Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par lieluzņēmumu privatizāciju kā garu un sarežģītu pretrunu procesu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.08.1998., Nr. 241/242 (1302/1303) https://vestnesis.lv/ta/id/49477

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju

Vēl šajā numurā

21.08.1998., Nr. 241/242 (1302/1303)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par lieluzņēmumu privatizāciju

kā garu un sarežģītu pretrunu procesu

Jaunu

privatizācijas

ceļu ejot

Dr. oec. INESE VAIDERE, Ministru prezidenta padomniece, — "Latvijas Vēstnesim"

Inese Vaidere

Valdības gada preses konferencē 7. augustā Ministru prezidents Guntars Krasts uzsvēra, ka privatizācija ražošanas sektorā ir pabeigta; kopumā privatizēti vairāk nekā 96 procenti objektu, un pēc 1. jūlija bija palikuši neprivatizēti tikai 9 uzņēmumi. Taču to vidū ir stratēģiski svarīgi valsts lieluzņēmumi, kuriem Latvijas tautsaimniecībā izšķiroša nozīme. Tieši šo objektu privatizācija rit ar kavēšanos un ir dažādu pretrunu pārpilna. Kā vērtējat situāciju privatizācijas jomā šobrīd?

 

 

— Privatizācijas process dažādās stadijās turpinās 22 lielajos un vidējos uzņēmumos, kur strādājošo skaits ir virs piecdesmit, bet lauksaimniecībā, pārstrādājošā rūpniecībā, tirdzniecībā un būvniecībā privātā sektora īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā pārsniedz 90 procentus — tas vieš pārliecību, ka privatizācija pamatvilcienos ir pabeigta. Pagaidām nav pabeigta lielo infrastruktūras uzņēmumu privatizācija. Dažos tā nav pat uzsākta, taču pirmām kārtām jāpatur prātā, ka jebkurā valstī lielo infrastruktūras uzņēmumu privatizācija ir ļoti garš un sarežģīts process. Piemēram, Vācijas dzelzceļa "Deutsche Bahn" privatizācija notiek vairākus gadus, ļoti piesardzīgi, izvērtējot konkurenci un ietekmi uz maksātspējīgo pieprasījumu, kā arī pārējos aspektus. Būtu vieglprātīgi uzskatīt, ka mums jau šogad privatizācija būtu jāpabeidz arī lielajos uzņēmumos.

— Vai varētu teikt arī tā: vēl svarīgāks par pašu privatizācijas procesu ir nākamais posms — uzņēmumu veiksmīga darbība pēc tam?

— Tagad daudz tiek domāts, kā panākt, lai privatizācijas noteikumi privatizētajos objektos tiktu izpildīti, un šie uzņēmumi strādātu patiešām efektīvi un pildītu savas saistības.

— Vai Privatizācijas aģentūra (PA) privatizēto uzņēmumu kontrolei jūsuprāt veltījusi pietiekamu vērību? Pēc PA aplēsēm, neveiksmīga darbība atklāta mazāk nekā 5 procentos no privatizēto uzņēmumu skaita.

— Ja es esmu pārliecināta, ka līdzšinējais privatizācijas temps valstī ir bijis labs, tad par kvalitāti man gan nav tik optimistisks viedoklis. Varbūt formāli sūdzību ir mazāk, bet īstenībā ir daudz vairāk gadījumu, kad uzņēmumus pēc privatizācijas izsaimnieko, necenšas ievērot paredzēto kapitālieguldījumu apjomu, nedz arī strādājošo skaita un pamatlīdzekļu saglabāšanu. Nereti tas notiek ilgstoši, paklusām, un baidos, ka vēlāk aģentūra (ja tā vēl eksistēs) brīnīsies — kā nu tā varēja notikt! Šī kontrole tomēr ir jāuzlabo, un tas ir nopietns Ekonomikas ministrijas uzdevums. Pavasarī, kad tika izstrādāta valsts palīdzības stratēģija, mums bija sarunas ar Pasaules banku par uzņēmumu darbības kontroles mehānisma uzlabošanu tieši pēcprivatizācijas posmā. Arī strādājot pie makroekonomikas attīstības programmas, tam vajadzētu pievērst daudz lielāku uzmanību.

— Šābrīža "sāpju bērns" ir "Latvenergo" privatizācija. Saeima apturējusi jebkādu lēmumu pieņemšanu līdz parlamentārās izmeklēšanas komisijas darba beigām. Iespējams, ka privatizācija atsāksies tikai pēc nākamās Saeimas ievēlēšanas. Kāds ir jūsu viedoklis par to?

— Acīmredzot sākotnējā ideja bija laba — lēmums paredzēts tādēļ, lai privatizācijā nepieļautu piedalīties personām, kas šos 3 miljonus piesavinājušās. Taču tas formulēts tik vispārīgi, ka būtībā aptur jebkādu, pat tehnisku lēmumu pieņemšanu. Ministru kabinets nevar lemt nedz par privatizācijas modeli, nedz par "Latvenergo" privatizācijas šābrīža mērķtiecīgumu vispār. Manuprāt šis lēmums tika uzrakstīts ar "vieglu roku", un to varbūt varētu traktēt kā vienas partijas reklāmas interesēm atbilstošu. Tāds viltīgs paņēmiens: no vienas puses — piespiest valdību neko nedarīt, no otras — kritizēt, ka tā privatizācijas jomā vilcinās. Patlaban tiek vilcināta komisijas noslēguma ziņojuma iesniegšana, ko solīja jau maijā, ieildzinot šo neskaidrību posmu. Sadarbības padomē par šo jautājumu bija saruna ar izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju Andreju Panteļējevu. Viņš teica — nav jau tā, ka nedrīkstētu pieņemt nevienu lēmumu… Taču Saeimas lēmums ir formulēts stingri — nekādus lēmumus "Latvenergo" privatizācijas sakarā pieņemt nedrīkst, un nekāds brīvs traktējums šeit nav pieļaujams. Tādēļ arī valdību veidojošo frakciju Sadarbības padomē tika nolemts lūgt Saeimu vēlreiz izskatīt šo lēmumu, to precizējot, lai varētu vismaz pieņemt tehniska rakstura lēmumus, kā arī fiksētu to, ka HES un pārvades līniju privatizācija nav pieļaujama.

— Kā šajā laikā rit "Latvenergo" privatizācijas modeļu izpēte un novērtēšana? Kuram no tiem jūs kā ekonomiste dodat priekšroku?

— Sāksim ar to, ka Latvijas nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā paredz — lielie infrastruktūras uzņēmumi, tai skaitā arī energouzņēmums, tiek privatizēti saskaņā ar Eiropas Savienības nostādnēm gan konkurences, gan attīstības jomā. Tas ir postulāts, kam esam piekrituši un kas mums jāievēro. Izvērtējot dažādus "Latvenergo" privatizācijas modeļus, Ekonomikas ministrija jau vairāk nekā pirms gada izšķīrās par tā dēvētās sadalītās privatizācijas variantu, jo visi aprēķini liecināja tam par labu. Vertikāli integrētā uzņēmuma privatizācija manā skatījumā neko īpašu nedod, vienkārši daļa valsts īpašuma pārietu privātās rokās. Ko tas dotu? Privatizētāji it kā varētu vairāk saņemt dividendēs. Taču man nav pārliecības, ka šie privatizētāji būtu ieinteresēti arī ilgstošā attīstībā; vai viņi būtu ar mieru, ka peļņa nāk atpakaļ pēc 10 – 15 gadiem? Neesmu redzējusi vēl nevienu argumentu, kas liecinātu, ka tas tā notiks. Neesmu arī redzējusi pārliecinošus argumentus par labu viedoklim, kālab būtu jāprivatizē hidroelektrostacijas. Tā ir mūsu nacionālā bagātība. Ja nemaldos, tad 1kWh ražošanas pašizmaksa ir 0,05 santīmi, un tā ir fantastiski zema. Tātad uzņēmums var būt augsti rentabls. Kāpēc to vajadzētu privatizēt? Kad Ministru prezidents apmeklēja Aizkraukles rajonu, bijām arī Pļaviņu HES, runājām ar vadību un mēģinājām noskaidrot, kas šeit varētu būt labāks pēc privatizācijas, bet atbildi nesaņēmām. Tāpat es uzskatu, ka nav privatizējamas arī augstsprieguma pārvades līnijas, jo valsts īpašums visiem elektroenerģijas ražotājiem nodrošina vienādu pieeju šīm līnijām. Tas veicina dažādu neatkarīgu elektroenerģijas ģeneratoru rašanos, ieskaitot alternatīvos. Ja pārvades līnijas nonāks privātās rokās, tad iespējama nevienlīdzīgu noteikumu radīšana.

Turpretī sadales uzņēmumos un elektroenerģijas ģenerējošā daļā, termoelektrocentrālēs, kur vajadzīgi lieli ieguldījumi, manuprāt privatizācija būtu mērķtiecīga. Šis modelis nodrošina gan efektivitāti, gan konkurenci. Par to var turpināt diskutēt, taču pagaidām nopietnu argumentāciju, kādēļ šis modelis nav pieņemams, vienkārši nav nācies dzirdēt. Ar rūgtu smaidu gan jāatzīst, ka vertikāli integrētā uzņēmumā, kur ir milzīgas naudas plūsmas, arī 3 miljonu pazušana bija iespējama. Sadalītā uzņēmumā tas nevarētu notikt.

Taču manuprāt, ja rodas šaubas, ka arī šis modelis varētu būt nepilnīgs, labāk nesteigties ar "Latvenergo" privatizāciju un atlikt to uz nedaudz vēlāku laiku, jo pašlaik jautājums tiek nepamatoti politizēts. Ja ir radušās šaubas, vēlreiz jāizvērtē visi aspekti, jāļauj diskutēt un pieņemt lēmumus gan MK, gan Ekonomikas ministrijai, lai tajā brīdī, kad izšķirsies par "Latvenergo" privatizācijas uzsākšanu, vismaz lielākā sabiedrības daļa būtu pārliecināta par izvēlētā modeļa lietderīgumu. Sasteigta privatizācija noteikti ir daudz sliktāka nekā mazliet novilcināta, bet pārdomāta. Es runāju tieši par lielajiem infrastruktūras objektiem. Jo ar šo objektu pakalpojumiem ir saistīti visi — gan ražotāji, gan iedzīvotāji.

— Nupat Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons izteicies, ka "Latvenergo" privatizācijā nav nepieciešams meklēt ārzemju investorus, jo Latvijas bankas būtu ar mieru un spētu ieguldīt šā uzņēmuma privatizācijā 300 miljonu latu…

— Lai Dievs dod, ka tā notiktu! Visi par to tikai priecāsies. Ja mūsu komercbankas būs spējīgas piedāvāt ilgtermiņa investīcijas vai kredītus uz 15 – 20 gadiem, ar moratoriju, kad vispār nav jāmaksā kredītprocenti, teiksim, uz 5 – 10 gadiem, bet pēc tam zemus kredītprocentus uz 10 – 20 – 30 gadiem, lūdzu! Neviens jau iepriekš netiek izslēgts no privatizācijas procesa. Tomēr es mazliet apšaubu mūsu banku spējas ilgtermiņa kreditēšanā. Ja investētu nesadalītā uzņēmumā, kur iespējams gūt peļņu arī no HES, tad, protams, var rast arī drīzāku izdevīgumu, uz ko daudzi acīmredzot cer. Cer arī uz to, ka varēs privatizēt lēti, arī par sertifikātiem. Taču par sertifikātiem privatizācija būtu pieļaujama tikai kādu 15% apjomā un tikai publiskajā piedāvājumā iedzīvotājiem. Domāju, ka privatizācija jāveic tādā veidā, lai patiešām piesaistītu stratēģisku investoru, vienalga, vietējo vai ārzemju. Latvijā diemžēl ir diezgan grūti to saskatīt. Mūsu uzņēmējiem un bankām vēl nav izstrādāta ne tāda stratēģija, ne tradīcijas.

— Nupat valdība privatizācijas lietās pārcirtusi divus lielus mezglus — pirmkārt, lemjot par likuma "Par valsts un pašvaldību objektu privatizāciju" 52. panta 2. punkta grozījumiem, atceļot iespēju mainīt maksāšanas līdzekļus, un valsts akciju sabiedrību "Latvenergo" un "Latvijas kuģniecība" (LK) savstarpējā parāda norakstīšanu.

— Jā, likuma "Par valsts un pašvaldību objektu privatizāciju" 52. pants radīja ļoti lielu brīvību, pie noteiktiem nosacījumiem dodot iespēju Privatizācijas aģentūrai mainīt maksāšanas līdzekļus no naudas uz sertifikātiem. Šo pantu nereglamentējot, neizstrādājot konkrētu tā izpildes mehānismu, tika pieļauta subjektivitātes rašanās, kad PA varēja pieņemt lēmumus, kas valsts budžetam nesuši zaudējumus vairāk nekā 7 miljonu latu apmērā. Tādēļ Privatizācijas aģentūras padomes vēlme reglamentēt šo likuma normu, izveidot noteikumus bija saprotama. Diemžēl iznāca vēl sliktāk — ka maksāšanas līdzekļi jāmaina visos gadījumos, kad izpildīti nosacījumi. Cik atceros, sākotnējā ideja, kad PA savulaik iesniedza projektu šiem likuma grozījumiem, bija šāda: ja nu kāds uzņēmums ļoti apzinīgi kārto visus maksājumus, ievēro strādnieku skaita saglabāšanas nosacījumus un veicis paredzētos ieguldījumus, bet tam ir grūti apstākļi, nepieciešams vairāk naudas investīcijām, varētu lemt par maksāšanas līdzekļu maiņu. Taču šāda dāvana tika pasniegta arī ļoti rentabliem uzņēmumiem. Patiešām — kā formulēt, kam tā patiešām pienākas, kam ne? Šis 52. panta 2. punkts ir ļoti pretrunīgs, un labi, ka valdība izšķīrusies par šo pretrunu novēršanu, visiem radot vienādus nosacījumus. Žēl, ka jau iepriekšējais ekonomikas ministrs neanalizēja, kas notiek PA, cik pamatoti notiek maksāšanas līdzekļu maiņa.

— PA tika izteiktas bažas — ja tiks atcelta iespēja mainīt maksāšanas līdzekļus, daži uzņēmumi varētu lauzt pirkuma līgumus, jo bija rēķinājušies ar iespēju latu vietā norēķināties ar sertifikātiem.

— Ar to nedrīkstēja rēķināties, drīkstēja tikai cerēt. Jo likumā nekur nebija teikts, ka maksāšanas līdzekļi ir jāmaina. Biznesā vienmēr jāņem vērā arī sliktākais variants.

— Par "Latvenergo" parāda "Latvijas kuģniecībai" norakstīšanu arī viedokļi tomēr dalās, jo tādējādi LK no pamatkapitāla zaudē 37 miljonus latu.

— Šajā lietā notika pilnīgi nepamatota vilcināšanās. Valdība šā parāda jautājumu izskatīja trīs reizes, un visu laiku tika uzdots to atrisināt, pasakot arī, kādā veidā, lai neizraisītu energotarifu paaugstināšanos. PA attiecīgo lēmumu varēja pieņemt jau krietni ātrāk. Valdība patiešām pēdējā laikā spērusi vairākus radikālus soļus, lai novērstu šķēršļus, kas traucēja privatizācijas procesa sekmīgu norisi.

— LK šo lēmumu nenācās viegli akceptēt…

— Spriežot pēc tā, kādas prēmijas uzņēmuma vadība sev atļaujas maksāt, neraugoties uz uzņēmuma zaudējumiem… Tas vien liecina, ka valsts uzņēmumi jāprivatizē, jo šāda atļaušanās nav ne loģiska, ne pamatota — tā neatbilst darbības rezultātiem. Nezinu, kurš privātuzņēmējs, strādājot ar zaudējumiem, vēl uzskatītu par iespējamu maksāt kādam no saviem darbiniekiem simtreiz lielāku atalgojumu nekā valstī vidējais. Izšķērdība valsts uzņēmumos nav reta parādība.

— Valsts ekonomiskajā attīstībā ne mazāk svarīga ir mazo un vidējo uzņēmumu attīstība. Vai tā jūsuprāt saņem pietiekamu atbalstu?

— Šobrīd iespējas, ko piedāvā gan Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības Nacionālā programma, gan Īpaši atbalstāmo reģionu programma, gan arī Garantiju fonda izveide, ir diezgan lielas. Protams, jāņem vērā, ka mūsu valstī daudz kas vēl ir tikai izveides stadijā. Man cieša saskare ir ar Īpaši atbalstāmo reģionu programmu, un nākas konstatēt, ka uzņēmēju aktivitāte vēl ir diezgan neliela — viņi it kā nogaida, ka atbalsts pats no sevis iekritīs rokās, negrib saprast: lai kaut ko iegūtu, vispirms ir sūri un grūti jāstrādā. Vai valsts dos naudu tikai tādēļ, ka kāds ir nodibinājis mazu vai vidēju uzņēmumu? Nekādā ziņā! Mēs visi kopā izvēlējāmies ceļu uz tirgus ekonomiku, nevis centralizētu plānošanu, un nu par sevi ir jādomā pašam. Jāprot sastādīt programmu, biznesa plānu un pamatot sava biznesa ideju. Īpaši atbalstāmo reģionu programmā to projektu skaits, kurus vērts atbalstīt, joprojām nemaz nav tik liels… Turklāt arī nodokļi Latvijā ir vieni no zemākajiem Eiropā. Nu ko tad vēl? Protams, ļoti daudz kas jāuzlabo nodokļu iekasēšanas mehānismā. Nav pieļaujama situācija, ka vieni uzņēmēji nodokļus maksā, bet citi — nē. Tur nu gan valstij jādara krietni daudz vairāk un pirmām kārtām jāpanāk, lai visi uzņēmēji reģistrējas kā nodokļu maksātāji. Tagad dažkārt notiek absurds: Valsts ieņēmumu dienests kontrolē tos, kas ir reģistrējušies. Bet tie, kas nereģistrējas, darbojas un nemaksā. Tādējādi veidojas nevienlīdzīga konkurence, un saprotams, ka šāda kārtība daudzus neapmierina.

Daudzi uzņēmēji sūdzas arī par kontrolējošo institūciju lielo skaitu. Katra iestāde, kas kaut ko kontrolē, prot tik labi pārliecināt par savu nepieciešamību, ka to likvidēt ir ļoti grūti. Mums pagaidām nav neviena, kas pārzinātu visas kontrolējošās iestādes. Šajā sakarā lūdzu Konkurences padomes priekšsēdētāju Vilka kungu izstrādāt noteiktus priekšlikumus, kā koordinēt šīs kontrolējošās institūcijas.

— Uzņēmēji nereti izsaka neapmierinātību, ka kontrolētāji soda arī par nezināšanu, gluži nevainīgiem pārkāpumiem, kad patiesībā būtu nepieciešams dot padomu, paskaidrot…

— Būt kontrolierim ir milzīga atbildība. Augstas kvalifikācijas kontrolierim uzreiz vajadzētu prast novērtēt, vai cilvēks ir kļūdījies, vai rīkojies tīši ļaunprātīgi. Ir taču iespējams brīdināt, sastādīt aktu un sekot, kā trūkumi tiek novērsti. Valsts mērķis taču nav par katru cenu sodīt, bet panākt, lai likums un noteikumi tiktu ievēroti. Soda sankcija ir tikai līdzeklis šā mērķa sasniegšanai. Nevajadzīga stresa radīšana uzņēmējiem tiešām traucē.

— Atgriežoties pie lielo uzņēmumu privatizācijas — PA ģenerāldirektors Jānis Naglis pēdējā preses konferencē paredzēja, ka Valsts īpašuma privatizācijas fondā šogad paredzētā summa, visticamāk, neienāks un tādējādi arī mazāk tiks valsts budžetam. Ko teiksit šajā sakarā?

— Ja rēķināmies ar LK un "Latvenergo" privatizācijas ieņēmumiem, tad šī prognoze patiešām var piepildīties. Taču, kā jau teicu, LK privatizācija vairāku iemeslu dēļ tika nepamatoti iekavēta. Mazliet dīvaini risinājās pretendentu atlase, mākslīgi sašaurinot to loku; nepamatoti tika novilcināts arī parāda jautājums. Taču ir arī optimistiskas prognozes: daži uzņēmumi par savām privatizācijas saistībām norēķinās ātrāk, tālab aprēķini liecina, ka PF varētu ienākt neparedzēti līdzekļi. Tādējādi ir diezgan grūti prognozēt, kā šis rādītājs tiks izpildīts. Taču valsts budžeta ieņēmumu daļa pildās ļoti labi, un tātad nevarētu paredzēt lielas grūtības.

— Kāds ir jūsu viedoklis par privatizācijā iegūto līdzekļu tik plašu ieskaitīšanu valsts budžetā? Vai tie netiek atņemti uzņēmējdarbības veicināšanai?

— Šis ir diskutējams jautājums. Varbūt arī PF pārvalde ne vienmēr bijusi tik efektīva, ka varētu droši teikt — šie līdzekļi allaž tikuši izmantoti labākajā veidā. Otrkārt — ieguvumus no privatizācijas ir tiesīgs sagaidīt arī plašāks loks valsts iedzīvotāju, ne tikai uzņēmēji. Tiek mēģināts rast optimālo samēru starp ieskaitījumu valsts budžetā un Privatizācijas fondā. Un tomēr man liekas, ka šis jautājums vēl prasa zināmu diskusiju. Mums jābūt pārliecinātiem, ka PF līdzekļi tiek izmantoti patiešām uzņēmējdarbības veicināšanai. Jo mēs esam ieinteresēti sagaidīt atdevi valsts budžetā nodokļu veidā. Tas palīdzētu strādāt iedzīvotāju labā un risināt sociālās problēmas.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Atis Ieviņš un Māris Kundziņš

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!