Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.08.1998., Nr. 241/242 (1302/1303) https://vestnesis.lv/ta/id/49482

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ukrainā

Vēl šajā numurā

21.08.1998., Nr. 241/242 (1302/1303)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas

sarkanbaltsarkanās krāsas

 

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.

 

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Grūti spriest, cik un kādus metus Organizācijas komiteja bija vēl iegādājusies. Latvijas Valsts arhīvā glabājas iesiets Organizācijas komitejas karogu metu kopojums, kur diemžēl tikai ir viens Vidzemes bataljona, divi iepriekš pieminētie Zemgales bataljona un viena Valmieras bataljona karoga mets ar konkursa moto "Labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi".46 Atšķirībā no apstiprināšanai paredzētajiem metiem uz šiem nav mākslinieka paraksta. Spriežot pēc sacensību rezultātu paziņojuma, tos zīmējis mākslinieks Augusts Julla. Interesants ir Valmieras bataljona karogs, kurā stilizēts Valmieras ģerbonis un zīmējums likts uz sarkanbalta karoga.47 Sarkanā un baltā krāsa vertikāli vienādās daļās sadala karoga laukumu, līdzīgi kā J.Lapiņš un vēlāk arī K.Dzirkalis bija iedomājušies Ausekļa dzejās minētos karogus.48

Minētajā metu kopojumā vēl ir ar moto "Ozols"parakstīti 2 zīmējumi Valmieras bataljona karoga abām pusēm, kuru ornamentos dominē sarkanbaltā krāsa.49 Ornamenta zīmējumā liela līdzība ar apstiprināto VI Tukuma karoga metu, un, spriežot pēc sacensību rezultātu paziņojuma, šī karoga meta autors ir bijis Eduards Vītols.

Savulaik Kara muzejā bija arī vairāki atsevišķi karogu meti, kas atvesti no Organizācijas komitejas Pēterpilī, diemžēl tie nav reproducēti un pēc inventāra aprakstiem nevar spriest par to izskatu un autoriem.

Tāda īsumā ir karogu metu tapšanas vēsture. Bet kā tad ar pašiem karogiem? Izgatavoti tika A.Cīruļa zīmēto pirmo triju bataljonu karogi. 1917. gadā gatavi bija 2.Rīgas un 3.Kurzemes bataljona karogi, kuri glabājās Organizācijas komitejā Rīgā, bet vēlāk topošajā Kara muzejā, kas atradās vienā ēkā ar minēto komiteju. 1.Daugavgrīvas bataljona karogu vēl izšuva fotogrāfa J.Rieksta sieva Natālija.

Kāds liktens šiem karogiem bija 1917. gadā, kad krievu armija atkāpās un atstāja Rīgu vāciešiem, aprakstījis toreizējais Kara muzeja vadītājs Kārlis Straubergs (1890–1962):

"Rīgas krišana bij paredzama jau dažas dienas iepriekš, pēc Ķemeru un Nāves salas evakuēšanas; pēdējā deva iespēju vāciešiem vairākas dienas gķaut ar tāļšāvējiem lielgabaliem, nodarot lielu postu pilsētai, sev.centrā. Muzeju sargāja Kasparsona māja, un pietika ar izdauzītiem logiem; savākto lādiņu eksplodēšana varēja būt katastrofiska tuvākai apkārtnei. Muzeju pavēlēja evakuēt uz Valmieru, tomēr apstākļu gaita bija tik strauja, ka evakuācija noliktā dienā nebij Rīgā vairs ne Iskosola, ne Iskolastrela, ne pasolītā automobiļa; pilsēta jau tika izlaupīta no aizejošiem krievu pulkiem un vietējiem huļigāniem. Tikai divas kastes, tagad jāsaka diemžēl, izdevās nodot pret parakstu strēlnieku lazaretei, kas arī gāja uz Valmieru, pārējo izvest vairs nevarēja; palika arī kastes, ko bij uzņēmusies izvest Bēgļu komiteja.

Stāvoklis bij nepatīkams, sev(išķi) muzejam nodoto divu strēlnieku pulku karogu dēļ, kas bij pilnīgi gatavi (trešais vēl bij pie Riekstas kundzes, kas to gatavoja). Iedomāties, ka vācieši lepotos ar tiem un tos novietotu kā trofeju Berlīnē, nekādi nevarēju; tas būtu liels revanšs pret strēlnieku nesalauzto varonību, ko apliecinājuši paši vācieši ne reizi vien savā presē. Negribu pakavēties pie šiem brīžiem: es biju viens vairs, nācās ķerties pie viņu iznīcināšanas, noņemot tos no kātiem, sacērtot tos gabalos ar kādu trofeju — vācu cirvi, un visu lieko bagāžu — sacirsto kātu un ērgli nest pie Rieksta, kam bij krāsns koku sadedzināšanai un aka jeb zeme ērgļa pazudināšanai.

Beidzot ar abiem karogiem un muzeja zīmogu kareivja somā uz muguras tiku vēl pēdējā vilcienā, kas no Rīgas aizbrauca apm. plkst. vienā, visu uzspridzinot. Nepieminēšu famozo braucienu 36 stundās līdz Ropažiem, kur aiz muguras liesmās un dūmos palika Rīga (saspridzinātas un nodedzinātas bij Daugavgrīva, tilti, stacijas, un visas nomaļu fabrikas!), kur ceļā 20 vilcienu ešelonā ik uz soļa katastrofas un stāvēšanas stundām, panika demoralizētā ka®aspēkā, savstarpēja apšaudīšanās, beidzot pilnīga pārliecība, ka ešelons paliks vāciešiem, kas dzelzsceļu apšaudīja pie Inčukalna — izlikās pēc nodevības šīs katastrofas; mana bagaža neatļāva man riskēt pie vāciešiem palikt un tāpēc no Ropažiem devos kājām tāļāk līdz Siguldai, ko sāka dedzināt, un no turienes uz vagona jumta līdz Cēsīm, kur vēl pēc 24 stundām tiku tajā vilcienā, ar ku®u no Rīgas tiku izbraucis.

Tās ir epizodes lielajā nelaimes vilnī, kas nāca pār dzimteni. Uzrakstīju pēdējo raportu, bet šajos apstākļos vairs nebij kam to iesniegt. Tā ka biju jau jūlijā demobilizējies, man nācās otrreiz iet bēgļu gaitās, kas noveda Maskavā, kur karogi tomēr ari nebij diezgan droši un diezgan bīstami maniem dzīvokļa saimniekiem (prof. Speķim, lieliniekiem apstaigājot dzīvokļus) un radiniekiem, pie kā tos atstāju, uz Rīgu atbraucot (agronomam Gobzinam)."50

K.Straubergs karogus Kara muzejam atpakaļ nodeva 1920.gada 1.decembrī.51

Turpmākajos gados ar Strauberga izglābtajiem 2.un3.bataljona karogiem, kā arī ar pabeigto 1.bataljona karogu vecie latviešu strēlnieki 6.janvārī — Ziemassvētku kauju atceres dienā devās uz brāļu kapiem.

Nav skaidrs karogu liktenis pēc tam, kad tika likvidēts Kara muzejs, tādēļ kārtējo reizi jāapmierinas ar aprakstiem inventāru grāmatā, kurā priekš tiem laikiem samērā sīki aprakstīti K.Strauberga atdotie karogi.

2.Rīgas Latviešu strēlnieku bataljona karogs apmēram 120x155 cm liels, viena puse no gaiši zila zīda ar uzrakstu "Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā"un izšūti mākoņi, zibens — domāta vētra, negaiss, un visam pāri zobens. Karoga otrā puse no tumši zaļa zīda vidū krievu divgalvainais ērglis un burts "H II".52

3.Kurzemes Latviešu strēlnieku bataljona karogs apmēram 125x160 cm liels, viena puse no zeltainas krāsas zīda drēbes, vidū izšūts ozols, varavīksne un ozolam pa labi uzraksts "Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi un III Kurzemes Latv. Str. batalj." Karoga otrā puse no oranžkrāsas zīda ar krievu divgalvaino ērgli un burts "H II" un uzraksts "III Rehk.Cnh.,fn.".53

Saglabājušies ir arī A.Cīruļa zīmētie 3.Kurzemes strēlnieku bataljona karoga abu pušu meti.54

Sarežģīts liktenis bijis arī 1916.gadā godalgoto karogu zīmējumiem, kurus Organizācijas komiteja veda armijas virspavēlniecībai apstiprināšanai. Pieminējām, ka R.Zariņa zīmētā V Zemgales bataljona karoga devīze nebija apmierinājusi Krievijas armijas Virspavēlnieku Nikolaju Nikolajeviču. Nav zināms, vai tikai tas vai arī citi apstākļi kavēja šī un pēdējo četru bataljonu karogu metu apstiprināšanu. Šie meti, spriežot pēc zīmogiem uz zīmējuma baltajām malām, armijas virspavēlnieka štābā reģistrēti tikai 1917.gada 14.janvārī.55

Iespējams, ka aizķeršanos karogu zīmējumā radīja arī tas, ka 1916.gada 3.novembrī visus astoņus aktīvos bataljonus, pēc tam arī Latviešu strēlnieku rezerves bataljonu, pārdēvēja par pulkiem, saglabājot to agrākos nosaukumus un numerāciju.56

Drīz jau arī sekoja 1917.gada revolucionārie notikumi un dažādas karaspēka vienības gatavoja karogus uz savu roku, neprasot to apstiprināšanu armijas vadībai.

Iepriekšminētie, apstiprināšanai vestie karogu meti Latvijas Kara muzejā nonāca 1921. gada 7.aprīlī. Tos no Petrogradas atveda Latvijas Apsardzības ministrijas komandētais B.Brieze.57 Pirmā pasaules kara laikā Bernhards Brieze darbojās Petrogradā kā Latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komitejas priekšsēdētāja J.Goldmaņa sekretārs.

Tāda īsumā ir latviešu strēlnieku bataljonu karogu vēsture. Daudzi no vēsturiskajiem materiāliem padomju okupācijas laikā gājuši zudumā, vai to atrašanās vieta nezināma. Speciāli, papildu pētījumi ļautu atvērt jaunas lappuses ar varonības slavu apvīto latviešu strēlnieku vēstures grāmatā.

Tādējādi zem krāšņajiem karogiem latviešu strēlnieki Krievijas armijā nemaz nedabūja cīnīties un soļot parādēs. Piepildījās K.Skalbes aprakstā pulkveža F.Brieža teiktie vārdi: "Viena ir mūsu tauta, un viņai drīkst būt tikai viena zīme, kuru paaudzes var uzglabāt atmiņā."58 Nākošajās cīņās par Latviju šī zīme bija sarkanbaltsarkanais karogs.

 

46 LVA 1036.f.,1.apr. 19.lieta 1.,2.,3.,5. lp. 4.lp. ir Zemgales bataljona karoga otra puse, kas veidots kā Krievijas balti-zili-sarkanais karogs uz kura ir carisma simboli.

47 Turpat,5.lp.

48 Skat. nodaļu "Pirmie tautas krāsu meklējumi."

49 LVA 1036.f.,1.apr.,19.lieta 6.,7.lp.

50 Straubergs K. Kara muzeja gaitas.-Latviešu Strēlnieks. Latviešu veco strēlnieku 10.g. piemiņas izdevums. 1915.-1925.g.-Nr.3.-R.,1925.-29.-30.lpp.

51 Ieraksts Kara muzeja vecajā inventāru grāmatā pie Nr.3388/495 un Nr.3389/496.

52 Kara muzeja vecā inventāra grāmata Nr.3388/495.

53 Turpat, inv.Nr.3389/496.

54 Meti mākslinieka A.Kiršfelda īpašumā.

55 Tas redzams fotogrāfijās, kas izgatavotas no iepriekšminētajām Kara muzeja fotoplatēm.

56 Bērziņš V. Latviešu strēlnieki - drāma un trģēdija.- R.,1995.-55.lpp.

57 Tas minēts Kara muzeja vecajā inventāru grāmatā, pie attiecīgajiem karogu aprakstiem.

58 Skalbe K. Latvju bataljoni.- Grām.: Skalbe K. Kopoti raksti.- 5.sēj.-R.,1923.-263.lpp.

 

Pirmie latviešu nacionālie karogi

Karš ieilga, un 1916.gadā latviešu sabiedrību aizvien vairāk nodarbināja domas par to, kas būs ar tautu un Latviju pēc kara. Vai tautas pašaizliedzība un lielie upuri nebūs velti? Vai latviešiem izdosies apvienoties savās etnogrāfiskajās robežās un kļūt par lielākiem savas dzīves noteicējiem? Aizvien noteiktāk izskanēja domas, ka latviešu strēlnieku bataljonu varonīgās cīņas ir kā ķīla, lai pēc kara Latvija gūtu lielāku autonomiju, reālu patstāvību. Tādēļ arī nerima rūpes un gādība par saviem varonīgajiem strēlniekiem. Tajā pašā laikā vajadzēja gādāt ne tikai materiāli, bet, iespējams, pat vairāk morāli par visā impērijā izkaisītajiem bēgļiem, kuri bieži bija zaudējuši visu — tuviniekus, mājas, iedzīvi un Tēviju. Bija jākliedē viņu šaubas, neticība Latvijas nākotnei. Mazdūšības vietā bija jāceļ pašcieņa, ka pēc kara latviešiem jābūt sava likteņa lēmējiem.

Tautas izglītošanas un pašapziņas stiprināšanas darbā milzīga loma bija rakstniekiem, māksliniekiem, žurnālistiem un pārējai progresīvajai inteliģencei. Pēc Kurzemes krišanas vācu rokās Vidzemes apriņķu pilsētas, kā Cēsis, Valka un Valmiera, kļuva par savdabīgiem kultūras centriem, "mazām Florencēm un Parīzēm". Tautas audzināšanas darbs noritēja arī Rīgā, Petrogradā, Maskavā, Tērbatā un citās latviešu apmešanās vietās. Konsekventākie Latvijas patstāvības centienu atbalstītāji grupējās ap Maskavā iznākušo laikrakstu "Dzimtenes Atbalss" un populārās, Valkā iznākošās avīzes "Līdums" redakciju. Kā aktīvākie nacionālio ideju popularizētāji šajos izdevumos bija Jānis Akuraters, Ernests Blanks, Jānis Bankavs, Pauls Dāle, Ādolfs Erss, Arturs Kroders, Atis Ķeniņš, Linards Laicens, Jānis Lapiņš, Kārlis Upītis un citi.

Viens no visdedzīgākajiem Latvijas neatkarības idejas popularizētājiem bija Vesalavā dzimušais pedagogs un žurnālists Jānis Lapiņš, kurš kopš 1915.gada strādāja Valmieras tirdzniecības skolā un vēlāk arī citās mācību iestādēs. Lapiņš bija tas, kurš daudzus savaldzināja ar latviešu sarkanbaltsarkanā karoga ideju. Viņš bija arī pirmais, kuram šo karogu 1916.gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu bērnu patversmes skolotāja Marianna Straumane (1896—1985), kura vēlāk kļuva par J.Lapiņa dzīvesbiedri.

Jānis Lapiņš bija neordināra personība — kaismīgs publicists un lektors, pedagogs. Viņa biogrāfijas dati diezgan plaši aprakstīti dažādos uzziņu krājumos, tomēr tā devums latviešu kulturā, īpaši žurnalistikā un literatūrā, joprojām aplūkots tikai virspusēji.1

Šeit pieminēsim tikai nedaudz tos faktus, kas raksturo viņa Valmieras periodu kara laikā. Ar Valmieru jau viņš bija saistīts gadsimta sākumā, kad viņa skolas līdzgaitnieki bija Pāvila Rozīša romāna "Valmieras puikas" prototipi. Ar galveno varoni Pēteri Lauci — Linardu Laicenu — viņi bija skolasbiedri un draugi, kurus līdz 1917.gada rudenim vienoja domas cīņā par patstāvīgu Latviju.

Pirmā pasaules kara laikā Lapiņš darbojās arī kā bēgļu apgādes organizācijas "Ziemeļpalīdzība" ("Severopomošč") darbinieks.

Viņš bija tas, kurš 1917.gadā Valmierā noorganizēja pirmo "Tautas universitāti" Latvijā. Lapiņš aktīvi piedalījās daudzos nozīmīgos tā laika sabiedriskajos notikumos.

Viņa nacionālo stāju raksturojis mācītājs, vēlākais Latvijas Universitātes profesors Kārlis Kundziņš jaunākais, A.Kronvalda vakaru dalībnieka dēls. Atmiņu tēlojumā "Rakstnieks un publicists ar ģenija dzirksti" viņš rakstījis:

"Tā kā Lapiņš apmetās vienā no mana dzīvokļa istabām — Valmierā, kā jau frontes aizmugures rajonā, bija liels dzīvokļu trūkums, — tad es drīz ar viņu dabūju iepazīties tuvāk. (..)

Latvijas gods dega viņa sirdī. Jau 1916.gadā, kad daudzi prātoja par "autonomiju", Lapiņa rīta sveiciens jau skanēja "Dievs, svētī Latviju", un pie viņa istabas sienas bija piespraustas sarkan — balt — sarkanās krāsas (apmēram tai pašā laikā tās arī parādījās kādā no strēlnieku pulkiem)."2

Līdzīgi Lapiņa patriotismu žurnālā "Zaļā vārna" raksturojis viņa tālaika skolnieks — dzejnieks Kārlis Eliass (1899. — 1985.).3

"Pie Lapiņa Valmierā, Aleksandra ielā 9, ilgāku vai īsāku brīdi gan dzīvoja, gan viesojās daudzi latviešu kultūras darbinieki — tādi kā J.Akuraters, K. un L.Skalbes, P.Dāle, E.Blanks, L.Laicens. Dažkārt ciemojušies arī Viktors Eglītis, Adolfs Erss un citi.4

Viņa dzīvoklī viskarstākā Latvijas neatkarības propagandētāja, Latviešu Nacionāldemokrātu partija, 1917.gadā atvēra savu biroju. Šeit darbojās laikraksta "Brīvā Latvija" redakcija.5

Lapiņa istabā tika daudz diskutēts par Latvijas nākotni. Tieši ar inteliģences starpniecību, kura šeit viesojās, ideja par Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, no šejienes aizgāja tālāk pasaulē. Šeit diskusijās bija jūtama ne vien tā idejiskā, bet jau materiālā klātbūtne. Skaists piemērs, kam sekot.

Kārlis Skalbe pec divdesmit gadiem rakstīja: "Latviešu karogs ir sarkans ar baltu svītru pa vidu" — to ar Rīmju hronikas vārdiem pateica Jānis Lapiņš rakstu krājumā "Latviešu Strēlnieks", kas iznāca 1916.gadā manā sakopojumā."6

Iepriekšējā nodaļā redzējām, ka sarkanbaltsarkano kā latviešu kaujas karogu krāsu strērlnieku bataljonu karogiem ieteica J.Krieviņš — Lietgalietis, bet to kā latviešu karogu visaktīvāk propogandēja J.Lapiņš, kurš arī tam deva reālu veidolu.

Par to, kā radās doma veidot un kā tapa pirmais nacionālais karogs 1932.gadā žurnālā "Burtnieks" apcerē "Latviešu karogs" 7 Lapiņš rakstīja:

"Šajos Ziemas svētkos paiet piecpadsmit gadi kopš tā laika, kad pirmais latviešu karogs pēc gadu simteņiem atkal pacēlās zilās debesīs un 1916.gada Ziemas svētku kaujās līdz ar latviešu pulkiem skrēja pret ienaidnieku. Sakarā ar to, lai man būtu atļauti daži atmiņu skicējumi par jaunās Latvijas karoga rašanos.

Kad līdz ar pirmiem lielgabalu pērkoņiem pasaules karā uzplauka cerība dibināt Latvijas valsti, tad radās arī vajadzība pēc šīs valsts simbola — valsts karoga. Pasaules karā tā gribējās demonstrēt savu latvisko, savas latviskās krāsas, bet viņu nebij. Kad 1915.gadā atklājās noteikta kampaņa par Latvijas valsti, mums bija jādomā par savu karogu, tas bija jāatrod vai jārada.

Doma par latviešu karogu netika domāta pirmo reiz. Viņu bija domājuši arī jau jaunlatvieši. Lautenbachs dzīves pēdējos gados man stāstīja, ka kāds Tērbatas students esot Atskaņu (Rīmju) kronikā atradis to vietu, kur iet runa par latviešu karogu, un uz to aizrādījis arī viņam, Lautenbacham. Pirmie latviešu nacionālisti nosprieduši, ka latviešu nācionālās krāsas ir balts un sarkans. Tāpēc balti sarkanas lentas kā pazīšanas zīmes tikušas izdalītas pirmo dziesmu svētku dalībniekiem (1873.g.). Tāpēc Auseklis "Gaismas pilī" dziedot, ka ja kāds uzminētu nogrimušās pils vārdu, tad

"Zilā gaisā plivinātos

Sarkanbalti karogi."

Redzams, Auseklis ir sapratis latviešu karogu kā sarkanbaltu. Arī Dziesmu svētku "Līgo" karogā ir bikli mēģināts vietām iekomponēt balto un sarkano.

Kad pasaules kara vidū es pacēlu presē jautājumu par latviešu karogu, man likās jaunlatviešu karogs nepieņemams aiz tā motīva, ka sarkanbalti karogi ir jau poļiem un čechiem. Toreiz man nenāca prātā, ka šīs pašas krāsas var kombinēt arī citādi un, proti šķērsām, kā krāsas savam karogam ir likuši franči. Ausekļa apdziedātam sarkanbaltam karogam sarkano krāsu varēja laist gar kātu un balto karoga galā aiz sarkanās krāsas.Varbūt es personīgi 1916.gadā būtu propagandējis šādu Ausekļa karogu, bet man šāda kombinācija, kā teicu, nenāca prātā.

Bija vēl citas variācijas dibināt jauno latviešu karogu. Es meklēju vēsturē un atradu, ka seniem livoniešiem ir bijis sarkan — balti — zils un kurzemniekiem balti — zili —zaļš karogs. Mūsu tautai bijusi bagāta pagātne svētās Māras valstī, bet ne latviešu vadībā. Un tas runāja pret šiem karogiem. Zemes valdnieka archibīskapa karogs bija ar Dievmātes attēlu; modernai valstij tāds būtu nepiemērots. Kādas krāsas ir bijušas latviešiem vispār ordeņa laikā, man nav zināms. Bruņinieki, protams, uz sava karoga nesa krustu. Kāds bijis karogs citiem pulkiem, to liecina kāda ziņa. Kad pēc 1410.g. Zaļģiras (Tanenbergas) kaujas Livonijas karaspēks ieradās Prūsijā, viņš gāja zem sarkani — balti — zila karoga. Tas nebija ne bruņinieku, ne archibīskapa karogs, bet gan varēja būt lielo ļaužu masu — zemnieku karogs. Es saku — varēja būt, bet drošu ziņu nav.

Kurzemnieku krāsas man likās nepieņemamas tāpēc, ka tās lietā kāda vācu korporācija un nav zināms, vai latvieši šīs krāsas lietājuši, bez tam kombinācija balts — zils — zaļš neliekas skaista. Vispār par šiem karogiem jāizsakās skeptiski, ka latviešu intelligence, kas bija naidīgi noskaņota pret visu vācisko, atzīs senās Livonijas vai kurzemnieku krāsas par savām.

Līdz 1915.g. man nebija zināms, kāpēc jaunie latvieši sarkanu un baltu tur par savām krāsām. Tad es pirmoreiz lasīju Atsakaņu (Rīmju) kroniku un atradu Alenpekes stāstu, ka latviešiem bijis sarkans karogs ar baltu svītrots. Šis karogs ir kronikā pieminēts sakarā ar cēsnieku gājienu pret zemgaliešiem. Kad cēsnieki kāda ordeņbrāļa vadībā devās bīskapam palīgā iekarot Zemgali, viņi "gāja ar karogu no ādas sarkanā krāsā ar baltu svītrotu." Kroniķis uzsver, ka viņš labi zinot — tas esot latviešu karogs. Prieku, ka nu esmu atradis latviešu krāsas, izteicu, kā vien varēju un mācēju, gan sabiedrībā, gan presē. Starp citu par to esmu rakstījis K.Skalbes rediģētā kopumā "Latviešu strēlnieks" rakstā "Latviešu dižciltīgums".8

Atlika jautājums, kā ir izskatījies sarkans "mit weiss geschnitet". Uz šo problēmu gan stipri vēlāk atsaucās profesors P.Šmidts Vladivostokā. 9 Viņš izteicās, ka vārdi "ar baltu svītrots" nozīmē vairākas mazas baltas strīpas. Šimbrīžam man liekas, ka godājamam profesora kungam būs bijusi taisnība. Bet tad, kad viņš par šo jautājumu rakstīja, bija jau par vēlu — jaunais latviešu karogs bija jau radies. Sarkans ar baltu svītrots varēja nozīmēt vai nu strīpas vienlīdzīgā atstatumā viscaur kā madrača drēbei, vai arī 3–5 baltas strīpas pa karogu vidu, vienalga gareniski vai šķērsu. Tas būtu ļoti orīģināls karogs, bet krievu valodība tādu kvalificētu kā sarkano karogu, un patvaldības laikā viņu vispār nevarētu rādīt. Bet man bija nodoms un uzdevums to propagandēt strēlniekiem. Bez tam sarkans karogs ar daudzām mazām strīpām likās nepraktisks, jo viņā būtu pārāk daudz vīļu.

Latviešu karogu nekādi nedrīkstēja samainīt ar sarkano karogu, jo cara laikā bija izslēgts, ka varētu karogam ņemt pāris šauras sarkanas strīpas. Tāpēc 1916.gada otrā pusē es nolēmu izgatavot karogu sarkans — balts — sarkns, kur baltais būtu pret sarkano zelta griezuma attiecībās, t.i., baltais pret sarkano laukumu būtu attiecībā apmēram 1 : 3. Aistētikas likumi māca, ka lielumus zelta griezuma attiecībās atzīst par visskaistākiem samēriem. Sarkans — balts — sarkans istabā man likās pārāk vienmuļš, tāpēc es kombinēju karoga vidū dzeltenu saulu. Tas bez šaubām bija daudz efektīgāk.

Pirmos karogus man izgatavoja Valmieras bērnu patversmes skolotāja Marianna Straumaņa jkdze. Tie bija divi mazi nācionālie karodziņi bez saules un lielāks karogs ar dzeltenu sauli vidū. Viņi stāvēja manā istabā pie sienas. 1916.g. Ziemas svētku kaujās no Valmieras rezerves pulka sūtīja kareivjus uz fronti. Biju iedraudzējies ar dzejnieciski noskaņotu strēlnieku Bērziņu, viņš bija ļoti uztraucies. Viņu mierinādams es tam iedevu uz fronti līdz mazu nacionālu karodziņu. Mana drauga uzdevums bija darīt to populāru frontē. Man ir vairāki liecinājumi, ka karodziņš tiešām ir nests Ziemas svētku kaujās, bet kopš janvāra kaujām par pašu Bērziņu man nav nekādu ziņu.

 

1 Lapiņš J. Autobiogrāfiska skice.- Grām.: Atziņas.Latvju rakstnieku autobiogrāfijas. K.Egles sakārtojumā.3.daļa.-Cēsis, Rīga 1924.-235.-255.lpp., bibliogrāfija 403.-405.lpp.

2 Kundziņš K. Laiki un likteņi.Atmiņas un apceres.-[b.v.],1952.-27.-30.lpp.

3 Eliass K. Jānis Lapiņš - jubilārs.- Zaļā Vārna.- 1931. g. Nr.1.

4 Turpat. Arī Lapiņš J. Daži brīži kopā ar Skalbi.- Grām.:Kārlis Skalbe 1879 - 7.11.- 1929. Svētku raksti.- R.,1929.-119.-122.lpp.

5 Līdums.- 1917.g. 27.apr., Nr.94.

6 Skalbe K. Zemes dēli.- Jaunākās Ziņas.- Nr.3.- 1937.g. 5.janvārī.

7 Burtnieks.- 1932.g. Nr.1., 27.-32.lpp. Nedaudz rediģētā veidā raksts "Latviešu karogs" publicēts grāmatā: Lapiņš J. Sapņi un īstenība. Ceļā uz Latvijas valsti.- R.,1938.-146.-150.lpp. Runājot par senākiem laikiem, Lapiņš pielaidis dažas faktu kļūdas.

8 Lapiņš J. Latviešu dižciltīgums.- Grām.: Latvju strēlnieks. Rakstu krājums K.Skalbes sakopojumā.- R.,1916. – 92.- 109. Atskaņu hronikas fragments par sarkanbaltsarkano karogu minēts 96.-97.lpp. Diemžēl krājuma recenzentiem karoga pieminējums palicis nepamanīts.

9 Skat. nodaļu "Ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu?", kā arī P.Šmita rakstus pielikumā.

8.Valmieras latviešu strēlnieku bataljona karoga mets. Autors E.Vītols

8.Valmieras latviešu strēlnieku bataljona karoga mets. Autors A.Julla

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!