Latvijas periodikas pārvērtības toreiz, pirms 60 gadiem

Līdz 1940.gada jūnijam iznāca šāds žurnāls ...

&n ... un tāds bija turpinājums

Šī necilā lauksaimniecības žurnāla Lieldienu numurs ar Kārļa Ulmaņa dāvātā zvana attēlu lai ir kā mazs svētku sveiciens no 60 gadu attāluma, no pirmās brīvvalsts laika.

Tie bija pēdējie mēneši Latvijas valstij. 17.jūnija traģiskie notikumi izbeidza ļoti daudz ko — tajā skaitā arī daudzu periodisko izdevumu iznākšanu. Tādos apstākļos tas bija pats labākais variants — nekļūt par okupācijas varas ideoloģijas izteicēju. Un tā tikai sešus mēnešus — no 1940.gada janvāra līdz jūnijam iznāca satura ziņā bagāts un daudzpusīgs izdevums "Raksti un Māksla" ar tādiem autoriem kā Jāzeps Vītols, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš, Miķelis Valters, Pauls Jurevičs, Romāns Suta, Ludolfs Liberts, Paula Jēgere–Freimane, Volfgangs Dārziņš, Anšlavs Eglītis, Mariss Vētra, Kārlis Egle un daudzi citi. Rakstniecība, tēlotāja māksla, mūzika, etnogrāfija gan Latvijā, gan pasaulē — tāds ir šī žurnāla saturs. Te parādās ieceres tuvākajā nākotnē — dziesmas X Dziesmu svētkiem 1943.gadā..., projekts par Latvju kultūras atlanta veidošanu un izdošanu: ".. tiek lemts šai darbā piesaistīt latviešu izcilos etnogrāfus un izmantot zviedru zinātnieku pieredzi, .. tas būs viens no dižākiem pieminekļiem.."

Pārtrauc iznākt literatūras žurnāls "Daugava", senatnes un vēstures pētīšanas žurnāls "Senatne un Māksla", "Tieslietu Ministrijas Vēstnesis". Apstājās Konversācijas vārdnīcas iznākšana — šo trūkumu akūti izjūtam līdz pašam pēdējam laikam. Bet jaunā "kultūru nesošā" vara pārūpējas par kaut ko īpašu — laikraksts "Jaunais Komunārs" izdod bezmaksas pielikumu 5000 eksemplāros "Palīgs Kultūramatieriem analfabētu apmācībā" .Tulkots no krievu valodas un piemērots latviešu valodas apmācībai. Šajā izdevumā pamācīts, kā sagādāt tinti un spalvaskātus, kā no lupatām šūt saliekamo ābeci, bet sākumā dots norādījums:".. sākot analfabētu apmācību latviešu valodā, mums jāmācās no tām Padomju Savienības tautām, kur analfabētu apmācības darbs jau veikts un pieejama darba pieredze." Te būtu vietā ieskatīties Anšlava Eglīša grāmatā "Piecas dienas": "Melu belziens, kas jau pirmajās okupācijas dienās ietriecās baltiešiem sejā, bija apstulbinošs. .. Avīžu un radiofona melu virpulis likās vienkārši kolosāls ļaundabīgs joks." Tā "kāds strādnieks" 26.jūlijā " Cīņā" sacerējis lielisku rakstu "Vairāk kultūras": ".. neapzinīgi strādnieki pēc Ulmaņa tiranijas jūga nokratīšanas iedomājušies, ka Padomju valstī nekādu sabiedrisku likumu un kārtības noteikumu nav: viņus redz pārmērīgi iereibušus, ālējoties un par visām lietām — atdarinādami cara laika krievu zemnieku, grauž saules puķu sēklas .. pat manifestāciju gājienos. Tāda kārtība un tīrība, kāda valda Padomju Savienībā, var būt vienīgi socialisma kultūras zemē. Par šādu socialisma zemes kultūras cilvēku jākļūst ikvienam Padomju Latvijas iedzīvotājam."

Lielās avīzes — "Valdības Vēstnesis, "Jaunākās Ziņas", "Brīvā Zeme" iznāk vienu okupācijas gadu, pilnīgi izmainoties padomju ideoloģijas virzienā; mainās arī nosaukumi — "Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs", "Padomju Latvija", "Brīvais Zemnieks".

Dažus vārdus gribas pateikt par laikrakstu "Latvijas Kareivis". Visu Latvijas laiku tas bijis augstas kultūras un vispusīga satura izdevums, apjomā daudz mazāks par "Jaunākajām Ziņām". Pāršķirstot jūnija sējumu, lasāms par pamatskolu beidzēju kolektīvo gājienu uz Brāļu kapiem, ir plašs rakstnieku dienu norises atreferējums ar piezīmi, ka piedalījušies arī Lietuvas un Igaunijas pārstāvji; tas liecina, ka "pie Baltijas jūras pastāv arī triju tautu garīgā antante". 11.jūnijs. Itālija piesaka karu Anglijai un Francijai. Ulmanis Jersikas pilskalnā. 12.jūnijs. Uz gaiša dziesmu kalna — par tuvajiem Dziesmu svētkiem Daugavpilī. Aizlūgumi Francijas baznīcās. Sāksies Latvijas futbola kausa izcīņa. 14.jūnijs. Ziņas par Vācijas gaisa spēkiem. Virsleitnants Āboliņš raksta par latvisko dziesmu senajās cīņu vietās (t.i., pie Daugavpils). 15.jūnijs. Valsts prezidents novēl vidusskolu absolventiem "karstu sirdi, labas domas, krietnus darbus Latvijai". Parīze kritusi. Šodien Tallinā atklāj Baltijas nedēļu — tuvināšanos sabiedriskā, saimnieciskā, kultūras laukā (?!). 16.jūnijs. Padomju Savienības paziņojums Lietuvai. Uztraucošs notikums pierobežā Masļenkos. Tur dodas izmeklēšanas komisija ģenerāļa L.Bolšteina vadībā. Un tad — pāršķirot laikraksta otro lappusi, kā elektrības lādiņš — Andreja Eglīša dzejolis:

Liec zobenu zem galvas

Un dziļi neiemiedz —

Tavs gods un tēvu zeme

Tev cieši dusēt liedz.

Liec zobenu zem galvas,

Liec to pa cirtienam,

Tas pēdējais, kas teicams,

Būs jāpasaka tam.

Varbūt tas bija vienīgais publicētais aicinājums celties pretī okupācijas varai, kas jau tuvojās.

Pirms neatkarības zaudēšanas 1940. gadā Latvijā iznāca 177 avīzes un žurnāli latviešu valodā — gan ar 15–20 un vēl vairāk gadu stāžu, kā "Jaunākās Ziņas", " Brīvā Zeme", "Latvijas Kareivis", " Valdības Vēstnesis", " Kurzemes Vārds", " Latgolas Vųrds", "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts", "Atpūta", " Svētdienas Rīts", "Daugava", "Tieslietu Ministrijas Vēstnesis", "Ekonomists", "Zīdūnis", "Zeltene", "Magazīna", gan pašās trīsdesmito gadu beigās radušies — "Tēvijas Sargs", " Senatne un Māksla", "Savs Kaktiņš, Savs Stūrītis", "Sējējs", "Mūsu Mājas Viesis", "Raksti un Māksla". (Starp citu, pavisam pirmās neatkarīgās Latvijas laikā iznāca 1408 periodiski izdevumi ar visdažādāko saturu un iznākšanas laiku.)

Periodikā ieskatīties ir ļoti interesanti — gan kādas tēmas speciālos pētīšanas nolūkos, gan vienkārši tāpat — lai izjustu tā laika elpu. Un laiks pirms 60 gadiem bija saspringts — pasaules karš, ierīkotās padomju kara bāzes Latvijā, neskaidrība par nākotni. Nepretendējot uz vispusīgu analīzi un visas periodikas apskatu, ir pāršķirstīti vairāki žurnāli un avīzes no 1940. gada pavasara līdz rudenim. Brīvās Latvijas periodisko izdevumu liktenis traģiskajā laiku maiņā bijis dažāds.

Lielākā daļa izdevumu strauji pārtrauca iznākšanu. Piemēram, "Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls", kura pēdējā publikācija ir par Jura Alunāna attēla noskaidrošanu studentu grupas fotogrāfijā. Apskaužami! Turpretī žurnāla "Latvijas Arhitektūra" pēdējam numuram, kas iznāca jūlijā, pielīmēta atsevišķi drukāta lapa ar līdzšinējā darba noniecinājumu un solījumiem turpmāk mācīties no Padomju Savienības arhitektiem, kas ceļot sapņu pilsētas. Žurnāls "Zeltene" arī beidz iznākt jūlijā, pēdējā numurā ļoti atturīgs paziņojums par "jauno laiku" sākumu, taču starp rokdarbu paraugiem un ēdienu receptēm publicēti divi nelieli, šim žurnālam pilnīgi neraksturīgi rakstiņi. Pirmais — "Kur zemgaļi cīnījās dēļ patstāvības"— beidzas ar patriotisku atziņu: "Latvju gars viscaur ir varoņu gars. Tāds viņš palicis līdz mūsu dienām un paliks arī pēc mums." Otrajā, kam nosaukums "Grobiņa", ir rindas: "Katra pēda stāsta par atkārtotām cīņām par brīvu Latviju." Domāju, ka šie raksti žurnālam dara godu. "Magazīna" — ilggadīgs neliela formāta iknedēļas žurnāls literatūrai, sabiedriskai dzīvei un mākslai. Vēl jūnija sākumā var izlasīt interesantu faktu — Līgo svētkos gaidāmi Lietuvas latviešu pirmie dziesmu svētki Alķišķos, kur ieradīsies arī dalībnieki no Latvijas... daudz attēlu no gaidāmās latviešu filmas "Aizsprosts". Apskatot 5.jūlija numuru, kļūst jautri, jo paziņojums par "jaunās dzīves" sākumu (pārdrukāts no "Cīņas") iespiests starp divām slejām — pa kreisi "Napoleona Bonaparta ikdiena un mīla", pa labi — "Jauns peldkostīms". Žurnāls tomēr ātri atsaucies uz padomju "mākslas" prasībām un publicē dzejoli "Strādnieka dziesma pirtī" (līdzvērtīgi lielisks dzejolis "Atpūtā" — "Meitenes vēstule draugam, kas ceļ sarkanarmijas garnizona celtnes").

Jā, "Atpūta" — neapšaubāmi populārākais žurnāls ar vispusīgu, gan izglītojošu, gan izklaidējošu, gan lietišķu saturu, priekšzīmīgi noformēts. Žurnālam neapskaužams liktenis — iznākt arī okupācijas laikā ar to pašu nosaukumu un ārējo formu. Bet jāieskatās žurnālā no gada sākuma, un var gan just, ka aizvien palielinās informācijas daudzums par "SPRS" — tolaik saīsinājums Padomju Savienībai. Par lauksaimniecības izstādi, par brālīgajām republikām, par "kolchoziešiem, kas sacenšas ražošanā un stāda par mērķi iegūt pasaules rekordus it visās ražošanas nozarēs". Turpinājumos publicē R.Fraermaņa jauno, padomju ideoloģijas maz skarto stāstu "Krūmu suns Dingo" Jūlija Lāča tulkojumā ar Ausekļa Baušķenieka vinjeti un ilustrācijām. Ieviesta rubrika "Mācīsimies krieviski". Pēdējais "Atpūtas" numurs vēl neokupētajā Latvijā iznāk 14.jūnijā. Attēli par kara ministra ģenerāļa Berķa ierašanos Maskavā (t.i., jau 6.06.; 12.06. atgriezies Latvijā — bez komentāriem, protams). Skaistā Latgale Dziesmu svētku gaidās. Pēdējais A.Kirhenšteina raksts savā specialitātē "Mikroskopiskie sīkie cilvēku labdari." 21.jūnija numurs — līgo noformējumā. Otrajā lapā — jaunatklātais piemineklis kritušajiem Latvijas atbrīvotājiem Dobelē. Lielākais daudzums attēlu — no Dziesmu svētkiem. Anša Cīruļa glezna mitoloģiskā stilā "Jānis", kas var iedarboties spēcīgi šajā laikā, blakus attēli ar ieņemto Parīzi. 28.jūnijā jau daži foto ar Višinski un demonstrantiem. Taču ne pirmajās lapās. Tur — siena pļāvēji. R.Celms, kurš regulāri rakstīja par aviācijas tēmu, publicējis rakstu "Kā īri cīnījās par savu neatkarību" ar beigu rindām "Es mirstu par savu dzimteni." Nešaubos, ka nolūks bija nepārprotams — atgādināt, ka 22.jūnijā bija apglabāts pašnāvību izdarījušais ģenerālis Ludvigs Bolšteins. Numurā ir arī R.Tilberga gleznas "Lūdzēja meitene" reprodukcija. Bet nekas nav līdzams — un seko numurs ar Ļeņinu bērnībā un Staļinu uz abiem vākiem. Bet atšķirībā no brīvvalsts laika — uzraksts "Atpūta" ir ar melniem burtiem, arī iepriekšējais, turklāt ar baltu svītru kā sēru karodziņam. Taču saturs strauji mainās, un tur pat visizcilākie žurnālisti un mirušās Latvijas patrioti nekā nevar darīt. Tradicionālās ģimenes bildes vietā — kompartijas sekretāri — pirmais un otrais (J.Kalnbērziņš un Ž.Spure). Vēlreiz jāatver Anšlava Eglīša romāns "Piecas dienas", kur memuāru formā runāts par šo laiku. Bez karātavu humora dzīvot nebija iespējams, un žurnālā šo to centās pateikt Ezopa valodā un zīmīgos attēlos. Kāds bija šis laiks, to liecina Eglīša atmiņās notikumos ar viņa stāstu " Pelēkais ceļa gājējs", kuru publicēja 20. septembra numurā. Stāsta teikums "sarkans ir vājprātīgo krāsa, un tiem nedrīkst runāt pretim" izsauca milzīgu satraukumu, un jau iespiestajās loksnēs tika drukāta virsū melna krāsa. Tas ir redzams arī saglabājušos žurnāla eksemplāros, tikai melnā krāsa līdz ar burtiem tikpat kā nav redzama. Rakstnieks ar ironiju atceras, kā žurnāla zinātnes stūrītī "ieviesis" avokado audzēšanu Padomju Savienības dienvidos un Kanādas savvaļas rīsa kultivēšanu ziemeļu rajonu purvos, tā atrisinot pārtikas problēmu padomju zemē. Tas viss tiešām atrodams žurnālā, gan ne tik "košā" formā kā atmiņās. Lai līdzsvarotu padomju pāroptimistisko vēstījumu, diezgan daudz ir publicēti M.Zoščenko, kā arī I.Ilfa un J.Petrova stāsti. Interesanta ir Rirdāna karikatūru sērija "Kaitētāju artelis darbā" ar parakstu "Tagad tā vairs nedrīkst." Taču ilgi tā neturpinājās. Protams, "Atpūtas" saturs kļuva aizvien padomiskāks, par kulmināciju varētu uzskatīt pēdējo, jau 1941.gadā iznākušo numuru ar J.Sudrabkalna Jāņu tēlojumu, ko ir pat neērti lasīt.

Auseklis Baušķenieks toreiz vēl nebija atkājis sev to pasauli un to māksliniecisko rokrakstu, kādu to pazīstam tagad

Velga Kince — "Latvijas Vēstnesim"