Kunga Miesu (Sakramentu), pilnīgi apliecinādams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam (vēl) sadalīdams visu savu mantu visām Livonijā uzceltajām baznīcām. Grāfs Alberts, abāts un visi, kas bija ar viņu, noturēja sēru piemiņu. Viņa ķermeni sadedzināja un viņa kaulus pārveda uz Livoniju un apbedīja Kubezelē."

Kas noslepkavoja Kaupu? — Bīskaps Bertolds krita no lībieša Imanta šķēpa. Kaujā ar Kaupu krita igauņu varonis Lembits. To nokāva Veko, Roboama brālis. Mēs vienīgi zinām, ka Kaupa brūce bija sevišķi dziļa. Kā rokas cirsta un kāpēc? — tas noklusēts. Šķiet, sākums ir jāmeklē jau audiencē pie Innocenta III, kas apvērsa otrādi Alberta ieceres, un 100 zelta guldeņos, kas bij nesamērīga "ceļa nauda", bet ar ko tai laikā varēja ekipēt veselu karaspēku. Un bailes no Kaupa. Internēšana Rīgas pilī "pasargājot no lībiešiem" un visupēc — spiestā nepieciešamība uzticēt spējīgajam karavadonim karaspēku izšķirošās cīņās: 1206., 1207., 1210., 1211., 1217. … Vēl nebij dzimis Brigādes ģenerālis Bonaparts, kurš tapa no karavīra par ķeizaru, bet tādas jausmas varēja pazīt arī Livonijā… Alberta politiskais prāts bij ass.

Par Kaupo un Meinardu vēsturē un vēsturiskajā apziņā

Jau trešo gadu pēc kārtas Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB) rīko svētā Meinarda dienas. Šodien, 14. augustā, Svētā Meinarda dienu akadēmiskajā daļā — konferencē LELB Konsistorijas zālē paredzēta arhibīskapa Jāņa Vanaga uzruna un zinātniskie referāti: "Ķēniņš Kaups" (prof. R.Feldmanis), "Reliģisko un politisko savienību attiecības pēc Livonijas Indriķa hronikas" (Dr.theol. R.Slenczka), "Kaupo — vēsturē un latviešu vēsturiskajā apziņā" (filozofe A.Misāne), "Kaupo tēls latviešu literatūrā" (Latvijas rakstniecības muzeja zinātniskā līdzstrādniece I.Miezīte), "Mindauga personības atspoguļojums Lietuvas valsts vēsturē", kā arī dievkalpojums Rīgas Domā, Evaņģēlija vēsts sludināšanas atsākšanas 10 gadu atcerei veltīts, kurā piedalās LELB draudžu kopkoris. Šajā sakarā, ar autora un konferences rīkotāju pretimnākšanu un labvēlību, "Latvijas Vēstnesis" arī publicē prof. Roberta Feldmaņa referātu.