Arhīvi runā

ceļā uz Latvijas Republikas 80-gadi

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana - ar zili-zaļi-zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.

Pirmie tautas krāsu meklējumi

Nākošajā literārajā vakarā 2.martā kopā pulcējās, kā paši sevi dēvēja "draugi" - skolotāji Atis Kronvalds un Jānis Dīriķis, Tērbatas universitātes studenti Jānis Klāviņš, Aleksandrs Vēbers, Edvards Balodis, Jānis Grietēns, Kārlis Tress, Edvards Aizsilnieks, Pēteris Gūtmanis, Mārtiņš Grosbergs, Kārlis Lībietis, abiturenti Jānis Grīnbergs un Pēteris Kārkliņš. 1. semestrī "draugu" pulciņam piebiedrojās vēl veterinārijas maģistrs Eižens Zemmers un studenti Fridrihs Grosvalds, Atis Grīnbergs, Kārlis Millers, Johans Zaķīts, Indriķis Ratminders.7

1870.gada 30.marta vakarā par sanāksmju priekšnieku ievēlēja Ati Kronvaldu, bet par viņa vietnieku Jāni Dīriķi.8

Pēc 1. semestra no Tērbatas uz Pēterburgu pārbrauca studēt J.Klāviņš, F.Grosvalds, K.Tress, A.Vēbers. Ar laiku izstājās vēl daži citi, bet viņu vietā atkal nāca jauni "draugi". "Vakaru" pastāvēšanas pirmajos gados Tērbatā studēja jau ap 60 latviešu jaunekļu, bet vakarnieku skaiti nepārsniedza 20.9 Tādu, kuri regulāri aktīvi līdzdarbojās sanāksmēs, bija vēl mazāk. Šajā studentu vidē tad arī sākts apzināti lietot sarkanbaltsarkanās krāsas. Par šās pulcēšanās sākumposmu un A.Kronvaldu plašāk rakstījis viens no aktīvākajiem "vakarniekiem" Kārlis Kundziņš (1850-1937), kurš kā teoloģijas students literārajos vakaros sāka darboties 1871.gada 1.semestrī. Ne viņš, ne arī citi pirmo gadu vakarnieki savās atmiņās tikpat kā nemaz nav runājuši par krāsu lietošanu.10

Kā daļēji balstītas uz nostāstiem par "vakarnieku" pirmajiem gadiem var uzskatīt filologa un rakstnieka Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa (1847-1928) 1924. gadā publicētās atmiņas:

"Tērbatā nonācu 1872.gadā 20.februārī. Tā bija diena pēc 19.februāra. 19.februārī literāriskā vakara locekļi svin gada svētkus. (..) Tērbatā paliku līdz pirmajiem vispārīgiem dziedāšanas svētkiem, tas ir, līdz 1873.gada jūnijam.(..) Starp L[iterāro] V[akaru] locekļiem bijuši divi brāļi - kāda arendatora dēli - Jānis un Otto Grinbergi no Talsu apriņķa Nodenu mājām. Jānis bija vecākais brālis un studēja vēsturi. Jānis Grinbergs starp citu Tērbatas universitātes bibliotekā atradis ziņas par kādu sarkan -balt-sarkanu karogu, un viņš cēlis L. V. priekšā referātu par šo karogu. Vēlāk gribējuši uzstādīt šīs krāsas kā korporācijas krāsas, bet atteikušies no tā, jo tas būtu sacēlis aizdomas valdības aprindās, un nebūtu pat atļautas. Ar šīm trim krāsām ticis rotāts kāds rags. Vēlāk, laikam tā trešā krāsa, proti, sarkanā, tikusi uz tā raga pārtaisīta par zelta krāsu, bet sākumā uz tā raga bij sarkan-balt-sarkana krāsa.

Vakarniekiem bija kāds pašizgatavots vapenis, kuru tie lietojuši augstos svētkos un tas karājies vakarnieku kortelī. Tas vapenis bijis pagatavots no kartona, uz kura uzmālēts kāds leišu varonis uz balta zirga. Četru lauku uz tā vapeņa nebija, bet tikai viens lauks. Otto Grinbers teica, ka šāds vapenis taisīts pēc Pletenberga bruņām."11

Pēc J.Lautenbaha atmiņām nevar skaidri noteikt, kad tad īsti J.Grīnbergs atradis tās ziņas par karogu, jo "Piezīmējumos" nav minēts tāds referāts.12

Tieši uz Atskaņu hroniku balstītu darbu "Par Latv[iešu] kareiviem Viesturi un Namiezi un viņu pilli Tērveiti" bija sagatavojis Kārlis Kundziņš, kurš to "vakarniekiem" nolasīja 1871. gada 30.janvārī.13

Tiešāku ziņu trūkums par karoga krāsu apspriešanu tomēr vēl nenozīmē, ka tāda nebūtu notikusi. Gan Kronvalda lielā interese par Latvijas vēsturi, gan arī tas, ka daži "vakarnieki" jau ģimnāzistu gados bija iedziļinājušies latviešu senvēsturei veltītajā literatūrā, drīzāk liecina par to, ka nostāstos minētiem faktiem varēja būt reāls pamats.14 Kā jau iepriekš apskatījām šajā laikā bija pieejami vairāki Atskaņu hronikas izdevumi un uz to balstītās vēstures publikācijas. Turklāt septiņdesmito gadu sākumā tieši Tērbatā profesors L.Meijers strādāja pie Atskaņu hronikas jauna izdevuma.15

Ja daudzmaz noskaidrojām "vakarnieku" iespējas iegūt informāciju par sarkanbaltsarkano karogu, tad tomēr paliek pretrunīgas ziņas par šo krāsu izmantošanu literārajos vakaros. Šie vakari nebija oficiāli apstiprināta studentu organizācija ar stingri reglamentētu krāsu lietošanu, kas arī apgrūtina izsekot detalizētāk šīs simbolikas izmantošanas praksei "vakarnieku" aprindās.

Jau no "draugu" pulcēšanās sākuma "vakari" parasti dalījās divās daļās. Pirmā daļa bija priekšlasījums un to apspriešana, bet otrā "omulīgā" jeb saviesīgā daļa, kuru jau līdzīgi kā studentu korporācijai reglamentēja noteikumi, tā sauktais "alus komans". Viena daļa dalībnieku vēlējās šos "vakarus" pārvērst par oficiālu korporāciju. A.Kronvalds, kurš nebija pilnīgs pretinieks saviesīgai daļai, uzskatīja, ka "vakari" ir "tīri darba un strādāšanas brīži".16 Tādēļ arī 1872.gada II semestra piezīmēs ierakstīts: "Tika nospriests, to nosauktu "alus komangu" pieņemt, jeb tā kā viņš jau sen pieņemts esot, viņu plašāki draudzīgā sadzīvē izlietāt, bet mūsu vakaru pašu kā līdz šim, atstāt par literrārīgu vakaru."17

Par "vakarnieku" centieniem izveidot korporāciju un ar to saistīto sarkanbaltsarkano krāsu lietošanu 1926.gadā atmiņās stāstījis ārsts Artūrs Dīriķis (1855-1926), kurš literārajos vakaros sāka darboties 1874.gadā: "Iestājos tā sauktos "Tērbatas Latvju Rakstniecības vakaros", kuros par biedriem tika uzņemti studenti. Internā dzīvē šie "vakari" tika saukti par "Lettoniju", zem kura vārda tika pazīstami arī plašākā sabiedrībā. 1870.gadā tā sauktie "vakarnieki" vēlējās, lai "Latvju Rakstniecības vakari" tiktu par oficiālu tautisku korporāciju "Lettoniju" ar krāsām sarkan - balt - sarkans ar zelta iekantējumu, bet dažādu ārēju apstākļu dēļ tanī laikā tas nebija realizējams. Šī ideja arvien bij dzīva, katrā izdevīgā brīdī tika par to runāts, un apziņa "vakarnieku" starpā bij tāda, ka "Literāriskie vakari" pastāv kā neoficiāla korporācija "Lettonija". Visā dzīvē valdīja korporatīvs gars.

Krāsas sarkan-balt-sarkans vēlāk tika mainītas uz sarkan-balt-zeltu. Šo krāsu lentē arī es tiku uzstājies savā dzimumdienā 10.IX 1879.g. konventa kortelī.

"Lettonijā" vēl tagad atrodas kāds rags no 1871.gada ar šīm krāsām, kurš iegādāts ar Jāņa Dīriķa dāvāto naudu.

Sarkan-balt-zelta krāsu deķelis bijis Indriķim Šmidtchenam, med., kurš 1873.g. I zemestrī bijis oldermanis.18 "

Pēc atmiņām grūti precīzi pateikt, kad notika pirmās krāsu izmaiņas. Tā kā šie "vakari" noritēja šaurā, nedaudzu "draugu" lokā, bez tolaik studentu korporācijām raksturīgās ārējās izrādīšanās apkārtējā sabiedrībā, tad arī "vakarnieku" izvēlētajām krāsām bija ļoti ierobežotas izmantojuma iespējas.

Par sarkanbalto krāsu lietošanu jau noteiktākas aculiecinieku ziņas saglabājušās aprakstos, kuros tēloti Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki Rīgā 1873.gadā. Rīgas latviešu biedrībai, kura rīkoja šos vērienīgos svētkus, savu palīdzību bija piedāvājuši esošie un nākamie studenti no Tērbatas un citām augstskolām. Sarakstā minēti: Aleksandrs Vēbers, Fridrihs Grosvalds, Ernests Briedis, Jānis Pīģēns, Jānis Grīnbergs, Atis Grīnbergs, Tenis Dreimanis, Augusts Rumpeters, Jēkabs Lautenbahs, Pāvuls Pļavnieks, Miķelis Klusiņš, Indriķis Šmidhens, Kārlis Millers, Kārlis Kundziņš, Jānis Pārstrauts, Teodors Grūbe, Kārlis Grūbe, Artūrs Dīriķis, Andrejs Koppe, Mārtiņš Remiķis un Jānis Grietēns.19

Lielākā daļa šo jaunekļu jau līdz tam vai arī vēlāk bija saistīta ar Tērbatas literārajiem vakariem. Svētkos viņiem uzticēja veikt goda kārtībnieku pienākumus.20

Par svētku pirmo dienu, kad ieradās vairums dalībnieku dziesmu svētku komitejas priekšnieks Rihards Tomsons (1834-1893) rakstījis:

"Tai 26.jūnijā saulīte uzlēca jo koši, un debesis bija skaidras, tā kā varēja uz jauku laiku cerēt.

Pulksten 8 no rīta svētku komiteja bija biedrības namā uz viesu saņemšanu sapulcējušies. Latviešu augstas skolas mācekļi no Tērpatas, Pēterburgas, Maskavas un Berlīnes universitātēm, kas svētku - komitejai savu piepalīdzību bija piesolījuši līdzi ar tiem no svētku komitejas ieceltiem korteļa un kārtības uzraugiem arī jo agri biedrības namā sapulcējās. Šie savienoti kārtības uzraugi dabūja sarkan-baltas bantes ap plecu, par viņu darīšanu zīmi svētku dienās.

Kārtības vīru pirmais darbs nu bija dziedātajus pie dzelzceļiem saņemt un tos uz biedrības namu pavadīt, un tad no biedrības nama tos korteļos aizvest.

Pulkstens vēl nebija 9, kad jau no visām pusēm dziedātāju bari uz biedrības namu devās, kur tie savus karogus nolika; tad no komitejas svētku programu un dziedātāju zīmi dabūjuši tika korteļos pavadīti."21

Četras dienas - no 26. līdz 29.jūnijam vāciskajā Rīgā manifestējās līksmojošās latviešu tautas pašapziņa. Tās bija dienas, kad ne tikai 45 koru vairāk nekā tūkstotis dzidātāju no Kurzemes un Vidzemes goda vietā cēla latviešu tautasdziesmu, bet notika arī pirmā vispārīgā skolotāju un otrā vispārīgā latviešu zemkopju sapulce.22 Tās bija dienas, kad A.Kronvalds un citi teica tautas pašapziņas augšanai nozīmīgas runas, kuru rezonanse vēl ilgi nenorima preses slejās. Šajos svētkos pirmo reizi plašākai publikai Baltijas skolotāju semināra audzēkņi dziedāja Baumaņu Kārļa (1835-1905) sarakstīto un komponēto "Latvju himnu" - "Dievs, svētī Latviju".23

Viens no šo svētku centrālajiem notikumiem bija latviešu dziesmu svētku karoga dāvināšana. Šim sarkanbaltos krāsu toņos šūdinātam karogam, kas stiprinājās pie kāta šķērskoka un pēc formas, kā arī reglamentētā rituāla atgādināja, tā sauktā, baznīcas tipa karogu, bijusi īpaša nozīme tautas dzīvē. Tas bija izgatavots vienā eksemplārā un šī unikālā karoga, ja tā varētu teikt, maģiskais, fascinējošais spēks pieauga ar katriem nākamajiem dziesmu svētkiem, ietverot sevī visu iepriekšējo šīs tradīcijas pieredzi. Lai gan nekur tieši nav norādes uz to, ka tā krāsas saistītas ar Atskaņu hronikā minēto sarkanbaltsarkano karogu, tomēr pie tā jāpakavējas ilgāk, kaut vai tāpēc, ka karoga veidā tas bija pirmais latviešu tautas apvienojošais simbols.

Karoga dāvināšanas cermonija, kas notika pēc svētku atklāšanas runām Rīgas latviešu biedrības namā 26.jūnijā aprakstīta R.Tomsona grāmatiņā. Turpat arī apskatīts karoga lietošanas "reglaments".

Pēc tam, kad Baltijas Skolotāju semināra audzēkņi bija nodziedājuši "Lai dzīvo augsti Latvija!", muziķis sāka Vāgnera "Tannheizer" maršu spēlēt, un lielās zāles durvis atvērās, caur kurām zālē svētku karogu ienesa. Papriekšu ienāce zālē seši jaunekļi, goda sargi, ar sarkanbaltām krūts lentēm pušķoti. Tad nāca deviņas kundzes. Pēc tam jaunais svētku karogs, ko Latviešu biedrības priekšnieks un divi runas vīri nesa. Karogam no pakaļas nāca vēl trīs iecelti karoga nesāji, kuriem bija apkārt baltas zīda krūts lentes, ar zelta pušķiem galā. Tiem no pakaļas nāca karoga apgādātājas, deviņas jaunkundzes un visu pēdigi atkal seši goda sargi.

"Bija svēts un sirdi pacilādams brīdis, kad karogu ienesa un sapulcēto priekšā nostādija". Tā raksta kāds cien. tautietis, un tā liecina ik viens, kas te klāt bija. Muziķis apkluse. R.Tomsons, uz runātāju kāpšļa stājies, tautassvētku karoga dāvinātāju vārdā par šī karoga dāvināšanu runāja un teica:

"Latvju tauta! tavas tautietes, Latvijas zeltenītes, ir Taviem līgo=svētkiem šo karogu dāvinādamas vienu daiļu pušķi vijušas. Latvijas zeltenītes šo karogu dāvina šiem un nākamiem tautas - svētkiem, šiem un nākamiem laikiem. Uz šī karoga Tu redzi vecu vaideloti, citreizeju svētnieku, kas, svētā birzē pie Līgo=altara stāvedams, kuplu ozola zaru savā labā rokā ir pacēlis. Tā sirmā senatnē vaidelotis stāvēdams savai tautai uzsauce: Miers lai ir ar tevi! Miers lai valda iekš Tevis un par Tevi!

Latvijas zeltenītes šo karogu dāvinādamas vēlējās, lai tas tad, kad Latvju tauta savos svētkos sapulcējās, alažiņ viņas priekšā plivinātos, kaut tie būtu Vidzemē jeb Kurzemē -viss vienalga! Tāpēc tas arī tiek visai tautai dāvināts, par savienošanās zīmi, līdz ar to vēlēšanos, ka šis karogs taptu Rīgas Latviešu biedrības namā uzglabāts. Karoga nesājiem vajaga vienumer būt trim tautiešiem, vienam iz Rīgas, otram iz Vidzemes un trešam iz Kurzemes. Karoga dāvinātājas par karoga nesējiem iecēla fabrikas īpašnieku Rihard Tomson iz Rīgas, Lugažu skolotāju Mārtiņ Ūdr un Struteles skolotāju un ērģelnieku Jāni Grīnfeld.

Vienprātība un mīlestība lai valda starp Latviešiem, lai Kurzemnieki, Vidzemnieki un Rīdzenieki nekad savas tautas bēdās un priekos savrup neietu, bet cieši kopā turētos!

Vecais vaidelotis uz karoga lai iz vienu sapulcētos tautiešus atgādina savas tautas dārgās īpašības un tikumus cieņā godā turēt un lai māca, kā tur, kur miers valda, ir laime, un kur laime ir arī prieks!

Vecais vaidelotis lai mums atgādina, ka tā, kā mūsu tēvu tēvi, kaut gan elkiem kalpodami, cieši pie savas tālaika ticības turēdamies, upurus nesa dievam tās mīlibas un draudzības, arī mums būs neapnikt Dievu slavēt!

Miers lai ir tad ar mums un visiem cilvēkiem virs zemes šos un visos tautas svētkos!"24

Tālāk R.Tomsons devis A.Hītela darbnīcā Leipcigā izšūtā karoga aprakstu:

"Karogs ir priekšpusē no balta zīda, ar platu sarkan-zīda samtu iekantēts. Uz samta ir zelta izrotājumi, un apakšpusē zelta pušķi. Karoga vidus-laukā ir ar zīda pavedieniem izšūta bilde, kas rāda svētu birzi un zem liela un veca ozola apsūnojušu un ar kuplu lapu vītni pušķotu altari. Uz altara deg upuru liesmiņa un dūmi viļņo uz augšu. Pie altara uz kreisās rokas atspiedies stāv vecs vaidelotis, kas savā paceltā labā rokā tura kuplu ozola zaru. Virs karoga uz sarkana samta ir ar zelta burtiem uzšūts "Līgo", un apakšā uz balta zīda ar zelta burtiem ir lasāms:

26. jūnijā 1873.

Karoga otra puse ir no sarkana zīda. - Viņš ir 72 coli garš un 50 coli plats."25

7 LVVA 3727.f.,1.apr.,11.l.,2.lpp.

8 Turpat, 5.lpp.

9 Kronvalda runa Tērbatas latviešu rakstniecības vakaros 1872.g. - Universitas, 1936.g. Nr.1. Šķiet, ka Kronvalda dotajā studentu skaitā bija ne tikai universitātē studējošie, jo citos avotos šis skaits ir mazāks.

10 Kundziņš K. Kronvalda Attis. Gabals iz latviešu garīgās dzīves. R., 1905. - 164.-187.lpp.; Kundziņš K. Mana mūža gājiens. Atmiņas un apcerējumi. - R., 1935. - 43.-72.lpp. Žurnāla "Universitas" 1934.g. Nr. Nr.11.-13. ar nosaukumu "Studentu dzīves tēlojumi Lautenbacha rakstos" iespiesti Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa pagājušā gadsimta beigās presē publicētie raksti par latviešu studentu dzīvi Tērbatā. Diemžēl, sīki aprakstītajos studentu sadzīves tēlojumos sarkanbaltās krāsas nav pieminētas.

11 LVVA 3727.f.,1.apr., 8.l., 9.lpp. Domāts Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs (ap 1450.- 1535.)

12 LVVA 3727.f.,1.apr.,14.l., 1.-14.lpp.

13 Turpat, 47.-48.lpp.

14 Par Jelgavas ģimnāzijas latviešu lasāmiem vakariem, kuros bija vairāki nākamie tērbatnieki, rakstījis K.Kundziņš "Mana mūža gājiens." 35.-44. lpp. Arī Aleksandrs Vēbers pirms studijām bija labi iepazinies ar Baltijas senvēsturi. Par to rakstā "Vēberu Sanderis". - Grām.: Baltijas Vēstneša divdesmit piecu gadu jubilejai par piemiņu. - R., 1893. - 90.- 91.lpp.

15 Hronika iznāca 1876. gadā, bet žurnālos jau septiņdesmito gadu sākumā parādījās dažādām tās problēmās veltīti L.Meiera raksti.

16 Kronvalda runa Tērbatas latviešu rakstniecības vakaros 1872. g. - Universitas, 1936.g. Nr.1

17 LVVA 3727.f.,1.apr.,10.l.,8.lpp.

18 LVVA 3727.f.,1.apr.,8.l.,6.lpp. Atmiņās minētais deķelis (vācu Deckel ) ir studentu krāsnešu cepure.

19 Tomsons R.Ziņas par Latviešu dziedātājiem un viņu pirmiem vispārīgiem dziedāšanas svētkiem (Turpmāk Tomsons R. Ziņas.) - R.,1873. - 9.lpp.

Rīgas Latviešu biedrības pirmais gadu desmits. 1868.- 1878. - R.,1878.-134.lpp.

20 Tomsons R. Ziņas. - 11.lpp.

21 Turpat.

22 Turpat, 17.-19.,24. - 25.lpp.

23 Turpat, 12.lpp.

24 Turpat, 13.-15.lpp. Aprakstā lietotais muziķis ir novecojies orķestra apzīmējums.

25 Turpat, 15.-16.lpp.

Vēlāko gadu literatūrā bieži minētas šī karoga dāvinātājas, izmantojot R.Tomsona ziņas, kur dāvinātāju saraksts nepilnīgs. Tādēļ šeit šī latviešu tautai tik nozīmīgā karoga pilnīgāks dāvinātāju saraksts, kas publicēts "Rīgas latviešu biedrības pirmais gadu desmits. 1868-1878." 139.lpp.:

"Par viņa dāvināšanu te pielikta aprēķināšana rāda to, ko tas maksāja un tos, kas vajadzīgo naudu deve.

Turpinājums - seko

Pirmo Vispārējo dziesmu svētku 1873. gadā "Līgo" karogs

Tērbatas literāro vakaru dibinātāji: M.Grosbergs, J.Grietēns, E.Balodis, J.Dīriķis, J.Klāviņš, E.Aizsilnieks, K.Lībietis, A.Kronvalds, J.Grīnbergs, A.Vēbers, K.Tress, P.Gūtmanis, P.Kārkliņš