MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

"Dievs, dedzini mani

ar karstāko vēju..."

— tā savā izjūtu dzejolī raksta Vilis Krūmiņš, karavīrs,

politiķis, sabiedriskais darbinieks. Taču pāri visam — Latvietis, tēvzemes patriots, kurš vakar atskatījās uz

savas dzīves "apaļiem" robežgadiem

Godinātāju vidū: aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš, bijušās Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Uldis Augstkalns …

Vilis

Krūmiņš

… kādreizējā Latvijas šaha lielmeistara Vladimira Petrova atraitne …

… Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis …

… Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Pēteris Pētersons …

… Raimonds Pauls. Foto: Arnis Blumbergs, "LV", 20.08.1998.

Par viņu arī saka: Godavīrs. Tāpēc šāds Viļa Krūmiņa apzīmējums ne reizi vien izskanēja arī vakar Latvijas Dabas muzejā, kur viņš, šī muzeja ilggadīgais direktors, atskatījās uz 36 direktora darba gadiem un atvadījās no šī sava mūža posma. Muzeja zālē bija ar ziediem pulcējušies politiķi, valsts un sabiedriskie darbinieki, zinātnieki un mākslinieki. Taču Vilis Krūmiņš pats šo pulcēšanos bija iecerējis kā Dabas muzeja zinātniskās padomes paplašinātu sēdi un pats arī šo forumu ievadīja, atceroties pretrunīgos un dramatiskos notikumus, kas viņu 1962.gada 26. jūlijā nosēdināja direktora krēslā. Viņš arī darīja zināmu, ka plašāk par savu dzīvi un Latvijas likteņgaitām pastāstījis savā grāmatā "Slēptā un nepateiktā patiesība", kas, cerams, iznāks vēl līdz gada beigām.

Nesdams sirdī ideālistiskus priekšstatus par latviešu mūžseno cīņu ar melno bruņinieku, Vilis Krūmiņš Otrā pasaules kara laikā cīnījās pret vāciešiem Latviešu strēlnieku gvardes divīzijā. Pēc kara enerģiskais, ar cīnītāja oreolu apveltītais jaunais latvietis iesaistījās sabiedriskajā darbībā, sasniedzot augstu stāvokli Latvijas toreizējā varas hierarhijā, nokļūstot pat līdz Latvijas komjaunatnes līdera un Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas otrā sekretāra amatam.

Taču, redzot latviešu nācijai draudīgo Maskavas politiku, kad aizvien neatlaidīgāk un ciniskāk tika uzspiesta Latvijas industrializācija un ar to saistītā rusifikācija, Vilis Krūmiņš līdz ar Eduardu Berklavu, Voldemāru Kalpiņu un citiem nacionāli noskaņotiem latviešu komunistiem toreizējās Latvijas PSR augstākajās varas struktūrās sāka enerģiski pretoties Maskavas spiedienam, iestājoties par latviešu tautas tiesībām savā zemē. Piecdesmito gadu otrajā pusē nacionālkomunisti uz laiku ierobežoja imigrantu ieplūšanu Rīgā, apturēja krievu valodas eskalāciju valsts iestādēs, iebilda pret Pļaviņu spēkstacijas būvi un Staburaga appludināšanu. Latvijā sāka iznākt jauni laikraksti un žurnāli ar nacionālu ievirzi, parādījās Rietumu trimdā dzīvojošo literātu darbi.

Nacionālkomunistu kustība Latvijā izvērsās tā sauktajā Hruščova "atkušņa" laikā, kad PSKP XX kongresā bija oficiāli nosodītas staļiniešu represijas. Mājās no Gulaga arhipelāga un Sibīrijas trimdas atgriezās tūkstošiem latviešu, un mūsu tauta beidzot varēja kaut brīdi atgūties no asiņainajiem staļiniskā terora gadiem.

Taču drīz vien latviešiem nācās pārliecināties, cik plāns ir ledus Hrusčova atkušņa laikā. Latviešu nacionālkomunistu kustība tika sagrauta 1959. gadā, kad pēc Maskavas scenārija un Maskavas stingrā uzraudzībā notikušajā LKP CK jūlija plēnumā Vilis Krūmiņs, Eduards Berklavs un viņu domubiedri tika oficiāli nosaukti par "buržuāziskajiem nacionālistiem". Viņi tika atlaisti no amatiem, Eduardam Berklavam un vairākiem citiem nācās doties trimdā Krievijā. Arī pēc tam nacionālkomunistu liktenis vairākus gadus bija baisā neziņā tīts. Aizvien jauni fakti liecināja, ka pret viņiem tiek gatavota atklāta tiesas prāva. Vilis Krūmiņš šajā trauksmainajā laikā, ne pats to gribējis, ne domājis, tika iecelts par Latvijas Dabas muzeja direktoru. Tā teikt, pagaidām, kamēr uz brīvām kājām.

Atceroties trauksmainās, baisas neziņas apdvestās 1962. gada dienas, Vilis Krūmiņš vakar teica:

"Faktiski mani nosūtīja uz šejieni jeb, kā reiz izteicās Pēteris Pētersons, mani izsūtīja uz šejieni. Zenta Mauriņa ir teikusi, ka zvērīgie muļķi pasaulē ir spējīgi uz visu. Un visspēcīgākais ierocis pret šādu zvērīgo muļķu agresivitāti, pēc Zentas Mauriņas domām, ir cilvēka prāts. No tā šie muļķi baidās visvairāk.

Kā zināt, mūsu "latviešu buržuāzisko nacionālistu " grupā bija ierakstīts arī slavenais lauksaimniecības zinātnieks Aleksandrs Ņikonovs. Bet viņa labs draugs Maskavā bija Hruščova palīgs Ševčenko. Un šis Ševčenko viņam pa kluso darīja zināmu, ka pret mums, "buržuāzisko nacionālistu grupu", jau ir sagatavots apsūdzības raksts, ko "Arvīds Janovičs" (Arvīds Pelše — LKP CK pirmais sekretārs pēc nacionālkomunistu kustības sagrāves) ir šo dokumentu aizvedis Hruščovam. Nav tikai zināms, vai Hruščovs dokumentu laidīs darbā, notiks vai nenotiks "atklātais process" pret mums. Bet mēs gan labi zinājām, ko šāds "atklātais process’" nozīmē. Jo gadu pirms tam Rīgā jau bija noticis viens "atklātais process" un septiņiem cilvēkiem no deviņiem šajā procesā piespriests augstākais soda mērs.

Pie manis tajās dienās ieradās iekšlietu ministra palīgs, apakšpulkvedis Leitāns — viens no pēckara komjauniešiem, ko es pēc tam biju nosūtījis strādāt milicijā. Viņš man precīzi pastāstīja šī iesnieguma saturu. Pastāstīja, ka tas sagatavots astoņos eksemplāros. Ka divi eksemplāri jau iesniegti Augstākās tiesas priekšsēdētājam, kā toreiz teica, "dlja proizvodstva" ("ražošanai" — krieviski ).

Atnākot šeit uz muzeju un sēžot savā direktora kabinetā, es nemitīgi gaidīju kad mani arestēs. Arī muzeja darbinieku vairākums pirmās divas nedēļas baidījās pie manis nākt. Visi taču bija lasījuši laikrakstos oficiālo paziņojumu par mūsu "buržuāzisko nacionālistu" grupu. Saprata, ko nozīmē šāds paziņojums. Mēs nezinājām, kā tiks izlemts mūsu jautājums, līdz paša Hruščova gāšanai no amata."

Tā, netradicionāli un pašam negaidīti kļuvis par Dabas muzeja vadītāju, Vilis Krūmiņs šim darbam veltījis gandrīz pusi no sava raženā mūža, veicot daudz labu darbu Latvijas uzplaukumam. Vispirms jau muzeja tiešajā darbā, kur Viļa Krūmiņa vadībā tika mērķtiecīgi attīstīts Latvijai aizvien aktuālākais ekoloģiskais virziens.

Astoņdesmitajos gados, jau līdz ar Atmodas pirmsākumiem, Vilis Krūmiņš aktīvi iesaistījās cīņā par latviešiem ņemto tiesību atjaunošanu, liekot lietā savu bagātīgo sabiedriskā darba pieredzi un arī atvēlot muzeja telpas Atmodas pasākumu rīkošanai. Dabas muzeja darbinieki pirmie izstājās no Latvijas kompartijas. Muzeja telpās kādu laiku atradās Atmodas pasākumu organizatoru štābs.

Vilis Krūmiņš atcerējās, kā arī šeit, no muzeja ēkas, vadīti sagatavošanās darbi grandiozajai latviešu tautas manifestācijai Mežaparkā 1988. gada rudenī, Tautas frontes kongresa priekšvakarā. "Dabas muzejs trešās Atmodas laikā bija mūsu neatkarības simbols. Lai tas tāds saglabājas arī turpmāk," cienījamais direktors novēlēja sava darba turpinātājiem.

Daudzie sveicēji atgādināja aizvien jaunas šķautnes Viļa Krūmiņa kolorītajā mūžā, cildinot viņa ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanas gaitā.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš: "Šī ir priecīga un reizē bēdīga diena. Savā ziņā šodien tiek izvērtēts cilvēka mūžs. Un es gribu visus klātesošos lūgt padomāt par to, ka 20. augusts saistās ne tikai ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tas saistās arī ar Prāgas pavasara apspiešanu. Vili Krūmiņu var salīdzināt ar Aleksandru Dubčeku. Viņš ir kā vēsturisks tilts starp nacionālkomunistiem un šodienas neatkarīgo nacionālo Latviju."

Aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis atgādināja Viļa Krūmiņa vadītās Latviešu strēlnieku apvienības lielo ieguldījumu Vecrīgas barikāžu aizsardzības koncepcijas izstrādāšanā un Latvijas Nacionālo bruņoto spēku atjaunošanā, un pasniedza vecajam karavīram Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Atzinības rakstu.

Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis: "Diemžēl savas dzīves steigā mēs bieži vien nepamanām, ka šie ir cilvēki, uz kuriem jābūvē savas tautas nākotne. Jo daudzi no tiem, kas mums ir, pa vienām durvīm ieskrien uz brīdi iekšā un tikpat ātri pa otrām durvīm izmetas ārā. Tas ir bīstami. Drošību un stabilitāti var dot tikai cilvēks, kurš ir personība. Viņi gan ārēji bieži vien liekas nesaprotami, jo liela personība bieži vien tiešām šķiet grūti saprotama. Bet uz viņiem var paļauties daudz, daudz garākā aspektā. Domāju, arī Latvijas Universitātes goda jautājums ir iesaistīties Viļa Krūmiņa grāmatas izdošanas sekmēšanā. Mums ir jāļauj mūsu nākamajām paaudzēm iedziļināties Latvijas pretrunīgajā vēsturē, un tāpēc mēs ļoti, ļoti gaidām jūsu grāmatu. Mūsu augstskola ir pilna ar zinātkāriem jauniešiem. Studentu skaits Latvijas Universitātē ir ārkārtīgi strauji pieaudzis, pēdējo gadu laikā dubultojoties, šogad tas būs sasniedzis 25 tūkstošus. Mums līdz ar to potenciāli ir ļoti spēcīga nākotne. Jo pēdējos laikos ir vērojama aizkustinoši augsta jauniešu tieksme pēc zināšanām. Mums tikai jābūt gataviem sniegt šiem jauniešiem to labāko."

Latviešu strēlnieku apvienības izveidotāju un pašreizējo goda priekšsēdētāju sveica arī vairāku citu karavīru organizāciju pārstāvji. Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs Tālivaldis Bērziņš nolasīja savas organizācijas apsveikumu, kurā teikts: "Latviešu virsnieku apvienība augstu novērtējusi jūsu ieguldījumu mūsu tautas trešās Atmodas īstenošanā un veicināšanā, arī jūsu drosmīgo un principiālo atbalstu latviešu tautas brīvības centieniem un suverēnas, latviskas Latvijas valsts atjaunošanai."

"Es esmu pretinieku frontes cīnītājs, " Vili Krūmiņu uzrunāja Nacionālo karavīru biedrības "Dzelzskrusta brālības" pārstāvis Imants Mīlgrāvis. "1989. gadā, kad jūs ielūdzāt mūs, bijušos leģionārus, uz Latviešu strēlnieku apvienību, es ļoti protestēju, ka bijušie leģionāri pārbēg pie strēlniekiem. Bet tagad es zinu — cilvēki, kas, kaut ar dažādām domām, bet ir cīnījušies par Latviju, nekad šo valsti nenodos."

Gaviļnieku sveica arī bijušais trimdinieks no Lielbritānijas Spaksis, kurš ar Vili Krūmiņu iepazinies 1988. gadā, Tautas frontes dibināšanas kongresa laikā. V. Krūmiņs, redzot pie Anglijas viesa žaketes "Daugavas vanagu" zīmotni, aicinājis bijušo leģionāru sev līdzās ložā, ar šo žestu labāk nekā skaļiem vārdiem aicinot nojaukt garajos okupācijas gados celto mūri starp latviešiem dažādās pasaules malās.

Raimonds Pauls atcerējās 1988. gada dienas, kad kopā ar Vili Krūmiņu piedalījies tautas manifestācijas organizēšanā Mežaparkā, bet Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Pēteris Pētersons izteica apbrīnu par Viļa Krūmiņa enciklopēdiskajām zināšanām. "Ja tāds ir barā, tad no čigāniem nav ko baidīties," sev raksturīgajā manierē teica Pēteris Pētersons.

Vili Krūmiņu sveica arī nesenie cīņu biedri no Latvijas Tautas Frontes un sociāldemokrātu partijas pārstāvji. Pēc profesora Artura Mauriņa ierosinājuma gaviļnieks tika ievēlēts par Dabas muzeja padomes goda priekšsēdētāju.

Pēcpusdienas izskaņā muzicēja Ilze un Māris Villeruši, bet Venta Vecumniece lasīja gaviļnieka sirdij tuvās Ārijas Elksnes dzeju. Pēdējais izskanēja paša Viļa Krūmiņa pirms pieciem gadiem Lieldienu rītā rakstītais dzejolis "Atdzimšana", ko apsveicēji nosauca par paša gaviļnieka turpmāko mūža gadu kredo.

Jānis Ūdris,

"LV" nozares redaktors

Vilis Krūmiņš

Atdzimšana

Pirmoreiz rīts no debesīm laidās,

Aprīļa saulstaru stīgās

Vizēja veldzējošs gaiss. Zeme Lieldienu gaidās

Pirmoreiz modās pēc mokām šausmīgām.

Acis mazgāja gaisma,

Dvēselē savāda jausma:

Ne miegaina piedošana, —

No nakts glābjoša aiziešana.

Ir atnācis Sākums,

Kā paša sendienu sūtīts.

Stingst neparasts klusums,

Sāpīgs, bet svētīts.

Dzirdu, kā debesis runā,

klusējot runā...

Es, apspīdēts, pirmo soli eju, —

Dievs, dedzini mani ar karstāko vēju,

No liesmām nesargā svelmainā gunī;

Ja esmu vēl tad un spēju,

Tavā gaismā palikdams.

tad tālāk eju.