Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas tautsaimniecība: jaunizbūve, laiks, iespējas, grūtības. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.08.1998., Nr. 241/242 (1302/1303) https://vestnesis.lv/ta/id/49466

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mācību laiks, darba stāžs un pensija

Vēl šajā numurā

21.08.1998., Nr. 241/242 (1302/1303)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas tautsaimniecība:

jaunizbūve, laiks, iespējas, grūtības

Pārkārtojot ekonomiku

atbilstoši

tirgus prasībām

Dr. oec. MARITA BALTIŅA — "Latvijas Vēstnesim"

Marita Baltiņa

"Ja kas strauji audzis, mēs jautājam, vai tas nav slimīgs. Katrs zinās, cik mazvērtīgi ir strauji auguši koki un kādā cenā ir sīksti augusi ziemeļu priede...

Un ja mēs esam ļoti strauji izauguši, tad jau, loģiski vien ņemot, še vajag būt kam slimam, kaut kam izstīdzējušam."1

Jānis Lapiņš2

Saimniecības jaunizbūves laiks

Laika posms no 1920. gada līdz 1922. gadam Latvijas vēsturē atzīmēts kā Latvijas tautsaimniecības jaunizbūves laiks. Sākotnēji spēkā bija vēl tie Krievijas likumi, kas toreiz darbojās Latvijā, bet drīz vien sākās likumu grozīšana un papildināšana. To aizsāka Tautas Padome un turpināja Satversmes Sapulce. Saimnieciskos sakarus un darījumus starp uzņēmumiem regulēja ne vien likumi, bet arī ieradumi. Lielas grūtības radīja valsts budžeta izstrādāšana un līdzsvarošana.

Pazīstamais tautsaimnieks Arnolds Aizsilnieks raksta: "Mūsu valsts iestādes atradās organizēšanas stadijā. Vecie Krievijas likumi vairs nebija piemērojami mūsu valsts apstākļiem, bet jauni likumi vēl nebija izstrādāti. Nebija vēl nospraustas dažādo valsts iestāžu tiesības un pienākumi. Iestādes centās ārkārtīgi izplesties, nemaz nerēķinoties ar mūsu zemes vajadzībām un spējām. Notika pastāvīgas reorganizācijas: šodien vienu iestādi nodibina vai paplašina, bet pēc gada jau to likvidē. Viss tas prasīja no valsts kases liekus un nevajadzīgus izdevumus. Valsts iestāžu norēķināšanās bija zem katras kritikas. ... Pie darījumu izpildīšanas valsts iestādēs nerēķinājās ar noteikumiem un likumiem. ..."3

 

Līdzeklis valsts politikas realizācijai

Valsts rokās ir likumdevēja spēks, ar kura palīdzību tā nosaka visas valsts saimniecības attīstību. Ir jāsaka: "Budžets ir līdzeklis valsts politikas realizācijai ar finansiālām metodēm. Budžets ir valdības finansiālās darbības un vadības pamatā."4 Pirmo likumu "Par valsts budžetu" pieņēma Satversmes Sapulce 1921. gada 26. aprīlī. Budžeta periods tika noteikts no 1. aprīļa līdz 31. martam. Līdz 1925./1926. budžeta gadam Latvijas valsts budžetu sastādīja, ņemot vērā tikai uzņēmumu ieņēmumus un izdevumus. Drīz vien uzņēmumi ar šādu kārtību nebija mierā un sāka veidot paši savus budžetus. Tie vairs neveica maksājumus valsts budžetā, bet gan paturēja tos pašā uzņēmumā. Valsts sāka likvidēt lielus, nerentablus valsts uzņēmumus, un to vietā veidojās mazas tirdzniecības un ražošanas firmas.

Sākot ar 1925./1926. gadu, valsts budžets jau tika veidots pēc citiem principiem. Likums noteica, ka no valsts monopoliem, uzņēmumiem, mežiem un vērtspapīriem budžetā uzrādāmi tiešie jeb neto valsts ieņēmumi.

Turklāt 1929./1930. gada budžeta galvenie izdevumi bija šādi: 22% valsts aizsardzībai; 18,8% kapitālieguldījumiem; 13,5% sociālai palīdzībai un 11,9% izglītībai.

 

Nodokļu sistēma

Lai valsts budžetu nodrošinātu ar ieņēmumiem, no 1920. gada līdz 1922. gadam tika izveidota un savesta kārtībā nodokļu sistēma. Nodokļi ir obligātie maksājumi valsts kasē. Tos iedala tiešajos un netiešajos nodokļos. Tiešos nodokļus iekasē no mantas, bet netiešie, piemēram, akcīzes nodoklis, tiek ietverti preču cenās.

1920. gadā tika ieviests ienākuma nodoklis, kas bija līdzīgs ienākuma nodoklim Krievijā. Nodoklis bija robežās no 0,6—45%, atkarībā no ienākuma apmēriem. No uzliktā nodokļa valsts paturēja sev divas trešdaļas, bet pārējo atdeva pašvaldībām. Pēc tam likums tika grozīts un ieviestas nodokļu likmes no 1% līdz 50%. Vēlreiz likumu par ienākuma nodokli mainīja 1921. gada februārī. Ar šo grozījumu panāca, ka tika paaugstināta neapliekamā ienākuma summa, kas bija 1 200 latu, un ieviestas nodokļu likmes no 0,06% līdz 25%.

Otrs bija tirdzniecības un rūpniecības nodoklis, kuru aprēķināja pēc agrākajiem Krievijas likumiem. 1921. gada septembrī izdeva valdības rīkojumu par nekustamā īpašuma nodokli. Nodokli iekasēja atkarībā no mantas ienesīguma vērtības. Ministru kabinets to noteica ne augstāku par 4%. Ar to pašu rīkojumu ieviesa arī lauku nekustamās mantas nodokli, kas bija 1% apmērā no ienesīguma apjoma. Tika ieviests arī traktieru un viesnīcu apgrozījuma nodoklis. Augsta ranga uzņēmumi tika aplikti ar 15% lielu nodokli, bet otrās šķiras uzņēmumi maksāja 10%. Vēlāk šo nodokli maksāja tikai augsta ranga uzņēmumi 10% apmērā.

1928. un 1929. gadā no visiem valsts ienākumiem 47—58% jau veidoja nodokļi.

30% ienākumu deva valsts muita, 8—10% bija akcīzes nodoklis, 2,5—5% ienākumu deva arī zīmognodoklis. Minētie nodokļi, muitas, akcīzes un zīmognodoklis bija pieskaitāmi pie netiešajiem nodokļiem. Tie veidoja 4/5 no visa budžeta, turpretī tiešie veidoja tikai 15—20%.

No tiešajiem nodokļiem vispirms ir jāatzīmē ienākuma nodoklis. Ar 1927. gada 15. jūnija likumu neapliekamā ienākuma summa tika noteikta Ls 1200 līdz Ls 1300 apmērā, un minimālā nodokļa likme bija no 0,06 % līdz 0,6%. Augstākā likme bija 25%. Turklāt ienākumi, kas tika gūti lauksaimniecībā, ar nodokli netika aplikti. Atzīmējams ir arī tirdzniecības un rūpniecības nodoklis. Šo nodokli iekasēja kā pamatnodokli no visiem uzņēmumiem, kā kapitāla nodokli no uzņēmumiem, kas darbojās ar statūtos noteikto pamatkapitālu, un kā procentuālo peļņas nodokli no visiem uzņēmumiem, kuri darbojās ar peļņu. Pamatnodoklis bija nomaksājams, izpērkot tirdzniecības un rūpniecības zīmi, kas bija pierādījums uzņēmuma legālai pastāvēšanai. Kapitāla nodokli maksāja galvenokārt akciju un paju sabiedrības. Uzņēmumi maksāja šo nodokli 0,25% apmērā no kapitāla, ja uzņēmumam nebija peļņas vai arī ja tā nepārsniedza 3%. Pieaugot peļņas procentam, pieauga arī nodoklis. Trešais nodoklis bija nekustamās mantas nodoklis. Saskaņā ar 1926. gada 10.decembra likumu šo nodokli ņēma no lauku nekustamiem īpašumiem un to ienesīguma vērtības; 0,2% bija jāmaksā valstij, bet 1,3% — pašvaldībām. Valsts par šo nodokli ieņēma apmēram 30% no tīrā ienākuma. Nekustamās mantas nodoklis pilsētās un miestos bija 1,5% no mantas ienesīguma vērtības.

Nodokļu maksātāji pēc ieviestās nodokļu sistēmas tika grupēti. Algu saņēmēji maksāja ienākuma nodokli, tirgotāji un rūpnieki — tirdzniecības un rūpniecības nodokli, namsaimnieki —nekustamās mantas un ienākuma nodokli, lauksaimnieki — lauku nekustamās mantas nodokli, bet kapitāla īpašnieki maksāja kapitāla un ienākuma nodokli. Galvenos ienākumus valsts budžetā deva valsts meži un lielie uzņēmumi, kā arī monopoli. Tajā pašā laikā valsts kase pildījās arī no fizisko un juridisko personu maksājumiem.

1929. gadā valstī nenomaksāto nodokļu kopsumma bija dubultojusies. Nodokļu maksātāji bija iestiguši nodokļu parādos un nespēja tos nomaksāt. Tie bija pārāk lieli. Toreiz Finansu ministrijas Kredīta departamenta direktors Aleksandrs Kārkliņš rakstīja: "Šāda politika, bez šaubām, uzskatāma par augstākā mērā nepareizu. Tā novājina un nomāc ražojošos spēkus valstī. Iedzīvotāji spiesti nomaksāt nodokļos pārmērīgas summas, atstājot maz vai pavisam neatstājot kapitāla vairošanai un amortizācijai. Nepieciešamos līdzekļus tie iegūst ar kredītoperāciju palīdzību, kas prasa ne vien jaunus nodokļus maksājamo augļu procentu veidā, bet padara vēl pašu ražošanu nestabilāku, jo parāds ir īsa termiņa. ..."5 Latvijas Banka rakstīja: "... Nav noliedzams, ka iedzīvotāju parādu pieaugums valstij kavē saimnieciskās dzīves attīstību valstī. Bieži vien ir nepieciešami aizņemties naudu, lai atmaksātu agrāko aizņēmumu. Tas noved pie ilgstošām saimnieciskām grūtībām."6

 

Uzņēmumu veidošanās

No 1920. gada līdz 1922. gadam veidojās valsts uzņēmumi un valsts monopoli. Privātiem uzņēmumiem sākumā ne īpaši uzticējās. Valsts ar saviem uzņēmumiem centās aizstāt privāto uzņēmējdarbību un atbalstīja valsts monopolu veidošanos, lai radītu lielākus ienākumus valsts kasē. Taču tajā pašā laikā uzņēmumiem trūka ieguldījumu, tādēļ valsts atbalstītos uzņēmumos un nozarēs valsts ieguldīja ieņēmumus no nodokļiem. Taču bija jāmeklē arī citas iespējas.

Drīz vien valdība saprata, ka šī nostādne ir jāmaina, un sāka atbalstīt arī privāto uzņēmumu veidošanos, bet paturēja atsevišķu nozaru virsvadību valsts rokās, piemēram linu un spirta monopolu, mežrūpniecības, ādu tirdzniecības monopolu, ar kuru palīdzību valsts guva peļņu un aizpildīja tukšos robus valsts budžetā. Protams, monopolu darbības sākumposmā valsts cieta arī zaudējumus. Uzņēmumu iekārtas bija nolietotas, vecas un sabojātas vēsturisko pārmaiņu procesā. Ņemot vērā radušos apstākļus, Satversmes Sapulce pieņēma likumu, ar kuru atļāva uzņēmumu vajadzībām ievest iekārtas no ārzemēm bez muitas nodokļa. Minētais atvieglojums bija spēkā līdz 1926. gadam. Turklāt uzņēmumu reorganizācijas un rekonstrukcijas laikā valdība ieviesa dažādus nodokļu atvieglojumus vai pat pilnīgi atbrīvoja no šiem maksājumiem.

Apskatāmajā laika posmā Latvijas tautsaimniecība tika strauji reorganizēta un atdzīvināta, ielikti pamati tās tālākai attīstībai, stabilizēta naudas sistēma, izstrādāta nodokļu sistēma, veikta agrārā reforma, veco uzņēmumu vietā veidojās jauni uzņēmumi, nodibinājās sakari ar starptautisko tirgu. Laika posmā no 1923. līdz 1929. gadam izveidojās vadošās rūpniecības nozares: kokrūpniecība, pārtika, metālapstrāde un vieglā rūpniecība.

A. Aizsilnieks raksturo arī negatīvās tendences. Viņš raksta: "Kapitāla trūkums, no vienas puses, un ārzemju tirgus iekarošanas grūtības, no otras puses, bija galvenie apstākļi, kas kavēja Latvijas rūpniecību tikt pie lielākiem un racionālāk veidotiem uzņēmumiem. Valsts no savas puses centās atbalstīt eksporta rūpniecību ar tai labvēlīgiem likumiem. Kā piemēru var minēt 1923. gada 24. februārī izdoto likumu par brīvteritoriju tiesību piešķiršanu rūpniecības uzņēmumiem, kas ražoja eksportam."7 Šajā kontekstā jāatzīmē, ka arī šodien gādāts par brīvo ekonomisko zonu izveidošanu.

Beidzot šo vēsturisko apskatu, jāteic, ka te bija runa par Latvijas tautsaimniecības augšanas sākumposmu. Tas bija laiks, kad pamazām uzplauka piensaimniecība, lielus ienākumus deva linu ražotnes produkcijas eksports, tuvojās noslēgumam agrārā reforma, attīstījās jaunsaimnieku saimniecības, bet Latvijas mežkopības speciālisti pūlējās izveidot efektīvu mežu apsaimniekošanas sistēmu, jo mežu resursi bija viena no galvenajām eksportprecēm. Sekmīgi attīstījās ārējā tirdzniecība, pieauga rūpniecības uzņēmumu skaits, pakāpeniski vairojot eksportam noderīgās preces.

 

Latvijas ekonomikas prioritātes,

uzņēmējdarbības attīstība

pēc neatkarības atgūšanas

Kopš 1991. gada augusta Latvija cenšas pagriezties Eiropas virzienā un atgūt nokavēto. Latvijas ārpolitiskā stratēģija ir vērsta uz integrēšanos Eiropā, un visas pašreizējo valdību veidojošās partijas par galveno prioritāti uzskata pilntiesīgas dalībvalsts statusa iegūšanu Eiropas Savienībā (ES).

Eiropas līguma par asociācijas izveidošanu starp Eiropas kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses, 73. pantā teikts, ka sadarbības mērķis ir veicināt jo īpaši "rūpniecisko sadarbību starp abu pušu ekonomiskajiem subjektiem, sevišķi nolūkā stiprināt privāto sektoru Latvijā". Minētā līguma 75. pants nosaka, ka "pusēm ir jācenšas attīstīt un nostiprināt mazos un vidējos uzņēmumus (MVU) un sadarbību starp MVU Eiropas kopienās un Latvijā."8

Lai veicinātu Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā un apliecinātu Latvijas interesi par mazo un vidējo uzņēmumu attīstību valstī, 1997. gada 9. septembrī Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu.

Nacionālās programmas svarīgākie pasākumi ietver gan mazo un vidējo uzņēmumu attīstības likumdošanas aspektus, gan institucionālās sistēmas pilnveidošanu mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta jomā. Nozīmīgākais uzsvars programmas īstenošanā tiek likts uz valsts budžeta līdzekļiem, kā arī uz Eiropas Savienības fondu piesaistīšanas un donorvalstu tehniskās palīdzības projektiem.

1997. gadā tika atcelti ierobežojumi attiecībā uz ārvalstniekiem un arī viņiem dota iespēja pirkt zemi, bet starpvaldību līmenī tika noslēgti līgumi par investīciju veicināšanu un savstarpējo aizsardzību.

Ar 1998. gada 26. februārī pieņemto likumu "Par uzņēmējdarbībai sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli" tika ieviesta Eiropas valstīs jau sen pazīstamā mazo un vidējo uzņēmumu definīcija. Saskaņā ar minētā likuma 1. pantu mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kuros nav vairāk par 250 darbiniekiem un kuru gada neto apgrozījums nepārsniedz divus miljonus latu vai bilances kopsumma nepārsniedz vienu miljonu latu.

Bet likumam ir arī sava īpatnējā puse. Tā 2. panta 6. punkts nosaka, ka "šis likums neparedz tiesības uz valsts atbalsta saņemšanu, tas tikai nosaka valsts un pašvaldību institūciju tiesības sniegt valsts atbalstu uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), ja šīs institūcijas ievēro attiecīgos nosacījumus"9. Pozitīvi ir jāvērtē tas, ka nevienā no Austrumeiropas valstīm nav līdzīga veida likuma, kurš noteiktu uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) valsts atbalsta saņemšanas iespējas.

Uzņēmējdarbības straujā attīstība ļāvusi dažu gadu laikā izveidot Latvijā plašu MVU sektoru, tādējādi Latvijas ekonomika arvien vairāk tuvojas tirgus ekonomikai, kurā MVU loma ekonomikas izaugsmē un nodarbinātībā ir noteicošā. Lielākais aktīvo uzņēmumu skaits — 42,8% Uzņēmumu reģistrā reģistrēts 1995. gadā.

Latvijā aptuveni 50% MVU darbojas tirdzniecībā, 12,2% — rūpniecībā, 6,6% — celtniecībā, 4,1% — viesnīcu, restorānu un kafejnīcu biznesā, 4% — transporta nozarē, 3% — finansu sektorā, bet 21,1% sniedz citus pakalpojumus.

1996. gadā 1095 rūpniecības uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības bija reģistrētas tikai privātā sektorā, kur apmēram 1048 uzņēmumi iekļaujas vidējo un mazo uzņēmumu kategorijā ar 250 strādājošiem.

Vērā ņemams ir arī fakts, ka 1998. gadā Eiropas Savienības mērogā sāka darboties jauna finansu institūcija. Tā tika izveidota ar īpašu mērķi veicināt mazo un vidējo uzņēmumu attīstību. Minētā institūcija būs pieejama visām 10 Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Finansējums MVU attīstībai tiks piešķirts dotācijas veidā no ES PHARE programmas, bet Eiropas Investīciju banka dos komerciāla veida aizdevumus, un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka piedalīsies akciju kapitālā. Turklāt Latvija cer arī uz tehnisko palīdzību, kas paredzēta minētās institūcijas ietvaros.10

Taču, kā jau parasti, atrodas arī kāds "bet", un šoreiz tā ir Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālās programmas atbalsta finansiālā puse. No mūsu valsts budžeta ir nepieciešami Ls 312 000 dalībai ES mazo un vidējo uzņēmumu programmā. Latvija pērn bija un šogad ir vienīgā valsts Austrumeiropā, kas pilnā apjomā nepiedalās Eiropas Savienības (ES) Trešajā daudzgadējā mazo un vidējo uzņēmumu programmā, un, ja Latvijas valdība nepiekritīs no nākamā gada budžeta šim mērķim atvēlēt minēto naudas summu, arī 1999. gadā Latvijas uzņēmējiem nāksies samierināties tikai ar daļēju dalību šajā programmā.

 

Latvijas valdības atbalsts

MVU attīstībai mūsu valsts

likumu normās

Pašreiz spēkā esošā likumdošana paredz dažus atvieglojumus MVU.

Pirmkārt, likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" 17. pants nosaka nodokļu atlaides mazajiem uzņēmumiem. Nodokļu atlaide mazajiem uzņēmumiem ir 20% no aprēķināmā uzņēmumu ienākuma nodokļa, ja pirmstaksācijas gadā nav pārsniegti vismaz divi no šādiem nosacījumiem:

— pamatlīdzekļu bilances vērtība — Ls 70 000;

— neto apgrozījums — Ls 200 000;

— vidējais strādājošo skaits — 25 cilvēki;

Otrkārt, saskaņā ar likumu "Par pievienotās vērtības nodokli" uzņēmums var reģistrēties kā ar nodokli apliekamā persona neatkarīgi no veikto darījumu apjoma. Tas nozīmē, ka maziem uzņēmumiem ir tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem.

Treškārt, likumā "Par uzņēmumu gada pārskatiem" ir paredzēta vienkāršota atskaites sistēma tādiem uzņēmumiem, kas atbilst identiskiem mazo uzņēmumu kritērijiem. Turklāt šis likums neattiecas uz zemnieku un zvejnieku saimniecībām un individuāliem uzņēmumiem, kuru gada ieņēmumi no saimnieciskiem darījumiem nepārsniedz Ls 45 000 pārskata gada sākumā un kuri iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam tikai tādas atskaites, kas saistītas ar nodokļu maksājumiem.

Saeima 1997. gada 4. decembrī pieņēma grozījumus likumā "Par uzņēmējdarbību", papildinot likumu ar 33.1 pantu un ieviešot jēdzienu "komercķīla". Ar šiem grozījumiem ir paredzēta uzņēmējdarbībā iesaistītās kustamās mantas ieķīlāšana, nenododot to ķīlas ņēmēja valdījumā. Tādējādi uzņēmējs var ieķīlāt ražošanas līdzekļus, neizņemot tos no ražošanas procesa.

Šādu ķīlas tiesību iedibināšana un to reģistrācija palīdzēs sakārtot īpašuma attiecības uzņēmējdarbībā, padarīs pieejamākus kredītus un atvieglos nodrošinātā kreditora statusa noteikšanu uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespējas procesā.

1998. gada 26. februāra likuma "Par uzņēmējdarbībai sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli" 14. pantā noteikts, ka valsts atbalsts mazo vai vidējo uzņēmumu attīstībai var tikt apstiprināts:

– ja ne vairāk par 25% no to pamatkapitāla vai balsstiesībām pieder uzņēmumiem, kas neatbilst MVU definīcijai;

– ja uzņēmumam ir stimulējošs efekts;

– ja tā pozitīvais efekts ir lielāks nekā negatīvā ietekme uz konkurenci un atbilst tā specifiskajām problēmām;

– pētniecībai, patentu iegādei, kā arī progresīvo tehnoloģiju ieviešanai (atbalsta intensitāte var būt par 10% lielāka);

– vides aizsardzībai (atbalsta intensitāte var būt par 15% lielāka);

– konsultācijām un apmācībai;

– investīciju veidā, ja atbalsta intensitāte nepārsniedz 15%;

– kvalitātes sistēmu ieviešanai;

– pasākumam vai pasākumu kopumam viena uzņēmuma konkurētspējas paaugstināšanai.

Ministru kabineta 1995. gada 11. aprīļa noteikumi nr.96 "Noteikumi par kārtību, kādā maksājams pievienotās vērtības nodoklis par ievedamajiem pamatlīdzekļiem" paredz pievienotās vērtības nodokļa parāda dzēšanu, ja ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā persona ieved Latvijā pamatlīdzekļus ražošanas tehnoloģiskā procesa nodrošināšanai, ja to analogus neražo Latvijā, vai to ievešana nerada konkurences izkropļojumus.

Svarīgākais MVU programmas realizācijā ir pakāpeniska institūciju izveidošana, to attīstīšana, atbalsta sistēmas pilnveidošana un palīdzības apjoma palielināšana. Ministru kabinets 1998. gada 17. marta sēdē ar 14. protokola 13. paragrāfu pieņēma lēmumu "Par Uzņēmējdarbības atbalsta centra darbības finansēšanu".

Valsts atbalsts uzņēmējdarbībai kopumā var izpausties kā tiešie maksājumi no valsts budžeta vai pašvaldību budžeta (subsīdijas), nodokļu vai sociālās apdrošināšanas jomā veiktie obligātie pasākumi, valsts vai pašvaldību sniegtās kredītu garantijas, kredītu procentu likmju subsidēšana, valsts vai pašvaldību pilnīga vai daļēja atteikšanās no dividendēm to kontrolētajos uzņēmumos, valsts vai pašvaldību investīcijas uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un parādu norakstīšana, preferenciālo tarifu noteikšana uzņēmumu sniegto pakalpojumu izmantošanā, konkurētspējas paaugstināšana. Valsts atbalsts attiecas arī uz ieguves un apstrādes rūpniecības nozarēm.

Likumā "Par uzņēmējdarbībai sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli" ir paredzēts, ka valsts atbalsts var tikt apstiprināts arī tādos virzienos kā eksports, reģionālā attīstība un ražošanas kārtējo izdevumu finansēšana, kas paredzēts reģiona specifisku problēmu pārvarēšanai, kā arī pētniecībai, patentu iegādei un progresīvo tehnoloģiju ieviešanai, vides aizsardzībai, enerģijas taupīšanai un no reģeneratīviem energoresursiem iegūtās enerģijas ražošanai, nodarbinātības un darba apstākļu uzlabošanai, uzņēmumiem krīzes situācijā, kuģniecībai, kvalitātes sistēmu ieviešanai.

1 Zemnieku grāmata. Latvijas Lauksaimniecības kameras izd. Rīga, 1936. 130. lpp.

2 1917.g. Vidzemes zemes padomes prezidija loceklis; darbojies "Latvijas Vēstnesī"; pedagogs un rakstnieks, Tukuma ģimnāzijas un Komercskolas direktors (1932), laikraksta "Arājs" redaktors.

3 A.Aizsilnieks. Latvijas saimniecības vēsture. 1914 — 1945. Daugava — 1968. 192.lpp.

4 LR Saeima. 24.03.94. likuma "Par budžetu un finansu vadību" 1. pants.

5 A.Aizsilnieks. Latvijas saimniecības vēsture. 1914 — 1945. Daugava — 1968. 282. lpp.

6 Turpat.

7 Turpat 373. lpp.

8 1995. gada 12. jūnijs. Parakstīts ES un Latvijas asociatīvais līgums.

9 1998. gada 26. februārī Saeimā pieņemtais likums "Par uzņēmējdarbībai sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli", 2. panta 6. punkts.

10 Eiropas Dialogs. Žurnāls Eiropas integrācijai. Marts — aprīlis 1998/2, 15. lpp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!