• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa lielvirsnieks Imants Ziedonis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.08.1998., Nr. 246/247 https://www.vestnesis.lv/ta/id/49519

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Tev, Latvija, uzticīgi..."

Vēl šajā numurā

27.08.1998., Nr. 246/247

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa lielvirsnieks Imants Ziedonis

Par sevi, par dzīvi

ZIED1.JPG (13213 BYTES) Vai nu tik svarīgi, kur un kad dzimis. Svarīgi — kāpēc. Laikam jau — lai strādātu un darbotos. Tomēr jau — lai veiksmīgi. Tātad bija jāmācās. Jāapgūst kaut kādas gudrības un jāizvērtē paša pieredzētais. Pie visas gudrības vēl gribējās dzīvot arī skaisti. Tāpēc pie filologa diploma nāca klāt dzeja un neizsakāmi neatkāpīga dabas izjūta, mežu un lauku, tālumu mīlestība. Prasība pēc gājiena pa ceļiem, kuriem abpus paveras variācijām bagāta Latvijas ainava. Jaunības braucieni ar motociklu bija skaisti un jutīgi: lauku smaržas, vēja spiediens sejā, pretimskrejošā pasaule. Esmu apguvis visus lauku darbus: aris, pļāvis, kūlīšus sējis, vezumu krāvis, sējis no sētuves. Esmu ganījis zirgu pieguļā. Esmu lasījis mežā līdz apnicībai ogas, esmu dienām ilgi ravējis biešu laukā, esmu ar lielu patikšanu audzējis tomātus un gurķus, kopis puķes. Gribēju kļūt par dārzkopi, puķkopi, gribēju studēt ekonomikas fakultātē valsts plānošanu. Taču neiznāca. Divu iemeslu dēļ. Smagi saslimu ar tuberkulozi. Un tēvs bija izsūtīts uz 25 gadiem Sibīrijā. Pelnījos kā ceļstrādnieks. Puikas gados kādu laiku gāju arī jūrā tēva vietā. Esmu juties kā cilvēks, kas prot strādāt. Tur ir savs skaistums — prast strādāt. Mani senči un mani vecāki ir zvejnieki. Tagad jau apglabāti Ragaciema kapos. Viņi man iemācīja strādāt. Mammai kapakmenī iekalām (es un māsas): "Viņa mīlēja strādāt un mīlēja mūs."

Bet vecmāte man atstāja dažas fundamentālas gudrības, ko šad tad dzirdēju viņu sakām, un šie tautas sakāmvārdi manī dziļi iesēdušies: "Nevar pa desu uzkāpt debesīs", "Izjūk kā pīļu sūds virs ūdens", "Jo sūdu min, jo sūds smird", "Nauda ir velns" un "Jo pliks, jo traks". Ar dažām atrunām es tam visam piekrītu.

Un tā nu: esmu centies, bijis strādīgs, kā mācējis apguvis skolas un gudrības, esmu rūpējies par skaistuma iekopšanu. Lietām jābūt skaistām. Jāturas skaisti, jāuztur lietu kārtība. Jākopj ap sevi vide, jāuztur ideja par skaistuma ekspansiju. Tā esmu turējies arī savā dzejā. Vairāk vai mazāk noturīgi.

Mums ir bijusi savstarpēja patikšana ar skaistām sievietēm. Esmu bijis draugos ar skaistu dārzu dārzkopjiem. Sevišķi skaisti ir bērni. Visi. Un es esmu viņiem rakstījis pasakas. Vecmāmiņas mani ir mīlējušas, un es esmu bijis skolēnu auditorijās un redzējis, ka viņiem ir acis. Tā ir skaista zīme, ja tu redzi, ka auditorijai, kas tur klausās, — ir acis! Esmu rakstījis par zemniekiem saimniekiem, esmu rakstījis par ceļotājiem, par kungiem un kalpiem, esmu gribējis šai lustīgajā ziņģu dzīvē ievest un skaidrot Raini, esmu izvilcis no dainu sējumiem manuprāt pašu dzīvīgāko un gandrīz vai ielicis mutē lasītājiem to, kas jāzina ikvienam un katram puisim un meitenei — tās ir divas dainu izlases "Puisīts augu" un "Kas jāzina meitiņām". Esmu rakstījis mazajiem pašu pirmo vajadzīgo grāmatu — lietu mācību — "Sākamgrāmata". Ko tik neesmu darījis! Lai tikai pasaule nebūtu tik tūļīga un neuzņēmīga. Lai jaunie mācētu lietu un parādību laika nogriežņos saredzēt Lielo Līniju. Lai prevalētu cēlais un cildenais. Lai vadītu priecīgais. Lai ciemotos smaidīgais. Lai noteiktu gudrais. Un lai būtu gandarīts strādīgais.

Nu jā, bieži vien man tas iznācis visai naivi. Arī diletanatiski. Daudzkur zināšanu trūkumu aizvietojusi tāda kā uztiepība un kašķīga neiecietība. Arī šādi tādi ideju nomaldi. Kas nokavējuši tikai laiku un aizkavējuši manus biogrāfiskos notikumus. Vienu otru iespēju droši vien aizvirzījuši uz manis paša nākošajām dzīvēm. Kas gan jau būs.

Bet šodien Latvija mācās atkal (jau kuro reizi no jauna!) apgūt, apzināt pati sevi. Un no tā arī jāsāk. Protams, ka arī Trijzvaigžņu ordenis ir tāda pašapzināšanās zīme. Cēla un cildena zīme, kurā attiecīgi jāstrādā.

ZIED-F~1.JPG (5807 BYTES)

ZIEDGI~1.JPG (17506 BYTES)
Ar dēlu Rimantu un meitu Baibu Jansoni

ZIE2.JPG (14447 BYTES)
Rakstnieku tikšanās reizē: dzejnieks Māris Čaklais, Igaunijas prezidents Lenarts Meri, arī rakstnieks un tulkotājs, dramaturgs Gunārs Priede un Imants Ziedonis

VIES4.JPG (25221 BYTES)
Stelpes "Pliekšānos" 1972.gadā pie Raiņa dzimtas piemiņas akmens. Saulcerīte Viese atceras: "Te Imants Ziedonis citēja Raiņa vārdus — Vēsture ir vāze, kurā mēs ieliekam šodienas ideju puķes."

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!